92. pants
interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu).

ECT atzīst, ka Konvencijas 6. panta jēdzieni "izvirzītās

apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība

noziedzīgā nodarījumā" konkrētos nacionālo tiesību aktos

pamattiesību kontekstā ir interpretējami autonomi un šādas

interpretācijas rezultāts konkrētās lietās var būt atšķirīgs.

Izmantojot šo pieeju, noteicošā ir lietas būtība, nevis tas, kā

to kvalificējis nacionālais likums (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106

secinājumu daļas 6.1. punktu). Satversmes tiesa ir

izmantojusi šo jēdzienu autonomijas koncepciju savā praksē

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 13. punktu).

Atbilstoši ECT praksei nevainīguma prezumpcija, lai gan tā

tieši attiecas uz krimināltiesību jomu, tomēr kopumā veido arī

tiesību uz taisnīgu tiesu saturu tā plašākajā nozīmē. Proti, šis

princips ietilpst arī Konvencijas 6. panta 1. punkta tvērumā.

Minētais punkts noteic, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību,

uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā

un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara

publiski zināms, taču preses un publikas klātbūtne procesā var

tikt pilnībā vai daļēji aizliegta morālu apsvērumu, sabiedriskās

kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā

sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa

dalībnieku privātās dzīves drošība, vai arī tajā apmērā, kuru

tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kad

atklātība apdraudētu justīcijas intereses.

ECT, skaidrojot jēdzienus "izvirzītās apsūdzības

pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā

nodarījumā", ir attiecinājusi Konvencijas 6. panta 1. punktu

tā krimināltiesiskajā aspektā arī uz nodokļu, muitas un

konkurences tiesību jomu (sk., piemēram, ECT 1994. gada 24.

februāra spriedumu lietā "Bendenoun v. France",

pieteikums Nr. 12547/86; 1988. gada 7. oktobra spriedumu lietā

"Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, un

2003. gada 11. februāra spriedumu lietā "Ringvold v.

Norway", pieteikums Nr. 34964/97). Strīdi par

nodokļu nomaksas pienākuma nepildīšanu atbilstoši ECT praksei nav

skatīti nedz Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā

aspektā, nedz arī tā civiltiesiskajā aspektā, jo nodokļu

administrēšanas funkcija ir atzīta par īpašu valsts funkciju,

kuras īstenošanā valstij ir ievērojama rīcības brīvība (sk.,

piemēram, ECT 2001. gada 12. jūlija sprieduma lietā

"Ferrazzini v. Italy", pieteikums Nr. 44759/98, 27.-29.

punktu). Tomēr nodokļu strīdi, kas saistīti ar soda naudu un

nokavējuma naudu aprēķināšanu un piedziņu, ECT praksē ir skatīti

Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā (sk. ECT 2006.

gada 23. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland",

pieteikums Nr. 73053/01, 38. punktu).

Lietā "Engel and Others v. the Netherlands"

ECT atzina: lai noteiktu, vai konkrēta lieta ir skatāma

Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā, tā jāizvērtē pēc

trim kritērijiem, proti, pēc konkrētā nodarījuma kvalifikācijas

valsts tiesību aktos, pēc tā rakstura un smaguma, kā arī pēc

personai par to draudošā soda bardzības (sk. ECT 1976. gada 8.

jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71;

Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā

krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka tiek konstatēta

atbilstība kaut vienam no minētajiem kritērijiem (sk. ECT

2003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v.

Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976.

gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr.

5101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

Tādējādi gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais

raksturs pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai

draudētu tāda sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma

vispārīgi iederētos krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1.

punkts tā krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un

trešais kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija

izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra

secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas

pieejas izmantošana (sk. ECT 2007. gada 31. jūlija sprieduma

lietā "Zaicevs pret Latviju", pieteikums Nr. 65022/01,

31. punktu).

Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam

nevainīguma prezumpcijas principam, Satversmes tiesai visupirms

jānoskaidro, vai apstrīdētās normas reglamentē tādu tiesību jomu,

uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija.

14. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs:

1) konkrētā nodarījuma kvalifikāciju valsts tiesību aktos, to

saistot ar krimināltiesībām;

2) nodarījuma raksturu un smagumu;

3) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzību

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka administratīvās lietas par

juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu no valdes

locekļa ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6. panta

izpratnē un līdz ar to tajās piemērojami visi kriminālprocesa

principi, tostarp nevainīguma prezumpcijas princips.

Tieslietu ministrija pievienojas Pieteikuma iesniedzēja

viedoklim, ka apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam pēc

būtības ir krimināltiesisks raksturs. Proti, tam piemītot gan

sodošs, gan preventīvs raksturs.

Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim

viedoklim, uzsverot, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai

juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanai no

valdes locekļiem ir nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs

un ka tā primāri vērsta uz to, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu

valsts budžetā.

15. Pārbaudot apstrīdēto normu atbilstību minētajiem

kritērijiem, visupirms jāvērtē konkrētā nodarījuma kvalifikācija

valsts tiesību aktos.

Apstrīdētās normas nosaka procesu, kādā konstatējama valdes

locekļa atbildība par juridiskās personas nokavēto nodokļu

maksājumu atlīdzināšanu budžetam. Tā Latvijas tiesību sistēmā nav

kvalificēta kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums vai kā

administratīvs pārkāpums, paredzot administratīvo sodu.

Atbildība par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto

maksājumu nomaksas Latvijā ir paredzēta Krimināllikuma 218. pantā

un LAPK 159. pantā, aptverot cita sastāva nodarījumus. Satversmes

tiesa jau atzinusi, ka apstrīdētajās normās ietvertie kritēriji,

kas ir pamatā procesa uzsākšanai par nokavēto nodokļu maksājumu

atlīdzināšanu no valdes locekļa, nav identiski kriminālprocesa

vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas

priekšnoteikumiem (sk. šā sprieduma 11.3.2. punktu).

Līdz ar to konkrētais nodarījums Latvijas tiesību sistēmā nav

kvalificēts kā krimināltiesisks nodarījums.

Tādējādi apstrīdētās normas

neattiecas uz nodarījumu, kas paredzēts ar krimināltiesībām

saistītos tiesību aktos.

16. ECT atzinusi, ka attiecībā uz otro kritēriju,

vērtējot nodarījuma raksturu un smagumu, jāņem vērā tā būtība un

par to paredzētās sankcijas raksturs. Ja normai ir vispārējs

raksturs un sankcijai ir gan preventīvs, gan sodošs mērķis, tad

atzīstams, ka attiecīgais nodarījums ir pielīdzināms autonomajam

"noziedzīga nodarījuma" jēdzienam Konvencijas 6. panta

izpratnē (sk., piemēram, ECT 1984. gada 21. februāra sprieduma

lietā "Ozturk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53.

punktu). Arī Satversmes tiesa savā praksē ir izmantojusi šo

pieeju, atzīstot administratīvo pārkāpumu lietās, kurās kā

sankcija paredzēts naudas sods, par "noziedzīgu

nodarījumu" Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

2012-15-01 13.2.2. punktu).

Apstrīdētās normas pēc sava rakstura ir vispārsaistošas, tās

attiecas uz visiem valdes locekļiem. Apstrīdētās normas ir

pieņemtas tādēļ, lai valsts varētu nodrošināt vienu no tās

pamatfunkcijām - valsts budžeta izpildi, un ir vērstas uz to, lai

efektīvi atgūtu visu juridisko personu nokavētos nodokļu

maksājumus. Šis apstrīdēto normu mērķis atbilst sabiedrības

interesēm (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu).

No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un

nodevām"" anotācijas izriet, ka apstrīdētajām normām ir

preventīvs mērķis, proti, likt juridiskās personas valdes

loceklim labāk apzināties savu atbildību par juridiskās personas

nodokļu un citu obligāto maksājumu savlaicīgu veikšanu un citu

tam normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi [sk. 2014.

gada 10. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12

"Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām""

sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2.

punktu]. Uz apstrīdēto normu preventīvo mērķi Saeima

norāda atbildes rakstā, un to pēc būtības atzīst arī visas lietā

pieaicinātās personas. Satversmes tiesa atzīst, ka ir

konstatējams apstrīdēto normu preventīvais mērķis.

Ar apstrīdētajām normām administratīvā procesa rezultātā

valdes loceklim var tikt uzlikts pienākums no personiskajiem

līdzekļiem atlīdzināt valsts budžetam juridiskās personas

nokavētos nodokļu maksājumus (nodokļu parādu), kas atbilstoši

Nodokļu likuma 26. pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda

summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas. Lai valdes

loceklim šis pienākums tiktu uzlikts, piemērojot apstrīdētajās

normās ietvertos nosacījumus, ir jākonstatē cēloņsakarība starp

valdes locekļa darbību vai bezdarbību un tās negatīvajām sekām -

nodokļu parāda rašanos. Proti, VID administratīvā procesa

ietvaros ir jāpierāda, ka valdes loceklis nav pienācīgi pildījis

tam likumā noteiktos pienākumus un rezultātā iestājušās

attiecīgās negatīvās sekas. Tādējādi juridiskās personas nodokļu

parādu atlīdzināšanas pienākumam citstarp - attiecībā uz valdes

locekli - piemīt arī individuāli sodoša funkcija. Tātad pēc

būtības tiek atzīts, ka tas ir ietekmēšanas un piespiedu

līdzeklis, ko piemēro personai, kura izdarījusi sodāmu tiesību

pārkāpumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28.

marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15. punktu).

Līdz ar to apstrīdētās normas

attiecas uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu,

tiek piemērots sods.

17. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi: ja

attiecīgais sods pēc sava rakstura un būtības atbilst otrajam

kritērijam, tā smagumam nav jāsasniedz trešajā kritērijā

paredzētais apmērs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.2.2.

punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā nav nepieciešams

pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību trešajam kritērijam.

Tādējādi apstrīdētās normas skar

Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu un ir vērtējama to

atbilstība nevainīguma prezumpcijas principam.

18. Atbilstoši apstrīdētajās normās noteiktajam

regulējumam, uzsākot procesu par juridiskās personas nokavēto

nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no valdes locekļa, VID

ir jākonstatē nodokļu maksājumu kavējuma fakts un parāda apmērs,

kā arī jāpierāda, ka juridiskajai personai ir sniegts attiecīgs

paziņojums, aktīvi ir atsavināti ieinteresētajai personai,

piedziņa nav iespējama, un pienākums iesniegt juridiskās personas

maksātnespējas procesa pieteikumu nav izpildīts. Konstatējot

atbilstību šiem Nodokļu likuma 60. pantā minētajiem kritērijiem

un ievērojot Komerclikumā un citos normatīvajos aktos noteiktos

valdes locekļa pienākumus, tiek pieņemts, ka valdes loceklis nav

godprātīgi pildījis likuma prasības juridiskās personas pārvaldē,

un tas izskatāmās lietas apstākļos ir pielīdzināms

"nodarījumam" Konvencijas 6. panta izpratnē.

Tātad šāds pieņēmums ierobežo Satversmes 92. panta otrajā

teikumā noteiktās tiesības uz nevainīguma prezumpciju.

19. Satversmes tiesa ir noteikusi, ka nevainīguma

prezumpciju veido trīs elementi:

1) tā aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās

vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu;

2) personai nav jāpierāda savs nevainīgums. Vainas

pierādīšanas nasta gulstas uz procesa virzītāju - izmeklētāju un

prokuroru;

3) visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams

novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajai personai. Nereabilitējoša

nolēmuma (arī notiesājoša sprieduma) pamatā jābūt likumā

noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4.

punktu).

No pieteikuma izriet, ka pēc būtības tiek apšaubīta apstrīdēto

normu atbilstība pirmajam un otrajam elementam, proti, VID, jau

uzsākot apstrīdētajās normās noteikto procedūru, prezumējot

valdes locekļa vainu par juridiskās personas nodokļu parāda

rašanos, un apstrīdētajās normās neesot ievērots princips, ka

personai nav pašai jāpierāda savs nevainīgums.

Lai gan saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas būtību

apsūdzētajam pašam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu, bet

apsūdzības uzturētājam ir pienākums nodrošināt pietiekamus

pierādījumus personas vainai konkrētajā nodarījumā, tomēr tas

nenozīmē, ka nebūtu pieļaujams likumā ietvert atspēkojamu

prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz kādas

personas vai personu grupas vainu vai atbildību. Nevainīguma

prezumpcijas sevišķā nozīme nav noliedzama, taču pieņēmums, ka tā

ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu

un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī

citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2013.

gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu).

Līdz ar to nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai

ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa

sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes

tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01.

5.1. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos

nevainīguma prezumpcija pieļauj likumdevējam paredzēt fakta

legālo prezumpciju tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī

pamattiesība attiecas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28.

marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu). Arī

Konvencija principā neaizliedz fakta legālo prezumpciju, bet

pieļauj to tikai ar tādu nosacījumu, ka Konvencijas dalībvalstis

šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās piemērošanas

riskus un saglabājot personai tiesības uz aizstāvību (sk.

ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v.

France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu).

Lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir pieļaujama

fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai:

1) fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā

un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām,

specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija

likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts

attiecināt uz ierobežotu situāciju loku;

2) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa

sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir

noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu

interešu aizsargāšanai;

3) tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai,

attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota,

vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem

vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo

prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

Nr. 2012-15-01 15.1. un 15.2. punktu).

Tādējādi nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētās normas atbilst

visiem šiem kritērijiem.

19.1. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valdes locekļu

atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu

maksājumiem ir tieši noteikta apstrīdētajās normās, tās ir

skaidri formulētas un to pieņemšanas procesā nav konstatēti

pārkāpumi (sk. šā sprieduma 11.1. punktu).

Atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu

maksājumiem valdes locekļiem paredzēta tikai gadījumos, kad

izpildās Nodokļu likuma 60. panta pirmajā daļā precīzi definētie,

specifiskie kritēriji.

Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir

pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta

uz precīzi definētām, specifiskām situācijām.

19.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā

fakta legālā prezumpcija noteikta ar mērķi radīt efektīvu nodokļu

iekasēšanas sistēmu un tādējādi atbilst Satversmes 116. pantā

noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības

aizsardzībai. Šādu mērķi par leģitīmu nodokļu nomaksas jomā

atzīst arī ECT (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija

sprieduma lietā "Västberga Taxi Aktiebolag and Vulic v.

Sweden", pieteikums Nr. 36985/97, 116. punktu). ECT ir

uzsvērusi sabiedrības intereses būtiskumu, jo nodokļi ir

galvenais valsts ienākumu avots (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija

sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr.

34619/97, 103. punktu). Valstīm ir tiesības izveidot savu

finanšu politiku un sistēmu, nodrošinot to, ka nodokļi tiek

samaksāti, un tas ir sabiedrības interesēs (sk. ECT 1994. gada

22. septembra sprieduma lietā "Hentrich v. France",

pieteikums Nr. 13616/88, 39. punktu). Arī Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka tiesību normas, kas paredz atbildību par nodokļu

likumu pārkāpšanu vai priekšnoteikumus atbrīvošanai no šādas

atbildības, ir noteiktas sabiedrības labklājības interesēs

(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2012-18-01 15. punktu).

Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir

noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai.

19.3. ECT atzinusi, ka pat krimināltiesību jomā valstīm

ir jāievēro noteiktas robežas prezumpcijas piemērošanā, proti, ir

jāņem vērā, kas tiek prezumēts, un jāpārliecinās, vai prezumpcija

ir atspēkojama (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā

"Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, 26.-28.

punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu piemērošana

un tiesiskuma kontrole ir paredzēta administratīvā procesa

ietvaros, kur tiek nodrošināts augsts privātpersonas tiesību un

tiesisko interešu aizsardzības līmenis, piemērojot objektīvās

izmeklēšanas principu. Tomēr, neraugoties uz objektīvās

izmeklēšanas principa piemērošanu, arī administratīvā procesa

dalībniekiem ir līdzdarbošanās pienākums. Administratīvā procesa

likuma 59. panta ceturtā daļa paredz, ka procesa dalībniekam ir

pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot

iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā

varētu būt būtiski. Savukārt Administratīvā procesa likuma 150.

panta trešā daļa paredz, ka pieteicējam atbilstoši savām iespējām

jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt Nodokļu likuma 38.

pants noteic: ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu

administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam,

pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu

maksātājs. Šāda pieeja attiecībā uz līdzdalību ir nostiprināta

arī ECT judikatūrā nodokļu lietās, atzīstot, ka nodokļu sistēma

lielā mērā ir balstīta uz informāciju, kuru sniedz nodokļu

maksātājs (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma

lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97,

103. punktu). Turklāt apstrīdētās normas paredz, ka tādā

gadījumā, ja valdes loceklim sava viedokļa aizstāvēšanai

nepieciešamie pierādījumi vairs nav pieejami, VID ir pienākums

tos iegūt.

Tādējādi atsevišķos gadījumos administratīvā procesa ietvaros

ir pamats pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai

privātpersonas (šajā gadījumā valdes locekļa) rīcībā. Savukārt

tad, ja pierādījumi personai nav objektīvi pieejami, personai ir

tiesības paļauties uz objektīvās izmeklēšanas principa

piemērošanu.

Līdz ar to valdes loceklim ir nodrošināta iespēja pamatot un

pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto

nodokļu maksājumu rašanos, bet ir rīkojies kā krietns un rūpīgs

saimnieks. Savukārt VID šie pamatojumi un pierādījumi palīdz

izpildīt tam likumā noteiktos pienākumus un objektīvi izvērtēt

situāciju.

ECT ir atzinusi, ka dalībvalstis var piešķirt savām nodokļu

administrēšanas iestādēm tiesības noteikt pat liela apmēra

sankcijas par nodokļu nemaksāšanu - bet vienīgi tiktāl, ciktāl

nodokļu maksātājam tiek dota iespēja attiecīgo lēmumu pārsūdzēt

tiesā. Tiesai ir jābūt tiesībām strīdu izskatīt pēc būtības,

tostarp tiesībām pilnībā atcelt iestādes lēmumu, pamatojoties gan

uz faktiskajiem apstākļiem, gan tiesību apsvērumiem (sk. ECT

2012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā "Steininger v.

Austria", pieteikums Nr. 21539/07, 55.

punktu).

Atbilstoši Nodokļu likuma 61. pantam valdes loceklim ir

nodrošināta iespēja, iesniedzot pierādījumus un paskaidrojumus,

apstrīdēt iestādē un tiesā gan savu atbildību par nodokļu parādu

rašanos, gan arī atbildības apmēru.

Pirmkārt, tas ir iespējams, vēršoties Valsts ieņēmumu dienestā

un pie VID ģenerāldirektora. Otrkārt, saskaņā ar Nodokļu likuma

61. panta astoto daļu lēmums ir pārsūdzams Administratīvajā

rajona tiesā, kurai ir tiesības pārvērtēt gan lietas faktiskos

apstākļus, gan juridiskos apsvērumus. Turklāt Administratīvā

rajona tiesa arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (sk.

Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturto daļu).

Administratīvās rajona tiesas spriedumu var pārsūdzēt

Administratīvajā apgabaltiesā, kuras spriedumu savukārt var

pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Administratīvo lietu

departamentā.

Tādējādi valdes loceklim ir nodrošinātas iespējas atspēkot

apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. Līdz ar to

apstrīdētajās normās noteiktā valdes locekļa atbildība par

juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

valsts budžetam un procesuālās garantijas atbilst tiesību uz

taisnīgu tiesu principam un garantē nevainīguma prezumpcijas

ievērošanu.

Tādējādi apstrīdētās normas nav

pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu un atbilst

Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

20. Satversmes tiesai jāpārbauda arī apstrīdēto normu

atbilstība vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91.

panta pirmajā teikumā.

Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic: "Visi

cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir

nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā

likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

punktu). Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa

vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips

pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir

objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15.

punktu).

Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst vienlīdzības

principam, jānoskaidro:

1) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 16.

punktu).

21. Vērtējot, vai ievērots vienlīdzības princips,

visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas)

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos. Lai to noskaidrotu, ir nepieciešams noteikt galveno

salīdzināmās grupas vienojošo pazīmi.

Tā kā Pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis argumentus par

apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību vienlīdzības principam

vairākos aspektos, Satversmes tiesai apstrīdētās normas jāizvērtē

katrā no šiem aspektiem.

21.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar

apstrīdētajām normām nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme

pret divām atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti,

pret kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem),

kuri vienlaikus ir arī valdes locekļi, un pret personālsabiedrību

dibinātājiem (biedriem).

Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka apstrīdētās normas

neattiecas uz kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem,

dalībniekiem), bet attiecas uz kapitālsabiedrību valdes locekļiem

(sk. šā sprieduma 10.2. punktu). Ja persona, kura ir

kapitālsabiedrības akcionārs vai dalībnieks, vienlaikus tajā

ieņem valdes locekļa amatu, šajā statusā tā ir salīdzināmā

situācijā ar personālsabiedrības biedriem. Proti, Komerclikuma

94. panta pirmā daļa noteic, ka personālsabiedrības biedri par

sabiedrības saistībām (tajā skaitā nodokļu parādu atlīdzināšanu

valsts budžetam) atbild kā kopparādnieki personiski ar visu savu

mantu. Ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrību valdes locekļiem

noteikta personiska atbildība par kapitālsabiedrības nodokļu

parādu atlīdzināšanu valsts budžetam (sk. šā sprieduma 10.3.

punktu). Tātad tiktāl, ciktāl kapitālsabiedrību valdes

locekļiem apstrīdētajās normās ir paredzēta personiska atbildība

par kapitālsabiedrības nodokļu parādu atlīdzināšanu valsts

budžetam, viņi ir salīdzināmā situācijā ar personālsabiedrības

biedriem.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paredzētā vienādā attieksme

neesot pamatota, jo personālsabiedrības biedri, jau dibinot

sabiedrību, izvēlējušies veikt komercdarbību, nenodalot savu un

sabiedrības mantu, proti, uzņēmušies personisku atbildību par

sabiedrības saistību izpildi, turpretim kapitālsabiedrību valdes

locekļu situācijā šāda izvēle neesot izdarīta.

Saeima šajā apstāklī nesaskata vienlīdzības principa

pārkāpumu.

Satversmes tiesa uzskata, ka, šajā aspektā vērtējot to, vai

likumdevēja noteiktā vienlīdzīgā attieksme pret salīdzināmajām

personu grupām ir pamatota, noteicošais faktors ir nodokļu

nomaksas pienākuma vispārējais raksturs. Atbilstoši Nodokļu

likuma 1. panta 4. punktam nodokļu maksātāji ir visas Latvijas

Republikas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz

līguma vai norunas pamata izveidotas šādu personu grupas vai to

pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības. Veicot

komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības

formām, personām jārīkojas tā, lai citstarp izpildītu Nodokļu

likumā noteikto pienākumu maksāt nodokļus visas sabiedrības

interesēs (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu).

Personālsabiedrības gadījumā katram tās biedram ir likumā

noteikts pienākums un tiesības piedalīties sabiedrības lietvedībā

(sk. Komerclikuma 83. panta pirmo daļu). Biedru rīcība,

godprātīgi kārtojot sabiedrības lietvedību un pārstāvot

sabiedrību, tieši ietekmē sabiedrības veicamās komercdarbības

atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu

savlaicīgu nomaksu.

Kapitālsabiedrības gadījumā valde saskaņā ar Komerclikuma 221.

panta pirmo daļu ir tās vienīgā izpildinstitūcija, kas vada un

pārstāv sabiedrību. Tādējādi kapitālsabiedrības valdei, tāpat kā

personālsabiedrības biedriem, ir pienākums rīkoties atbildīgi un

godprātīgi, nodrošinot sabiedrības veicamās komercdarbības

atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu

savlaicīgu nomaksu. Neviens lietas dalībnieks nav minējis

argumentus tam, ka kapitālsabiedrības gadījumā pastāvētu kādi

īpaši apstākļi, kas valdes locekļiem objektīvi liegtu pildīt

savus pienākumus atbildīgi un godprātīgi, nodrošinot sabiedrības

veicamās komercdarbības atbilstību likumam.

Satversmes tiesa atzīst: lai sasniegtu leģitīmo mērķi -

nodrošinātu sabiedrības labklājības aizsardzību -, ar

apstrīdētajām normām noteiktā kapitālsabiedrības valdes locekļu

personiskā atbildība var tikt pielīdzināta personālsabiedrības

biedru atbildībai.

Tādējādi vienlīdzīgas attieksmes paredzēšana šajā aspektā ir

pamatota.

21.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienlīdzības

princips pārkāpts arī tādējādi, ka apstrīdētās normas

attiecinātas uz kapitālsabiedrības valdi kā vienu no

kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, bet nav attiecinātas

uz citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kā arī

personālsabiedrību lietvežiem un biedriem, kas vada un pārstāv

personālsabiedrību. Visas sabiedrību pārvaldes institūcijas

atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Saeima nepiekrīt, ka ar apstrīdētajām normām ir radīta

atšķirīga attieksme pret citām sabiedrību pārvaldes institūcijām,

kuru tiesību, pienākumu un atbildības apjoms būtu pielīdzināms

valdes tiesību, pienākumu un atbildības apjomam. Valdes īpašo

lomu kapitālsabiedrības pārvaldē atzīst arī Finanšu ministrija un

VID.

Personālsabiedrība nav juridiskā persona Komerclikuma

izpratnē. Satversmes tiesa šā sprieduma 21.1. punktā jau

konstatējusi, ka visiem personālsabiedrības biedriem ir tiesības

un pienākums piedalīties personālsabiedrības lietvedībā, veicot

lietvežu funkcijas atbilstoši sabiedrības līgumā noteiktajam.

Tādējādi personālsabiedrības biedri vienlaikus ir arī lietveži,

kas vada personālsabiedrības darbu, katrs personiski pārstāvot

personālsabiedrību attiecībās ar trešajām personām un kā

kopparādnieki personiski atbildot par personālsabiedrības

saistībām ar savu mantu.

Savukārt kapitālsabiedrībai (sabiedrība ar ierobežotu

atbildību vai akciju sabiedrība) ir juridiskās personas statuss

(sk. Komerclikuma 134. un 135. pantu). Sabiedrībai

ar ierobežotu atbildību likums noteic šādas pārvaldes

institūcijas - dalībnieku sapulce, valde, kā arī padome, ja tādas

izveidošana ir paredzēta statūtos (sk. Komerclikuma

209. pantu). Savukārt akciju sabiedrības pārvaldes

institūcijas ir akcionāru sapulce, padome un valde (sk.

Komerclikuma 266. pantu).

Valde ir vienīgā Komerclikumā noteiktā izpildinstitūcija, kas

vada un pārstāv kapitālsabiedrību (sk. Komerclikuma 221. panta

pirmo daļu un 301. panta pirmo daļu). Līdz ar to valdes kā

izpildinstitūcijas kompetence nav salīdzināma ar

kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kuras veic citas

funkcijas.

Tādējādi valde neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām.

Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme

ir pamatota.

21.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto

normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

izpaužoties arī tādējādi, ka tās nevienlīdzīgā situācijā nostādot

VID un kapitālsabiedrības kreditorus. Proti, apstrīdētās normas

paredzot VID īpašu regulējumu nodokļu parādu atgūšanai. Saeima,

kā arī Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim viedoklim un

uzskata, ka atšķirīgā attieksme pret VID ir pamatota.

Atbilstoši likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1.

pantam VID ir finanšu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes

iestāde, kas nodrošina nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju

uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto

maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī

iekasē nodokļus, nodevas un citus obligātos maksājumus Eiropas

Savienības budžetam, īsteno muitas politiku un kārto muitas

lietas. VID pienākumi nodokļu administrēšanā ir noteikti Nodokļu

likuma 18. pantā, paredzot, ka nodokļu administrācijas pienākumi

ir vērsti uz Nodokļu likuma un citu nodokļu (nodevu) likumu

pilnīgas ievērošanas nodrošināšanu gan no nodokļu maksātāju

puses, gan nodokļu administrācijas darbībā.

Satversmes tiesa jau atzinusi, ka nodokļu ieņēmumi valstij ir

nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). VID kā nodokļu

administrācija rīkojas visas sabiedrības interesēs, citstarp

kontrolējot nodokļu, kā arī citu valsts noteikto maksājumu

parādus un bezstrīda kārtībā piedzenot termiņā nesamaksātos

nodokļus (sk. Nodokļu likuma 18. pantu). Tādējādi nodokļu

administrācijai - atšķirībā no kreditoriem, kuri var izvēlēties,

vai iesaistīties darījumā, ņemot vērā tādus apsvērumus kā

maksātspēja, reputācija un izvērtējot saimnieciskās darbības

riskus, - ir pienākums tās kompetencē esošo valsts funkciju

izpildei sadarboties ar visiem subjektiem, kuriem saskaņā ar

likumu ir jāmaksā VID administrētie nodokļi. Tikai nodokļu

administrācija pret parādnieku vēršas ar nodokļu prasījumu

(nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu pamatparāda

summas samaksas prasījums). Par VID kā valsts nodokļu

administrācijas funkcijas realizētāju liecina arī cits spēkā

esošs regulējums, atbilstoši kuram VID savas tiesības īsteno

administratīvā procesa kārtībā, pats pieņemot lēmumus par

nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu (sk. Nodokļu likuma 26.

pantu).

VID kā nodokļu administrācijas īpašais statuss izpaužas arī

maksātnespējas procesa ietvaros (sk., piemēram, Maksātnespējas

likuma 38. panta piekto daļu, 40. panta otro daļu, 53. panta

trešo daļu un 118. panta ceturto daļu). Turklāt

maksātnespējas procesa ietvaros kārtējie nodokļu maksājumi ir

sedzami prioritārā kārtībā (sk. Maksātnespējas likuma

64. panta pirmās daļas 3. punktu) un virknei nodokļu

administrācijas interesēs veicamo maksājumu likumā ir noteikta

prioritāte salīdzinājumā ar citiem maksājumiem. Līdz ar to VID kā

valsts nodokļu administrācija arī maksātnespējas procesa ietvaros

atrodas atšķirīgos apstākļos, salīdzinot ar kapitālsabiedrības

kreditoriem, un apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme

šajā aspektā ir pamatota.

Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas

likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par nodokļiem un

nodevām" 60., 61. un 62. pantu par atbilstošu Latvijas

Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un

105. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš