78. pants
). Ar 2003. gada 8. maija grozījumiem

Satversmes 68. pantā ir paredzēts vēl viens konstitucionāla

ranga aktu veids. Starptautiskos līgumus, kuros nolūkā stiprināt

demokrātiju starptautiskajām institūcijām tiek deleģēta daļa no

valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs,

kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un

apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu

balsu vairākums.

Līdz ar to konstitucionāla ranga

aktus var pieņemt tikai Satversmē noteiktajos gadījumos.

57. Pirms Satversmes spēkā

stāšanās bija spēkā t.s. Latvijas otrā pagaidu satversme -

Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā

pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un 1920. gada

1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi

(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,

72. lpp.).

Savukārt līdz Satversmes darbības

atjaunošanai pilnā apjomā pēc Latvijas Republikas neatkarības

atjaunošanas Augstākā padome bija pieņēmusi divus pārejas perioda

konstitucionāla ranga aktus - Neatkarības deklarāciju un

Konstitucionālo likumu.

Satversmē nav noteikta šo

konstitucionāla ranga aktu pieņemšanas vai grozīšanas

kārtība.

Ņemot vērā skaidra Satversmes

regulējuma trūkumu, tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka "pēc

Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā 1993. gada

7. jūlijā tā ir vienīgā konstitucionālā norma Latvijā. No

tās izriet, ka blakus tai nepastāv citas tiesību normas, kurām

formāli būtu konstitucionāls raksturs" (Atbildes uz ANO

Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem // Cilvēktiesību

Žurnāls, 1996, Nr.2, 78. lpp.).

Lai pārbaudītu šāda viedokļa

pareizību, nepieciešams izpētīt pirms Satversmes spēkā stāšanās

pieņemto konstitucionāla ranga aktu piemērošanas praksi.

58. Saskaņā ar vispārējiem

tiesību principiem tiesību norma zaudē savu spēku, ja iestājies

termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks

laikā, ja tiesību norma tiek atcelta vai ja spēkā stājas tiesību

norma ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, kas regulē tos

pašus jautājumus [sk. Satversmes tiesas 1997. gada

7. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) secinājumu daļas

2. punktu].

Līdz ar to jāizvērtē, vai pirms

Satversmes spēkā stāšanās pieņemtie konstitucionālie akti ir

spēkā un kā Satversmes spēkā stāšanās ietekmēja to spēkā

esamību.

59. 1922. gada 15.

februārī pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmē nav tiesību

normu, kas regulētu pagaidu satversmes spēkā esamību. Šādas

tiesību normas nebija ietvertas arī Likumā par Latvijas

Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu.

Līdz ar to Latvijas Satversmes

sapulce expressis verbis neatcēla reizē ar Satversmes

spēkā stāšanos otrās pagaidu satversmes normas.

59.1. Pēc Latvijas

Satversmes sapulces sanākšanas līdz Satversmes pieņemšanai radās

nepieciešamība izstrādāt pagaidu satversmi, kas noteiktu valsts

iekārtas pamatjautājumus. Pagaidu satversmes izstrādāšana bija

Satversmes komisijas pirmais darbs.

Satversmes sapulces Satversmes

komisijas sēdē 1920. gada 26. maijā tika pieņemts

lēmums likumprojektu par Latvijas valsts formu un suverēno varu

iesniegt Satversmes sapulcei atsevišķi, t.i., neatkarīgi no

likumprojekta par pagaidu konstitūciju (sk. Satversmes

sapulces Satversmes komisijas 1920. gada 26. maija

sēdes protokolu Nr. 5). Likumprojektu par Latvijas

valsts formu un suverēno varu Satversmes komisija Satversmes

sapulcei iesniedza kā Deklarāciju par Latvijas valsti.

Referējot Satversmes sapulcē par

šīs deklarācijas saturu, Satversmes komisijas priekšsēdētājs

M. Skujenieks atzina, ka "jautājumus par Latvijas valsts

formu un suverēno varu komisija nolēma atdalīt no projekta par

valsts iekārtu aiz tā iemesla, ka šie nosacījumi ir pamatus

liekoši. Viņiem, cik paredzams, nebūs pagaidu raksturs"

(Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes

1920. gada 27. maijā stenogramma). Šādai

interpretācijai piekrita arī tālaika tiesību zinātne:

"Deklarācijai par Latvijas valsti nav pagaidu raksturs. Tas ir

pamatlikums, kas izdots uz nenoteikti ilgu laiku jeb, kā dažreiz

mēdz formulēt, "uz visiem laikiem". Iznīcināt Deklarācijā

izteiktos demokrātiskos principus varētu tikai reakcionārs

apvērsums valsts iekšienē vai naidīga pārspēka uzbrukums no

ārienes. Mierīgā, likumīgā ceļā Deklarācijā formulētie principi

varētu tikt grozīti tikai pašas tautas nobalsošanas ceļā"

(Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes

// Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3,

52. lpp.).

Stājoties spēkā Satversmei,

Deklarācija par Latvijas valsti savu juridisko spēku nezaudēja.

Šādu viedokli debatēs par Latvijas Republikas Satversmi pauda

Satversmes komisijas referents J. Purgals: "Šī deklarācija

ir uzskatāma par Latvijas valsts pamata likumu. Tai nav pagaidu

raksturs, tā ir pamata likums, kas ir izdots uz visiem laikiem"

(Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes

1921. gada 20. septembrī stenogramma).

Arī Latvijas senatori Deklarāciju

par Latvijas valsti ir uzskatījuši par spēkā esošu

konstitucionālu normu līdztekus Satversmei. 1948. gada

Latvijas senatoru atzinumā norādīts: "Katras modernas valsts, bet

it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir

viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp.

pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu

tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie

konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās

brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts

starptautiskā dzīvē, ir 1920. gada 27. maija

deklarācija par Latvijas valsti un 1922. gada

15. februāra Latvijas Republikas Satversme" (Senatoru

atzinums // 4. maijs, 382. lpp.).

Līdz ar to Deklarācija par

Latvijas valsti ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts.

59.2. 1920. gada

1. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi paši

sevī ietvēra juridiskā spēka zaudēšanas nosacījumu. Atbilstoši šā

akta nosaukumam tie bija "pagaidu noteikumi", kuri savu spēku

zaudē brīdī, kad stājas spēkā šo noteikumu 2. pantā

paredzētais valsts pamata likums un savu darbību beidz Satversmes

sapulce.

Šādu viedokli Latvijas Satversmes

sapulcē pauda arī Satversmes komisijas referents J. Purgals:

"Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem ir pagaidu

raksturs, t.i., tie paliek spēkā tikai līdz tam laikam, kamēr no

Satversmes sapulces būs izstrādāta un pieņemta galīgā veidā

konstitūcija" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas

1. sēdes 1921. gada 20. septembrī

stenogramma).

Tomēr Latvijas Senāta prakse

liecina, ka Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi spēku

zaudēja nevis automātiski pilnā apjomā, bet gan tiktāl, ciktāl

pagaidu noteikumu normas tika aizstātas ar Satversmē ietvertajām

tiesību normām.

Latvijas valsts iekārtas pagaidu

noteikumu 9. pants paredzēja: "Latvijā pastāv personas un

dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču

un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras

nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem." Satversmē

1922. gada 7. novembrī, kad tā stājās spēkā,

pamattiesību katalogs nebija ietverts.

Latvijas Senāta Administratīvais

departaments 1929. gada 20. novembra spriedumā

Nr. 64, kas tika pieņemts lietā par arodbiedrības

reģistrāciju, spēkā esošo tiesību normu uzskaitījumu uzsāka ar

konstitucionāla ranga normu - Latvijas valsts iekārtas pagaidu

noteikumu 9. pantu, kas paredz biedrošanās brīvību. Senāta

Administratīvais departaments arī norādīja, ka pagaidu noteikumu

9. pantā ietvertais "deklaratīvas dabas lozungs iztulkojams

vienīgi tanī nozīmē, ka šīs brīvības izpausme nedrīkst nonākt

konfliktā ar pastāvošiem likumiem" [Latvijas Senāta spriedumi

(1918 - 1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta

spriedumi (1926 - 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā

tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997,

1200. lpp.].

Līdz ar to Latvijas valsts

iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī,

kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla

ranga akta normas.

60. Konstitucionālais

likums un 1993. gada 6. jūlija Saeimas lēmums par

Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā neregulē jautājumu par

pārejas perioda konstitucionāla ranga aktu spēkā esamību.

Tāpat nedz Neatkarības

deklarācija, nedz arī Konstitucionālais likums nenoteic konkrētu

termiņu vai nosacījumu, kuram iestājoties šie akti zaudētu savu

juridisko spēku.

Līdz ar to izvērtējams, kādā

apmērā Satversmes spēkā stāšanās ir ietekmējusi šo pārejas

perioda konstitucionālā ranga aktu spēkā esamību.

60.1. Latvijas PSR Augstākā

padome Neatkarības deklarāciju pieņēma kā konstitucionāla ranga

aktu, ievērojot Latvijas PSR 1978. gada Konstitūcijas

noteikumus.

Neatkarības deklarācija regulē

konstitucionālo tiesību būtiskākos pamatjautājumus, līdz ar to tā

atzīstama par konstitucionālo tiesību normu materiālā nozīmē

(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību

sistēmā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par

Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,

52. lpp.).

Neatkarības deklarācija kopš tās

pieņemšanas brīža līdz Satversmes darbības atjaunošanai pilnā

apjomā regulēja divu konstitucionālo aktu - Satversmes un

Latvijas PSR Konstitūcijas - darbības apjomu un savstarpējās

attiecības. Šāds divu konstitucionālo aktu piemērojamības

regulējums var būt efektīvs tikai tad, ja Neatkarības

deklarācijai ir vismaz tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei

un Latvijas PSR Konstitūcijai. Tādēļ pamatots ir secinājums, ka

Neatkarības deklarācijas normām ir konstitucionāls rangs, t.i.,

tās ir konstitucionālo tiesību normas arī formālā izpratnē

(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību

sistēmā, 52. - 53. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā

īpaši norādījusi, ka nav apšaubāms Neatkarības deklarācijas kā

spēkā esoša konstitucionāla dokumenta statuss (sk. lietas

materiālu 1. sējuma 150. lpp.).

Tā kā Neatkarības deklarācija ir

pieņemta kā konstitucionāla ranga akts, tad pēc Satversmes

darbības atjaunošanas pilnā apjomā risināms jautājums par

deklarācijas normu spēkā esamību.

Šīs lietas ietvaros iespējams

konstatēt, ka tiesību zinātnē neapšaubāmi par joprojām spēkā

esošām konstitucionāla ranga tiesību normām būtu uzskatāms

Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts.

Uz Neatkarības deklarācijā

ietvertajām tiesību normām, pamatojot savus spriedumus,

vairākkārt ir atsaukusies arī Satversmes tiesa [sk., piemēram,

Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta sprieduma lietā

Nr. 04-05(97) secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes

tiesas 1999. gada 20. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 04-01(99) secinājumu daļas 1.1. punktu, Satversmes

tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes

tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā

Nr. 2004-15-0106 12. punktu, Satversmes tiesas

2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu].

Līdz ar to Neatkarības deklarācijā

ir ietvertas spēkā esošas tiesību normas.

60.2. Latvijas Republikas

Augstākā padome Konstitucionālo likumu pieņēma, reaģējot uz

1991. gada 19. augustā PSRS notikušo valsts apvērsumu,

un pasludināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu de

facto (sk. Latvijas Republikas Augstākās padomes

1991. gada 21. augusta rīta plenārsēdes

stenogrammu).

Konstitucionālā likuma