Par likuma "Par pilnvarojumu Ministru kabinetam parakstīt 1997. gada 7. augustā parafēto Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma projektu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu" 1. panta vārdu "ievērojot Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas pieņemto robežu nemainības principu" atbilstību Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" preambulai un 9. punktam un 2007. gada 27. martā parakstītā Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līguma par Latvijas un Krievijas valsts robežu un likuma "Par Latvijas Republikas un Krievijas Federācijas līgumu par Latvijas un Krievijas valsts robežu"atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 3. pantam

).

1Satversmes 3. pants, kā

2atzīst Ministru kabinets, esot interpretējams dinamiski, jo

3Satversmes sapulce nevarēja paredzēt Otro pasaules karu, Auksto

4karu un no šiem notikumiem izrietošās ģeopolitiskās izmaiņas

5pasaules kartē. XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas valsts

6galvenā prioritāte esot bijusi Latvijas valsts neatkarības

7atjaunošana un nostiprināšana, nevis iepriekšējo robežu

8atjaunošana. Iestājoties NATO un Eiropas Savienībā, Latvijas

9valsts esot apliecinājusi, ka tai nav teritoriālu pretenziju pret

10kaimiņvalstīm.

117.4. Robežlīgums neesot

12pretrunā ar Satversmes 3. pantu, jo nevis rada starpvalstu

13robežu, kura groza 1922. gadā Satversmes 3. pantā

14noteiktās robežas, bet gan rakstveida starptautiskā līguma formā

15fiksē Latvijas un Krievijas robežu atbilstoši līguma noslēgšanas

16brīdī de iure pastāvošajām abu valstu teritorijām.

17Starptautiskajās tiesībās

18starpvalstu robežas un teritoriālās izmaiņas radot ne tikai

19rakstveida vienošanās starp valstīm, bet arī citās formās

20ietverti gribas izteikumi. Valsts teritorijas izmaiņas varot

21noteikt arī mutvārdu vienošanās, ilglaicīga valstu prakse un

22valstu vienpusēji paziņojumi.

23Krievijas Federācija kopš

241992. gada esot pastāvīgi un nepārprotami izvirzījusi

25prasību, lai Latvijas Republika atsakās no teritoriālās

26suverenitātes pretenzijām uz Abrenes pilsētu un tai piegulošajiem

27pagastiem. Latvijas Republika laika posmā starp 1996. gada

28sākumu un 1997. gada beigām ar savu rīcību esot akceptējusi

29šo Krievijas Federācijas prasību. Šādu pozīciju Latvijas valsts

30augstākās amatpersonas sistemātiski apliecinājušas publiskajos

31izteikumos no 1997. gada līdz 2005. gadam. Šie

32paziņojumi esot radījuši spēkā esošo teritoriālās suverenitātes

33pār Abreni un tai piegulošajiem pagastiem titula nodošanu

34Krievijas Federācijai.

358. Sniedzot papildu

36paskaidrojumus par atbildes rakstu, Ministru kabinets norāda, ka

37sarunas ar Krievijas Federāciju ilga no 1992. gada līdz

381997. gadam un to gaitā esot mainījies arī Latvijas Republikas

39delegācijai dotais sarunu mandāts. Sarunu sākuma posmā Latvija

40esot izvirzījusi noteiktu prasību par 1940. gada

4116. jūnija starpvalstu robežas atjaunošanu. Taču šis sarunu

42mandāts neesot izrietējis no Neatkarības deklarācijas

439. punkta un, ņemot vērā Krievijas Federācijas nostāju,

44sarunu gaitā grozīts.

45Par pēdējo Latvijas Republikas

46delegācijai doto mandātu esot uzskatāms 1996. gada

4717. decembra Ministru kabineta sēdē apstiprinātais mandāts.

48Tas esot pilnvarojis delegāciju vest sarunas, izstrādāt un

49saskaņot (parafēt) tehnisku līgumu par esošo robežlīniju starp

50abām valstīm un, ja tas nav iespējams, tad līgumā neiekļaut

51atsauci uz Miera līgumu, kā arī nepieļaut ar robežu delimitāciju

52nesaistītu jautājumu ietveršanu līgumā.

53Pilnvarojuma likums, kā uzsver

54Ministru kabinets savos papildu paskaidrojumos, esot pieņemts ar

55mērķi ievērot likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem

56līgumiem" 3., 4. un 7. panta prasības. Tāpat

57Pilnvarojuma likums pildot noteiktu politisku funkciju - tā

58pieņemšana esot apliecinājusi Saeimas vairākuma politisko

59atbalstu Robežlīguma parakstīšanai, kā arī nodrošinājusi

60valstiskuma nepārtrauktības doktrīnu.

61Ministru kabinets atzīst, ka

62Robežlīguma 1. pielikumā aprakstītā abu valstu robeža ir

63pastāvīga robeža. Līgumā neesot ietvertas normas, kas ļautu šo

64robežu uzskatīt par pagaidu, terminētu vai vienpusēji grozāmu

65robežu.

66Satversmes 77. pants esot

67piemērojams, ja Satversmes 3. pants tiek grozīts gramatiski

68vai pēc būtības. Latvijas teritorijas atdošana ārvalstij, ja šī

69darbība neskar kādu no vēsturiskajiem novadiem kopumā vai vismaz

70neattiecas uz tik lielu novada daļu, ka šis novads de

71facto pārstātu eksistēt, neesot uzskatāma par fundamentālu

72Latvijas valstiskuma izmaiņu, par ko būtu rīkojama tautas

73nobalsošana.

749. Latvijas Universitātes

75Juridiskās fakultātes Tiesību teorijas un vēstures katedras

76docents Dr. iur. Jānis Neimanis atzinumā norāda,

77ka Satversmes 3. panta satura noskaidrošanā paļauties uz

78vēsturiskās interpretācijas rezultātiem neesot pilnīgi droši.

79Tiesību normas saturs pēc tās pieņemšanas varot būtiski mainīties

80dažādu vēsturiskā likumdevēja iepriekš neparedzētu iemeslu

81dēļ.

82Saeimas un Ministru kabineta

83paustais viedoklis par Neatkarības deklarācijas 9. punkta

84saturu esot apstrīdams. Neatkarības deklarācijas 9. punkts

85esot lasāms kopā ar deklarācijas preambulu, kurā norādīts, ka

86Satversme nekad nav zaudējusi savu juridisko spēku un okupācijas

87laikā noslēgtie līgumi ar PSRS nav bijuši likumīgi. Miera līgums

88sastāvot no vairākām nodaļām, un tādēļ neesot pamata ierobežot

89Neatkarības deklarācijas 9. punkta nozīmi tikai ar vienu no

90Miera līguma sadaļām. Ja ievērojot preambulā noteikto, proti, ka

911940. gada 17. jūnijā tika likvidēta Latvijas suverēnā

92valsts vara, tad tiesību akti, ar kuriem Abrene tika nodota PSRS,

93esot pretēji Miera līgumam un Neatkarības deklarācijas

949. punkts aicinot Latvijas valsts varas konstitucionālās

95institūcijas pieņemt tādus lēmumus, ar kuriem būtu iespējams

96teritoriju atgūt.

97J. Neimanis īpaši uzsver, ka

98Neatkarības deklarācijas 9. punktu nevarot traktēt kā šīs

99deklarācijas 5. punkta izpildes mehānismu. Ja tas tā būtu

100bijis, tad ar Konstitucionālo likumu par spēkā neesošu tiktu

101atzīts arī Neatkarības deklarācijas 9. punkts.

102Normatīvā akta preambula esot

103normatīvā akta sastāvdaļa. To apliecinot preambulas teksta

104pakārtojums zem normatīvā akta nosaukuma un tekstuālā piederība

105normatīvajam aktam. Neatkarības deklarācijas preambula neesot

106vienīgi vēsturisku notikumu apraksts, kam piemistu tikai

107deklaratīva vai politiska nozīme. Šai preambulai piemītot arī

108tiesību raksturs, jo tā noteic, ka Satversme juridiski ir bijusi

109spēkā visu laiku un Latvijas Republika ir pastāvējusi un turpina

110pastāvēt kā starptautisko tiesību subjekts.

111Neatkarības deklarācijas

112preambulas tiesiskās sekas izpaužoties tādējādi, ka visām valsts

113varas konstitucionālajām institūcijām esot pienākums ņemt vērā

114gan preambulā konstatētos vēsturiskos faktus, gan arī to

115juridisko novērtējumu.

11610. Oksfordas universitātes

117doktorants Mārtiņš Paparinskis, analizējot Latvijas un citu

118Baltijas valstu pievienošanu PSRS, uzsver, ka šis jautājums esot

119jāvērtē, ņemot vērā Latvijai un PSRS saistošās starptautisko

120tiesību normas, kas bija spēkā tajā laikā. 1940. gada

121notikumu juridiskai izvērtēšanai nevarot piemērot starptautisko

122tiesību normas, kas tajā laikā vēl nebija vai vairs nebija

123spēkā.

124PSRS rīcības tiesiskuma

125izvērtēšanai esot iespējams izmantot to starptautisko līgumu

126tiesības, kas PSRS uzlika saistības noteiktā veidā izturēties

127pret Latviju. Par šādiem līgumiem esot uzskatāmi: Miera līgums,

1281928. gada Kelloga - Briāna pakts, 1932. gada

1295. februārī Rīgā starp Latviju un Padomju Sociālistisko

130Republiku Savienību noslēgtais līgums (turpmāk - Neuzbrukšanas

131līgums), 1933. gada Londonas konvencija par agresijas

132definīciju (turpmāk - Londonas konvencija) un 1939. gada

1335. oktobra Savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un

134Padomju Sociālistisko Republiku Savienību (turpmāk - Palīdzības

135pakts). Tāpat 1940. gada notikumu analīzē varētu būt

136nepieciešams izmantot starptautisko paražu tiesības.

137M. Paparinskis norāda:

1381940. gada notikumu iespējamais prettiesiskums izriet nevis

139no neatkarības zaudēšanas fakta, bet gan no tās procedūras.

140Starptautiskās tiesības nevienai valstij neliedzot tiesības

141atteikties no savas neatkarības. Prettiesiskums varot izrietēt no

142apstākļa, ka neatkarības zaudēšana nav notikusi brīvprātīgi.

143Ņemot vērā 1940. gada

144notikumu faktiskos apstākļus, M. Paparinskis iesaka laika

145posmu no 1940. gada 16. jūnija līdz 5. augustam

146vērtēt kā PSRS agresiju (ar tai sekojošu prettiesisku okupāciju)

147un iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās, savukārt laika posmu pēc

1481940. gada 5. augusta - kā Latvijas aneksiju.

149PSRS 1940. gada

15016. jūnija ultimātā minētos PSRS rīcības iemeslus Londonas

151konvencijas 3. pants un tās pielikums expressis

152verbis izslēdzot kā agresijas attaisnojumus. Tāpat Londonas

153konvencijas 2. panta otrā daļa neprasot, lai agresijas

154gadījumos vienmēr tiktu pieteikts karš.

155Ņemot vērā Nirnbergas tribunāla un

156citu pēckara tribunālu spriedumus, iespējams secināt, ka ne

157vienmēr jābūt bruņotam iebrukumam, lai valsts rīcību kvalificētu

158kā agresiju. Tāpat arī vienas valsts nepretošanās citai valstij

159vēl nenozīmējot, ka iebrukums nenotiek.

160Kārļa Ulmaņa valdība piekritusi

161PSRS karaspēka ievešanai Latvijas teritorijā spēka lietošanas

162draudu ietekmē, un tāpēc starptautisko tiesību izpratnē šī

163piekrišana neesot spēkā.

164PSRS prasība izveidot tai

165draudzīgu valdību, kas nodrošinātu Palīdzības pakta izpildīšanu,

166pārkāpjot tā paša pakta 5. pantu. Šī prasība aizskārusi

167Latvijas suverēnās tiesības brīvi izvēlēties sev valdību, ko

168garantēja Palīdzības pakta 5. pants. PSRS iejaukusies

169Latvijas iekšējās lietās, pārkāpjot starptautisko līgumu

170normas.

171Ar aneksiju starptautiskajās

172tiesībās apzīmējot vienas valsts pievienošanu citai valstij, it

173īpaši militāra konflikta rezultātā. M. Paparinskis uzsver:

174pamatojoties uz principu ex injuria ius non oritur,

175prettiesiska spēka lietošanas rezultātā veikta aneksija nevar

176baudīt starptautisko tiesiskumu. Pēc PSRS agresijas un

177iejaukšanās Latvijas iekšējās lietās notika gan Tautas Saeimas

178vēlēšanas, gan arī - pēc jaunievēlētās Tautas Saeimas lūguma

179-Latvijas uzņemšana PSRS. Teritorijas statusa izmaiņas par labu

180agresorvalstij pēc agresijas un iejaukšanās citas valsts iekšējās

181lietās ir starptautiski prettiesiskas, lai arī kādu formu un

182procedūru agresorvalsts izvēlētos.

183Latvijas valsts tiesiskā

184nepārtrauktība esot 1940. gada prettiesisko notikumu sekas -

185Latvijas valsts izzudusi de facto, bet ne de iure.

186Starptautiskā kopiena neesot atzinusi Latvijas okupāciju un

187prettiesisko aneksiju, ar retiem izņēmumiem uzturējusi šo

188neatzīšanu aneksijas gadu laikā un apstiprinājusi Latvijas

189neatkarības de facto atjaunošanu.

190Attiecībā uz neseno Latvijas

191praksi esot jāatzīmē, ka starptautiskās tiesības neliedz valstīm

192mainīt viedokli par savu tiesisko identitāti, it īpaši valstij

193atsakoties no prasības tikt uzskatītai par kādas valsts

194turpinātāju. Līdz ar to esot nepieciešams izvērtēt, vai Latvija,

195slēdzot Robežlīgumu, ir atteikusies no savas nepārtrauktības.

196Expressis verbis šāda

197atteikšanās neesot notikusi, jo parlamenta debatēs par

198Pilnvarojuma likuma pieņemšanu un arī vēlāk nepārtrauktības

199prasība visu laiku tikusi uzsvērta.

200Noslēdzot Robežlīgumu, neesot

201notikusi netieša atkāpšanās no nepārtrauktības doktrīnas, jo

202Krievija apšaubot tikai Latvijas nepārtrauktību. Tā kā Krievija

203neapšaubot Latvijas valsts pastāvēšanu, Robežlīgums kā tāds

204neskarot Latvijas valsts nepārtrauktību, ja vien Latvijas puse

205šajā līgumā expressis verbis no tās neatsakās.

206Vērtējot Ratifikācijas likumā

207ietverto atsauci uz Helsinku nobeiguma aktā noteikto robežu

208nemainības principu, M. Paparinskis norāda: prima

209facie šāda atsauce, ņemot vērā Ministru prezidenta

210A. Kalvīša un ārlietu ministra Arta Pabrika runas Saeimas

211debatēs par Pilnvarojuma likumu, varētu liecināt atteikšanos no

212nepārtrauktības doktrīnas, jo prettiesiski nodibināto de

213facto robežu atzīšana par likumīgām nav savienojama ar šo

214doktrīnu.

215Ministru kabinets atbildes rakstā

216esot oficiāli izskaidrojis savu rīcību sakarā ar A. Kalvīša

217pilnvarošanu parakstīt Robežlīgumu un atsauces uz robežu

218nemainības principu iekļaušanu Ratifikācijas likumā. Spriežot pēc

219šā atbildes raksta, Ministru kabinets ar Helsinku nobeiguma aktā

220noteikto robežu nemainības principu nesaprotot neko vairāk kā ANO

221Statūtu 2. panta trešajā daļā noteikto pienākumu

222teritoriālos strīdus risināt mierīgā ceļā.

223Robežlīguma interpretācijā primārs

224esot tā teksts, nevis valstu parlamentos paustie paziņojumi.

225Robežlīguma preambula, runājot par uzticību ANO un EDSO

226principiem, īpaši neizceļot robežu nemainības principu. ANO un

227EDSO galvenais princips, kas ieguvis ius cogens normas

228raksturu, esot prettiesiska spēka lietošanas aizliegums. Tā kā no

229šīs normas izrietot Latvijas nepārtrauktības prasība, Robežlīguma

230preambula expressis verbis to pastiprinot.

231Ratifikācijas likumā ietverot

232atsauci uz robežu nemainības principu, likumdevējs esot atsaucies

233uz normas objektīvo saturu, nevis uz pušu subjektīvajām domām par

234normas saturu. Interpretējot Helsinku nobeiguma akta tekstu visās

235tā oficiālajās valodās, M. Paparinskis secina, ka Helsinku

236nobeiguma akta 3. pants, kas nostiprina robežu nemainības

237principu, neveikli atkārto prettiesiska spēka lietošanas

238aizliegumu, "nesastindzinot" valstu robežas nekādā citā

239nozīmē.

240Helsinku nobeiguma akta

noteic, ka "likumdošanas tiesības pieder Saeimai,

1kā arī tautai šinī Satversmē paredzētā kārtībā un apjomā".

2Satversmes 64. pants aptver

3gan vienkāršo likumdošanas tiesību, gan arī satversmes

4likumdošanas sadalījumu starp Saeimu un Latvijas pilsoņu kopumu

5(sk.: Dišlers K. Latvijas Republikas Satversmes grozīšanas

6kārtība // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1929, Nr. 7/8, 227. -

7228. lpp.). Tas nozīmē, ka Satversme nošķir likumdošanas varu

8un satversmes varu, proti, tiesības pieņemt un grozīt

9Satversmi.

1056.2. Saskaņā ar Satversmes

1123. un 24. pantu Saeima parastos likumus ir tiesīga

12pieņemt ar klātesošo deputātu absolūto balsu vairākumu, ja

13Saeimas sēdē piedalās vismaz puse Saeimas locekļu. Savukārt

14saskaņā ar Satversmes 74. un 79. pantu Latvijas pilsoņu

15kopums savas likumdošanas tiesības ir tiesīgs īstenot, ja tautas

16nobalsošanā ir piedalījusies vismaz puse no pēdējās Saeimas

17vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita. Šādā gadījumā Latvijas

18pilsoņu kopuma gribu noteic nodoto balsu vairākums.

19Satversmes grozīšanai, t.i.,

20satversmes varas īstenošanai, Satversmē ir noteiktas stingrākas

21prasības. Satversmes 76. pants paredz, ka Satversmi Saeima

22var grozīt sēdēs, kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas

23locekļu. Pārgrozījumus Saeima pieņem trijos lasījumos ar ne mazāk

24kā divu trešdaļu klātesošo deputātu balsu vairākumu. Savukārt

25saskaņā ar Satversmes 79. pantu Latvijas pilsoņu kopums

26Satversmes pārgrozījumu ir pieņēmis, ja tam piekritusi vismaz

27puse no visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem.

28Līdz ar to Satversmes 76. -

2979. panta kārtībā pieņemtajiem likumiem, ar kuriem tiek

30grozīta Satversme, ir augstāks juridiskais spēks nekā

31vienkāršajiem likumiem.

3256.3. Likumiem, ar kuriem

33Saeima vai Latvijas pilsoņu kopums groza Satversmi, ir

34konstitucionāls rangs, ja tie pieņemti, ievērojot Satversmē

35noteiktās procedūras prasības.

36Satversmes 24. pants paredz,

37ka Satversmē izsmeļoši noteikti gadījumi, kad Saeima var pieņemt

38lēmumu ar kvalificēto balsu vairākumu. No tā secināms, ka Saeima

39nevar pieņemt konstitucionāla ranga aktus, ja vien šāda akta

40pieņemšanas procedūra nav noteikta Satversmē.

41Šādu konstitucionāla ranga aktu

42pieņemšanu paredz Satversmes 76. un 77. pants (Latvijas

43pilsoņu kopumam - attiecīgi Satversmes 77. un

). Ar 2003. gada 8. maija grozījumiem

1Satversmes 68. pantā ir paredzēts vēl viens konstitucionāla

2ranga aktu veids. Starptautiskos līgumus, kuros nolūkā stiprināt

3demokrātiju starptautiskajām institūcijām tiek deleģēta daļa no

4valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs,

5kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un

6apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu

7balsu vairākums.

8Līdz ar to konstitucionāla ranga

9aktus var pieņemt tikai Satversmē noteiktajos gadījumos.

1057. Pirms Satversmes spēkā

11stāšanās bija spēkā t.s. Latvijas otrā pagaidu satversme -

12Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā

13pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un 1920. gada

141. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi

15(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,

1672. lpp.).

17Savukārt līdz Satversmes darbības

18atjaunošanai pilnā apjomā pēc Latvijas Republikas neatkarības

19atjaunošanas Augstākā padome bija pieņēmusi divus pārejas perioda

20konstitucionāla ranga aktus - Neatkarības deklarāciju un

21Konstitucionālo likumu.

22Satversmē nav noteikta šo

23konstitucionāla ranga aktu pieņemšanas vai grozīšanas

24kārtība.

25Ņemot vērā skaidra Satversmes

26regulējuma trūkumu, tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka "pēc

27Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā 1993. gada

287. jūlijā tā ir vienīgā konstitucionālā norma Latvijā. No

29tās izriet, ka blakus tai nepastāv citas tiesību normas, kurām

30formāli būtu konstitucionāls raksturs" (Atbildes uz ANO

31Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem // Cilvēktiesību

32Žurnāls, 1996, Nr.2, 78. lpp.).

33Lai pārbaudītu šāda viedokļa

34pareizību, nepieciešams izpētīt pirms Satversmes spēkā stāšanās

35pieņemto konstitucionāla ranga aktu piemērošanas praksi.

3658. Saskaņā ar vispārējiem

37tiesību principiem tiesību norma zaudē savu spēku, ja iestājies

38termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks

39laikā, ja tiesību norma tiek atcelta vai ja spēkā stājas tiesību

40norma ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, kas regulē tos

41pašus jautājumus [sk. Satversmes tiesas 1997. gada

427. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) secinājumu daļas

432. punktu].

44Līdz ar to jāizvērtē, vai pirms

45Satversmes spēkā stāšanās pieņemtie konstitucionālie akti ir

46spēkā un kā Satversmes spēkā stāšanās ietekmēja to spēkā

47esamību.

4859. 1922. gada 15.

49februārī pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmē nav tiesību

50normu, kas regulētu pagaidu satversmes spēkā esamību. Šādas

51tiesību normas nebija ietvertas arī Likumā par Latvijas

52Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu.

53Līdz ar to Latvijas Satversmes

54sapulce expressis verbis neatcēla reizē ar Satversmes

55spēkā stāšanos otrās pagaidu satversmes normas.

5659.1. Pēc Latvijas

57Satversmes sapulces sanākšanas līdz Satversmes pieņemšanai radās

58nepieciešamība izstrādāt pagaidu satversmi, kas noteiktu valsts

59iekārtas pamatjautājumus. Pagaidu satversmes izstrādāšana bija

60Satversmes komisijas pirmais darbs.

61Satversmes sapulces Satversmes

62komisijas sēdē 1920. gada 26. maijā tika pieņemts

63lēmums likumprojektu par Latvijas valsts formu un suverēno varu

64iesniegt Satversmes sapulcei atsevišķi, t.i., neatkarīgi no

65likumprojekta par pagaidu konstitūciju (sk. Satversmes

66sapulces Satversmes komisijas 1920. gada 26. maija

67sēdes protokolu Nr. 5). Likumprojektu par Latvijas

68valsts formu un suverēno varu Satversmes komisija Satversmes

69sapulcei iesniedza kā Deklarāciju par Latvijas valsti.

70Referējot Satversmes sapulcē par

71šīs deklarācijas saturu, Satversmes komisijas priekšsēdētājs

72M. Skujenieks atzina, ka "jautājumus par Latvijas valsts

73formu un suverēno varu komisija nolēma atdalīt no projekta par

74valsts iekārtu aiz tā iemesla, ka šie nosacījumi ir pamatus

75liekoši. Viņiem, cik paredzams, nebūs pagaidu raksturs"

76(Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes

771920. gada 27. maijā stenogramma). Šādai

78interpretācijai piekrita arī tālaika tiesību zinātne:

79"Deklarācijai par Latvijas valsti nav pagaidu raksturs. Tas ir

80pamatlikums, kas izdots uz nenoteikti ilgu laiku jeb, kā dažreiz

81mēdz formulēt, "uz visiem laikiem". Iznīcināt Deklarācijā

82izteiktos demokrātiskos principus varētu tikai reakcionārs

83apvērsums valsts iekšienē vai naidīga pārspēka uzbrukums no

84ārienes. Mierīgā, likumīgā ceļā Deklarācijā formulētie principi

85varētu tikt grozīti tikai pašas tautas nobalsošanas ceļā"

86(Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes

87// Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3,

8852. lpp.).

89Stājoties spēkā Satversmei,

90Deklarācija par Latvijas valsti savu juridisko spēku nezaudēja.

91Šādu viedokli debatēs par Latvijas Republikas Satversmi pauda

92Satversmes komisijas referents J. Purgals: "Šī deklarācija

93ir uzskatāma par Latvijas valsts pamata likumu. Tai nav pagaidu

94raksturs, tā ir pamata likums, kas ir izdots uz visiem laikiem"

95(Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes

961921. gada 20. septembrī stenogramma).

97Arī Latvijas senatori Deklarāciju

98par Latvijas valsti ir uzskatījuši par spēkā esošu

99konstitucionālu normu līdztekus Satversmei. 1948. gada

100Latvijas senatoru atzinumā norādīts: "Katras modernas valsts, bet

101it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir

102viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp.

103pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu

104tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie

105konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās

106brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts

107starptautiskā dzīvē, ir 1920. gada 27. maija

108deklarācija par Latvijas valsti un 1922. gada

10915. februāra Latvijas Republikas Satversme" (Senatoru

110atzinums // 4. maijs, 382. lpp.).

111Līdz ar to Deklarācija par

112Latvijas valsti ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts.

11359.2. 1920. gada

1141. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi paši

115sevī ietvēra juridiskā spēka zaudēšanas nosacījumu. Atbilstoši šā

116akta nosaukumam tie bija "pagaidu noteikumi", kuri savu spēku

117zaudē brīdī, kad stājas spēkā šo noteikumu 2. pantā

118paredzētais valsts pamata likums un savu darbību beidz Satversmes

119sapulce.

120Šādu viedokli Latvijas Satversmes

121sapulcē pauda arī Satversmes komisijas referents J. Purgals:

122"Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem ir pagaidu

123raksturs, t.i., tie paliek spēkā tikai līdz tam laikam, kamēr no

124Satversmes sapulces būs izstrādāta un pieņemta galīgā veidā

125konstitūcija" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas

1261. sēdes 1921. gada 20. septembrī

127stenogramma).

128Tomēr Latvijas Senāta prakse

129liecina, ka Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi spēku

130zaudēja nevis automātiski pilnā apjomā, bet gan tiktāl, ciktāl

131pagaidu noteikumu normas tika aizstātas ar Satversmē ietvertajām

132tiesību normām.

133Latvijas valsts iekārtas pagaidu

134noteikumu 9. pants paredzēja: "Latvijā pastāv personas un

135dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču

136un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras

137nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem." Satversmē

1381922. gada 7. novembrī, kad tā stājās spēkā,

139pamattiesību katalogs nebija ietverts.

140Latvijas Senāta Administratīvais

141departaments 1929. gada 20. novembra spriedumā

142Nr. 64, kas tika pieņemts lietā par arodbiedrības

143reģistrāciju, spēkā esošo tiesību normu uzskaitījumu uzsāka ar

144konstitucionāla ranga normu - Latvijas valsts iekārtas pagaidu

145noteikumu 9. pantu, kas paredz biedrošanās brīvību. Senāta

146Administratīvais departaments arī norādīja, ka pagaidu noteikumu

1479. pantā ietvertais "deklaratīvas dabas lozungs iztulkojams

148vienīgi tanī nozīmē, ka šīs brīvības izpausme nedrīkst nonākt

149konfliktā ar pastāvošiem likumiem" [Latvijas Senāta spriedumi

150(1918 - 1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta

151spriedumi (1926 - 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā

152tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997,

1531200. lpp.].

154Līdz ar to Latvijas valsts

155iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī,

156kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla

157ranga akta normas.

15860. Konstitucionālais

159likums un 1993. gada 6. jūlija Saeimas lēmums par

160Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā neregulē jautājumu par

161pārejas perioda konstitucionāla ranga aktu spēkā esamību.

162Tāpat nedz Neatkarības

163deklarācija, nedz arī Konstitucionālais likums nenoteic konkrētu

164termiņu vai nosacījumu, kuram iestājoties šie akti zaudētu savu

165juridisko spēku.

166Līdz ar to izvērtējams, kādā

167apmērā Satversmes spēkā stāšanās ir ietekmējusi šo pārejas

168perioda konstitucionālā ranga aktu spēkā esamību.

16960.1. Latvijas PSR Augstākā

170padome Neatkarības deklarāciju pieņēma kā konstitucionāla ranga

171aktu, ievērojot Latvijas PSR 1978. gada Konstitūcijas

172noteikumus.

173Neatkarības deklarācija regulē

174konstitucionālo tiesību būtiskākos pamatjautājumus, līdz ar to tā

175atzīstama par konstitucionālo tiesību normu materiālā nozīmē

176(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību

177sistēmā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par

178Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,

17952. lpp.).

180Neatkarības deklarācija kopš tās

181pieņemšanas brīža līdz Satversmes darbības atjaunošanai pilnā

182apjomā regulēja divu konstitucionālo aktu - Satversmes un

183Latvijas PSR Konstitūcijas - darbības apjomu un savstarpējās

184attiecības. Šāds divu konstitucionālo aktu piemērojamības

185regulējums var būt efektīvs tikai tad, ja Neatkarības

186deklarācijai ir vismaz tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei

187un Latvijas PSR Konstitūcijai. Tādēļ pamatots ir secinājums, ka

188Neatkarības deklarācijas normām ir konstitucionāls rangs, t.i.,

189tās ir konstitucionālo tiesību normas arī formālā izpratnē

190(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību

191sistēmā, 52. - 53. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā

192īpaši norādījusi, ka nav apšaubāms Neatkarības deklarācijas kā

193spēkā esoša konstitucionāla dokumenta statuss (sk. lietas

194materiālu 1. sējuma 150. lpp.).

195Tā kā Neatkarības deklarācija ir

196pieņemta kā konstitucionāla ranga akts, tad pēc Satversmes

197darbības atjaunošanas pilnā apjomā risināms jautājums par

198deklarācijas normu spēkā esamību.

199Šīs lietas ietvaros iespējams

200konstatēt, ka tiesību zinātnē neapšaubāmi par joprojām spēkā

201esošām konstitucionāla ranga tiesību normām būtu uzskatāms

202Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts.

203Uz Neatkarības deklarācijā

204ietvertajām tiesību normām, pamatojot savus spriedumus,

205vairākkārt ir atsaukusies arī Satversmes tiesa [sk., piemēram,

206Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta sprieduma lietā

207Nr. 04-05(97) secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes

208tiesas 1999. gada 20. aprīļa sprieduma lietā

209Nr. 04-01(99) secinājumu daļas 1.1. punktu, Satversmes

210tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

211Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes

212tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā

213Nr. 2004-15-0106 12. punktu, Satversmes tiesas

2142005. gada 13. maija sprieduma lietā

215Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu].

216Līdz ar to Neatkarības deklarācijā

217ir ietvertas spēkā esošas tiesību normas.

21860.2. Latvijas Republikas

219Augstākā padome Konstitucionālo likumu pieņēma, reaģējot uz

2201991. gada 19. augustā PSRS notikušo valsts apvērsumu,

221un pasludināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu de

222facto (sk. Latvijas Republikas Augstākās padomes

2231991. gada 21. augusta rīta plenārsēdes

224stenogrammu).

225Konstitucionālā likuma