Par likuma "Par nodokļiem un nodevām" 60., 61. un 62. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam

Lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu

1atlīdzināšanu

2(1) Ja ir konstatēti šā likuma 60. panta pirmajā daļā

3noteiktie kritēriji, Valsts ieņēmumu dienests triju mēnešu laikā

4no akta par piedziņas neiespējamību sastādīšanas dienas

5rakstveidā brīdina juridisko personu un valdes locekli, kura

6pilnvaru laikā nokavētie nodokļu maksājumi izveidojušies, par to,

7ka tiek uzsākts process par juridiskās personas nokavēto nodokļu

8maksājumu atlīdzināšanu budžetam no attiecīgā juridiskās personas

9valdes locekļa. Brīdinājumā norāda periodu, par kādu iesniedzami

10pierādījumi saskaņā ar šā likuma 61. panta trešo daļu.

11(2) Ja juridiskā persona vai valdes loceklis, kura pilnvaru

12laikā nokavētie nodokļu maksājumi izveidojušies, 15 dienu laikā

13pēc šā panta pirmajā daļā minētā rakstveida brīdinājuma

14paziņošanas iesniedz tiesā tiesiskās aizsardzības procesa vai

15maksātnespējas procesa pieteikumu, par to rakstveidā informējot

16Valsts ieņēmumu dienestu, vai veic nokavēto nodokļu maksājumu

17nomaksu, Valsts ieņēmumu dienests pēc tam, kad pieņemts tiesas

18nolēmums par tiesiskās aizsardzības procesa uzsākšanu vai nodokļu

19maksātāja maksātnespējas procesa pasludināšanu, vai Valsts

20ieņēmumu dienests konstatējis, ka nokavēto nodokļu maksājumu

21samaksa veikta pilnā apmērā, ne vēlāk kā 10 darbadienu laikā pēc

22minēto faktu konstatācijas izbeidz procesu par juridiskās

23personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no

24juridiskās personas valdes locekļa.

25(3) Ja pastāv objektīvi iemesli maksātnespējas procesa

26pieteikuma neiesniegšanai tiesā, kā arī pierādījumi tam, ka pēc

27nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanās juridiskās personas

28aktīvu atsavināšana personai, kas attiecībā pret valdes locekli

29atzīstama par ieinteresēto personu Maksātnespējas likuma

30izpratnē, atbilst ekonomiskajai būtībai, vai ir pierādījumi, kas

31apliecina, ka valdes loceklis nav atbildīgs par juridiskās

32personas nokavēto nodokļu maksājumu izveidošanos un juridiskās

33personas aktīvu atsavināšanu (valdes locekļu pienākumu

34sadalījums, attaisnojoši iemesli u.tml.), valdes loceklis viena

35mēneša laikā pēc šā panta pirmajā daļā minētā brīdinājuma

36saņemšanas dienas informē Valsts ieņēmumu dienestu, iesniedzot

37par periodu no dienas, kad nokavēto nodokļu maksājumu summa

38pārsniedz 50 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu

39kopsummu, līdz akta par piedziņas neiespējamību sastādīšanas

40dienai, bet ne vairāk kā par viena gada periodu šādus

41dokumentus:

421) paskaidrojumu, kurā detalizēti norādīti objektīvi iemesli,

43kādēļ valdes loceklis savu pilnvaru laikā nebija iesniedzis

44juridiskās personas maksātnespējas procesa pieteikumu tiesā;

452) kredītiestādēs vai jebkurās citās juridiskajās personās,

46kuras nav kredītiestādes un kuru komercdarbība ietver bezskaidras

47naudas maksājumu veikšanu, atvērto un slēgto kontu izrakstus,

48kuros norādīta arī informācija par bankas konta pārskata perioda

49sākuma atlikumu un beigu atlikumu, kā arī paskaidrojumu un

50attaisnojuma dokumentu par katru veikto maksājumu, kura summa

51pārsniedz 500 euro, izņemot paskaidrojumu par maksājumiem,

52kas ir nodokļu maksājumi valsts vai pašvaldības budžetā;

533) paskaidrojumu, detalizēti uzskaitot juridiskās personas

54aktīvus (nemateriālos ieguldījumus, pamatlīdzekļus, ieguldījuma

55īpašumus, bioloģiskos aktīvus, ilgtermiņa finanšu ieguldījumus,

56krājumus, pārdošanai turētus ilgtermiņa ieguldījumus, debitorus,

57īstermiņa finanšu ieguldījumus, naudu) un to vērtību dienā, kad

58nokavēto nodokļu maksājumu apmērs pārsniedza 50 Latvijas

59Republikā noteikto minimālo mēnešalgu kopsummu, un dienā, kad

60Valsts ieņēmumu dienests sastādīja aktu par piedziņas

61neiespējamību. Uzskaitot debitorus, fiziskajai personai norādāms

62vārds, uzvārds, personas kods, juridiskajai personai - nosaukums,

63reģistrācijas numurs un debitoru saistību apmērs;

644) paskaidrojumu, kuram pievienoti pierādījumi, ka juridiskās

65personas aktīvu atsavināšana personai, kas attiecībā pret valdes

66locekli atzīstama par ieinteresēto personu Maksātnespējas likuma

67izpratnē, atbilst ekonomiskajai būtībai;

685) paskaidrojumu, kuram pievienoti pierādījumi, ka valdes

69loceklis nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto nodokļu

70maksājumu izveidošanos un juridiskās personas aktīvu

71atsavināšanu.

72(4) Ja šā panta pirmajā daļā minētā rakstveida brīdinājuma

73paziņošanas brīdī valdes loceklim, kura pilnvaru laikā nokavētie

74nodokļu maksājumi izveidojušies, nav tiesību piekļūt juridiskās

75personas dokumentiem, Valsts ieņēmumu dienests pats vāc

76nepieciešamos dokumentus un citus ar juridiskās personas darbību

77saistītus pierādījumus.

78(5) Valsts ieņēmumu dienests pieņem lēmumu par nokavēto

79maksājumu atlīdzināšanu divu mēnešu laikā pēc šā panta pirmajā

80daļā minētā rakstveida brīdinājuma paziņošanas, ja konstatē kādu

81no šiem apstākļiem:

821) valdes loceklis nav iesniedzis Valsts ieņēmumu dienestam šā

83panta trešajā daļā noteiktos dokumentus;

842) valdes loceklis informē Valsts ieņēmumu dienestu, ka nevar

85sniegt pierādījumus, jo grāmatvedības dokumenti ir tādā stāvoklī,

86kas neļauj gūt priekšstatu par parādnieka darījumiem un mantas

87stāvokli periodā no dienas, kad nokavēto nodokļu maksājumu summa

88pārsniedz 50 Latvijas Republikā noteikto minimālo mēnešalgu

89kopsummu, līdz akta par piedziņas neiespējamību sastādīšanas

90dienai.

91(6) Ja valdes loceklis ir sniedzis visus šā panta trešajā daļā

92noteiktos dokumentus vai ja Valsts ieņēmumu dienests ir

93izpildījis šā panta ceturtajā daļā noteikto, Valsts ieņēmumu

94dienests izvērtē tā rīcībā esošos dokumentus un Administratīvā

95procesa likumā noteiktajā kārtībā pieņem lēmumu par nokavēto

96nodokļu maksājumu atlīdzināšanu vai informē valdes locekli par

97to, ka process par valdes locekļu atbildību par juridiskās

98personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam tiek

99izbeigts.

100(7) Valsts ieņēmumu dienesta amatpersonas lēmumu par nokavēto

101nodokļu maksājumu atlīdzināšanu var apstrīdēt, iesniedzot Valsts

102ieņēmumu dienesta ģenerāldirektoram iesniegumu Administratīvā

103procesa likumā noteiktajā kārtībā.

104(8) Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektora lēmumu

105Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā var pārsūdzēt

106tiesā.

107(9) Pēc tam, kad lēmums par nokavēto nodokļu maksājumu

108atlīdzināšanu kļuvis neapstrīdams vai nepārsūdzams, šajā lēmumā

109norādītais adresāts - valdes loceklis atbild par juridiskās

110personas nokavētajām nodokļu saistībām solidāri ar juridisko

111personu.

112(10) Šā panta pirmajā daļā noteiktais regulējums neattiecas uz

113gadījumiem, kad nodokļu samaksas termiņš ir pagarināts, atlikts

114vai sadalīts.

115(11) Valsts ieņēmumu dienests, pamatojoties uz valdes locekļa

116iesniegumu, atceļ lēmumu par nokavēto maksājumu atlīdzināšanu

117gadījumā, kad tiesa attiecībā uz juridisko personu pieņem

118nolēmumu par tiesiskās aizsardzības procesa uzsākšanu vai

119juridiskās personas maksātnespējas procesa pasludināšanu. Šajā

120nodaļā noteiktais regulējums neierobežo Valsts ieņēmumu dienesta

121tiesības izmantot Maksātnespējas likumā noteiktās iespējas vērst

122piedziņu pret valdes locekli.

123(12) Valsts ieņēmumu dienests triju darbdienu laikā no procesa

124par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu uzsākšanas dienas

125savā mājaslapā internetā publicē to juridisko personu sarakstu,

126saistībā ar kuru parādiem ir uzsākts process par nokavēto nodokļu

127maksājumu atlīdzināšanu.

Lēmuma par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

1izpilde

2(1) Lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

3noteiktos nokavētos nodokļu maksājumus valdes loceklis iemaksā

4budžetā 30 dienu laikā no lēmuma paziņošanas dienas.

5(2) Ja lēmumā par nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

6noteiktie maksājumi netiek samaksāti šā panta pirmajā daļā

7norādītajā termiņā, nodokļu administrācija tos piedzen šā likuma

826. pantā noteiktajā kārtībā.

9(3) Iesniegums, kurā apstrīdēts lēmums par nokavēto nodokļu

10maksājumu atlīdzināšanu, aptur šā lēmuma darbību no dienas, kad

11iesniegums saņemts iestādē, līdz dienai, kad Valsts ieņēmumu

12dienesta amatpersonas pieņemtais lēmums kļuvis neapstrīdams vai

13nepārsūdzams."

142. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

15apstrīdētās normas neatbilst Latvijas Republikas Satversmes

16(turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105.

17pantam.

18Satversmes 105. panta pirmajā teikumā citstarp esot ietvertas

19tiesības un intereses ar ekonomisko vērtību, arī tiesības veikt

20komercdarbību. Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas

21tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, kas par

22savām saistībām atbild tikai ar tās mantu. Apstrīdētās normas

23esot pretrunā kapitālsabiedrības un tās dalībnieku atbildības un

24mantas šķirtības principam, kas esot viens no galvenajiem daudzās

25pasaules valstīs atzītajiem komerctiesību principiem. Pieteikuma

26iesniedzējs atzīst, ka atsevišķos gadījumos var tikt pieļauti

27izņēmumi no šā principa, paredzot kapitālsabiedrības dalībnieka

28vai vadības tiešu atbildību kreditoru priekšā, taču šādos

29izņēmuma gadījumos netiekot paredzēta atbildība par jebkurām

30sabiedrības saistībām.

31Ar apstrīdētajām normām noteiktais īpašuma tiesību

32ierobežojums attiecībā uz fizisko personu - valdes locekli -

33izpaužoties tādējādi, ka viņam uzlikts pienākums nomaksāt

34juridiskās personas neveiktos nodokļu maksājumus. Saskaņā ar

35Satversmes tiesas praksi nodokļu maksāšanas pienākums vienmēr

36nozīmējot īpašuma tiesību ierobežojumu.

37Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka īpašuma tiesību ierobežojums

38noteikts ar likumu, un izsaka pieņēmumu, ka tam ir leģitīms

39mērķis - sabiedrības labklājības un citu cilvēku interešu

40aizsardzība.

41Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

42neatbilst nevienam samērīguma principa kritērijam. Likumdevēja

43izraudzītie līdzekļi neesot piemēroti leģitīmā mērķa

44sasniegšanai. Valsts nespējot izveidot efektīvu nodokļu

45iekasēšanas un administrēšanas sistēmu un tāpēc šo pienākumu esot

46pārlikusi uz citām personām, konkrētajā gadījumā - valdes

47locekļiem. Turklāt esot apšaubāms, "vai ar apstrīdētajām

48normām tiekot ierobežotas tādu personu tiesības, kuru tiesības

49ierobežot likumdevējs būtu patiesībā vēlējies". Proti,

50likumdevējs drīkstējis ierobežot tikai tādu personu tiesības,

51kuras ļaunprātīgi izvairījušās no nodokļu nomaksas, tātad pēc

52būtības veikušas krāpnieciskas darbības, taču Nodokļu likuma 60.

53panta pirmajā daļā noteiktie kritēriji aptverot daudz plašāku

54personu loku un varot tikt piemēroti arī personām, kuras nav

55apzināti veikušas prettiesiskas darbības.

56Apstrīdētās normas esot izstrādātas, pamatojoties uz

57hipotētiskiem pieņēmumiem, ka to piemērošanas rezultātā varētu

58uzlaboties nodokļu iekasēšana, bet kopš šo normu pieņemšanas

59neviens administratīvais process atbilstoši tām neesot uzsākts.

60Apstrīdētās normas arī preventīvi nenodrošinot to, ka valdes

61locekļi rīkosies atbildīgāk. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

62no apstrīdēto normu piemērošanas varot "viegli

63izvairīties".

64Likumdevēja izraudzītie līdzekļi neesot nepieciešami leģitīmā

65mērķa sasniegšanai. Pastāvot virkne alternatīvu līdzekļu, ar

66kuriem būtu iespējams leģitīmo mērķi sasniegt tikpat efektīvi un

67pēc kuru izvēles personas pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk.

68Pamatprocess, kura ietvaros panākama nesamaksāto nodokļu

69piedziņa, esot maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas

70likumam.

71Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka efektīvāki alternatīvie

72līdzekļi cīņai ar krāpnieciskām darbībām nodokļu jomā esot arī

73Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk - LAPK) 159.

74pants un Krimināllikuma 218. pants. Turklāt administratīvā

75procesa ietvaros netiekot nodrošināta tāda efektivitāte, kāda

76tiekot nodrošināta, piemēram, kriminālprocesa ietvaros.

77Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdēto normu

78piemērošanu indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm tiek

79nodarīti zaudējumi, kas ir lielāki nekā sabiedrības ieguvums no

80šo normu piemērošanas. Apstrīdētās normas nevis veicināšot, bet

81gan ierobežošot uzņēmējdarbību, un tas neesot sabiedrības

82interesēs.

83Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

84neatbilst arī Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

85nostiprinātajam vienlīdzības principam. Ar apstrīdētajām normām

86nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme pret divām atšķirīgos

87apstākļos esošām personu grupām, proti, pret kapitālsabiedrību

88dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem), kuri vienlaikus ir arī

89to valdes locekļi, un pret personālsabiedrību dibinātājiem

90(biedriem). Šīs personu grupas atrodoties atšķirīgos apstākļos.

91Atšķirībā no personālsabiedrībām, kuru biedri savas tiesības

92veikt komercdarbību īstenojot tādā formā, kurā jāuzņemas

93atbildība ar visu savu mantu (pilnsabiedrības) vai mantu

94atbilstoši sava ieguldījuma apmēram (komandītsabiedrības),

95kapitālsabiedrību dibinātāji esot izvēlējušies veikt

96komercdarbību, nodalot savu mantu un sabiedrības mantu.

97Vienādai attieksmei pret minētajām grupām neesot leģitīma

98mērķa. Ja hipotētiski tiktu pieņemts, ka vienādajai attieksmei

99tomēr ir leģitīms mērķis, tad būtu jāatzīst, ka nav ievērots

100samērīguma princips. Likumdevējs neesot pienācīgi izvērtējis

101sekas, ko apstrīdētās normas radīšot kapitālsabiedrību

102dibinātājiem, kuri vienlaikus ieņem kapitālsabiedrības valdes

103locekļa amatu. Turklāt labums, ko no apstrīdētajām normām iegūšot

104sabiedrība, esot mazāks par kapitālsabiedrību dibinātāju, kuri

105tajā pašā laikā ieņem valdes locekļa amatu, tiesībām un

106likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

107Ar apstrīdētajām normām esot nepamatoti pieļauta atšķirīga

108attieksme pret salīdzināmos apstākļos esošām personu grupām.

109Proti, apstrīdētās normas esot attiecinātas uz kapitālsabiedrību

110valdes locekļiem, bet neesot attiecinātas uz citām sabiedrības

111pārvaldes institūcijām - dalībnieku sapulci, akcionāru sapulci un

112biedru sapulci, kā arī uz personālsabiedrību lietvežiem un

113biedriem, lai gan visas šīs personu grupas atrodoties vienādos un

114salīdzināmos apstākļos. Visas minētās personu grupas esot

115uzskatāmas par sabiedrības pārstāvjiem, tām esot tiesības

116uzņemties saistības sabiedrības vārdā un atsevišķos gadījumos

117pieņemt arī valdes kompetencē esošus lēmumus. Atšķirīgajai

118attieksmei arī šajā gadījumā neesot leģitīma mērķa, jo neesot

119saskatāmi objektīvi iemesli atšķirīgai attieksmei pret valdes

120locekļiem.

121Apstrīdēto normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam

122teikumam izpaužoties arī tādējādi, ka tās kapitālsabiedrības

123kreditorus nostādot nevienlīdzīgā situācijā ar Valsts ieņēmumu

124dienestu (turpmāk arī - VID). Citiem kreditoriem parādi esot

125jāatgūst vispārējā kārtībā, ievērojot Maksātnespējas likumā

126noteikto regulējumu, turpretī attiecībā uz VID apstrīdētās normas

127nosakot īpašu kārtību nodokļu parādu piedziņai. Tādējādi VID

128tiekot nostādīts labvēlīgākā tiesiskajā situācijā. Šādai

129atšķirīgai attieksmei neesot leģitīma mērķa.

130Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas

131neatbilst arī Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ar

132apstrīdētajām normām tiekot pārkāpts nevainīguma prezumpcijas

133princips. Proti, izpildoties apstrīdētajās normās noteiktajiem

134kritērijiem, tiekot prezumēta valdes locekļa vaina saistībā ar

135kapitālsabiedrības nodokļu parādu rašanos, turklāt uzliekot pašai

136personai sava nevainīguma pierādīšanas pienākumu.

137Valdes loceklim uzliktajam juridiskās personas nokavēto

138nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākumam piemītot gan

139krimināltiesībām raksturīgais preventīvais, gan sodošais

140raksturs. Šis pienākums pēc savas būtības esot uzskatāms par

141"īpatnēju naudas sodu". Arī par pārkāpumu draudošā soda

142bardzība liecinot par to, ka ar apstrīdētajām normām noteiktā

143atbildība pielīdzināma kriminālsodam. Turklāt apstrīdētās normas

144neparedzot nekādu mehānismu, kas nodrošinātu soda apmēra

145samērīguma izvērtējumu un VID vai tiesas iespēju samazināt no

146valdes locekļa piedzenamo naudas summu, ja tā būtu nesamērīgi

147liela.

148Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka ierobežojums noteikts ar

149pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, un pieļauj, ka apstrīdēto normu

150leģitīmais mērķis varētu būt sabiedrības labklājības

151nodrošināšana, tomēr uzskata, ka likumdevēja izraudzītie līdzekļi

152nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apstrīdētās

153normas esot "acīmredzami neracionāls un nepieļaujams

154līdzeklis". Turklāt apstrīdētās normas paredzot atkāpšanos

155no administratīvajam procesam raksturīgā objektīvās izmeklēšanas

156principa.

157Ja tomēr tiktu konstatēts, ka apstrīdētās normas ir piemērotas

158leģitīmā mērķa sasniegšanai, tās būtu uzskatāmas par nesamērīgām,

159jo neesot nepieciešamas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Pieteikuma

160iesniedzējs uzskata, ka pastāv alternatīvi līdzekļi, kas mazāk

161ierobežotu indivīda tiesības un likumiskās intereses, bet tikpat

162efektīvi sasniegtu iespējamo leģitīmo mērķi. Turklāt labums, ko

163no apstrīdētajām normām gūstot sabiedrība, neesot lielāks par

164valdes locekļa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto

165kaitējumu. Līdz ar to apstrīdētās normas esot nesamērīgi

166ierobežojošas.

1673. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

168Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

16991. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

170Saeima savu uzskatu balsta visupirms uz statistikas datiem,

171norādot, ka lielākie nodokļu parādnieki vairāku gadu periodā esot

172kapitālsabiedrības. Valde esot svarīgākais kapitālsabiedrības

173lēmējorgāns, un tās pienākums esot vadīt kapitālsabiedrību

174atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

175Valdes locekļa personiska atbildība par pienākumu nepildīšanu

176vai nepienācīgu pildīšanu Latvijas tiesību sistēmā neesot jauns

177institūts. Arī pirms apstrīdēto normu pieņemšanas valdes locekļa

178īpašā loma kapitālsabiedrības vadīšanā esot atzīta, nosakot

179valdes loceklim personisku atbildību par dažādiem normatīvo aktu

180pārkāpumiem, tostarp izvairīšanos no nodokļu nomaksas un

181nesadarbošanos ar nodokļu administrācijas amatpersonām. Saeima

182uzsver, ka apstrīdētās normas valdes locekļa atbildību par

183juridiskās personas nokavētajiem nodokļu maksājumiem paredz tikai

184šauri specifiskos gadījumos, kad vienlaikus konstatēta vairāku

185valdes kompetencē esošu un ar likumu noteiktu pienākumu

186nepildīšana.

187Neesot pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka ar

188apstrīdētajām normām juridiskajai personai ierobežotas Satversmes

189105. pantā ietvertās tiesības veikt komercdarbību tādas

190sabiedrības formā, par kuras saistībām jāatbild tikai ar tās

191mantu. Apstrīdētajām normām neesot negatīvas ietekmes uz

192juridiskās personas ekonomiskajām interesēm veikt komercdarbību.

193Tieši pretēji - VID tiesības pieprasīt no valdes locekļa

194atbildību par sabiedrības nokavētajiem nodokļu maksājumiem

195pozitīvi ietekmējot juridiskās personas ekonomiskās intereses un

196stimulējot valdes locekļus atbildīgi pildīt savus pienākumus.

197Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka no

198Satversmes 105. panta izriet juridiskās personas tiesības veikt

199komercdarbību konkrētā formā, proti, patstāvīgi izvēlēties un

200saglabāt savu formu. Juridiskās personas pastāvēšana un forma

201esot atkarīga no tās dibinātāju gribas. Pašai juridiskajai

202personai neesot tiesību savu formu mainīt vai neatkarīgi no

203dibinātāju gribas uzstāt uz tās saglabāšanu. Saeima arī norāda,

204ka tā sauktais korporatīvā plīvura princips attiecas uz juridisko

205personu un to dibinātāju personas un mantas šķirtību, nevis uz

206juridisko personu amatpersonām, pilnvarniekiem vai darbiniekiem.

207Apstrīdētās normas neskarot šo principu.

208Saeima atzīst, ka apstrīdētās normas paredz valdes locekļa kā

209fiziskās personas īpašuma tiesību ierobežojumu, tomēr atbildība

210esot paredzēta ļoti specifiskā situācijā, turklāt solidāra ar

211citiem valdes locekļiem.

212Apstrīdētajās normās esot ietverts mehānisms, kas veicinot

213nodokļu iekasēšanas efektivitāti un sekmējot godprātīgu un

214savlaicīgu nodokļu maksājumu veikšanu. Līdz ar to īpašuma tiesību

215ierobežojums atbilstot Satversmes 116. pantā noteiktajam

216leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības aizsardzība.

217Apstrīdētās normas esot piemērotas leģitīmā mērķa

218sasniegšanai. Ņemot vērā valdes būtisko lomu juridiskās personas

219pārvaldē, citstarp pienākumu iesniegt maksātnespējas procesa

220pieteikumu un atbildību par grāmatvedības kārtošanu, apstākļi,

221kas apstrīdētajās normās norādīti kā valdes locekļa atbildības

222priekšnoteikumi, esot uzskatāmi par tādiem, kas ir valdes

223kontrolē.

224Saeima vērš uzmanību uz to, ka Pieteikuma iesniedzējs nav

225norādījis līdzekļus, kas būtu tikpat iedarbīgi gan godprātīgas

226likumā noteikto valdes pienākumu izpildes veicināšanas, gan

227nokavēto nodokļu maksājumu efektīvas atgūšanas ziņā.

228Maksātnespējas process neveicinot to, lai valdes locekļi rīkotos

229atbildīgāk, kārtojot juridiskās personas grāmatvedību, maksājot

230nodokļus un savlaicīgi iesniedzot maksātnespējas procesa

231pieteikumu. Maksātnespējas process neesot arī ātrāks un

232efektīvāks nokavēto nodokļu maksājumu atgūšanas līdzeklis. Arī

233citos likumos paredzētā administratīvā atbildība un

234kriminālatbildība neesot ātrai un efektīvai nokavēto nodokļu

235maksājumu atgūšanai piemērots līdzeklis, jo pēc būtības esot

236vērsta nevis uz neveikto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu, bet gan

237uz personas sodīšanu par sabiedriski kaitīgu rīcību. Savukārt

238nodokļu iekasēšana pamatā esot valsts fiskālās funkcijas

239īstenošana, nodrošinot ieņēmumus valsts budžetā. Turklāt

240kriminālprocess, ņemot vērā tā ietekmi un sekas, neesot pret

241personu saudzīgāks.

242Saeima uzskata, ka likumdevējs ievērojis saprātīgu līdzsvaru

243starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar apstrīdētajām

244normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Efektīva nodokļu

245administrēšana un valdes locekļa pienākumu pienācīga veikšana

246esot sabiedrības interesēs. Savukārt administratīvais process,

247kurā tiek konstatēta valdes locekļa atbildība, nodrošinot

248personai ne tikai pilnīgas un pienācīgas iespējas sevi aizstāvēt,

249bet arī objektīvās izmeklēšanas principa garantēto

250aizsardzību.

251Attiecībā uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību

252Satversmes 91. panta pirmajam teikumam Saeima norāda uz vairākiem

253aspektiem. Apstrīdētās normas attiecoties nevis uz

254kapitālsabiedrību dibinātājiem, bet gan uz valdes locekļiem

255neatkarīgi no tā, vai viņi ir arī kapitālsabiedrības dibinātāji.

256Ja persona, dibinot kapitālsabiedrību, pati izvēlējusies ieņemt

257tajā arī valdes locekļa amatu, personas tiesības un pienākumi,

258kas izriet no dalībnieka vai akcionāra statusa, esot skatāmi

259atsevišķi no tiesībām un pienākumiem, kas izriet no valdes

260locekļa statusa.

261Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzējam, ka ar apstrīdētajām

262normām radīta atšķirīga attieksme pret tādām personu grupām, kuru

263tiesību, pienākumu un atbildības apjoms pielīdzināms

264kapitālsabiedrības valdes locekļa tiesību, pienākumu un

265atbildības apjomam. Valde neatrodoties vienādos un salīdzināmos

266apstākļos nedz ar citām sabiedrības pārvaldes institūcijām, nedz

267ar personālsabiedrības biedriem (lietvežiem). Citu sabiedrības

268pārvaldes institūciju - dalībnieku sapulces vai akcionāru

269sapulces - tiesību un pienākumu apjoms neesot pielīdzināms valdes

270tiesību un pienākumu apjomam. Neviena no minētajām institūcijām

271neesot atbildīga par sabiedrības grāmatvedības kārtošanu un

272nodokļu maksājumu savlaicīgu veikšanu. Citu pārvaldes institūciju

273tiesībām atsevišķos gadījumos veikt valdes kompetencē esošas

274darbības esot izņēmuma raksturs. Turklāt no kapitālsabiedrības

275valdes locekļu rīcības parasti esot atkarīga nodokļu

276administrācijas iespēja piedzīt nokavētos nodokļu maksājumus.

277Savukārt personālsabiedrības biedri (lietveži) par tās saistībām

278atbildot ar visu savu mantu, un tādējādi personālsabiedrības

279faktiskie vadītāji vienlaikus atbildot arī par nokavēto nodokļu

280maksājumu atlīdzināšanu. Līdz ar to Saeima neuzskata, ka būtu

281pārkāpts vienlīdzīgas attieksmes princips.

282Saeima nepiekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

283apstrīdētās normas nepamatoti paredzot atšķirīgu attieksmi pret

284VID un juridiskās personas kreditoriem. Šādai atšķirīgai

285attieksmei esot objektīvs un saprātīgs pamats. VID rīkojoties

286nevis savās, bet gan visas sabiedrības interesēs. Turklāt VID

287atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījums radies uz civiltiesiska

288pamata, neesot pieejami līdzekļi sevis pasargāšanai no iespējamām

289"darījumu partnera" finansiālajām grūtībām un tas

290nevarot izvērtēt biznesa riskus vai darījuma partneru finansiālās

291iespējas.

292Saeima uzskata, ka apstrīdētās normas neparedz valdes locekļu

293krimināltiesisku atbildību, un tādējādi nesaskata Satversmes 92.

294panta otrajā teikumā ietvertās nevainīguma prezumpcijas

295pārkāpumu.

296Valdes locekļu solidāra atbildība par juridiskās personas

297nokavētajiem nodokļu maksājumiem Latvijas tiesību sistēmā neesot

298kvalificēta ne kā noziedzīgs nodarījums, nedz arī kā

299administratīvs pārkāpums. Apstrīdētajās normās paredzētās valdes

300locekļa atbildības iestāšanās gadījumā nerodoties tādas sekas,

301kas parasti būtu saistāmas ar personas sodīšanu

302kriminālprocesuālā kārtībā, piemēram, ierakstīšana sodu reģistrā

303un ar to saistītā sodāmības uzskaite. Valdes locekļa atbildībai

304esot nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs, proti, valdes

305loceklis piedaloties to neveikto nodokļu maksājumu kompensēšanā,

306kuru veikšana tam bija jānodrošina saskaņā ar saviem pienākumiem

307juridiskās personas pārvaldē.

308Ja tomēr tiktu atzīts, ka apstrīdētajās normās paredzētā

309valdes locekļu atbildība uzskatāma par tādu, kas ietilpst

310jēdzienu "izvirzītās apsūdzības pamatotība

311krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā

312nodarījumā" tvērumā, Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās

313noteiktais ierobežojums ir samērīgs. Apstrīdētās normas paredzot

314VID pienākumu iegūt pietiekamus pierādījumus Nodokļu likuma 60.

315pantā norādīto kritēriju izpildes konstatēšanai. Tikai tādā

316gadījumā tiekot prezumēts, ka valdes loceklis nav pildījis likuma

317prasības juridiskās personas vadīšanā.

318Saeima norāda, ka šāda prezumpcija noteikta efektīvas nodokļu

319iekasēšanas sistēmas radīšanai un tādējādi atbilst Satversmes

320116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības

321labklājības aizsardzība. Šāda prezumpcija Latvijas tiesību

322sistēmā neesot jauna un citstarp esot nostiprināta vismaz

323astoņpadsmit LAPK pantos. Turklāt arī citas Eiropas valstis

324nodokļu tiesību jomā pieļaujot šādu prezumpciju un to par

325pamatotu atzīstot arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk -

326ECT). Saeima uzsver, ka prezumpcija izriet no valdes locekļa

327statusa un pienākumiem juridiskās personas pārvaldīšanā, proti,

328tiekot pieņemts, ka valdes loceklis savus pienākumus pilda

329godprātīgi. Līdz ar to prezumpcija esot pamatota un nepieciešama

330leģitīmā mērķa sasniegšanai. Turklāt likumdevējs esot

331nodrošinājis efektīvu VID lēmuma pārskatīšanu administratīvā

332procesa ietvaros iestādē un tiesā vairākās instancēs. Līdz ar to

333valdes loceklim esot objektīvi iespējams atspēkot apstrīdētajās

334normās ietverto prezumpciju.

3354. Pieaicinātā persona - Valsts ieņēmumu

336dienests - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

33791. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

338Apstrīdētās normas attiecoties tikai uz valdes locekļiem, bet

339neskarot juridisko personu īpašuma tiesības. Ar apstrīdētajām

340normām netiekot atcelta arī kapitālsabiedrību un to dibinātāju

341nodalītās mantas koncepcija.

342Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīma mērķa

343- sabiedrības labklājības nodrošināšanas - sasniegšanai.

344Apstrīdēto normu mērķis esot preventīvs, proti, motivēt valdes

345locekļus apzināties savu nozīmi sabiedrības saimnieciskās

346darbības ikdienas vadībā un veikt darbības, kas vērstas uz

347nodokļu pilnīgu un savlaicīgu nomaksu. LAPK 159. pants un

348Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar

349kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda

350tiesības un likumīgās intereses. Minētās normas nevarot piemērot

351kā alternatīvu līdzekli gadījumos, kad iestājas apstrīdēto normu

352piemērošanas priekšnosacījumi.

353Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

354indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, vajagot ņemt vērā to, ka

355apstrīdētās normas paredz valdes locekļa atbildību tikai izņēmuma

356gadījumos, kad ir izpildījušies visi apstrīdētajās normās

357ietvertie nosacījumi.

358Labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība, esot

359lielāks par indivīdam nodarīto zaudējumu. Ikviens sabiedrības

360loceklis esot ieinteresēts godīgas konkurences un uzņēmējdarbības

361vides attīstībā, jo līdz ar to valsts budžets saņemtu lielākus

362nodokļu maksājumus un tādējādi augtu visas sabiedrības

363labklājība.

364VID atzīst, ka valdes loceklim noteiktais pienākums atlīdzināt

365juridiskās personas nodokļu parādus ierobežo valdes locekļa kā

366fiziskās personas īpašuma tiesības. Taču ierobežojums esot

367samērīgs. Ņemot vērā valdes nozīmi juridiskās personas pārvaldē,

368kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu, esot

369jāatzīst, ka apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi ir valdes

370tiešā kontrolē. Turklāt apstrīdēto normu piemērošana esot

371paredzēta administratīvā procesa ietvaros, kur tiekot nodrošināts

372augsts personas tiesību aizsardzības līmenis, gan VID, gan tiesai

373pārbaudot lēmuma tiesiskumu.

374Attiecībā uz iespējamu Satversmes 91. panta pārkāpumu VID

375uzskata, ka valde atrodas atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā ar

376citām sabiedrības pārvaldes institūcijām. Nevienai citai

377sabiedrības pārvaldes institūcijai normatīvie akti neparedzot tik

378plašu pienākumu loku kā valdei. Līdz ar to gluži pamatoti valdes

379loceklim esot noteikta arī lielāka atbildība nekā citām personām,

380kas piedalās sabiedrības vadībā vai pārstāvībā.

381Valdes atbildība par tās pienākumu izpildi atbilstot

382starptautiski pieņemtai praksei. Austrijā, Bulgārijā, Kiprā,

383Somijā, Francijā, Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē,

384Slovēnijā, Spānijā, Zviedrijā un Lielbritānijā esot paredzēta

385valdes atbildība tieši par nodokļu parādiem. Par pamatotu iemeslu

386atšķirīgas attieksmes pieļaušanai pret valdes locekļiem VID

387uzskata arī apkopoto statistiku par kopējā nodokļu parāda apmēru

388un nodokļu parādnieku skaitu. Pēc 2014., 2015. un 2016. gada

389datiem, lielākā daļa nodokļu parādnieku (apmēram 98%) esot tieši

390kapitālsabiedrības, kuru kopējais parāds veidojot apmēram 99

391procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra

392subjektu kopējā parāda. Nodokļu parādnieku - personālsabiedrību -

393skaits esot niecīgs, un to kopējais parāds veidojot apmēram 0,3

394procentus no visu komercreģistra un politisko partiju reģistra

395subjektu kopējā parāda.

396Kapitālsabiedrības valdes loceklis atrodoties atšķirīgos

397apstākļos arī salīdzinājumā ar personālsabiedrības lietvedi

398(biedru). Praksē bieži gadoties tādas situācijas, ka no valdes

399locekļa rīcības tieši un nepastarpināti ir atkarīgas nodokļu

400administrācijas iespējas piedzīt kapitālsabiedrības nokavētos

401nodokļu maksājumus. Personālsabiedrības lietveža (biedra)

402prettiesiskas rīcības sekas neesot tik negatīvas, jo tas par

403personālsabiedrības saistībām atbildot personiski. To pamatojot

404arī jau minētie statistikas dati, atbilstoši kuriem

405personālsabiedrību kopējais nodokļu parāds esot niecīgs

406salīdzinājumā ar kapitālsabiedrību kopējo nodokļu parādu.

407Īpašam tiesiskajam regulējumam attiecībā uz VID esot objektīvi

408iemesli. Atšķirībā no kreditoriem, kuru prasījumi rodas uz

409civiltiesiska pamata, VID rīkojoties nevis savās, bet gan visas

410sabiedrības interesēs. Nodokļu ieņēmumi esot nepieciešami, lai

411nodrošinātu sabiedrības vajadzību apmierināšanu un

412labklājību.

413VID uzsver, ka nav pamata apstrīdētajās normās noteikto

414regulējumu uzskatīt par sodošu darbību, kam piemīt

415krimināltiesiskas sankcijas pazīmes, un uz šo regulējumu

416attiecināt nevainīguma prezumpciju. Valdes locekļa pienākumam

417atlīdzināt juridiskās personas nokavētos nodokļu maksājumus esot

418nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs.

4195. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija -

420uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta

421pirmajam teikumam, 92. pantam un 105. pantam.

422Finanšu ministrija nepiekrīt pieteikumā paustajam viedoklim,

423ka Satversmes 105. pants garantē īpašuma tiesības, proti,

424tiesības veikt komercdarbību tādas sabiedrības formā, par kuras

425saistībām jāatbild tikai ar komercsabiedrības mantu. Apstrīdētās

426normas neskarot ne kapitālsabiedrību, ne personālsabiedrību

427dibinātājiem Satversmes 105. pantā garantētās īpašuma tiesības.

428Apstrīdētās normas neatceļot arī kapitālsabiedrību un to

429dibinātāju nodalītās mantas koncepciju. Tās attiecoties tikai uz

430valdes locekli, un tas apstāklis, ka kapitālsabiedrības valdes

431loceklis vienlaikus ir arī šīs kapitālsabiedrības dibinātājs,

432nedodot pamatu pieņēmumam, ka tiek ierobežotas arī dibinātāja

433tiesības.

434Finanšu ministrija atzīst, ka apstrīdētās normas ierobežo

435valdes locekļu kā fizisko personu īpašuma tiesības, taču

436ierobežojumu uzskata par samērīgu. Tas esot noteikts ar likumu

437leģitīma mērķa - sabiedrības labklājības aizsardzības - labad.

438Apstrīdētās normas esot vērstas uz komercdarbības vides

439sakārtošanu un godīgas konkurences veicināšanu, ierobežojot

440iespēju nepildīt nodokļu saistības.

441Izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmā mērķa

442sasniegšanai. Ņemot vērā valdes lomu sabiedrības pārvaldē un

443pārstāvībā, kā arī valdes atbildību par grāmatvedības kārtošanu,

444apstrīdētajās normās paredzētie apstākļi esot uzskatāmi par

445tādiem, kas ir valdes kontrolē. Analizējot nokavēto nodokļu

446maksājumu samaksas statistiku, esot secināms, ka nodokļu

447maksātāji aizvien aktīvāk izmanto iespēju sadarboties ar VID un

448labprātīgi samaksāt nokavētos nodokļu maksājumus. 2015. gadā VID

449neesot identificējis nevienu gadījumu, kad būtu lietderīgi un

450samērīgi uzlikt valdes loceklim pienākumu atlīdzināt juridiskās

451personas nokavētos nodokļu maksājumus.

452Apstrīdētajām normām esot preventīvs raksturs. Valdes

453loceklis, apzinoties savu atbildību likumā noteikto pienākumu

454nepildīšanas gadījumā, rīkošoties atbildīgāk. Turklāt

455apstrīdētajās normās paredzētā procedūra nodrošinot valdes

456loceklim iespēju novērst nelabvēlīgās sekas, iesniedzot

457juridiskās personas maksātnespējas pieteikumu vai izskaidrojot

458objektīvos iemeslus, kuru dēļ konkrētajā gadījumā viņš nav

459atbildīgs par juridiskās personas nodokļu parādiem.

460Vēršoties pret valdes locekli ar civilprasību, leģitīmo mērķi

461nevarētu sasniegt tādā pašā kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām

462paredzētajā administratīvajā procesā. Turklāt valdes locekļa

463tiesības tiktu ierobežotas vēl vairāk, jo šādā gadījumā nebūtu

464piemērojams objektīvas izmeklēšanas princips. Arī LAPK 159. pants

465un Krimināllikuma 218. pants neesot uzskatāmi par līdzekļiem, ar

466kuriem leģitīmo mērķi varētu sasniegt, mazāk ierobežojot indivīda

467tiesības un likumīgās intereses.

468Finanšu ministrija uzskata, ka labums, ko no apstrīdēto normu

469piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par indivīdam

470nodarītajiem zaudējumiem. Apstrīdētajās normās esot iestrādāti

471tādi mehānismi, lai indivīda tiesības tiktu ierobežotas pēc

472iespējas mazāk. Savukārt sabiedrības ieguvums, ņemot vērā

473apstrīdēto normu ietekmi uz sabiedrības labklājības aizsardzību,

474labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas konkurences

475uzlabošanu, esot atzīstams par nozīmīgu.

476Valdes locekļi atrodoties atšķirīgos apstākļos salīdzinājumā

477ar citiem juridisko personu pārvaldes institūciju locekļiem, un

478līdz ar to atšķirīga attieksme pret valdes locekļiem esot

479pamatota. Valdes locekļu atbildība par to pienākumu pildīšanu

480atbilstot arī starptautiski vispāratzītajai tendencei aizvien

481precīzāk un detalizētāk regulēt valdes locekļu atbildību. Arī

482Finanšu ministrija vērš uzmanību uz VID norādīto statistiku par

483kopējā nodokļu parāda apmēru un nodokļu parādnieku skaitu un

484struktūru Latvijā 2014., 2015. un 2016. gadā. Šī statistika

485apliecinot, ka lielākā daļa nodokļu parādnieku ir tieši

486kapitālsabiedrības.

487Finanšu ministrija uzskata, ka īpašam tiesiskajam regulējumam

488attiecībā uz VID ir objektīvi iemesli. Nodokļu ieņēmumi esot

489nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības pamatvajadzību

490apmierināšanu un labklājību, tādējādi VID rīkojoties visas

491sabiedrības interesēs.

492Apstrīdētās normas neesot atzīstamas par sodošām, proti,

493tādām, kam piemīt krimināltiesiskas sankcijas pazīmes. Valdes

494locekļa pienākumam samaksāt juridiskās personas nokavētos nodokļu

495maksājumus esot kompensējošs raksturs. Pat tādā gadījumā, ja

496apstrīdētajās normās noteiktais regulējums tiktu atzīts par

497noziedzīgu nodarījumu Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību

498aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. panta

499izpratnē, nebūtu pamata uzskatīt, ka ir pārkāpta nevainīguma

500prezumpcija. Apstrīdēto normu piemērošana un tiesiskuma kontrole

501esot paredzēta administratīvā procesa ietvaros iestādē un tiesā,

502kur piemērojams objektīvās izmeklēšanas princips. Atsevišķos

503gadījumos administratīvā procesa ietvaros esot pamatota

504nepieciešamība pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai

505privātpersonas rīcībā un zināmi pašam nodokļu maksātājam. Arī

506nodokļu maksātājam pašam vajagot būt ieinteresētam iesniegt

507nodokļu administrācijai atbilstošus paskaidrojumus. Līdz ar to

508valdes locekļa tiesības ar apstrīdētajām normām esot

509aizsargātas.

5106. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

511uzskata, ka juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu

512atlīdzināšanai valsts budžetam no valdes locekļa personīgajiem

513līdzekļiem pēc būtības piemītot krimināltiesisks raksturs.

514Apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam piemītot gan

515sodošā, gan preventīvā funkcija, kas atbilstot kriminālsoda

516piemērošanas mērķiem. Tādējādi, izvērtējot apstrīdētajās normās

517ietverto regulējumu, esot izmantojamas arī krimināltiesību

518teorijas atziņas un principi, citstarp piemērojama nevainīguma

519prezumpcija.

520Administratīvajā procesā tiekot atzīts objektīvās izmeklēšanas

521princips, tomēr arī pašai personai esot līdzdarbošanās pienākums.

522Nodokļu administrēšana ne tikai Latvijā, bet arī citās valstīs

523lielā mērā balstoties uz informāciju, ko sniedz nodokļu

524maksātājs. Tādējādi valdes loceklim ir iespēja pamatot un

525pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par sabiedrības nokavētajiem

526nodokļu maksājumiem. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, šāda

527pierādījumu nastas uzlikšana valdes loceklim nepārkāpjot

528Satversmes 92. panta otrajā teikumā nostiprināto nevainīguma

529prezumpciju.

530Ar apstrīdētajām normām pēc būtības esot paredzēta valdes

531locekļu personiskā atbildība attiecībā uz vienu specifisku

532kreditoru - VID -, ierobežojot fiziskās personas īpašuma tiesības

533un uzliekot tai pienākumu noteiktos gadījumos samaksāt juridiskās

534personas nodokļu parādus. Tieslietu ministrija jau likumprojekta

535izstrādes laikā, konkrēti, 2014. gada 26. novembrī, sniegusi

536atzinumu Nr. 1-9.1/1549, norādot, ka apstrīdētās normas neiederas

537kopējā tiesību sistēmā un neatbilst Satversmei.

538Neesot šaubu par to, ka ierobežojums ir noteikts ar likumu.

539Tomēr Tieslietu ministrija piekrīt Saeimas Juridiskā biroja 2014.

540gada 11. decembra atzinumā Nr. 111.13/1-30-12/14 norādītajam, ka

541tiesiskā valstī nav pieļaujama tāda situācija, ka valsts,

542nespēdama panākt efektīvu juridiskās personas nodokļu nomaksas

543pienākuma izpildi, šo pienākumu pārliek uz citu personu. Līdz ar

544to rodoties šaubas, vai apstrīdētajās normās ietvertajam tiesību

545ierobežojumam ir leģitīms mērķis. Pēc Tieslietu ministrijas

546ieskata, apstrīdētās normas neatbilst arī samērīguma principam,

547jo pastāvot alternatīvi līdzekļi, kas mazāk ierobežotu indivīda

548tiesības, piemēram, juridiskās personas maksātnespējas

549process.

550Turklāt Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētās normas

551nostāda nevienlīdzīgā situācijā citus juridiskās personas

552kreditorus, jo radot VID nepamatotas priekšrocības.

5537. Pieaicinātā persona - zvērināts advokāts Jānis

554Taukačs - pauž viedokli, ka apstrīdēto normu galvenā ideja

555esot atbalstāma, proti, valsts drīkstot piedzīt kapitālsabiedrību

556nodokļu parādus no to negodprātīgajiem valdes locekļiem.

557Bieži vien gadījumos, kad kapitālsabiedrība saņēmusi VID lēmumu

558par nodokļu uzrēķinu, tās valde apsverot iespēju pamest attiecīgo

559sabiedrību un veidot jaunu sabiedrību. Tas, ka persona

560vieglprātīgi izturas pret nodokļu nomaksas pienākumu, neesot

561pieļaujams.

562Latvijā neiekasētā pievienotās vērtības nodokļa rādītāji esot

563starp sliktākajiem visā Eiropas Savienībā un neiekasētā nodokļu

564starpība jau ilgstoši esot liela. Šī plaisa veidojoties

565galvenokārt tādu iemeslu dēļ kā pievienotās vērtības nodokļa

566izkrāpšana, kļūdas pārvaldībā, strukturēšanas un maksātnespējas

567gadījumi. Turklāt kapitālsabiedrības bieži vien vieglprātīgi

568iesaistoties pirkšanas darījumos ar negodprātīgiem pārdevējiem,

569jo uzskata, ka tā nav pircēja atbildība. Šāds uzskats neatbilstot

570Eiropas Savienības Tiesas atziņai, ka pircēja atbildība var

571iestāties gadījumos, kad tas zināja vai tam vajadzēja zināt par

572pievienotās vērtības nodokļa izkrāpšanu.

573Valdes locekļu atbildības institūts varētu atturēt sabiedrības

574no iesaistīšanās riskantos darījumos un tādējādi arī daļēji

575risināt šo pašu lielāko valsts budžeta problēmu. Šādu gadījumu

576novēršanai esot paredzēti samērīgi un jo īpaši preventīvi

577pasākumi. Turklāt Ekonomiskās sadarbības un attīstības

578organizācija (angļu val. - Organisation for Economic

579Co-operation and Development) (turpmāk - OECD) jau

5802009. gada jūlijā korporatīvās pārvaldes un nodokļu risku vadības

581ziņojumā uzsvērusi, ka valstīm, kur korporatīvā pārvalde kopumā

582ir vāja, būtu jāapsver iespēja ar likumu noteikt sabiedrību

583valdēm un vecākajiem vadītājiem papildu atbildību par nodokļu

584samaksu.

585J. Taukačs uzsver, ka juridiskās personas atbildība par tās

586nodokļu parādiem bez attiecīgās fiziskās personas atbildības

587neesot efektīva. Turklāt noteiktā solidārā atbildība un iespējamo

588sankciju apmērs liecinot par to, ka apstrīdēto normu mērķis ir ne

589vien preventīvs (atturēt valdi no rīcības, kas noved pie nodokļu

590parādiem), bet arī fiskāls (iekasēt valsts budžetā sabiedrības

591nesamaksāto nodokļu summu).

592Komerclikums jau šobrīd paredzot, ka kreditori var prasīt

593valdes atbildību gadījumā, kad nav izdevies gūt prasības

594apmierinājumu no kapitālsabiedrības un ir iespējams pierādīt, ka

595valdes loceklis ar savu darbību nodarījis sabiedrībai zaudējumus.

596Arī Maksātnespējas likums paredzot noteiktu kreditoru rindu un

597piedziņas kārtību. VID varot pieprasīt valdes atbildību par

598kapitālsabiedrības nodokļu parādiem. Tomēr nodokļu parādu

599pamešana Latvijā esot tik izplatīta, ka šī nodokļu parādu

600piedziņas kārtība varot izrādīties neefektīva gan no valsts

601fiskālo interešu, gan arī no prevencijas viedokļa.

602Apstrīdētajās normās noteiktajam līdzīgs valdes atbildības

603veids esot akceptēts aptuveni pusē ES dalībvalstu, taču atbildība

604parasti vai nu esot ierobežota attiecībā uz konkrētiem nodokļu

605vai darījumu veidiem, vai arī iestājoties gadījumā, kad valdes

606locekļi zināja vai viņiem vajadzēja zināt, ka viņu pārstāvētais

607uzņēmums būtiski pārkāpj nodokļu tiesību normas. No svara esot

608arī tas, kādas tieši ir normas par valdes atbildību un kāda

609vispār ir nodokļu samaksas kultūra, kā arī nodokļu piedziņas un

610strīdu risināšanas sistēma konkrētajā valstī. Nopietni ārvalstu

611investori neizskatot iespēju pamest kapitālsabiedrību ar nodokļu

612parādiem, turklāt valdes locekļiem ārvalstīs esot atbilstošas

613apdrošināšanas polises.

614Valdes locekļu atbildība neesot pretrunā ar nevainīguma

615prezumpciju. Pašreizējā kritiskā situācija, proti, pārlieku

616daudzie gadījumi, kad no valsts tiek izkrāpts pievienotās

617vērtības nodoklis un citi nodokļi, kā arī šo krāpniecisko darbību

618fiskālais apmērs liecinot par to, ka īpašu prevencijas pasākumu

619ieviešana ir samērīga un kopumā atbilstoša valsts interesēm.

6208. Pieaicinātā persona - Stokholmas Ekonomikas

621augstskolas Rīgā asociētā profesore Ph.D. Anete

622Pajuste - piekrīt pieteikumā ietvertajiem argumentiem par

623iespējamu nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpumu ar

624apstrīdētajām normām. Tiekot "automātiski" pieņemts, ka

625jebkura aktīvu atsavināšana ir ļaunprātīga un rada

626kapitālsabiedrībai zaudējumus, nevis ir atbilstoša uzņēmuma

627ekonomiskajai būtībai.

628Dažas valstis, piemēram, Kanāda, paredzot nodokļu parādu

629piedzīšanu no valdes locekļa, ja parāda piedziņa no

630kapitālsabiedrības nav iespējama un valdes loceklis nav rīkojies

631kā krietns un rūpīgs saimnieks. A. Pajuste uzsver, ka pirms

632apstrīdēto normu pieņemšanas līdzīgs mehānisms jau bija noteikts

633arī Latvijā, piemēram, Komerclikuma 170. pantā, ļaujot

634kreditoriem celt prasību pret kapitālsabiedrības amatpersonām,

635kuras nodarījušas zaudējumus sabiedrībai un nav tos

636atlīdzinājušas.

637Apstrīdētās normas vajagot skatīt kontekstā ar likumu

638piemērošanas praksi konkrētajā valstī. Ja sabiedrība ir

639pārliecināta par to, ka jebkura likuma piemērošanā tiek ievērots

640nevainīguma prezumpcijas princips un piemērotājs nav materiāli

641ieinteresēts uzlikt sodu, tā paļaujoties uz likuma normas

642adekvātu piemērošanu. Latvijas, kā arī vairāku citu valstu

643sabiedrības izpratnē nodokļu administrēšanas dienesti nodokļu

644maksātājiem piemērojot "vainas prezumpciju", turklāt

645rīkojoties saskaņā ar budžeta pildīšanai noteiktu iekasējamo sodu

646plānu. Šādā kontekstā valdes locekļa personiskās atbildības risks

647esot nesamērīgi liels. Daudzās valstīs esot iespēja apdrošināt

648valdes locekļa atbildību, taču Latvijā apdrošināšanas prēmija par

649šo pakalpojumu iepriekš minēto iemeslu dēļ varot būt nesamērīgi

650liela.

651Valdes locekļa vainas pierādīšana esot jāatstāj tiesas

652kompetencē. Ja apstrīdētās normas paliks spēkā, VID vajadzēšot

653ieguldīt nopietnu darbu savas reputācijas uzlabošanā, lai

654pārliecinātu sabiedrību, ka tas nodokļu maksātājus uzskata par

655klientiem, nevis sodāmajiem. Pretējā gadījumā apstrīdēto normu

656ietekme uz uzņēmējdarbības vidi būšot negatīva.

657Secinājumu

658daļa

6599. Pieteikumā apstrīdēta triju normu atbilstība

660Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. un 105. pantam.

661Nodokļu likuma 60. pants ietver nosacījumus administratīvā

662procesa uzsākšanai par juridiskās personas nokavēto nodokļu

663maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam no fiziskās personas,

664kura ir bijusi juridiskās personas valdes loceklis laikā, kad

665radies nodokļu parāds. Nodokļu likuma 61. pantā ir noteikta

666kārtība, kādā VID pieņem lēmumu par juridiskās personas nokavēto

667nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Savukārt Nodokļu

668likuma 62. pants reglamentē kārtību, kādā izpildāms lēmums par

669nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu.

670Pieteikuma iesniedzējs apšauba to, ka apstrīdētajās normās

671noteiktā valdes locekļa atbildība par juridiskās personas

672nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam atbilst

673Satversmei. Pieteikumā pausts uzskats, ka apstrīdētās normas

674nesamērīgi ierobežojot kapitālsabiedrību, to dibinātāju un valdes

675locekļu īpašuma tiesības. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

676apstrīdētās normas rada arī nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu un

677vienlīdzības principa pārkāpumu.

678Saeimas atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos

679norādītie argumenti sniegti par apstrīdēto normu kā vienota

680tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei galvenokārt attiecībā

681uz kapitālsabiedrībām un to valdes locekļiem.

682Apstrīdētās normas veido vienotu tiesisko regulējumu, jo

683kopumā nosaka atbildību par nokavēto nodokļu maksājumu

684atlīdzināšanu valsts budžetam un to atlīdzināšanas kārtību.

685Tādējādi apstrīdētās normas savstarpēji ietekmē cita citas

686tvērumu un saturu.

687Tādu pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz

688abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas

689deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Šāds pieteikums ir

690uzskatāms par būtisku instrumentu nozīmīgu valsts un sabiedrības

691interešu aizsardzībai. Abstraktā tiesību normu kontrole ir

692līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai. Līdz ar to

693Satversmes tiesai ir jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība

694augstāka juridiska spēka tiesību normām attiecībā uz visu to

695personu loku, uz kurām likumdevējs attiecinājis konkrēto

696regulējumu (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija

697sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Tomēr

698Satversmes tiesa var vērtēt apstrīdētās normas par tik, par cik

699pieteikumā sniegts juridiskais pamatojums, un ievērojot tā

700saprātīgu saistību ar apstrīdēto normu tvērumu. Pieteikumā

701ietvertais pamatojums attiecas uz kapitālsabiedrību, to

702dibinātāju un valdes locekļu situāciju. Tādējādi apstrīdēto normu

703atbilstība Satversmei vērtējama, ņemot vērā Pieteikuma

704iesniedzēja sniegtos argumentus.

705Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs

706apstrīdētās normas kā vienotu tiesisko regulējumu, visupirms

707pārbaudot atbilstību Satversmes 105. pantam, bet pēc tam 92.

708pantam un 91. panta pirmajam teikumam.

70910. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

710normas neatbilst Satversmes 105. pantam.

711Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz

712īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm.

713Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma

714piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai

715izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu

716atlīdzību."

717Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska rakstura

718tiesību garantiju, ar "tiesībām uz īpašumu" saprotot

719visas mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var

720izlietot par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas

721gribas (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 27.

722oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada 3.

723novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01 15.2. punktu).

724Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka gadījumos,

725kad tiek apstrīdēta tiesību normas atbilstība visam Satversmes

726105. pantam, jānosaka, tieši kuram no šā panta teikumiem

727atbilstība ir izvērtējama (sk., piemēram, Satversmes tiesas

7282015. gada 13. oktobra sprieduma lietā Nr. 2014-36-01 15.1.

729punktu).

73010.1. No lietas dalībnieku un pieaicināto personu

731viedokļiem neizriet, ka apstrīdētās normas vērtējamas saistībā ar

732Satversmes 105. panta ceturto teikumu. Satversmes 105. panta

733ceturtais teikums noteic, ka īpašuma piespiedu atsavināšana

734sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos pret

735taisnīgu atlīdzību. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka šis teikums

736neregulē situācijas, kas rodas sakarā ar valsts noteiktu

737piespiedu līdzekļu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2015.

738gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 12.3.

739punktu).

740Apstrīdētās normas nevis paredz īpašuma piespiedu atsavināšanu

741sabiedrības vajadzībām pret taisnīgu atlīdzību, bet gan ietekmē

742personas tiesības brīvi rīkoties ar īpašumu gadījumā, kad VID

743uzsāk nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanas procesu. Līdz ar

744to apstrīdētajās normās paredzētais pamattiesību ierobežojums

745neietilpst Satversmes 105. panta ceturtā teikuma tvērumā.

746Tādējādi apstrīdētās normas

747vērtējamas Satversmes 105. panta pirmo triju teikumu tvērumā.

74810.2. Satversmes 105. panta pirmais teikums aizsargā

749personas likumīgi iegūto īpašumu, tomēr otrais un trešais teikums

750ļauj valstij ar likumu ierobežot īpašuma tiesības sabiedrības

751interesēs. Pirmkārt, tiesības uz īpašumu sevī ietver īpašnieka

752sociālo pienākumu pret sabiedrību - īpašumu nedrīkst izmantot

753pretēji sabiedrības interesēm. Otrkārt, tiesības uz īpašumu var

754ierobežot saskaņā ar likumu. Līdz ar to tiesības uz īpašumu var

755ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar likumu leģitīma

756mērķa labad un ir samērīgi ar šo mērķi (sk., piemēram,

757Satversmes tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā Nr.

7582006-38-03 12. punktu un 2014. gada 10. oktobra sprieduma lietā

759Nr. 2014-04-03 7.2. punktu).

760Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām

761tiek nesamērīgi ierobežotas vairāku personu tiesības uz īpašumu.

762Apstrīdētās normas ierobežojot juridiskās personas tiesības veikt

763komercdarbību tādas sabiedrības formā, kura par savām saistībām

764atbild tikai ar tās mantu, proti, kapitālsabiedrības formā.

765Apstrīdētās normas vienlaikus ierobežojot arī šādu sabiedrību

766dibinātāju (dalībnieku un akcionāru) tiesības veikt komercdarbību

767kapitālsabiedrības formā.

768Saeima, VID un Finanšu ministrija nepiekrīt šim Pieteikuma

769iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas

770neierobežo ne juridisko personu, ne to dibinātāju īpašuma

771tiesības.

772Satversmes tiesa ir atzinusi, ka personas ekonomiskā interese

773veikt komercdarbību ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma

774tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2014. gada 12. decembra

775sprieduma lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Attiecīgi šādas

776intereses ierobežojumam būtu jāizpaužas kā konkrētai negatīvai

777ietekmei uz komercdarbību, piemēram, kā peļņas samazinājumam, kas

778radies apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā. Proti, ir

779jākonstatē cēloniskā saikne starp īpašuma tiesību ierobežojumu un

780apstrīdētajām normām.

781Apstrīdētās normas attiecas uz juridiskās personas valdes

782locekli kā fizisko personu. Likumprojekta anotācijā norādīts, ka,

783ieviešot apstrīdētajās normās noteikto regulējumu, tiks izveidots

784mehānisms, pateicoties kuram VID būs tiesīgs pieprasīt, lai

785valdes loceklis sedz juridiskās personas nokavēto nodokļu

786maksājumu saistības [sk. 2014. gada 10. decembrī Saeimā

787iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12 "Grozījumi likumā

788"Par nodokļiem un nodevām"" sākotnējās ietekmes

789novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2. punktu]. Citi subjekti

790apstrīdētajās normās nav norādīti. Lietā nav pausti argumenti

791tam, ka apstrīdētās normas būtu piemērojamas citiem subjektiem.

792Līdz ar to nav konstatējama cēloņsakarība starp apstrīdētajām

793normām un juridisko personu vai to dibinātāju ekonomiskajām

794interesēm.

795Tādējādi apstrīdētās normas

796neierobežo ne juridiskajām personām, ne to dibinātājiem

797Satversmes 105. pantā noteiktās īpašuma tiesības.

79810.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās

799normas nesamērīgi ierobežojot arī juridiskās personas valdes

800locekļa kā fiziskās personas īpašuma tiesības.

801Apstrīdētās normas paredz kārtību, kādā juridiskās personas

802nokavētie nodokļu maksājumi atlīdzināmi valsts budžetam no

803personas, kura bijusi šīs juridiskās personas valdes loceklis

804laikā, kad attiecīgie nokavētie nodokļu maksājumi ir

805izveidojušies. Apstrīdētajās normās noteikts, ka konkrētu

806nosacījumu izpildīšanās gadījumā juridiskās personas nokavēto

807nodokļu maksājumu atlīdzināšanas pienākums tiek pārcelts uz

808valdes locekli kā fizisko personu. Juridiskās personas nokavētie

809nodokļu maksājumi valdes loceklim jāiemaksā valsts budžetā 30

810dienu laikā no VID lēmuma paziņošanas dienas. Ja tas netiek

811izdarīts, pēc lēmuma stāšanās spēkā šos maksājumus piedzen no

812valdes locekļa bezstrīda kārtībā, izmantojot naudas līdzekļus no

813attiecīgās personas konta kredītiestādē un attiecīgās personas

814mantu (kustamo un nekustamo īpašumu, kā arī mantu, kura atrodas

815pie trešajām personām).

816Līdz ar to apstrīdētās normas

817ierobežo juridiskās personas valdes locekļa kā fiziskās personas

818īpašuma tiesības.

81911. Lai pārbaudītu apstrīdētajās normās ietvertā

820Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību ierobežojuma

821satversmību, jānoskaidro, vai tas ir noteikts ar likumu, vai tas

822ir noteikts leģitīma mērķa labad un vai tas atbilst samērīguma

823principam (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 8.

824jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 22. punktu).

82511.1. Lai izvērtētu to, vai īpašuma tiesību

826ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu,

827Satversmes tiesai jāpārbauda, vai apstrīdētās normas ir

828pieņemtas, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību

829(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa

830sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu).

831Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

832pieņemšanas procesā ir ignorēts vairāku Saeimas deputātu

833viedoklis, nav ņemts vērā Saeimas Juridiskā biroja atzinums, kurā

834norādīts uz iespējamiem Satversmes 91., 92. un 105. panta

835pārkāpumiem, kā arī dažu nozares pārstāvju viedoklis.

836Atbilstoši Satversmes 21. pantam Saeima tās iekšējās darbības

837un kārtības noteikšanai izstrādā sev kārtības rulli. Savukārt

838Satversmes 24. pants citstarp noteic, ka Saeima pieņem lēmumus ar

839klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu.

840No apstrīdētās normas ietverošā likumprojekta apspriešanas

841materiāliem ir konstatējams, ka Saeimas Budžeta un finanšu

842(nodokļu) komisijā likumprojekts izskatīts, izvērtējot visus

843iesniegtos priekšlikumus un uzklausot nozares pārstāvjus. Budžeta

844un finanšu (nodokļu) komisija saņemtos priekšlikumus pēc

845diskusijām iesniegusi izskatīšanai Saeimas sēdēs. Saeima Kārtības

846rullī noteiktajā kārtībā ir izskatījusi katru noteiktajā kārtībā

847iesniegto priekšlikumu. Likumprojekts pieņemts, 56 deputātiem

848balsojot "par" un 33 "pret".

849Satversmes tiesa jau atzinusi, ka lēmumu pieņemšanas procesā

850Saeimā gan būtu vēlams uzklausīt un analizēt normatīvā akta

851projekta sagatavošanas procesā iesaistīto kompetento valsts

852institūciju un citu ieinteresēto personu viedokļus, tomēr nedz

853Satversme, nedz Saeimas kārtības rullis nenosaka jebkura paustā

854viedokļa ievērošanu par obligātu priekšnoteikumu tiesību normu

855pieņemšanai, ja tas tiek noraidīts demokrātiskā likumdošanas

856procesā. Ieinteresēto personu līdzdalība normatīvā akta projekta

857izskatīšanas procesā var sekmēt objektīva lēmuma pieņemšanu un

858dažādu interešu līdzsvarošanu, tomēr konkrētas personu grupas

859viedoklis likumdevējam nav saistošs (sk., piemēram, Satversmes

860tiesas 2015. gada 25. marta sprieduma lietā Nr. 2014-11-0103

86118.1. punktu). Tādējādi nav pamata atzīt, ka apstrīdētās

862normas pieņemtas, neievērojot Satversmē un Saeimas kārtības rullī

863noteikto kārtību.

864Lietā nav strīda par citiem apstrīdēto normu pieņemšanas vai

865izsludināšanas aspektiem.

866Līdz ar to apstrīdētajās normās

867ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

86811.2. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

869apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

870ierobežojums noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad

871(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra

872sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes tiesa

873ir atzinusi, ka pienākums norādīt leģitīmo mērķi Satversmes

874tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto

875aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra

876sprieduma lietā Nr. 2011-01-01 13.2. punktu).

877Saeima atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētajās normās

878ietvertais īpašuma tiesību ierobežojums noteikts, lai radītu

879efektīvu nodokļu iekasēšanas sistēmu, un tādējādi tas atbilst

880Satversmes 116. pantā noteiktajam leģitīmajam mērķim -

881sabiedrības labklājības aizsardzībai. Apstrīdētajās normās esot

882ietverts īpašs mehānisms attiecībā uz valdes locekļiem, lai

883sekmētu godprātīgu nodokļu maksājumu veikšanu un veicinātu

884nodokļu iekasēšanas efektivitāti. Šo viedokli pēc būtības

885neapšauba arī Pieteikuma iesniedzējs un visas lietā pieaicinātās

886personas.

887Satversmes tiesa atzīst, ka savlaicīga nodokļu maksājumu

888veikšana ir visas sabiedrības interesēs. Apstrīdētās normas ir

889vērstas uz to, lai efektīvi atgūtu juridiskās personas savlaicīgi

890neveiktos nodokļu maksājumus, un tādējādi ir pieņemtas

891sabiedrības labklājības interesēs.

892Līdz ar to apstrīdētajās normās

893ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir

894sabiedrības labklājības aizsardzība.

89511.3. Konstatējot pamattiesību ierobežojuma leģitīmo

896mērķi, nepieciešams izvērtēt tā atbilstību samērīguma principam.

897Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, jānoskaidro:

8981) vai izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa

899sasniegšanai; 2) vai nepastāv personu pamattiesības mazāk

900ierobežojoši (saudzējošāki) līdzekļi; 3) vai labums, ko iegūs

901sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

902interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

9032011. gada 30. marta sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 23.

904punktu).

90511.3.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja

906izraudzītie līdzekļi ir piemēroti mērķa sasniegšanai, ja ar

907attiecīgajām tiesību normām šo mērķi var sasniegt (sk.,

908piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

909Nr. 2010-70-01 15. punktu).

910Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevēja izraudzītie

911līdzekļi nav piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

912Saeima šim viedoklim nepiekrīt un norāda, ka apstrīdētās

913normas ir piemērotas leģitīmā mērķa sasniegšanai. Šim uzskatam

914pievienojas lietā pieaicinātās personas VID, Finanšu ministrija

915un J. Taukačs.

916Likumprojekta anotācijā norādīts, ka valdes loceklis atbild

917par juridiskās personas nodokļu parādiem tikai tādā gadījumā, ja

918ir izveidojies noteikta lieluma nodokļu parāds, šo parādu nav

919iespējams piedzīt no pašas juridiskās personas, ir konstatēta

920aktīvu atsavināšana ieinteresētajai personai un turklāt nav

921izpildīts likumā noteiktais pienākums iesniegt juridiskās

922personas maksātnespējas procesa pieteikumu.

923Valde ir svarīgākais kapitālsabiedrības lēmējorgāns, un tai ir

924īpaša loma juridiskās personas vadīšanā. Valde ir

925izpildinstitūcija, kas realizē juridiskās personas rīcībspēju.

926Kapitālsabiedrībā tā īsteno divas funkcijas: sabiedrības vadību

927un pārstāvību. Sabiedrības vadība ir uz sabiedrības darbības

928nodrošināšanu vērsto pasākumu veikšana sabiedrības iekšienē,

929proti, sabiedrības saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana

930(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra lēmuma par

931tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14. punktu).

932Ņemot vērā valdes īpašo lomu juridiskās personas pārvaldē un

933darba organizācijā, Satversmes tiesa atzīst, ka apstrīdētajās

934normās ietvertie valdes locekļu solidārās atbildības

935priekšnosacījumi ir tiešā valdes kontrolē.

936Valdes locekļa atbildība par juridiskās personas nokavētajiem

937nodokļu maksājumiem ir paredzēta arī citu valstu tiesību

938sistēmās, piemēram, Austrijā, Bulgārijā, Kiprā, Somijā, Francijā,

939Vācijā, Īrijā, Lietuvā, Maltā, Nīderlandē, Slovēnijā, Zviedrijā

940un Lielbritānijā.

941Tādējādi Satversmes tiesa atzīst, ka izskatāmās lietas

942apstākļos valdes locekļa atbildība, kas izpaužas kā īpašuma

943tiesību ierobežojums, ir piemērots līdzeklis nodokļu iekasēšanas

944efektivitātes uzlabošanai. Pastāvot apstrīdētajās normās

945ietvertajam regulējumam, valdes loceklis apzināsies sekas, kas

946izriet no tā, ka nav pildīts likumā noteiktais pienākums ar

947pienācīgu rūpību vadīt kapitālsabiedrības ikdienas darbu, un

948rīkosies atbildīgāk. Līdz ar to paredzams, ka ilgtermiņā

949uzlabosies gan nodokļu iekasēšanas efektivitāte, gan

950uzņēmējdarbības vide.

951Tādējādi apstrīdētajās normās

952paredzētais līdzeklis ir piemērots leģitīmā mērķa

953sasniegšanai.

95411.3.2. Noskaidrojot, vai likumdevēja rīcībā bija mazāk

955ierobežojoši līdzekļi, Satversmes tiesai jāizvērtē, vai

956likumdevējs apsvēris apstrīdēto normu alternatīvas (sk.,

957piemēram, Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma

958lietā Nr. 2009-43-01 30.2. punktu). Turklāt, vērtējot, vai

959leģitīmo mērķi var sasniegt arī citādi, jāņem vērā, ka

960saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

961līdzeklis, ar kuru leģitīmo mērķi var sasniegt tādā pašā

962kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20.

963maija sprieduma lietā Nr. 2010-70-01 16.1.

964punktu).

965Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka alternatīvi līdzekļi varētu

966būt maksātnespējas process atbilstoši Maksātnespējas likuma

967regulējumam, kā arī LAPK 159. pantā un Krimināllikuma 218. pantā

968paredzētais regulējums.

969Finanšu ministrija un VID uzsver, ka apstrīdētās normas līdz

970ar jau iepriekš pieņemto regulējumu attiecībā uz valdes locekļu

971atbildību par pārkāpumiem nodokļu tiesību jomā veido vienotu

972tiesisko mehānismu un rosina tieši valdes locekļus rīkoties

973atbildīgāk un nepieļaut tādu situāciju, ka VID rastos pamats

974piemērot apstrīdētās normas.

975Apstrīdēto normu nepieciešamība pamatota arī Saeimas Budžeta

976un finanšu (nodokļu) komisijai adresētajā Finanšu ministrijas

9772014. gada 15. decembra vēstulē Nr. 20-02/7163. Tajā citstarp

978uzsvērts, ka, vēršoties pret fizisko personu (valdes locekli) ar

979civilprasību, leģitīmais mērķis nevarētu tikt sasniegts tādā pašā

980kvalitātē kā ar apstrīdētajām normām. Turklāt šāds līdzeklis

981personas tiesības ierobežotu vēl vairāk nekā apstrīdētās normas,

982jo nebūtu piemērojams administratīvajam procesam raksturīgais

983objektīvās izmeklēšanas princips.

984Satversmes tiesa atzīst Finanšu ministrijas un VID argumentus

985par pamatotiem. Apstrīdētās normas attiecas uz citādu tiesisko

986situāciju nekā tā, uz kuru attiecas maksātnespējas procesa

987regulējums. Proti, apstrīdētās normas tiek piemērotas tikai tādā

988gadījumā, ja juridiskās personas maksātnespējas process nav

989ierosināts. Apstrīdētajās normās noteiktais process nevar notikt

990vienlaikus ar maksātnespējas procesu. Ja apstrīdētajās normās

991noteiktais process ir uzsākts, bet vēlāk ierosināts juridiskās

992personas maksātnespējas process, VID izbeidz procesu par

993juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu no

994tās valdes locekļiem. Tādējādi maksātnespējas procesa

995ierosināšana nav atzīstama par saudzējošāku līdzekli.

996Saeima ir sniegusi pamatotus argumentus tam, kāpēc arī LAPK

un Krimināllikuma 218. pants nevar tikt uzskatīti par

1saudzējošākiem līdzekļiem, ar kuriem leģitīmo mērķi varētu

2sasniegt tādā pašā kvalitātē, bet personas tiesības mazāk

3ierobežojošā veidā. Proti, pazīmes, kādas ir jākonstatē, lai

4piemērotu apstrīdētās normas, atšķiras no tām pazīmēm, kas

5raksturo noziedzīgu nodarījumu - izvairīšanos no nodokļu

6nomaksas. Atbilstoši Nodokļu likumā ietvertajai definīcijai

7izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas ir apzināta

8nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu

9deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai

10un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas

11neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un

12atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai

13bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā

14apmērā vai daļēji.

15Abas minētās normas pēc būtības nosaka personai

16kriminālprocesam raksturīgus tiesību ierobežojumus un paredz sodu

17par konkrētajām pazīmēm atbilstošiem sabiedriski kaitīgiem

18nodarījumiem. Savukārt apstrīdētās normas primāri ir vērstas uz

19nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu valsts budžetam. Turklāt

20jāievēro, ka Krimināllikumā paredzēta sankcija pēc savas ietekmes

21uz personas tiesībām ir galēji ierobežojoša salīdzinājumā ar cita

22veida sankcijām pat tādā gadījumā, ja tām piemīt atsevišķas

23krimināltiesību jomai raksturīgas pazīmes.

24Satversmes tiesa atzinusi, ka tās uzdevums ir izvērtēt

25apstrīdēto normu atbilstību Satversmē noteiktajām pamattiesībām,

26nevis aizstāt likumdevēja rīcības brīvību ar savu viedokli par

27racionālāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 30.

28marta sprieduma lietā Nr. 2009-85-01 19. punktu). No

29lietas materiāliem izriet, ka likumdevējs ir apsvēris apstrīdēto

30normu alternatīvas un izvēlējies saudzējošāko leģitīmā mērķa

31sasniegšanas līdzekli.

32Tādējādi nav saudzējošāku līdzekļu,

33ar kuriem būtu iespējams sasniegt īpašuma tiesību ierobežojuma

34leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

3511.3.3. Lai izvērtētu pamattiesību ierobežojuma

36samērīgumu, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās sekas, kas

37personai rodas pamattiesību ierobežošanas rezultātā, nav lielākas

38par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk.,

39piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 20. maija sprieduma lietā

40Nr. 2010-70-01 17. punktu). Tādējādi Satversmes tiesai

41jānoskaidro šajā lietā līdzsvarojamās intereses un jānoteic,

42kurām no šīm interesēm būtu piešķirama prioritāte.

43Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto normu

44piemērošana nodarot indivīda tiesībām un likumiskajām interesēm

45zaudējumu, kas esot lielāks nekā sabiedrības ieguvums no šo normu

46piemērošanas, un sabiedrībai, visdrīzāk, no apstrīdētajām normām

47nebūšot nekāda labuma.

48Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID uzskata, ka labums,

49ko no apstrīdēto normu piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks

50par indivīdam nodarītajiem zaudējumiem. Sabiedrības interesēs

51esot veicināt labprātīgu nodokļu nomaksu, novērst nodokļu

52savlaicīgu nemaksāšanu, kā arī sekmēt godīgu konkurenci. Personas

53pamattiesību ierobežojums esot samērīgs, jo no valdes locekļa

54tiekot prasīts tikai tas, lai viņš novērš negatīvās sekas, kas

55radušās valsts budžetam tādu apstākļu ietekmē, kuri bija viņa

56kontrolē un kurus viņam bija objektīvas iespējas un pienākums

57novērst. Turklāt apstrīdētajās normās paredzēts pilnīgs personas

58tiesību aizsardzības mehānisms atbilstoši administratīvā procesa

59principiem.

60Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nodokļi pamatā īsteno

61fiskālo funkciju, kas nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Ar

62budžeta ieņēmumu palīdzību valsts spēj pildīt savas funkcijas un

63pienākumus, citstarp arī pamattiesību nodrošināšanas jomā

64(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

65sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). Arī ECT atzinusi,

66ka efektīva nodokļu iekasēšana ir svarīga valsts finansiālā

67interese (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma lietā

68"Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97,

69103.-104. punktu). Tādējādi, ņemot vērā apstrīdēto normu

70ietekmi uz labprātīgas nodokļu nomaksas veicināšanu un godīgas

71konkurences uzlabošanu, Satversmes tiesa atzīst, ka sabiedrības

72ieguvums no apstrīdētajām normām ir nozīmīgs.

73Valdes locekļiem juridiskās personas nokavētie nodokļu

74maksājumi (nodokļu parāds), kas atbilstoši Nodokļu likuma 26.

75pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda summu, bet arī soda

76naudas un nokavējuma naudas, jāatlīdzina valsts budžetam tikai

77tādā gadījumā, ja tiek konstatēta visu likumā noteikto kritēriju

78kumulatīva izpildīšanās. Turklāt valdes locekļu atbildība ir

79solidāra. Šis apstāklis vēl vairāk samazina apstrīdēto normu

80ietekmi uz atsevišķu indivīdu.

81Izvērtējot, vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par

82indivīdam nodarītajiem zaudējumiem, jāņem vērā arī tas, ka

83apstrīdētajās normās ir iestrādāts īpašs mehānisms, lai valdes

84locekļa tiesības tiktu ierobežotas pēc iespējas mazāk (piemēram,

85iespēja izbeigt juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu

86atlīdzināšanas procesu gadījumā, kad tiek iesniegts

87maksātnespējas procesa pieteikums; lēmuma darbības apturējums

88gadījumā, kad lēmums pārsūdzēts tiesā).

89Līdz ar to likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, ir

90ievērojis līdzsvaru starp sabiedrības un indivīda interesēm un ar

91apstrīdētajām normām noteiktais ierobežojums ir samērīgs.

92Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

93Satversmes 105. panta pirmajiem trim teikumiem.

9412. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām

95normām ir pārkāpts no Satversmes 92. panta otrā teikuma

96izrietošais nevainīguma prezumpcijas princips. Satversmes tiesas

97kolēģija lietu ierosinājusi par apstrīdēto normu iespējamo

98neatbilstību visam Satversmes 92. pantam. Tas noteic, ka ikviens

99var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā

100tiesā, ka ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav

101atzīta saskaņā ar likumu, ka nepamatota tiesību aizskāruma

102gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu un ka

103ikvienam ir tiesības uz advokāta palīdzību.

104Satversmes 92. pantā tiesības uz taisnīgu tiesu ir formulētas

105lakoniski. Šā panta otrais un ceturtais teikums īpaši izceļ divus

106no tiesībām uz taisnīgu tiesu izrietošus principus - nevainīguma

107prezumpciju un tiesības uz advokāta palīdzību.

108No pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības

109lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tieši Satversmes 92.

110panta otrajam teikumam. Saeimas un lietā pieaicināto personu

111sniegtie argumenti arī attiecas uz apstrīdēto normu atbilstību

112Satversmes 92. panta otrajam teikumam. Ņemot vērā to, ka

113Satversmes 92. panta otrais teikums nevainīguma prezumpciju kā

114taisnīgas tiesas elementu izdala atsevišķi, Satversmes tiesa

115izvērtēs apstrīdēto normu atbilstību šā panta otrajam

116teikumam.

11713. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Satversmes 92.

118panta otrajā teikumā nostiprinātā nevainīguma prezumpcija ir

119viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem (sk., piemēram,

120Satversmes tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr.

1212005-22-01 4. punktu).

122Nevainīguma prezumpcija ir viens no taisnīga kriminālprocesa

123elementiem. Atbilstoši nevainīguma prezumpcijai personas

124nevainīgums kriminālprocesā tiek prezumēts. Proti, nevainīguma

125prezumpcija pasargā personu, par kuru izteikts kāds pieņēmums vai

126apgalvojums par, iespējams, tās izdarītu noziedzīgu nodarījumu,

127no atzīšanas par vainīgu, pirms šīs personas vaina nav pierādīta

128likumā noteiktajā kārtībā un noteikta ar spēkā stājušos nolēmumu

129krimināllietā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2006. gada 23.

130februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4. punktu un 2008. gada

1315. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-04-01 10.3. punktu).

132Satversmes tiesa līdz šim nevainīguma prezumpciju vērtējusi kā

133tiesību uz taisnīgu tiesu elementu krimināllietās un

134administratīvo pārkāpumu lietās un jau norādījusi, ka Satversmes

interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu

1(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

2sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu).

3ECT atzīst, ka Konvencijas 6. panta jēdzieni "izvirzītās

4apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība

5noziedzīgā nodarījumā" konkrētos nacionālo tiesību aktos

6pamattiesību kontekstā ir interpretējami autonomi un šādas

7interpretācijas rezultāts konkrētās lietās var būt atšķirīgs.

8Izmantojot šo pieeju, noteicošā ir lietas būtība, nevis tas, kā

9to kvalificējis nacionālais likums (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106

11secinājumu daļas 6.1. punktu). Satversmes tiesa ir

12izmantojusi šo jēdzienu autonomijas koncepciju savā praksē

13(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra

14sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 13. punktu).

15Atbilstoši ECT praksei nevainīguma prezumpcija, lai gan tā

16tieši attiecas uz krimināltiesību jomu, tomēr kopumā veido arī

17tiesību uz taisnīgu tiesu saturu tā plašākajā nozīmē. Proti, šis

18princips ietilpst arī Konvencijas 6. panta 1. punkta tvērumā.

19Minētais punkts noteic, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

20tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību,

21uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā

22un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara

23publiski zināms, taču preses un publikas klātbūtne procesā var

24tikt pilnībā vai daļēji aizliegta morālu apsvērumu, sabiedriskās

25kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā

26sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa

27dalībnieku privātās dzīves drošība, vai arī tajā apmērā, kuru

28tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kad

29atklātība apdraudētu justīcijas intereses.

30ECT, skaidrojot jēdzienus "izvirzītās apsūdzības

31pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā

32nodarījumā", ir attiecinājusi Konvencijas 6. panta 1. punktu

33tā krimināltiesiskajā aspektā arī uz nodokļu, muitas un

34konkurences tiesību jomu (sk., piemēram, ECT 1994. gada 24.

35februāra spriedumu lietā "Bendenoun v. France",

36pieteikums Nr. 12547/86; 1988. gada 7. oktobra spriedumu lietā

37"Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, un

382003. gada 11. februāra spriedumu lietā "Ringvold v.

39Norway", pieteikums Nr. 34964/97). Strīdi par

40nodokļu nomaksas pienākuma nepildīšanu atbilstoši ECT praksei nav

41skatīti nedz Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā

42aspektā, nedz arī tā civiltiesiskajā aspektā, jo nodokļu

43administrēšanas funkcija ir atzīta par īpašu valsts funkciju,

44kuras īstenošanā valstij ir ievērojama rīcības brīvība (sk.,

45piemēram, ECT 2001. gada 12. jūlija sprieduma lietā

46"Ferrazzini v. Italy", pieteikums Nr. 44759/98, 27.-29.

47punktu). Tomēr nodokļu strīdi, kas saistīti ar soda naudu un

48nokavējuma naudu aprēķināšanu un piedziņu, ECT praksē ir skatīti

49Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā (sk. ECT 2006.

50gada 23. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland",

51pieteikums Nr. 73053/01, 38. punktu).

52Lietā "Engel and Others v. the Netherlands"

53ECT atzina: lai noteiktu, vai konkrēta lieta ir skatāma

54Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā, tā jāizvērtē pēc

55trim kritērijiem, proti, pēc konkrētā nodarījuma kvalifikācijas

56valsts tiesību aktos, pēc tā rakstura un smaguma, kā arī pēc

57personai par to draudošā soda bardzības (sk. ECT 1976. gada 8.

58jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

59Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71;

60Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

61Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā

62krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka tiek konstatēta

63atbilstība kaut vienam no minētajiem kritērijiem (sk. ECT

642003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v.

65Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976.

66gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

67Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr.

685101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

69Tādējādi gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais

70raksturs pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai

71draudētu tāda sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma

72vispārīgi iederētos krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1.

73punkts tā krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un

74trešais kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija

75izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra

76secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas

77pieejas izmantošana (sk. ECT 2007. gada 31. jūlija sprieduma

78lietā "Zaicevs pret Latviju", pieteikums Nr. 65022/01,

7931. punktu).

80Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto

81normu atbilstību Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam

82nevainīguma prezumpcijas principam, Satversmes tiesai visupirms

83jānoskaidro, vai apstrīdētās normas reglamentē tādu tiesību jomu,

84uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija.

8514. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs:

861) konkrētā nodarījuma kvalifikāciju valsts tiesību aktos, to

87saistot ar krimināltiesībām;

882) nodarījuma raksturu un smagumu;

893) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzību

90(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

91sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.1. punktu).

92Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka administratīvās lietas par

93juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu no valdes

94locekļa ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6. panta

95izpratnē un līdz ar to tajās piemērojami visi kriminālprocesa

96principi, tostarp nevainīguma prezumpcijas princips.

97Tieslietu ministrija pievienojas Pieteikuma iesniedzēja

98viedoklim, ka apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam pēc

99būtības ir krimināltiesisks raksturs. Proti, tam piemītot gan

100sodošs, gan preventīvs raksturs.

101Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim

102viedoklim, uzsverot, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai

103juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanai no

104valdes locekļiem ir nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs

105un ka tā primāri vērsta uz to, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu

106valsts budžetā.

10715. Pārbaudot apstrīdēto normu atbilstību minētajiem

108kritērijiem, visupirms jāvērtē konkrētā nodarījuma kvalifikācija

109valsts tiesību aktos.

110Apstrīdētās normas nosaka procesu, kādā konstatējama valdes

111locekļa atbildība par juridiskās personas nokavēto nodokļu

112maksājumu atlīdzināšanu budžetam. Tā Latvijas tiesību sistēmā nav

113kvalificēta kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums vai kā

114administratīvs pārkāpums, paredzot administratīvo sodu.

115Atbildība par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto

116maksājumu nomaksas Latvijā ir paredzēta Krimināllikuma 218. pantā

117un LAPK 159. pantā, aptverot cita sastāva nodarījumus. Satversmes

118tiesa jau atzinusi, ka apstrīdētajās normās ietvertie kritēriji,

119kas ir pamatā procesa uzsākšanai par nokavēto nodokļu maksājumu

120atlīdzināšanu no valdes locekļa, nav identiski kriminālprocesa

121vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas

122priekšnoteikumiem (sk. šā sprieduma 11.3.2. punktu).

123Līdz ar to konkrētais nodarījums Latvijas tiesību sistēmā nav

124kvalificēts kā krimināltiesisks nodarījums.

125Tādējādi apstrīdētās normas

126neattiecas uz nodarījumu, kas paredzēts ar krimināltiesībām

127saistītos tiesību aktos.

12816. ECT atzinusi, ka attiecībā uz otro kritēriju,

129vērtējot nodarījuma raksturu un smagumu, jāņem vērā tā būtība un

130par to paredzētās sankcijas raksturs. Ja normai ir vispārējs

131raksturs un sankcijai ir gan preventīvs, gan sodošs mērķis, tad

132atzīstams, ka attiecīgais nodarījums ir pielīdzināms autonomajam

133"noziedzīga nodarījuma" jēdzienam Konvencijas 6. panta

134izpratnē (sk., piemēram, ECT 1984. gada 21. februāra sprieduma

135lietā "Ozturk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53.

136punktu). Arī Satversmes tiesa savā praksē ir izmantojusi šo

137pieeju, atzīstot administratīvo pārkāpumu lietās, kurās kā

138sankcija paredzēts naudas sods, par "noziedzīgu

139nodarījumu" Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram,

140Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

1412012-15-01 13.2.2. punktu).

142Apstrīdētās normas pēc sava rakstura ir vispārsaistošas, tās

143attiecas uz visiem valdes locekļiem. Apstrīdētās normas ir

144pieņemtas tādēļ, lai valsts varētu nodrošināt vienu no tās

145pamatfunkcijām - valsts budžeta izpildi, un ir vērstas uz to, lai

146efektīvi atgūtu visu juridisko personu nokavētos nodokļu

147maksājumus. Šis apstrīdēto normu mērķis atbilst sabiedrības

148interesēm (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu).

149No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un

150nodevām"" anotācijas izriet, ka apstrīdētajām normām ir

151preventīvs mērķis, proti, likt juridiskās personas valdes

152loceklim labāk apzināties savu atbildību par juridiskās personas

153nodokļu un citu obligāto maksājumu savlaicīgu veikšanu un citu

154tam normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi [sk. 2014.

155gada 10. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12

156"Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām""

157sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2.

158punktu]. Uz apstrīdēto normu preventīvo mērķi Saeima

159norāda atbildes rakstā, un to pēc būtības atzīst arī visas lietā

160pieaicinātās personas. Satversmes tiesa atzīst, ka ir

161konstatējams apstrīdēto normu preventīvais mērķis.

162Ar apstrīdētajām normām administratīvā procesa rezultātā

163valdes loceklim var tikt uzlikts pienākums no personiskajiem

164līdzekļiem atlīdzināt valsts budžetam juridiskās personas

165nokavētos nodokļu maksājumus (nodokļu parādu), kas atbilstoši

166Nodokļu likuma 26. pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda

167summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas. Lai valdes

168loceklim šis pienākums tiktu uzlikts, piemērojot apstrīdētajās

169normās ietvertos nosacījumus, ir jākonstatē cēloņsakarība starp

170valdes locekļa darbību vai bezdarbību un tās negatīvajām sekām -

171nodokļu parāda rašanos. Proti, VID administratīvā procesa

172ietvaros ir jāpierāda, ka valdes loceklis nav pienācīgi pildījis

173tam likumā noteiktos pienākumus un rezultātā iestājušās

174attiecīgās negatīvās sekas. Tādējādi juridiskās personas nodokļu

175parādu atlīdzināšanas pienākumam citstarp - attiecībā uz valdes

176locekli - piemīt arī individuāli sodoša funkcija. Tātad pēc

177būtības tiek atzīts, ka tas ir ietekmēšanas un piespiedu

178līdzeklis, ko piemēro personai, kura izdarījusi sodāmu tiesību

179pārkāpumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28.

180marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15. punktu).

181Līdz ar to apstrīdētās normas

182attiecas uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu,

183tiek piemērots sods.

18417. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi: ja

185attiecīgais sods pēc sava rakstura un būtības atbilst otrajam

186kritērijam, tā smagumam nav jāsasniedz trešajā kritērijā

187paredzētais apmērs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

188gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.2.2.

189punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā nav nepieciešams

190pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību trešajam kritērijam.

191Tādējādi apstrīdētās normas skar

192Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu un ir vērtējama to

193atbilstība nevainīguma prezumpcijas principam.

19418. Atbilstoši apstrīdētajās normās noteiktajam

195regulējumam, uzsākot procesu par juridiskās personas nokavēto

196nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no valdes locekļa, VID

197ir jākonstatē nodokļu maksājumu kavējuma fakts un parāda apmērs,

198kā arī jāpierāda, ka juridiskajai personai ir sniegts attiecīgs

199paziņojums, aktīvi ir atsavināti ieinteresētajai personai,

200piedziņa nav iespējama, un pienākums iesniegt juridiskās personas

201maksātnespējas procesa pieteikumu nav izpildīts. Konstatējot

202atbilstību šiem Nodokļu likuma 60. pantā minētajiem kritērijiem

203un ievērojot Komerclikumā un citos normatīvajos aktos noteiktos

204valdes locekļa pienākumus, tiek pieņemts, ka valdes loceklis nav

205godprātīgi pildījis likuma prasības juridiskās personas pārvaldē,

206un tas izskatāmās lietas apstākļos ir pielīdzināms

207"nodarījumam" Konvencijas 6. panta izpratnē.

208Tātad šāds pieņēmums ierobežo Satversmes 92. panta otrajā

209teikumā noteiktās tiesības uz nevainīguma prezumpciju.

21019. Satversmes tiesa ir noteikusi, ka nevainīguma

211prezumpciju veido trīs elementi:

2121) tā aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās

213vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu;

2142) personai nav jāpierāda savs nevainīgums. Vainas

215pierādīšanas nasta gulstas uz procesa virzītāju - izmeklētāju un

216prokuroru;

2173) visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams

218novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajai personai. Nereabilitējoša

219nolēmuma (arī notiesājoša sprieduma) pamatā jābūt likumā

220noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem (sk. Satversmes

221tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4.

222punktu).

223No pieteikuma izriet, ka pēc būtības tiek apšaubīta apstrīdēto

224normu atbilstība pirmajam un otrajam elementam, proti, VID, jau

225uzsākot apstrīdētajās normās noteikto procedūru, prezumējot

226valdes locekļa vainu par juridiskās personas nodokļu parāda

227rašanos, un apstrīdētajās normās neesot ievērots princips, ka

228personai nav pašai jāpierāda savs nevainīgums.

229Lai gan saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas būtību

230apsūdzētajam pašam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu, bet

231apsūdzības uzturētājam ir pienākums nodrošināt pietiekamus

232pierādījumus personas vainai konkrētajā nodarījumā, tomēr tas

233nenozīmē, ka nebūtu pieļaujams likumā ietvert atspēkojamu

234prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz kādas

235personas vai personu grupas vainu vai atbildību. Nevainīguma

236prezumpcijas sevišķā nozīme nav noliedzama, taču pieņēmums, ka tā

237ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu

238un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī

239citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2013.

240gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu).

241Līdz ar to nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai

242ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa

243sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes

244tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01.

2455.1. punktu).

246Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos

247nevainīguma prezumpcija pieļauj likumdevējam paredzēt fakta

248legālo prezumpciju tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī

249pamattiesība attiecas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28.

250marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu). Arī

251Konvencija principā neaizliedz fakta legālo prezumpciju, bet

252pieļauj to tikai ar tādu nosacījumu, ka Konvencijas dalībvalstis

253šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās piemērošanas

254riskus un saglabājot personai tiesības uz aizstāvību (sk.

255ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v.

256France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu).

257Lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir pieļaujama

258fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai:

2591) fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā

260un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām,

261specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija

262likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts

263attiecināt uz ierobežotu situāciju loku;

2642) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa

265sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir

266noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu

267interešu aizsargāšanai;

2683) tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai,

269attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota,

270vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem

271vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo

272prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu (sk.,

273piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

274Nr. 2012-15-01 15.1. un 15.2. punktu).

275Tādējādi nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētās normas atbilst

276visiem šiem kritērijiem.

27719.1. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valdes locekļu

278atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu

279maksājumiem ir tieši noteikta apstrīdētajās normās, tās ir

280skaidri formulētas un to pieņemšanas procesā nav konstatēti

281pārkāpumi (sk. šā sprieduma 11.1. punktu).

282Atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu

283maksājumiem valdes locekļiem paredzēta tikai gadījumos, kad

284izpildās Nodokļu likuma 60. panta pirmajā daļā precīzi definētie,

285specifiskie kritēriji.

286Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir

287pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta

288uz precīzi definētām, specifiskām situācijām.

28919.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā

290fakta legālā prezumpcija noteikta ar mērķi radīt efektīvu nodokļu

291iekasēšanas sistēmu un tādējādi atbilst Satversmes 116. pantā

292noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības

293aizsardzībai. Šādu mērķi par leģitīmu nodokļu nomaksas jomā

294atzīst arī ECT (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija

295sprieduma lietā "Västberga Taxi Aktiebolag and Vulic v.

296Sweden", pieteikums Nr. 36985/97, 116. punktu). ECT ir

297uzsvērusi sabiedrības intereses būtiskumu, jo nodokļi ir

298galvenais valsts ienākumu avots (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija

299sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr.

30034619/97, 103. punktu). Valstīm ir tiesības izveidot savu

301finanšu politiku un sistēmu, nodrošinot to, ka nodokļi tiek

302samaksāti, un tas ir sabiedrības interesēs (sk. ECT 1994. gada

30322. septembra sprieduma lietā "Hentrich v. France",

304pieteikums Nr. 13616/88, 39. punktu). Arī Satversmes tiesa ir

305secinājusi, ka tiesību normas, kas paredz atbildību par nodokļu

306likumu pārkāpšanu vai priekšnoteikumus atbrīvošanai no šādas

307atbildības, ir noteiktas sabiedrības labklājības interesēs

308(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

309Nr. 2012-18-01 15. punktu).

310Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir

311noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai.

31219.3. ECT atzinusi, ka pat krimināltiesību jomā valstīm

313ir jāievēro noteiktas robežas prezumpcijas piemērošanā, proti, ir

314jāņem vērā, kas tiek prezumēts, un jāpārliecinās, vai prezumpcija

315ir atspēkojama (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā

316"Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, 26.-28.

317punktu).

318No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu piemērošana

319un tiesiskuma kontrole ir paredzēta administratīvā procesa

320ietvaros, kur tiek nodrošināts augsts privātpersonas tiesību un

321tiesisko interešu aizsardzības līmenis, piemērojot objektīvās

322izmeklēšanas principu. Tomēr, neraugoties uz objektīvās

323izmeklēšanas principa piemērošanu, arī administratīvā procesa

324dalībniekiem ir līdzdarbošanās pienākums. Administratīvā procesa

325likuma 59. panta ceturtā daļa paredz, ka procesa dalībniekam ir

326pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot

327iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā

328varētu būt būtiski. Savukārt Administratīvā procesa likuma 150.

329panta trešā daļa paredz, ka pieteicējam atbilstoši savām iespējām

330jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt Nodokļu likuma 38.

331pants noteic: ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu

332administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam,

333pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu

334maksātājs. Šāda pieeja attiecībā uz līdzdalību ir nostiprināta

335arī ECT judikatūrā nodokļu lietās, atzīstot, ka nodokļu sistēma

336lielā mērā ir balstīta uz informāciju, kuru sniedz nodokļu

337maksātājs (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma

338lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97,

339103. punktu). Turklāt apstrīdētās normas paredz, ka tādā

340gadījumā, ja valdes loceklim sava viedokļa aizstāvēšanai

341nepieciešamie pierādījumi vairs nav pieejami, VID ir pienākums

342tos iegūt.

343Tādējādi atsevišķos gadījumos administratīvā procesa ietvaros

344ir pamats pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai

345privātpersonas (šajā gadījumā valdes locekļa) rīcībā. Savukārt

346tad, ja pierādījumi personai nav objektīvi pieejami, personai ir

347tiesības paļauties uz objektīvās izmeklēšanas principa

348piemērošanu.

349Līdz ar to valdes loceklim ir nodrošināta iespēja pamatot un

350pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto

351nodokļu maksājumu rašanos, bet ir rīkojies kā krietns un rūpīgs

352saimnieks. Savukārt VID šie pamatojumi un pierādījumi palīdz

353izpildīt tam likumā noteiktos pienākumus un objektīvi izvērtēt

354situāciju.

355ECT ir atzinusi, ka dalībvalstis var piešķirt savām nodokļu

356administrēšanas iestādēm tiesības noteikt pat liela apmēra

357sankcijas par nodokļu nemaksāšanu - bet vienīgi tiktāl, ciktāl

358nodokļu maksātājam tiek dota iespēja attiecīgo lēmumu pārsūdzēt

359tiesā. Tiesai ir jābūt tiesībām strīdu izskatīt pēc būtības,

360tostarp tiesībām pilnībā atcelt iestādes lēmumu, pamatojoties gan

361uz faktiskajiem apstākļiem, gan tiesību apsvērumiem (sk. ECT

3622012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā "Steininger v.

363Austria", pieteikums Nr. 21539/07, 55.

364punktu).

365Atbilstoši Nodokļu likuma 61. pantam valdes loceklim ir

366nodrošināta iespēja, iesniedzot pierādījumus un paskaidrojumus,

367apstrīdēt iestādē un tiesā gan savu atbildību par nodokļu parādu

368rašanos, gan arī atbildības apmēru.

369Pirmkārt, tas ir iespējams, vēršoties Valsts ieņēmumu dienestā

370un pie VID ģenerāldirektora. Otrkārt, saskaņā ar Nodokļu likuma

37161. panta astoto daļu lēmums ir pārsūdzams Administratīvajā

372rajona tiesā, kurai ir tiesības pārvērtēt gan lietas faktiskos

373apstākļus, gan juridiskos apsvērumus. Turklāt Administratīvā

374rajona tiesa arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (sk.

375Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturto daļu).

376Administratīvās rajona tiesas spriedumu var pārsūdzēt

377Administratīvajā apgabaltiesā, kuras spriedumu savukārt var

378pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Administratīvo lietu

379departamentā.

380Tādējādi valdes loceklim ir nodrošinātas iespējas atspēkot

381apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. Līdz ar to

382apstrīdētajās normās noteiktā valdes locekļa atbildība par

383juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

384valsts budžetam un procesuālās garantijas atbilst tiesību uz

385taisnīgu tiesu principam un garantē nevainīguma prezumpcijas

386ievērošanu.

387Tādējādi apstrīdētās normas nav

388pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu un atbilst

389Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

39020. Satversmes tiesai jāpārbauda arī apstrīdēto normu

391atbilstība vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91.

392panta pirmajā teikumā.

393Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic: "Visi

394cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

395Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 91. panta

396pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir

397nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā

398likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

399piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes

400tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

401punktu). Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa

402vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām

403vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips

404pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

405atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

406pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir

407objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

408tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15.

409punktu).

410Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst vienlīdzības

411principam, jānoskaidro:

4121) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

413pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

4142) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

415attieksmi pret šīm personām;

4163) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

417proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

418princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23.

419novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 16.

420punktu).

42121. Vērtējot, vai ievērots vienlīdzības princips,

422visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas)

423atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

424apstākļos. Lai to noskaidrotu, ir nepieciešams noteikt galveno

425salīdzināmās grupas vienojošo pazīmi.

426Tā kā Pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis argumentus par

427apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību vienlīdzības principam

428vairākos aspektos, Satversmes tiesai apstrīdētās normas jāizvērtē

429katrā no šiem aspektiem.

43021.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar

431apstrīdētajām normām nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme

432pret divām atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti,

433pret kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem),

434kuri vienlaikus ir arī valdes locekļi, un pret personālsabiedrību

435dibinātājiem (biedriem).

436Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka apstrīdētās normas

437neattiecas uz kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem,

438dalībniekiem), bet attiecas uz kapitālsabiedrību valdes locekļiem

439(sk. šā sprieduma 10.2. punktu). Ja persona, kura ir

440kapitālsabiedrības akcionārs vai dalībnieks, vienlaikus tajā

441ieņem valdes locekļa amatu, šajā statusā tā ir salīdzināmā

442situācijā ar personālsabiedrības biedriem. Proti, Komerclikuma

44394. panta pirmā daļa noteic, ka personālsabiedrības biedri par

444sabiedrības saistībām (tajā skaitā nodokļu parādu atlīdzināšanu

445valsts budžetam) atbild kā kopparādnieki personiski ar visu savu

446mantu. Ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrību valdes locekļiem

447noteikta personiska atbildība par kapitālsabiedrības nodokļu

448parādu atlīdzināšanu valsts budžetam (sk. šā sprieduma 10.3.

449punktu). Tātad tiktāl, ciktāl kapitālsabiedrību valdes

450locekļiem apstrīdētajās normās ir paredzēta personiska atbildība

451par kapitālsabiedrības nodokļu parādu atlīdzināšanu valsts

452budžetam, viņi ir salīdzināmā situācijā ar personālsabiedrības

453biedriem.

454Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paredzētā vienādā attieksme

455neesot pamatota, jo personālsabiedrības biedri, jau dibinot

456sabiedrību, izvēlējušies veikt komercdarbību, nenodalot savu un

457sabiedrības mantu, proti, uzņēmušies personisku atbildību par

458sabiedrības saistību izpildi, turpretim kapitālsabiedrību valdes

459locekļu situācijā šāda izvēle neesot izdarīta.

460Saeima šajā apstāklī nesaskata vienlīdzības principa

461pārkāpumu.

462Satversmes tiesa uzskata, ka, šajā aspektā vērtējot to, vai

463likumdevēja noteiktā vienlīdzīgā attieksme pret salīdzināmajām

464personu grupām ir pamatota, noteicošais faktors ir nodokļu

465nomaksas pienākuma vispārējais raksturs. Atbilstoši Nodokļu

466likuma 1. panta 4. punktam nodokļu maksātāji ir visas Latvijas

467Republikas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz

468līguma vai norunas pamata izveidotas šādu personu grupas vai to

469pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības. Veicot

470komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības

471formām, personām jārīkojas tā, lai citstarp izpildītu Nodokļu

472likumā noteikto pienākumu maksāt nodokļus visas sabiedrības

473interesēs (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu).

474Personālsabiedrības gadījumā katram tās biedram ir likumā

475noteikts pienākums un tiesības piedalīties sabiedrības lietvedībā

476(sk. Komerclikuma 83. panta pirmo daļu). Biedru rīcība,

477godprātīgi kārtojot sabiedrības lietvedību un pārstāvot

478sabiedrību, tieši ietekmē sabiedrības veicamās komercdarbības

479atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu

480savlaicīgu nomaksu.

481Kapitālsabiedrības gadījumā valde saskaņā ar Komerclikuma 221.

482panta pirmo daļu ir tās vienīgā izpildinstitūcija, kas vada un

483pārstāv sabiedrību. Tādējādi kapitālsabiedrības valdei, tāpat kā

484personālsabiedrības biedriem, ir pienākums rīkoties atbildīgi un

485godprātīgi, nodrošinot sabiedrības veicamās komercdarbības

486atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu

487savlaicīgu nomaksu. Neviens lietas dalībnieks nav minējis

488argumentus tam, ka kapitālsabiedrības gadījumā pastāvētu kādi

489īpaši apstākļi, kas valdes locekļiem objektīvi liegtu pildīt

490savus pienākumus atbildīgi un godprātīgi, nodrošinot sabiedrības

491veicamās komercdarbības atbilstību likumam.

492Satversmes tiesa atzīst: lai sasniegtu leģitīmo mērķi -

493nodrošinātu sabiedrības labklājības aizsardzību -, ar

494apstrīdētajām normām noteiktā kapitālsabiedrības valdes locekļu

495personiskā atbildība var tikt pielīdzināta personālsabiedrības

496biedru atbildībai.

497Tādējādi vienlīdzīgas attieksmes paredzēšana šajā aspektā ir

498pamatota.

49921.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienlīdzības

500princips pārkāpts arī tādējādi, ka apstrīdētās normas

501attiecinātas uz kapitālsabiedrības valdi kā vienu no

502kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, bet nav attiecinātas

503uz citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kā arī

504personālsabiedrību lietvežiem un biedriem, kas vada un pārstāv

505personālsabiedrību. Visas sabiedrību pārvaldes institūcijas

506atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

507Saeima nepiekrīt, ka ar apstrīdētajām normām ir radīta

508atšķirīga attieksme pret citām sabiedrību pārvaldes institūcijām,

509kuru tiesību, pienākumu un atbildības apjoms būtu pielīdzināms

510valdes tiesību, pienākumu un atbildības apjomam. Valdes īpašo

511lomu kapitālsabiedrības pārvaldē atzīst arī Finanšu ministrija un

512VID.

513Personālsabiedrība nav juridiskā persona Komerclikuma

514izpratnē. Satversmes tiesa šā sprieduma 21.1. punktā jau

515konstatējusi, ka visiem personālsabiedrības biedriem ir tiesības

516un pienākums piedalīties personālsabiedrības lietvedībā, veicot

517lietvežu funkcijas atbilstoši sabiedrības līgumā noteiktajam.

518Tādējādi personālsabiedrības biedri vienlaikus ir arī lietveži,

519kas vada personālsabiedrības darbu, katrs personiski pārstāvot

520personālsabiedrību attiecībās ar trešajām personām un kā

521kopparādnieki personiski atbildot par personālsabiedrības

522saistībām ar savu mantu.

523Savukārt kapitālsabiedrībai (sabiedrība ar ierobežotu

524atbildību vai akciju sabiedrība) ir juridiskās personas statuss

525(sk. Komerclikuma 134. un 135. pantu). Sabiedrībai

526ar ierobežotu atbildību likums noteic šādas pārvaldes

527institūcijas - dalībnieku sapulce, valde, kā arī padome, ja tādas

528izveidošana ir paredzēta statūtos (sk. Komerclikuma

529209. pantu). Savukārt akciju sabiedrības pārvaldes

530institūcijas ir akcionāru sapulce, padome un valde (sk.

531Komerclikuma 266. pantu).

532Valde ir vienīgā Komerclikumā noteiktā izpildinstitūcija, kas

533vada un pārstāv kapitālsabiedrību (sk. Komerclikuma 221. panta

534pirmo daļu un 301. panta pirmo daļu). Līdz ar to valdes kā

535izpildinstitūcijas kompetence nav salīdzināma ar

536kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kuras veic citas

537funkcijas.

538Tādējādi valde neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

539citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām.

540Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme

541ir pamatota.

54221.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto

543normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

544izpaužoties arī tādējādi, ka tās nevienlīdzīgā situācijā nostādot

545VID un kapitālsabiedrības kreditorus. Proti, apstrīdētās normas

546paredzot VID īpašu regulējumu nodokļu parādu atgūšanai. Saeima,

547kā arī Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim viedoklim un

548uzskata, ka atšķirīgā attieksme pret VID ir pamatota.

549Atbilstoši likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1.

550pantam VID ir finanšu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes

551iestāde, kas nodrošina nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju

552uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto

553maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī

554iekasē nodokļus, nodevas un citus obligātos maksājumus Eiropas

555Savienības budžetam, īsteno muitas politiku un kārto muitas

556lietas. VID pienākumi nodokļu administrēšanā ir noteikti Nodokļu

557likuma 18. pantā, paredzot, ka nodokļu administrācijas pienākumi

558ir vērsti uz Nodokļu likuma un citu nodokļu (nodevu) likumu

559pilnīgas ievērošanas nodrošināšanu gan no nodokļu maksātāju

560puses, gan nodokļu administrācijas darbībā.

561Satversmes tiesa jau atzinusi, ka nodokļu ieņēmumi valstij ir

562nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk.,

563piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

564lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). VID kā nodokļu

565administrācija rīkojas visas sabiedrības interesēs, citstarp

566kontrolējot nodokļu, kā arī citu valsts noteikto maksājumu

567parādus un bezstrīda kārtībā piedzenot termiņā nesamaksātos

568nodokļus (sk. Nodokļu likuma 18. pantu). Tādējādi nodokļu

569administrācijai - atšķirībā no kreditoriem, kuri var izvēlēties,

570vai iesaistīties darījumā, ņemot vērā tādus apsvērumus kā

571maksātspēja, reputācija un izvērtējot saimnieciskās darbības

572riskus, - ir pienākums tās kompetencē esošo valsts funkciju

573izpildei sadarboties ar visiem subjektiem, kuriem saskaņā ar

574likumu ir jāmaksā VID administrētie nodokļi. Tikai nodokļu

575administrācija pret parādnieku vēršas ar nodokļu prasījumu

576(nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu pamatparāda

577summas samaksas prasījums). Par VID kā valsts nodokļu

578administrācijas funkcijas realizētāju liecina arī cits spēkā

579esošs regulējums, atbilstoši kuram VID savas tiesības īsteno

580administratīvā procesa kārtībā, pats pieņemot lēmumus par

581nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu (sk. Nodokļu likuma 26.

582pantu).

583VID kā nodokļu administrācijas īpašais statuss izpaužas arī

584maksātnespējas procesa ietvaros (sk., piemēram, Maksātnespējas

585likuma 38. panta piekto daļu, 40. panta otro daļu, 53. panta

586trešo daļu un 118. panta ceturto daļu). Turklāt

587maksātnespējas procesa ietvaros kārtējie nodokļu maksājumi ir

588sedzami prioritārā kārtībā (sk. Maksātnespējas likuma

58964. panta pirmās daļas 3. punktu) un virknei nodokļu

590administrācijas interesēs veicamo maksājumu likumā ir noteikta

591prioritāte salīdzinājumā ar citiem maksājumiem. Līdz ar to VID kā

592valsts nodokļu administrācija arī maksātnespējas procesa ietvaros

593atrodas atšķirīgos apstākļos, salīdzinot ar kapitālsabiedrības

594kreditoriem, un apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme

595šajā aspektā ir pamatota.

596Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

597Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

598Nolēmumu

599daļa

600Pamatojoties uz Satversmes tiesas

601likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

602nosprieda:

603atzīt likuma "Par nodokļiem un

604nodevām" 60., 61. un 62. pantu par atbilstošu Latvijas

605Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un

606105. pantam.

607Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

608Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

609Tiesas sēdes priekšsēdētājs

610A.Laviņš