73. pants
).

Satversmes 3. pants, kā

atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo

Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto

karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas

pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts

galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības

atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu

atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas

valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret

kaimiņvalstīm.

7.4. Robežlīgums neesot

pretrunā ar Satversmes 3. pantu, jo nevis rada starpvalstu

robežu, kura groza 1922. gadā Satversmes 3. pantā

noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā

fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas

brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām.

Starptautiskajās tiesībās

starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai

rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās

ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot

noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un

valstu vienpusēji paziņojumi.

Krievijas Federācija kopš

1992. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi

prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās

suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem

pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp 1996. gada

sākumu un 1997. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi

šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts

augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos

izteikumos no 1997. gada līdz 2005. gadam. Šie

paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes

pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu

Krievijas Federācijai.

8. Sniedzot papildu

paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka

sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no 1992. gada līdz

1997. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas

delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija

esot izvirzījusi noteiktu prasību par 1940. gada

16. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu

mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas

9. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju,

sarunu gaitā grozīts.

Par pēdējo Latvijas Republikas

delegācijai doto mandātu esot uzskatāms 1996. gada

17. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts.

Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un

saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp

abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut

atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju

nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā.

Pilnvarojuma likums, kā uzsver

Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar

mērķi ievērot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem

līgumiem" 3., 4. un 7. panta prasības. Tāpat

Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju - tā

pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko

atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi

valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu.

Ministru kabinets atzīst, ka

Robežlīguma 1. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir

pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo

robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu

robežu.

Satversmes 77. pants esot

piemērojams, ja Satversmes 3. pants tiek grozīts gramatiski

vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī

darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz

neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de

facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu

Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas

nobalsošana.

9. Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras

docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda,

ka Satversmes 3. panta satura noskaidrošanā paļauties uz

vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši.

Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties

dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu

dēļ.

Saeimas un Ministru kabineta

paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta

saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas 9. punkts

esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka

Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas

laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums

sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot

Neatkarības deklarācijas 9. punkta nozīmi tikai ar vienu no

Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka

1940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā

valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS,

esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas

9. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās

institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams

teritoriju atgūt.

J. Neimanis īpaši uzsver, ka

Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevarot traktēt kā šīs

deklarācijas 5. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu

bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu

atzīts arī Neatkarības deklarācijas 9. punkts.

Normatīvā akta preambula esot

normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta

pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība

normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot

vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai

deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī

tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi

spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina

pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts.

Neatkarības deklarācijas

preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts

varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā

gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to

juridisko novērtējumu.

10. Oksfordas universitātes

doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu

Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot

jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko

tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā. 1940. gada

notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko

tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija

spēkā.

PSRS rīcības tiesiskuma

izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu

tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties

pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums,

1928. gada Kelloga - Briāna pakts, 1932. gada

5. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko

Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk - Neuzbrukšanas

līgums), 1933. gada Londonas konvencija par agresijas

definīciju (turpmāk - Londonas konvencija) un 1939. gada

5. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un

Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk - Palīdzības

pakts). Tāpat 1940. gada notikumu analīzē varētu būt

nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības.

M. Paparinskis norāda:

1940. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis

no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras.

Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības

atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no

apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi.

Ņemot vērā 1940. gada

notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika

posmu no 1940. gada 16. jūnija līdz 5. augustam

vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju)

un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc

1940. gada 5. augusta - kā Latvijas aneksiju.

PSRS 1940. gada

16. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas

konvencijas 3. pants un tās pielikums expressis

verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas

konvencijas 2. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas

gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš.

Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un

citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne

vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu

kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij

vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek.

Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi

PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas

draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī

piekrišana neesot spēkā.

PSRS prasība izveidot tai

draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu,

pārkāpjot tā paša pakta 5. pantu. Šī prasība aizskārusi

Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko

garantēja Palīdzības pakta 5. pants. PSRS iejaukusies

Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu

normas.

Ar aneksiju starptautiskajās

tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it

īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver:

pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur,

prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar

baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un

iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas

vēlēšanas, gan arī - pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma

-Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu

agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās

lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un

procedūru agresorvalsts izvēlētos.

Latvijas valsts tiesiskā

nepārtrauktība esot 1940. gada prettiesisko notikumu sekas -

Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure.

Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un

prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo

neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas

neatkarības de facto atjaunošanu.

Attiecībā uz neseno Latvijas

praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm

mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij

atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts

turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija,

slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības.

Expressis verbis šāda

atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par

Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības

prasība visu laiku tikusi uzsvērta.

Noslēdzot Robežlīgumu, neesot

notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo

Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija

neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds

neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse

šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās.

Vērtējot Ratifikācijas likumā

ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu

nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima

facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta

A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas

debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no

nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de

facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo

doktrīnu.

Ministru kabinets atbildes rakstā

esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša

pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu

nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc

šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā

noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO

Statūtu 2. panta trešajā daļā noteikto pienākumu

teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā.

Robežlīguma interpretācijā primārs

esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi.

Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO

principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un

EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas

raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no

šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma

preambula expressis verbis to pastiprinot.

Ratifikācijas likumā ietverot

atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies

uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par

normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās

tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku

nobeiguma akta 3. pants, kas nostiprina robežu nemainības

principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas

aizliegumu, "nesastindzinot" valstu robežas nekādā citā

nozīmē.

Helsinku nobeiguma akta