78. punkts). Ar 2003. gada 8. maija grozījumiem

). Ar 2003. gada 8. maija grozījumiem

1Satversmes 68. pantā ir paredzēts vēl viens konstitucionāla

2ranga aktu veids. Starptautiskos līgumus, kuros nolūkā stiprināt

3demokrātiju starptautiskajām institūcijām tiek deleģēta daļa no

4valsts institūciju kompetences, Saeima var apstiprināt sēdēs,

5kurās piedalās vismaz divas trešdaļas Saeimas locekļu, un

6apstiprināšanai nepieciešams divu trešdaļu klātesošo deputātu

7balsu vairākums.

8Līdz ar to konstitucionāla ranga

9aktus var pieņemt tikai Satversmē noteiktajos gadījumos.

1057. Pirms Satversmes spēkā

11stāšanās bija spēkā t.s. Latvijas otrā pagaidu satversme -

12Latvijas Satversmes sapulces 1920. gada 27. maijā

13pieņemtā Deklarācija par Latvijas valsti un 1920. gada

141. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi

15(sk.: Dišlers K. Ievads Latvijas valststiesību zinātnē,

1672. lpp.).

17Savukārt līdz Satversmes darbības

18atjaunošanai pilnā apjomā pēc Latvijas Republikas neatkarības

19atjaunošanas Augstākā padome bija pieņēmusi divus pārejas perioda

20konstitucionāla ranga aktus - Neatkarības deklarāciju un

21Konstitucionālo likumu.

22Satversmē nav noteikta šo

23konstitucionāla ranga aktu pieņemšanas vai grozīšanas

24kārtība.

25Ņemot vērā skaidra Satversmes

26regulējuma trūkumu, tiesību zinātnē pausts viedoklis, ka "pēc

27Satversmes spēkā stāšanās pilnā apjomā 1993. gada

287. jūlijā tā ir vienīgā konstitucionālā norma Latvijā. No

29tās izriet, ka blakus tai nepastāv citas tiesību normas, kurām

30formāli būtu konstitucionāls raksturs" (Atbildes uz ANO

31Cilvēktiesību komitejas locekļu jautājumiem // Cilvēktiesību

32Žurnāls, 1996, Nr.2, 78. lpp.).

33Lai pārbaudītu šāda viedokļa

34pareizību, nepieciešams izpētīt pirms Satversmes spēkā stāšanās

35pieņemto konstitucionāla ranga aktu piemērošanas praksi.

3658. Saskaņā ar vispārējiem

37tiesību principiem tiesību norma zaudē savu spēku, ja iestājies

38termiņš vai nosacījums, ar ko ierobežots normatīvā akta spēks

39laikā, ja tiesību norma tiek atcelta vai ja spēkā stājas tiesību

40norma ar tādu pašu vai augstāku juridisko spēku, kas regulē tos

41pašus jautājumus [sk. Satversmes tiesas 1997. gada

427. maija sprieduma lietā Nr. 04-01(97) secinājumu daļas

432. punktu].

44Līdz ar to jāizvērtē, vai pirms

45Satversmes spēkā stāšanās pieņemtie konstitucionālie akti ir

46spēkā un kā Satversmes spēkā stāšanās ietekmēja to spēkā

47esamību.

4859. 1922. gada 15.

49februārī pieņemtajā Latvijas Republikas Satversmē nav tiesību

50normu, kas regulētu pagaidu satversmes spēkā esamību. Šādas

51tiesību normas nebija ietvertas arī Likumā par Latvijas

52Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ievešanu.

53Līdz ar to Latvijas Satversmes

54sapulce expressis verbis neatcēla reizē ar Satversmes

55spēkā stāšanos otrās pagaidu satversmes normas.

5659.1. Pēc Latvijas

57Satversmes sapulces sanākšanas līdz Satversmes pieņemšanai radās

58nepieciešamība izstrādāt pagaidu satversmi, kas noteiktu valsts

59iekārtas pamatjautājumus. Pagaidu satversmes izstrādāšana bija

60Satversmes komisijas pirmais darbs.

61Satversmes sapulces Satversmes

62komisijas sēdē 1920. gada 26. maijā tika pieņemts

63lēmums likumprojektu par Latvijas valsts formu un suverēno varu

64iesniegt Satversmes sapulcei atsevišķi, t.i., neatkarīgi no

65likumprojekta par pagaidu konstitūciju (sk. Satversmes

66sapulces Satversmes komisijas 1920. gada 26. maija

67sēdes protokolu Nr. 5). Likumprojektu par Latvijas

68valsts formu un suverēno varu Satversmes komisija Satversmes

69sapulcei iesniedza kā Deklarāciju par Latvijas valsti.

70Referējot Satversmes sapulcē par

71šīs deklarācijas saturu, Satversmes komisijas priekšsēdētājs

72M. Skujenieks atzina, ka "jautājumus par Latvijas valsts

73formu un suverēno varu komisija nolēma atdalīt no projekta par

74valsts iekārtu aiz tā iemesla, ka šie nosacījumi ir pamatus

75liekoši. Viņiem, cik paredzams, nebūs pagaidu raksturs"

76(Latvijas Satversmes sapulces I sesijas 5. sēdes

771920. gada 27. maijā stenogramma). Šādai

78interpretācijai piekrita arī tālaika tiesību zinātne:

79"Deklarācijai par Latvijas valsti nav pagaidu raksturs. Tas ir

80pamatlikums, kas izdots uz nenoteikti ilgu laiku jeb, kā dažreiz

81mēdz formulēt, "uz visiem laikiem". Iznīcināt Deklarācijā

82izteiktos demokrātiskos principus varētu tikai reakcionārs

83apvērsums valsts iekšienē vai naidīga pārspēka uzbrukums no

84ārienes. Mierīgā, likumīgā ceļā Deklarācijā formulētie principi

85varētu tikt grozīti tikai pašas tautas nobalsošanas ceļā"

86(Dišlers K. Latvijas pagaidu konstitūcija. Vispārīgas piezīmes

87// Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, 1920, Nr.2/3,

8852. lpp.).

89Stājoties spēkā Satversmei,

90Deklarācija par Latvijas valsti savu juridisko spēku nezaudēja.

91Šādu viedokli debatēs par Latvijas Republikas Satversmi pauda

92Satversmes komisijas referents J. Purgals: "Šī deklarācija

93ir uzskatāma par Latvijas valsts pamata likumu. Tai nav pagaidu

94raksturs, tā ir pamata likums, kas ir izdots uz visiem laikiem"

95(Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas 1. sēdes

961921. gada 20. septembrī stenogramma).

97Arī Latvijas senatori Deklarāciju

98par Latvijas valsti ir uzskatījuši par spēkā esošu

99konstitucionālu normu līdztekus Satversmei. 1948. gada

100Latvijas senatoru atzinumā norādīts: "Katras modernas valsts, bet

101it īpaši demokrātiskas republikas nepieciešams pamatelements ir

102viņas tiesiskā struktūra, kuru noteic tās konstitucionālie resp.

103pamatlikumi un kas to raksturo starptautiskā laukā kā attiecīgu

104tiesību subjektu. Šie brīvi vēlētās Satversmes sapulces pieņemtie

105konstitucionālie likumi, uz kuru pamata Latvija visus tās

106brīvības gadus ir pastāvējusi kā suverēna un līdztiesīga valsts

107starptautiskā dzīvē, ir 1920. gada 27. maija

108deklarācija par Latvijas valsti un 1922. gada

10915. februāra Latvijas Republikas Satversme" (Senatoru

110atzinums // 4. maijs, 382. lpp.).

111Līdz ar to Deklarācija par

112Latvijas valsti ir spēkā esošs konstitucionāla ranga akts.

11359.2. 1920. gada

1141. jūnija Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi paši

115sevī ietvēra juridiskā spēka zaudēšanas nosacījumu. Atbilstoši šā

116akta nosaukumam tie bija "pagaidu noteikumi", kuri savu spēku

117zaudē brīdī, kad stājas spēkā šo noteikumu 2. pantā

118paredzētais valsts pamata likums un savu darbību beidz Satversmes

119sapulce.

120Šādu viedokli Latvijas Satversmes

121sapulcē pauda arī Satversmes komisijas referents J. Purgals:

122"Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumiem ir pagaidu

123raksturs, t.i., tie paliek spēkā tikai līdz tam laikam, kamēr no

124Satversmes sapulces būs izstrādāta un pieņemta galīgā veidā

125konstitūcija" (Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas

1261. sēdes 1921. gada 20. septembrī

127stenogramma).

128Tomēr Latvijas Senāta prakse

129liecina, ka Latvijas valsts iekārtas pagaidu noteikumi spēku

130zaudēja nevis automātiski pilnā apjomā, bet gan tiktāl, ciktāl

131pagaidu noteikumu normas tika aizstātas ar Satversmē ietvertajām

132tiesību normām.

133Latvijas valsts iekārtas pagaidu

134noteikumu 9. pants paredzēja: "Latvijā pastāv personas un

135dzīvokļu neaizskaramība, preses, vārda, apziņas, streika, sapulču

136un biedrošanās brīvības, korespondences neaizskaramība, kuras

137nodrošināmas un noteicamas ar attiecīgiem likumiem." Satversmē

1381922. gada 7. novembrī, kad tā stājās spēkā,

139pamattiesību katalogs nebija ietverts.

140Latvijas Senāta Administratīvais

141departaments 1929. gada 20. novembra spriedumā

142Nr. 64, kas tika pieņemts lietā par arodbiedrības

143reģistrāciju, spēkā esošo tiesību normu uzskaitījumu uzsāka ar

144konstitucionāla ranga normu - Latvijas valsts iekārtas pagaidu

145noteikumu 9. pantu, kas paredz biedrošanās brīvību. Senāta

146Administratīvais departaments arī norādīja, ka pagaidu noteikumu

1479. pantā ietvertais "deklaratīvas dabas lozungs iztulkojams

148vienīgi tanī nozīmē, ka šīs brīvības izpausme nedrīkst nonākt

149konfliktā ar pastāvošiem likumiem" [Latvijas Senāta spriedumi

150(1918 - 1940). 3. sējums. Senāta Administratīvā departamenta

151spriedumi (1926 - 1930). Rīga: Latvijas Republikas Augstākā

152tiesa, Senatora Augusta Lēbera fonds, 1997,

1531200. lpp.].

154Līdz ar to Latvijas valsts

155iekārtas pagaidu noteikumi savu juridisko spēku zaudēja brīdī,

156kad tajos skartos jautājumus noregulēja cita konstitucionāla

157ranga akta normas.

15860. Konstitucionālais

159likums un 1993. gada 6. jūlija Saeimas lēmums par

160Satversmes spēkā stāšanos pilnā apjomā neregulē jautājumu par

161pārejas perioda konstitucionāla ranga aktu spēkā esamību.

162Tāpat nedz Neatkarības

163deklarācija, nedz arī Konstitucionālais likums nenoteic konkrētu

164termiņu vai nosacījumu, kuram iestājoties šie akti zaudētu savu

165juridisko spēku.

166Līdz ar to izvērtējams, kādā

167apmērā Satversmes spēkā stāšanās ir ietekmējusi šo pārejas

168perioda konstitucionālā ranga aktu spēkā esamību.

16960.1. Latvijas PSR Augstākā

170padome Neatkarības deklarāciju pieņēma kā konstitucionāla ranga

171aktu, ievērojot Latvijas PSR 1978. gada Konstitūcijas

172noteikumus.

173Neatkarības deklarācija regulē

174konstitucionālo tiesību būtiskākos pamatjautājumus, līdz ar to tā

175atzīstama par konstitucionālo tiesību normu materiālā nozīmē

176(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību

177sistēmā // 4. maijs. Rakstu, atmiņu un dokumentu krājums par

178Neatkarības deklarāciju. Rīga: Fonds Latvijas Vēsture, 2000,

17952. lpp.).

180Neatkarības deklarācija kopš tās

181pieņemšanas brīža līdz Satversmes darbības atjaunošanai pilnā

182apjomā regulēja divu konstitucionālo aktu - Satversmes un

183Latvijas PSR Konstitūcijas - darbības apjomu un savstarpējās

184attiecības. Šāds divu konstitucionālo aktu piemērojamības

185regulējums var būt efektīvs tikai tad, ja Neatkarības

186deklarācijai ir vismaz tāds pats juridiskais spēks kā Satversmei

187un Latvijas PSR Konstitūcijai. Tādēļ pamatots ir secinājums, ka

188Neatkarības deklarācijas normām ir konstitucionāls rangs, t.i.,

189tās ir konstitucionālo tiesību normas arī formālā izpratnē

190(sk.: Levits E. 4. maija Deklarācija Latvijas tiesību

191sistēmā, 52. - 53. lpp.). Arī Saeima atbildes rakstā

192īpaši norādījusi, ka nav apšaubāms Neatkarības deklarācijas kā

193spēkā esoša konstitucionāla dokumenta statuss (sk. lietas

194materiālu 1. sējuma 150. lpp.).

195Tā kā Neatkarības deklarācija ir

196pieņemta kā konstitucionāla ranga akts, tad pēc Satversmes

197darbības atjaunošanas pilnā apjomā risināms jautājums par

198deklarācijas normu spēkā esamību.

199Šīs lietas ietvaros iespējams

200konstatēt, ka tiesību zinātnē neapšaubāmi par joprojām spēkā

201esošām konstitucionāla ranga tiesību normām būtu uzskatāms

202Neatkarības deklarācijas preambula un 9. punkts.

203Uz Neatkarības deklarācijā

204ietvertajām tiesību normām, pamatojot savus spriedumus,

205vairākkārt ir atsaukusies arī Satversmes tiesa [sk., piemēram,

206Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta sprieduma lietā

207Nr. 04-05(97) secinājumu daļas 3. punktu, Satversmes

208tiesas 1999. gada 20. aprīļa sprieduma lietā

209Nr. 04-01(99) secinājumu daļas 1.1. punktu, Satversmes

210tiesas 2001. gada 26. jūnija sprieduma lietā

211Nr. 2001-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu, Satversmes

212tiesas 2005. gada 7. marta sprieduma lietā

213Nr. 2004-15-0106 12. punktu, Satversmes tiesas

2142005. gada 13. maija sprieduma lietā

215Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu].

216Līdz ar to Neatkarības deklarācijā

217ir ietvertas spēkā esošas tiesību normas.

21860.2. Latvijas Republikas

219Augstākā padome Konstitucionālo likumu pieņēma, reaģējot uz

2201991. gada 19. augustā PSRS notikušo valsts apvērsumu,

221un pasludināja Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu de

222facto (sk. Latvijas Republikas Augstākās padomes

2231991. gada 21. augusta rīta plenārsēdes

224stenogrammu).

225Konstitucionālā likuma