92. pantsinterpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu

interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu

1(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

2sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 12. punktu).

3ECT atzīst, ka Konvencijas 6. panta jēdzieni "izvirzītās

4apsūdzības pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība

5noziedzīgā nodarījumā" konkrētos nacionālo tiesību aktos

6pamattiesību kontekstā ir interpretējami autonomi un šādas

7interpretācijas rezultāts konkrētās lietās var būt atšķirīgs.

8Izmantojot šo pieeju, noteicošā ir lietas būtība, nevis tas, kā

9to kvalificējis nacionālais likums (sk., piemēram, Satversmes

10tiesas 2002. gada 20. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-17-0106

11secinājumu daļas 6.1. punktu). Satversmes tiesa ir

12izmantojusi šo jēdzienu autonomijas koncepciju savā praksē

13(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 18. oktobra

14sprieduma lietā Nr. 2012-02-0106 13. punktu).

15Atbilstoši ECT praksei nevainīguma prezumpcija, lai gan tā

16tieši attiecas uz krimināltiesību jomu, tomēr kopumā veido arī

17tiesību uz taisnīgu tiesu saturu tā plašākajā nozīmē. Proti, šis

18princips ietilpst arī Konvencijas 6. panta 1. punkta tvērumā.

19Minētais punkts noteic, ka ikvienam ir tiesības, nosakot civilo

20tiesību un pienākumu vai viņam izvirzītās apsūdzības pamatotību,

21uz taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā

22un objektīvā likumā noteiktā tiesā. Tiesas spriedums jādara

23publiski zināms, taču preses un publikas klātbūtne procesā var

24tikt pilnībā vai daļēji aizliegta morālu apsvērumu, sabiedriskās

25kārtības vai valsts drošības interesēs tādā demokrātiskā

26sabiedrībā, kur to prasa nepilngadīgo intereses vai procesa

27dalībnieku privātās dzīves drošība, vai arī tajā apmērā, kuru

28tiesa uzskata par absolūti nepieciešamu īpašos apstākļos, kad

29atklātība apdraudētu justīcijas intereses.

30ECT, skaidrojot jēdzienus "izvirzītās apsūdzības

31pamatotība krimināllietā" un "apsūdzība noziedzīgā

32nodarījumā", ir attiecinājusi Konvencijas 6. panta 1. punktu

33tā krimināltiesiskajā aspektā arī uz nodokļu, muitas un

34konkurences tiesību jomu (sk., piemēram, ECT 1994. gada 24.

35februāra spriedumu lietā "Bendenoun v. France",

36pieteikums Nr. 12547/86; 1988. gada 7. oktobra spriedumu lietā

37"Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, un

382003. gada 11. februāra spriedumu lietā "Ringvold v.

39Norway", pieteikums Nr. 34964/97). Strīdi par

40nodokļu nomaksas pienākuma nepildīšanu atbilstoši ECT praksei nav

41skatīti nedz Konvencijas 6. panta 1. punkta krimināltiesiskajā

42aspektā, nedz arī tā civiltiesiskajā aspektā, jo nodokļu

43administrēšanas funkcija ir atzīta par īpašu valsts funkciju,

44kuras īstenošanā valstij ir ievērojama rīcības brīvība (sk.,

45piemēram, ECT 2001. gada 12. jūlija sprieduma lietā

46"Ferrazzini v. Italy", pieteikums Nr. 44759/98, 27.-29.

47punktu). Tomēr nodokļu strīdi, kas saistīti ar soda naudu un

48nokavējuma naudu aprēķināšanu un piedziņu, ECT praksē ir skatīti

49Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā (sk. ECT 2006.

50gada 23. novembra sprieduma lietā "Jussila v. Finland",

51pieteikums Nr. 73053/01, 38. punktu).

52Lietā "Engel and Others v. the Netherlands"

53ECT atzina: lai noteiktu, vai konkrēta lieta ir skatāma

54Konvencijas 6. panta krimināltiesiskajā aspektā, tā jāizvērtē pēc

55trim kritērijiem, proti, pēc konkrētā nodarījuma kvalifikācijas

56valsts tiesību aktos, pēc tā rakstura un smaguma, kā arī pēc

57personai par to draudošā soda bardzības (sk. ECT 1976. gada 8.

58jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

59Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr. 5101/71;

60Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

61Lai būtu piemērojams Konvencijas 6. pants tā

62krimināltiesiskajā aspektā, pietiek ar to, ka tiek konstatēta

63atbilstība kaut vienam no minētajiem kritērijiem (sk. ECT

642003. gada 11. februāra sprieduma lietā "Ringvold v.

65Norway", pieteikums Nr. 34964/97, 36.-42. punktu un 1976.

66gada 8. jūnija sprieduma lietā "Engel and Others v. the

67Netherlands", pieteikumi Nr. 5100/71; Nr.

685101/71; Nr. 5102/71; Nr. 5354/72; Nr. 5370/72, 82. punktu).

69Tādējādi gadījumā, ja tiktu atzīts pārkāpuma krimināltiesiskais

70raksturs pēc būtības vai ja par konkrēto pārkāpumu personai

71draudētu tāda sankcija, kas pēc sava rakstura un smaguma

72vispārīgi iederētos krimināltiesību jomā, Konvencijas 6. panta 1.

73punkts tā krimināltiesiskajā aspektā būtu piemērojams. Otrais un

74trešais kritērijs ir alternatīvi. Ja katra atsevišķā kritērija

75izvērtēšanas rezultātā nav iespējams nonākt pie skaidra

76secinājuma, tad šo kritēriju pārbaudē pieļaujama arī kumulatīvas

77pieejas izmantošana (sk. ECT 2007. gada 31. jūlija sprieduma

78lietā "Zaicevs pret Latviju", pieteikums Nr. 65022/01,

7931. punktu).

80Tādējādi, lai izvērtētu apstrīdēto

81normu atbilstību Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertajam

82nevainīguma prezumpcijas principam, Satversmes tiesai visupirms

83jānoskaidro, vai apstrīdētās normas reglamentē tādu tiesību jomu,

84uz kuru attiecināma nevainīguma prezumpcija.

8514. Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs:

861) konkrētā nodarījuma kvalifikāciju valsts tiesību aktos, to

87saistot ar krimināltiesībām;

882) nodarījuma raksturu un smagumu;

893) attiecīgajai personai par nodarījumu draudošā soda bardzību

90(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta

91sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.1. punktu).

92Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka administratīvās lietas par

93juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu no valdes

94locekļa ir pielīdzināmas krimināllietām Konvencijas 6. panta

95izpratnē un līdz ar to tajās piemērojami visi kriminālprocesa

96principi, tostarp nevainīguma prezumpcijas princips.

97Tieslietu ministrija pievienojas Pieteikuma iesniedzēja

98viedoklim, ka apstrīdētajās normās noteiktajam regulējumam pēc

99būtības ir krimināltiesisks raksturs. Proti, tam piemītot gan

100sodošs, gan preventīvs raksturs.

101Savukārt Saeima, Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim

102viedoklim, uzsverot, ka ar apstrīdētajām normām noteiktajai

103juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanai no

104valdes locekļiem ir nevis sodošs, bet gan kompensējošs raksturs

105un ka tā primāri vērsta uz to, lai nodrošinātu nodokļu iekasēšanu

106valsts budžetā.

10715. Pārbaudot apstrīdēto normu atbilstību minētajiem

108kritērijiem, visupirms jāvērtē konkrētā nodarījuma kvalifikācija

109valsts tiesību aktos.

110Apstrīdētās normas nosaka procesu, kādā konstatējama valdes

111locekļa atbildība par juridiskās personas nokavēto nodokļu

112maksājumu atlīdzināšanu budžetam. Tā Latvijas tiesību sistēmā nav

113kvalificēta kā krimināli sodāms noziedzīgs nodarījums vai kā

114administratīvs pārkāpums, paredzot administratīvo sodu.

115Atbildība par izvairīšanos no nodokļu un tiem pielīdzināto

116maksājumu nomaksas Latvijā ir paredzēta Krimināllikuma 218. pantā

117un LAPK 159. pantā, aptverot cita sastāva nodarījumus. Satversmes

118tiesa jau atzinusi, ka apstrīdētajās normās ietvertie kritēriji,

119kas ir pamatā procesa uzsākšanai par nokavēto nodokļu maksājumu

120atlīdzināšanu no valdes locekļa, nav identiski kriminālprocesa

121vai administratīvā pārkāpuma lietvedības uzsākšanas

122priekšnoteikumiem (sk. šā sprieduma 11.3.2. punktu).

123Līdz ar to konkrētais nodarījums Latvijas tiesību sistēmā nav

124kvalificēts kā krimināltiesisks nodarījums.

125Tādējādi apstrīdētās normas

126neattiecas uz nodarījumu, kas paredzēts ar krimināltiesībām

127saistītos tiesību aktos.

12816. ECT atzinusi, ka attiecībā uz otro kritēriju,

129vērtējot nodarījuma raksturu un smagumu, jāņem vērā tā būtība un

130par to paredzētās sankcijas raksturs. Ja normai ir vispārējs

131raksturs un sankcijai ir gan preventīvs, gan sodošs mērķis, tad

132atzīstams, ka attiecīgais nodarījums ir pielīdzināms autonomajam

133"noziedzīga nodarījuma" jēdzienam Konvencijas 6. panta

134izpratnē (sk., piemēram, ECT 1984. gada 21. februāra sprieduma

135lietā "Ozturk v. Germany", pieteikums Nr. 8544/79, 53.

136punktu). Arī Satversmes tiesa savā praksē ir izmantojusi šo

137pieeju, atzīstot administratīvo pārkāpumu lietās, kurās kā

138sankcija paredzēts naudas sods, par "noziedzīgu

139nodarījumu" Konvencijas 6. panta izpratnē (sk., piemēram,

140Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā Nr.

1412012-15-01 13.2.2. punktu).

142Apstrīdētās normas pēc sava rakstura ir vispārsaistošas, tās

143attiecas uz visiem valdes locekļiem. Apstrīdētās normas ir

144pieņemtas tādēļ, lai valsts varētu nodrošināt vienu no tās

145pamatfunkcijām - valsts budžeta izpildi, un ir vērstas uz to, lai

146efektīvi atgūtu visu juridisko personu nokavētos nodokļu

147maksājumus. Šis apstrīdēto normu mērķis atbilst sabiedrības

148interesēm (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu).

149No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par nodokļiem un

150nodevām"" anotācijas izriet, ka apstrīdētajām normām ir

151preventīvs mērķis, proti, likt juridiskās personas valdes

152loceklim labāk apzināties savu atbildību par juridiskās personas

153nodokļu un citu obligāto maksājumu savlaicīgu veikšanu un citu

154tam normatīvajos aktos noteikto pienākumu izpildi [sk. 2014.

155gada 10. decembrī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 98/Lp12

156"Grozījumi likumā "Par nodokļiem un nodevām""

157sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojuma (anotācijas) 2.

158punktu]. Uz apstrīdēto normu preventīvo mērķi Saeima

159norāda atbildes rakstā, un to pēc būtības atzīst arī visas lietā

160pieaicinātās personas. Satversmes tiesa atzīst, ka ir

161konstatējams apstrīdēto normu preventīvais mērķis.

162Ar apstrīdētajām normām administratīvā procesa rezultātā

163valdes loceklim var tikt uzlikts pienākums no personiskajiem

164līdzekļiem atlīdzināt valsts budžetam juridiskās personas

165nokavētos nodokļu maksājumus (nodokļu parādu), kas atbilstoši

166Nodokļu likuma 26. pantam ietver ne tikai nodokļu pamatparāda

167summu, bet arī soda naudas un nokavējuma naudas. Lai valdes

168loceklim šis pienākums tiktu uzlikts, piemērojot apstrīdētajās

169normās ietvertos nosacījumus, ir jākonstatē cēloņsakarība starp

170valdes locekļa darbību vai bezdarbību un tās negatīvajām sekām -

171nodokļu parāda rašanos. Proti, VID administratīvā procesa

172ietvaros ir jāpierāda, ka valdes loceklis nav pienācīgi pildījis

173tam likumā noteiktos pienākumus un rezultātā iestājušās

174attiecīgās negatīvās sekas. Tādējādi juridiskās personas nodokļu

175parādu atlīdzināšanas pienākumam citstarp - attiecībā uz valdes

176locekli - piemīt arī individuāli sodoša funkcija. Tātad pēc

177būtības tiek atzīts, ka tas ir ietekmēšanas un piespiedu

178līdzeklis, ko piemēro personai, kura izdarījusi sodāmu tiesību

179pārkāpumu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28.

180marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15. punktu).

181Līdz ar to apstrīdētās normas

182attiecas uz tādu nodarījumu, par kuru, ņemot vērā tā raksturu,

183tiek piemērots sods.

18417. Satversmes tiesa savā praksē ir atzinusi: ja

185attiecīgais sods pēc sava rakstura un būtības atbilst otrajam

186kritērijam, tā smagumam nav jāsasniedz trešajā kritērijā

187paredzētais apmērs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013.

188gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 13.2.2.

189punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā nav nepieciešams

190pārbaudīt apstrīdēto normu atbilstību trešajam kritērijam.

191Tādējādi apstrīdētās normas skar

192Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumu un ir vērtējama to

193atbilstība nevainīguma prezumpcijas principam.

19418. Atbilstoši apstrīdētajās normās noteiktajam

195regulējumam, uzsākot procesu par juridiskās personas nokavēto

196nodokļu maksājumu atlīdzināšanu budžetam no valdes locekļa, VID

197ir jākonstatē nodokļu maksājumu kavējuma fakts un parāda apmērs,

198kā arī jāpierāda, ka juridiskajai personai ir sniegts attiecīgs

199paziņojums, aktīvi ir atsavināti ieinteresētajai personai,

200piedziņa nav iespējama, un pienākums iesniegt juridiskās personas

201maksātnespējas procesa pieteikumu nav izpildīts. Konstatējot

202atbilstību šiem Nodokļu likuma 60. pantā minētajiem kritērijiem

203un ievērojot Komerclikumā un citos normatīvajos aktos noteiktos

204valdes locekļa pienākumus, tiek pieņemts, ka valdes loceklis nav

205godprātīgi pildījis likuma prasības juridiskās personas pārvaldē,

206un tas izskatāmās lietas apstākļos ir pielīdzināms

207"nodarījumam" Konvencijas 6. panta izpratnē.

208Tātad šāds pieņēmums ierobežo Satversmes 92. panta otrajā

209teikumā noteiktās tiesības uz nevainīguma prezumpciju.

21019. Satversmes tiesa ir noteikusi, ka nevainīguma

211prezumpciju veido trīs elementi:

2121) tā aizsargā personu, lai to neatzītu par vainīgu, kamēr tās

213vaina nav pierādīta saskaņā ar likumu;

2142) personai nav jāpierāda savs nevainīgums. Vainas

215pierādīšanas nasta gulstas uz procesa virzītāju - izmeklētāju un

216prokuroru;

2173) visas saprātīgās šaubas par vainu, kuras nav iespējams

218novērst, jāvērtē par labu apsūdzētajai personai. Nereabilitējoša

219nolēmuma (arī notiesājoša sprieduma) pamatā jābūt likumā

220noteiktajā kārtībā konstatētiem pierādījumiem (sk. Satversmes

221tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01 4.

222punktu).

223No pieteikuma izriet, ka pēc būtības tiek apšaubīta apstrīdēto

224normu atbilstība pirmajam un otrajam elementam, proti, VID, jau

225uzsākot apstrīdētajās normās noteikto procedūru, prezumējot

226valdes locekļa vainu par juridiskās personas nodokļu parāda

227rašanos, un apstrīdētajās normās neesot ievērots princips, ka

228personai nav pašai jāpierāda savs nevainīgums.

229Lai gan saskaņā ar nevainīguma prezumpcijas būtību

230apsūdzētajam pašam nav pienākuma pierādīt savu nevainīgumu, bet

231apsūdzības uzturētājam ir pienākums nodrošināt pietiekamus

232pierādījumus personas vainai konkrētajā nodarījumā, tomēr tas

233nenozīmē, ka nebūtu pieļaujams likumā ietvert atspēkojamu

234prezumpciju par faktiskajiem apstākļiem, kas norāda uz kādas

235personas vai personu grupas vainu vai atbildību. Nevainīguma

236prezumpcijas sevišķā nozīme nav noliedzama, taču pieņēmums, ka tā

237ir absolūta, nonāktu pretrunā ar Satversmes vienotības principu

238un citām personām Satversmē paredzētajām pamattiesībām, kā arī

239citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2013.

240gada 28. marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu).

241Līdz ar to nevainīguma prezumpcija neliedz noteikt personai

242ierobežojumus, ja tādi nepieciešami konkrēta leģitīma mērķa

243sasniegšanai un tiek ievērots samērīgums (sk. Satversmes

244tiesas 2006. gada 23. februāra sprieduma lietā Nr. 2005-22-01.

2455.1. punktu).

246Tādējādi Satversmes tiesa ir atzinusi, ka noteiktos gadījumos

247nevainīguma prezumpcija pieļauj likumdevējam paredzēt fakta

248legālo prezumpciju tādās tiesiskajās attiecībās, uz kurām šī

249pamattiesība attiecas (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 28.

250marta sprieduma lietā Nr. 2012-15-01 15.1. punktu). Arī

251Konvencija principā neaizliedz fakta legālo prezumpciju, bet

252pieļauj to tikai ar tādu nosacījumu, ka Konvencijas dalībvalstis

253šo prezumpciju piemēro saprātīgi, ņemot vērā tās piemērošanas

254riskus un saglabājot personai tiesības uz aizstāvību (sk.

255ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā "Salabiaku v.

256France", pieteikums Nr. 10519/83, 28. punktu).

257Lai izvērtētu, vai izskatāmās lietas apstākļos ir pieļaujama

258fakta legālā prezumpcija, jānoskaidro, vai:

2591) fakta legālā prezumpcija ir pienācīgā kārtā noteikta likumā

260un tiek viennozīmīgi attiecināta uz precīzi definētām,

261specifiskām situācijām. Proti, jānoskaidro, vai šāda prezumpcija

262likumā ir paredzēta expressis verbis un vai to paredzēts

263attiecināt uz ierobežotu situāciju loku;

2642) fakta legālā prezumpcija ir noteikta leģitīma mērķa

265sasniegšanai. Proti, jāpārliecinās, vai šāda prezumpcija ir

266noteikta kādu būtisku valsts, sabiedrības vai privātpersonu

267interešu aizsargāšanai;

2683) tiek līdzsvarotas personas intereses. Proti, vai personai,

269attiecībā uz kuru fakta legālā prezumpcija tiek piemērota,

270vienlaikus tiek nodrošināta iespēja ar tās rīcībā jau esošajiem

271vai tai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem atspēkot šo

272prezumpciju un tādējādi pierādīt savu nevainīgumu (sk.,

273piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 28. marta sprieduma lietā

274Nr. 2012-15-01 15.1. un 15.2. punktu).

275Tādējādi nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētās normas atbilst

276visiem šiem kritērijiem.

27719.1. Satversmes tiesa jau atzinusi, ka valdes locekļu

278atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu

279maksājumiem ir tieši noteikta apstrīdētajās normās, tās ir

280skaidri formulētas un to pieņemšanas procesā nav konstatēti

281pārkāpumi (sk. šā sprieduma 11.1. punktu).

282Atbildība par juridiskās personas nokavētajiem nodokļu

283maksājumiem valdes locekļiem paredzēta tikai gadījumos, kad

284izpildās Nodokļu likuma 60. panta pirmajā daļā precīzi definētie,

285specifiskie kritēriji.

286Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir

287pienācīgā kārtā noteikta likumā un tiek viennozīmīgi attiecināta

288uz precīzi definētām, specifiskām situācijām.

28919.2. Saeima norāda, ka apstrīdētajās normās ietvertā

290fakta legālā prezumpcija noteikta ar mērķi radīt efektīvu nodokļu

291iekasēšanas sistēmu un tādējādi atbilst Satversmes 116. pantā

292noteiktajam leģitīmajam mērķim - sabiedrības labklājības

293aizsardzībai. Šādu mērķi par leģitīmu nodokļu nomaksas jomā

294atzīst arī ECT (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija

295sprieduma lietā "Västberga Taxi Aktiebolag and Vulic v.

296Sweden", pieteikums Nr. 36985/97, 116. punktu). ECT ir

297uzsvērusi sabiedrības intereses būtiskumu, jo nodokļi ir

298galvenais valsts ienākumu avots (sk. ECT 2002. gada 23. jūlija

299sprieduma lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr.

30034619/97, 103. punktu). Valstīm ir tiesības izveidot savu

301finanšu politiku un sistēmu, nodrošinot to, ka nodokļi tiek

302samaksāti, un tas ir sabiedrības interesēs (sk. ECT 1994. gada

30322. septembra sprieduma lietā "Hentrich v. France",

304pieteikums Nr. 13616/88, 39. punktu). Arī Satversmes tiesa ir

305secinājusi, ka tiesību normas, kas paredz atbildību par nodokļu

306likumu pārkāpšanu vai priekšnoteikumus atbrīvošanai no šādas

307atbildības, ir noteiktas sabiedrības labklājības interesēs

308(sk. Satversmes tiesas 2013. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

309Nr. 2012-18-01 15. punktu).

310Tādējādi fakta legālā prezumpcija ir

311noteikta sabiedrības labklājības aizsardzībai.

31219.3. ECT atzinusi, ka pat krimināltiesību jomā valstīm

313ir jāievēro noteiktas robežas prezumpcijas piemērošanā, proti, ir

314jāņem vērā, kas tiek prezumēts, un jāpārliecinās, vai prezumpcija

315ir atspēkojama (sk. ECT 1988. gada 7. oktobra sprieduma lietā

316"Salabiaku v. France", pieteikums Nr. 10519/83, 26.-28.

317punktu).

318No lietas materiāliem izriet, ka apstrīdēto normu piemērošana

319un tiesiskuma kontrole ir paredzēta administratīvā procesa

320ietvaros, kur tiek nodrošināts augsts privātpersonas tiesību un

321tiesisko interešu aizsardzības līmenis, piemērojot objektīvās

322izmeklēšanas principu. Tomēr, neraugoties uz objektīvās

323izmeklēšanas principa piemērošanu, arī administratīvā procesa

324dalībniekiem ir līdzdarbošanās pienākums. Administratīvā procesa

325likuma 59. panta ceturtā daļa paredz, ka procesa dalībniekam ir

326pienākums iesniegt pierādījumus, kas ir viņa rīcībā, un paziņot

327iestādei par faktiem, kas viņam ir zināmi un konkrētajā lietā

328varētu būt būtiski. Savukārt Administratīvā procesa likuma 150.

329panta trešā daļa paredz, ka pieteicējam atbilstoši savām iespējām

330jāpiedalās pierādījumu savākšanā. Savukārt Nodokļu likuma 38.

331pants noteic: ja nodokļu maksātājs nepiekrīt nodokļu

332administrācijas aprēķinātajam nodokļu maksājumu lielumam,

333pierādījumus par nodokļu maksājumu lielumu nodrošina nodokļu

334maksātājs. Šāda pieeja attiecībā uz līdzdalību ir nostiprināta

335arī ECT judikatūrā nodokļu lietās, atzīstot, ka nodokļu sistēma

336lielā mērā ir balstīta uz informāciju, kuru sniedz nodokļu

337maksātājs (sk., piemēram, ECT 2002. gada 23. jūlija sprieduma

338lietā "Janosevic v. Sweden", pieteikums Nr. 34619/97,

339103. punktu). Turklāt apstrīdētās normas paredz, ka tādā

340gadījumā, ja valdes loceklim sava viedokļa aizstāvēšanai

341nepieciešamie pierādījumi vairs nav pieejami, VID ir pienākums

342tos iegūt.

343Tādējādi atsevišķos gadījumos administratīvā procesa ietvaros

344ir pamats pieprasīt ziņas vai dokumentus, kas ir tikai

345privātpersonas (šajā gadījumā valdes locekļa) rīcībā. Savukārt

346tad, ja pierādījumi personai nav objektīvi pieejami, personai ir

347tiesības paļauties uz objektīvās izmeklēšanas principa

348piemērošanu.

349Līdz ar to valdes loceklim ir nodrošināta iespēja pamatot un

350pierādīt, ka viņš nav atbildīgs par juridiskās personas nokavēto

351nodokļu maksājumu rašanos, bet ir rīkojies kā krietns un rūpīgs

352saimnieks. Savukārt VID šie pamatojumi un pierādījumi palīdz

353izpildīt tam likumā noteiktos pienākumus un objektīvi izvērtēt

354situāciju.

355ECT ir atzinusi, ka dalībvalstis var piešķirt savām nodokļu

356administrēšanas iestādēm tiesības noteikt pat liela apmēra

357sankcijas par nodokļu nemaksāšanu - bet vienīgi tiktāl, ciktāl

358nodokļu maksātājam tiek dota iespēja attiecīgo lēmumu pārsūdzēt

359tiesā. Tiesai ir jābūt tiesībām strīdu izskatīt pēc būtības,

360tostarp tiesībām pilnībā atcelt iestādes lēmumu, pamatojoties gan

361uz faktiskajiem apstākļiem, gan tiesību apsvērumiem (sk. ECT

3622012. gada 17. aprīļa sprieduma lietā "Steininger v.

363Austria", pieteikums Nr. 21539/07, 55.

364punktu).

365Atbilstoši Nodokļu likuma 61. pantam valdes loceklim ir

366nodrošināta iespēja, iesniedzot pierādījumus un paskaidrojumus,

367apstrīdēt iestādē un tiesā gan savu atbildību par nodokļu parādu

368rašanos, gan arī atbildības apmēru.

369Pirmkārt, tas ir iespējams, vēršoties Valsts ieņēmumu dienestā

370un pie VID ģenerāldirektora. Otrkārt, saskaņā ar Nodokļu likuma

37161. panta astoto daļu lēmums ir pārsūdzams Administratīvajā

372rajona tiesā, kurai ir tiesības pārvērtēt gan lietas faktiskos

373apstākļus, gan juridiskos apsvērumus. Turklāt Administratīvā

374rajona tiesa arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas (sk.

375Administratīvā procesa likuma 107. panta ceturto daļu).

376Administratīvās rajona tiesas spriedumu var pārsūdzēt

377Administratīvajā apgabaltiesā, kuras spriedumu savukārt var

378pārsūdzēt kasācijas kārtībā Augstākās tiesas Administratīvo lietu

379departamentā.

380Tādējādi valdes loceklim ir nodrošinātas iespējas atspēkot

381apstrīdētajās normās ietverto prezumpciju. Līdz ar to

382apstrīdētajās normās noteiktā valdes locekļa atbildība par

383juridiskās personas nokavēto nodokļu maksājumu atlīdzināšanu

384valsts budžetam un procesuālās garantijas atbilst tiesību uz

385taisnīgu tiesu principam un garantē nevainīguma prezumpcijas

386ievērošanu.

387Tādējādi apstrīdētās normas nav

388pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu un atbilst

389Satversmes 92. panta otrajam teikumam.

39020. Satversmes tiesai jāpārbauda arī apstrīdēto normu

391atbilstība vienlīdzības principam, kas ietverts Satversmes 91.

392panta pirmajā teikumā.

393Satversmes 91. panta pirmais teikums noteic: "Visi

394cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā."

395Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 91. panta

396pirmajā teikumā nostiprinātā vienlīdzības principa uzdevums ir

397nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts prasība kā

398likumu aptveroša ietekme uz visām personām un lai likums tiktu

399piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk., piemēram, Satversmes

400tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-46-01 7.

401punktu). Tomēr tas nenozīmē nivelēšanu, bet prasa

402vienādi izturēties pret tām personām, kuras atrodas patiešām

403vienādos un salīdzināmos apstākļos. Proti, vienlīdzības princips

404pieļauj un pat prasa atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

405atrodas atšķirīgos apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi

406pret personām, kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir

407objektīvs un saprātīgs pamats (sk., piemēram, Satversmes

408tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15.

409punktu).

410Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst vienlīdzības

411principam, jānoskaidro:

4121) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

413pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

4142) vai apstrīdētās normas paredz vienādu vai atšķirīgu

415attieksmi pret šīm personām;

4163) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

417proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

418princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23.

419novembra sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 16.

420punktu).

42121. Vērtējot, vai ievērots vienlīdzības princips,

422visupirms jānoskaidro, vai un kuras personas (personu grupas)

423atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

424apstākļos. Lai to noskaidrotu, ir nepieciešams noteikt galveno

425salīdzināmās grupas vienojošo pazīmi.

426Tā kā Pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis argumentus par

427apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību vienlīdzības principam

428vairākos aspektos, Satversmes tiesai apstrīdētās normas jāizvērtē

429katrā no šiem aspektiem.

43021.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar

431apstrīdētajām normām nepamatoti tiekot radīta vienāda attieksme

432pret divām atšķirīgos apstākļos esošām personu grupām, proti,

433pret kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem, dalībniekiem),

434kuri vienlaikus ir arī valdes locekļi, un pret personālsabiedrību

435dibinātājiem (biedriem).

436Satversmes tiesa jau konstatējusi, ka apstrīdētās normas

437neattiecas uz kapitālsabiedrību dibinātājiem (akcionāriem,

438dalībniekiem), bet attiecas uz kapitālsabiedrību valdes locekļiem

439(sk. šā sprieduma 10.2. punktu). Ja persona, kura ir

440kapitālsabiedrības akcionārs vai dalībnieks, vienlaikus tajā

441ieņem valdes locekļa amatu, šajā statusā tā ir salīdzināmā

442situācijā ar personālsabiedrības biedriem. Proti, Komerclikuma

44394. panta pirmā daļa noteic, ka personālsabiedrības biedri par

444sabiedrības saistībām (tajā skaitā nodokļu parādu atlīdzināšanu

445valsts budžetam) atbild kā kopparādnieki personiski ar visu savu

446mantu. Ar apstrīdētajām normām kapitālsabiedrību valdes locekļiem

447noteikta personiska atbildība par kapitālsabiedrības nodokļu

448parādu atlīdzināšanu valsts budžetam (sk. šā sprieduma 10.3.

449punktu). Tātad tiktāl, ciktāl kapitālsabiedrību valdes

450locekļiem apstrīdētajās normās ir paredzēta personiska atbildība

451par kapitālsabiedrības nodokļu parādu atlīdzināšanu valsts

452budžetam, viņi ir salīdzināmā situācijā ar personālsabiedrības

453biedriem.

454Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka paredzētā vienādā attieksme

455neesot pamatota, jo personālsabiedrības biedri, jau dibinot

456sabiedrību, izvēlējušies veikt komercdarbību, nenodalot savu un

457sabiedrības mantu, proti, uzņēmušies personisku atbildību par

458sabiedrības saistību izpildi, turpretim kapitālsabiedrību valdes

459locekļu situācijā šāda izvēle neesot izdarīta.

460Saeima šajā apstāklī nesaskata vienlīdzības principa

461pārkāpumu.

462Satversmes tiesa uzskata, ka, šajā aspektā vērtējot to, vai

463likumdevēja noteiktā vienlīdzīgā attieksme pret salīdzināmajām

464personu grupām ir pamatota, noteicošais faktors ir nodokļu

465nomaksas pienākuma vispārējais raksturs. Atbilstoši Nodokļu

466likuma 1. panta 4. punktam nodokļu maksātāji ir visas Latvijas

467Republikas vai ārvalstu fiziskās un juridiskās personas un uz

468līguma vai norunas pamata izveidotas šādu personu grupas vai to

469pārstāvji, kas veic ar nodokli apliekamas darbības. Veicot

470komercdarbību jebkurā no Komerclikumā paredzētajām komercdarbības

471formām, personām jārīkojas tā, lai citstarp izpildītu Nodokļu

472likumā noteikto pienākumu maksāt nodokļus visas sabiedrības

473interesēs (sk. arī šā sprieduma 11.2. punktu).

474Personālsabiedrības gadījumā katram tās biedram ir likumā

475noteikts pienākums un tiesības piedalīties sabiedrības lietvedībā

476(sk. Komerclikuma 83. panta pirmo daļu). Biedru rīcība,

477godprātīgi kārtojot sabiedrības lietvedību un pārstāvot

478sabiedrību, tieši ietekmē sabiedrības veicamās komercdarbības

479atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu

480savlaicīgu nomaksu.

481Kapitālsabiedrības gadījumā valde saskaņā ar Komerclikuma 221.

482panta pirmo daļu ir tās vienīgā izpildinstitūcija, kas vada un

483pārstāv sabiedrību. Tādējādi kapitālsabiedrības valdei, tāpat kā

484personālsabiedrības biedriem, ir pienākums rīkoties atbildīgi un

485godprātīgi, nodrošinot sabiedrības veicamās komercdarbības

486atbilstību likumam, citstarp arī Nodokļu likumā noteikto nodokļu

487savlaicīgu nomaksu. Neviens lietas dalībnieks nav minējis

488argumentus tam, ka kapitālsabiedrības gadījumā pastāvētu kādi

489īpaši apstākļi, kas valdes locekļiem objektīvi liegtu pildīt

490savus pienākumus atbildīgi un godprātīgi, nodrošinot sabiedrības

491veicamās komercdarbības atbilstību likumam.

492Satversmes tiesa atzīst: lai sasniegtu leģitīmo mērķi -

493nodrošinātu sabiedrības labklājības aizsardzību -, ar

494apstrīdētajām normām noteiktā kapitālsabiedrības valdes locekļu

495personiskā atbildība var tikt pielīdzināta personālsabiedrības

496biedru atbildībai.

497Tādējādi vienlīdzīgas attieksmes paredzēšana šajā aspektā ir

498pamatota.

49921.2. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienlīdzības

500princips pārkāpts arī tādējādi, ka apstrīdētās normas

501attiecinātas uz kapitālsabiedrības valdi kā vienu no

502kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, bet nav attiecinātas

503uz citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kā arī

504personālsabiedrību lietvežiem un biedriem, kas vada un pārstāv

505personālsabiedrību. Visas sabiedrību pārvaldes institūcijas

506atrodoties vienādos un salīdzināmos apstākļos.

507Saeima nepiekrīt, ka ar apstrīdētajām normām ir radīta

508atšķirīga attieksme pret citām sabiedrību pārvaldes institūcijām,

509kuru tiesību, pienākumu un atbildības apjoms būtu pielīdzināms

510valdes tiesību, pienākumu un atbildības apjomam. Valdes īpašo

511lomu kapitālsabiedrības pārvaldē atzīst arī Finanšu ministrija un

512VID.

513Personālsabiedrība nav juridiskā persona Komerclikuma

514izpratnē. Satversmes tiesa šā sprieduma 21.1. punktā jau

515konstatējusi, ka visiem personālsabiedrības biedriem ir tiesības

516un pienākums piedalīties personālsabiedrības lietvedībā, veicot

517lietvežu funkcijas atbilstoši sabiedrības līgumā noteiktajam.

518Tādējādi personālsabiedrības biedri vienlaikus ir arī lietveži,

519kas vada personālsabiedrības darbu, katrs personiski pārstāvot

520personālsabiedrību attiecībās ar trešajām personām un kā

521kopparādnieki personiski atbildot par personālsabiedrības

522saistībām ar savu mantu.

523Savukārt kapitālsabiedrībai (sabiedrība ar ierobežotu

524atbildību vai akciju sabiedrība) ir juridiskās personas statuss

525(sk. Komerclikuma 134. un 135. pantu). Sabiedrībai

526ar ierobežotu atbildību likums noteic šādas pārvaldes

527institūcijas - dalībnieku sapulce, valde, kā arī padome, ja tādas

528izveidošana ir paredzēta statūtos (sk. Komerclikuma

529209. pantu). Savukārt akciju sabiedrības pārvaldes

530institūcijas ir akcionāru sapulce, padome un valde (sk.

531Komerclikuma 266. pantu).

532Valde ir vienīgā Komerclikumā noteiktā izpildinstitūcija, kas

533vada un pārstāv kapitālsabiedrību (sk. Komerclikuma 221. panta

534pirmo daļu un 301. panta pirmo daļu). Līdz ar to valdes kā

535izpildinstitūcijas kompetence nav salīdzināma ar

536kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām, kuras veic citas

537funkcijas.

538Tādējādi valde neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar

539citām kapitālsabiedrības pārvaldes institūcijām.

540Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme

541ir pamatota.

54221.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdēto

543normu neatbilstība Satversmes 91. panta pirmajam teikumam

544izpaužoties arī tādējādi, ka tās nevienlīdzīgā situācijā nostādot

545VID un kapitālsabiedrības kreditorus. Proti, apstrīdētās normas

546paredzot VID īpašu regulējumu nodokļu parādu atgūšanai. Saeima,

547kā arī Finanšu ministrija un VID nepiekrīt šim viedoklim un

548uzskata, ka atšķirīgā attieksme pret VID ir pamatota.

549Atbilstoši likuma "Par Valsts ieņēmumu dienestu" 1.

550pantam VID ir finanšu ministra padotībā esoša tiešās pārvaldes

551iestāde, kas nodrošina nodokļu maksājumu un nodokļu maksātāju

552uzskaiti, valsts nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto obligāto

553maksājumu iekasēšanu Latvijas Republikas teritorijā, kā arī

554iekasē nodokļus, nodevas un citus obligātos maksājumus Eiropas

555Savienības budžetam, īsteno muitas politiku un kārto muitas

556lietas. VID pienākumi nodokļu administrēšanā ir noteikti Nodokļu

557likuma 18. pantā, paredzot, ka nodokļu administrācijas pienākumi

558ir vērsti uz Nodokļu likuma un citu nodokļu (nodevu) likumu

559pilnīgas ievērošanas nodrošināšanu gan no nodokļu maksātāju

560puses, gan nodokļu administrācijas darbībā.

561Satversmes tiesa jau atzinusi, ka nodokļu ieņēmumi valstij ir

562nepieciešami, lai nodrošinātu sabiedrības labklājību (sk.,

563piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra sprieduma

564lietā Nr. 2010-25-01 9. punktu). VID kā nodokļu

565administrācija rīkojas visas sabiedrības interesēs, citstarp

566kontrolējot nodokļu, kā arī citu valsts noteikto maksājumu

567parādus un bezstrīda kārtībā piedzenot termiņā nesamaksātos

568nodokļus (sk. Nodokļu likuma 18. pantu). Tādējādi nodokļu

569administrācijai - atšķirībā no kreditoriem, kuri var izvēlēties,

570vai iesaistīties darījumā, ņemot vērā tādus apsvērumus kā

571maksātspēja, reputācija un izvērtējot saimnieciskās darbības

572riskus, - ir pienākums tās kompetencē esošo valsts funkciju

573izpildei sadarboties ar visiem subjektiem, kuriem saskaņā ar

574likumu ir jāmaksā VID administrētie nodokļi. Tikai nodokļu

575administrācija pret parādnieku vēršas ar nodokļu prasījumu

576(nodokļu, nodevu un citu valsts noteikto maksājumu pamatparāda

577summas samaksas prasījums). Par VID kā valsts nodokļu

578administrācijas funkcijas realizētāju liecina arī cits spēkā

579esošs regulējums, atbilstoši kuram VID savas tiesības īsteno

580administratīvā procesa kārtībā, pats pieņemot lēmumus par

581nokavēto nodokļu maksājumu piedziņu (sk. Nodokļu likuma 26.

582pantu).

583VID kā nodokļu administrācijas īpašais statuss izpaužas arī

584maksātnespējas procesa ietvaros (sk., piemēram, Maksātnespējas

585likuma 38. panta piekto daļu, 40. panta otro daļu, 53. panta

586trešo daļu un 118. panta ceturto daļu). Turklāt

587maksātnespējas procesa ietvaros kārtējie nodokļu maksājumi ir

588sedzami prioritārā kārtībā (sk. Maksātnespējas likuma

58964. panta pirmās daļas 3. punktu) un virknei nodokļu

590administrācijas interesēs veicamo maksājumu likumā ir noteikta

591prioritāte salīdzinājumā ar citiem maksājumiem. Līdz ar to VID kā

592valsts nodokļu administrācija arī maksātnespējas procesa ietvaros

593atrodas atšķirīgos apstākļos, salīdzinot ar kapitālsabiedrības

594kreditoriem, un apstrīdētajās normās noteiktā atšķirīgā attieksme

595šajā aspektā ir pamatota.

596Tādējādi apstrīdētās normas atbilst

597Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

598Nolēmumu

599daļa

600Pamatojoties uz Satversmes tiesas

601likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

602nosprieda:

603atzīt likuma "Par nodokļiem un

604nodevām" 60., 61. un 62. pantu par atbilstošu Latvijas

605Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, 92. pantam un

606105. pantam.

607Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

608Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

609Tiesas sēdes priekšsēdētājs

610A.Laviņš