73. punkts).

).

1Satversmes 3. pants, kā

2atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo

3Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto

4karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas

5pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts

6galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības

7atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu

8atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas

9valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret

10kaimiņvalstīm.

117.4. Robežlīgums neesot

12pretrunā ar Satversmes 3. pantu, jo nevis rada starpvalstu

13robežu, kura groza 1922. gadā Satversmes 3. pantā

14noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā

15fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas

16brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām.

17Starptautiskajās tiesībās

18starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai

19rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās

20ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot

21noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un

22valstu vienpusēji paziņojumi.

23Krievijas Federācija kopš

241992. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi

25prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās

26suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem

27pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp 1996. gada

28sākumu un 1997. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi

29šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts

30augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos

31izteikumos no 1997. gada līdz 2005. gadam. Šie

32paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes

33pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu

34Krievijas Federācijai.

358. Sniedzot papildu

36paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka

37sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no 1992. gada līdz

381997. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas

39delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija

40esot izvirzījusi noteiktu prasību par 1940. gada

4116. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu

42mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas

439. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju,

44sarunu gaitā grozīts.

45Par pēdējo Latvijas Republikas

46delegācijai doto mandātu esot uzskatāms 1996. gada

4717. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts.

48Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un

49saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp

50abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut

51atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju

52nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā.

53Pilnvarojuma likums, kā uzsver

54Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar

55mērķi ievērot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem

56līgumiem" 3., 4. un 7. panta prasības. Tāpat

57Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju - tā

58pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko

59atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi

60valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu.

61Ministru kabinets atzīst, ka

62Robežlīguma 1. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir

63pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo

64robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu

65robežu.

66Satversmes 77. pants esot

67piemērojams, ja Satversmes 3. pants tiek grozīts gramatiski

68vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī

69darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz

70neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de

71facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu

72Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas

73nobalsošana.

749. Latvijas Universitātes

75Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras

76docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda,

77ka Satversmes 3. panta satura noskaidrošanā paļauties uz

78vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši.

79Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties

80dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu

81dēļ.

82Saeimas un Ministru kabineta

83paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta

84saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas 9. punkts

85esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka

86Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas

87laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums

88sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot

89Neatkarības deklarācijas 9. punkta nozīmi tikai ar vienu no

90Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka

911940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā

92valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS,

93esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas

949. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās

95institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams

96teritoriju atgūt.

97J. Neimanis īpaši uzsver, ka

98Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevarot traktēt kā šīs

99deklarācijas 5. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu

100bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu

101atzīts arī Neatkarības deklarācijas 9. punkts.

102Normatīvā akta preambula esot

103normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta

104pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība

105normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot

106vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai

107deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī

108tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi

109spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina

110pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts.

111Neatkarības deklarācijas

112preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts

113varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā

114gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to

115juridisko novērtējumu.

11610. Oksfordas universitātes

117doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu

118Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot

119jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko

120tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā. 1940. gada

121notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko

122tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija

123spēkā.

124PSRS rīcības tiesiskuma

125izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu

126tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties

127pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums,

1281928. gada Kelloga - Briāna pakts, 1932. gada

1295. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko

130Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk - Neuzbrukšanas

131līgums), 1933. gada Londonas konvencija par agresijas

132definīciju (turpmāk - Londonas konvencija) un 1939. gada

1335. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un

134Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk - Palīdzības

135pakts). Tāpat 1940. gada notikumu analīzē varētu būt

136nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības.

137M. Paparinskis norāda:

1381940. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis

139no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras.

140Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības

141atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no

142apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi.

143Ņemot vērā 1940. gada

144notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika

145posmu no 1940. gada 16. jūnija līdz 5. augustam

146vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju)

147un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc

1481940. gada 5. augusta - kā Latvijas aneksiju.

149PSRS 1940. gada

15016. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas

151konvencijas 3. pants un tās pielikums expressis

152verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas

153konvencijas 2. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas

154gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš.

155Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un

156citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne

157vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu

158kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij

159vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek.

160Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi

161PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas

162draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī

163piekrišana neesot spēkā.

164PSRS prasība izveidot tai

165draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu,

166pārkāpjot tā paša pakta 5. pantu. Šī prasība aizskārusi

167Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko

168garantēja Palīdzības pakta 5. pants. PSRS iejaukusies

169Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu

170normas.

171Ar aneksiju starptautiskajās

172tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it

173īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver:

174pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur,

175prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar

176baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un

177iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas

178vēlēšanas, gan arī - pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma

179-Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu

180agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās

181lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un

182procedūru agresorvalsts izvēlētos.

183Latvijas valsts tiesiskā

184nepārtrauktība esot 1940. gada prettiesisko notikumu sekas -

185Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure.

186Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un

187prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo

188neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas

189neatkarības de facto atjaunošanu.

190Attiecībā uz neseno Latvijas

191praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm

192mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij

193atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts

194turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija,

195slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības.

196Expressis verbis šāda

197atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par

198Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības

199prasība visu laiku tikusi uzsvērta.

200Noslēdzot Robežlīgumu, neesot

201notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo

202Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija

203neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds

204neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse

205šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās.

206Vērtējot Ratifikācijas likumā

207ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu

208nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima

209facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta

210A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas

211debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no

212nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de

213facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo

214doktrīnu.

215Ministru kabinets atbildes rakstā

216esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša

217pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu

218nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc

219šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā

220noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO

221Statūtu 2. panta trešajā daļā noteikto pienākumu

222teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā.

223Robežlīguma interpretācijā primārs

224esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi.

225Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO

226principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un

227EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas

228raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no

229šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma

230preambula expressis verbis to pastiprinot.

231Ratifikācijas likumā ietverot

232atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies

233uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par

234normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās

235tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku

236nobeiguma akta 3. pants, kas nostiprina robežu nemainības

237principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas

238aizliegumu, "nesastindzinot" valstu robežas nekādā citā

239nozīmē.

240Helsinku nobeiguma akta