100. pants
[sk. ECT spriedumu lietā Verein gegen

Tierfabriken Schweiz (VgT) v. Switzerland (no. 2),

Application no. 32772/02, Judgment of 30 June 2009

(GC)]. Tomēr šīs pamattiesības neesot absolūtas un tām varot

noteikt ierobežojumus [sk. Satversmes tiesas 1999. gada

6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99) secinājumu

daļas 1. punktu].

Saeima norāda, ka apstrīdētā norma pieņemta, lai sasniegtu

leģitīmu mērķi - aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu, proti,

lai nodrošinātu brīvas vēlēšanas. Brīvas vēlēšanas sevī ietverot

divus aspektus: vēlētāju gribas brīvu veidošanos un vēlētājiem

iespēju brīvi paust savu gribu balsojot. Ar apstrīdētās normas

palīdzību likumdevējs esot nodrošinājis vēlētājiem iespēju

vēlēšanu dienā, kā arī dienu pirms vēlēšanām izvērtēt dažādu

politisko spēku priekšvēlēšanu aģitācijā pausto informāciju un

brīvi pieņemt lēmumu par savu izvēli vietējo pašvaldību

vēlēšanās.

Atbildes rakstā uzsvērts, ka priekšvēlēšanu aģitācijas

ierobežojumi vēlēšanu dienā esot daudzu Eiropas valstu, tostarp

Latvijas, tradīcija. Savukārt šāda regulējuma ieviešanu attiecībā

uz dienu pirms vēlēšanām esot atbalstījusi arī Eiropas Padomes

Ministru komiteja [sk., piemēram, Recommendation

CM/Rec(2007)15 of the Committee of Ministers to member states on

measures concerning media coverage of election campaigns, adopted

by the Committee of Ministers on 7 November 2007 at the 1010th

meeting of the Ministers' Deputies:

https://wcd.coe.int/ViewDoc.jsp?id=1207243].

Saeima uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi nevar sasniegt citādi, kā tas

paredzēts apstrīdētajā normā. Labums, ko šis ierobežojums sniedz

sabiedrībai, esot lielāks nekā politiskajām partijām, politisko

partiju apvienībām un ar tām nesaistītajām personām noteiktais

ierobežojums. Izraudzītais risinājums esot iespējami saudzīgs, jo

priekšvēlēšanu aģitācijas laika posms kopumā ilgst 120 dienas,

bet apstrīdētā norma liedz priekšvēlēšanu aģitāciju tikai divās

no tām. Turklāt priekšvēlēšanu materiālu izvietošana esot

aizliegta tikai radio un televīzijā, publiskās vietās, preses

izdevumos un valsts un pašvaldību institūcijās. Likums neliedzot

šajās dienās kandidātiem un to pārstāvjiem aģitēt individuāli,

tikties ar vēlētājiem, rīkot vēlētāju sapulces, kā arī izmantot

citus līdzekļus, piemēram, interneta resursus.

Saeima norāda, ka spriedumā, uz kuru atsaucas Pieteikuma

iesniedzējs, ECT Konvencijas pārkāpumu konstatējusi situācijā,

kura būtiski atšķiras no apstrīdētajā normā noteiktā regulējuma.

Proti, Norvēģijā politiskā reklāma attiecīgajos plašsaziņas

līdzekļos bijusi aizliegta vispār (sk. ECT spriedumu lietā TV

Vest As & Rogaland Pensjonistparti v. Norway, application

no. 21132/05, Judgment of 11 December 2008, para

61).

Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka Republikas pilsētas

domes un novada domes vēlēšanu likuma 26. panta pirmajā daļā

paredzētā iespēja vēlētājam nobalsot arī triju dienu laikā pirms

vispārējās vēlēšanu dienas esot izņēmums, kas netiekot plaši

izmantots. Šis regulējums nenosakot to, ka vēlēšanas notiktu

četras dienas. Vēlēšanās, kas notika pirms apstrīdētās normas

pieņemšanas, šādu iespēju esot izmantojuši tikai 5 procenti

no visiem balsstiesīgajiem vēlētājiem.

4. Par pieaicinātajām personām lietā atzītas Centrālās

vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs, Ministru kabinets, Nacionālā

radio un televīzijas padome, Latvijas Republikas tiesībsargs un

Latvijas Pašvaldību savienība.

4.1. Centrālās vēlēšanu komisijas priekšsēdētājs

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 100. pantam,

un piekrīt Saeimas atbildes rakstā izteiktajiem argumentiem.

Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) rīcībā neesot

tādas informācijas, ka apstrīdētā norma nesasniegtu savu mērķi.

CVK 2009. gada jūnijā pēc pašvaldību vēlēšanām esot

izskatījusi četras sūdzības, kurās kā arguments vēlēšanu

rezultātu atcelšanai bija norādīti iespējami priekšvēlēšanu

aģitācijas ierobežojumu pārkāpumi (aģitācijas materiālu atrašanās

publiskās vietās vēlēšanu dienā un dienu pirms tās), bet

atbilstoši savai kompetencei CVK pēc būtības tos neesot

vērtējusi.

Vēlētāju aktivitāte pirms vispārējās vēlēšanu dienas

2009. gada 6. jūnija Eiropas Parlamenta un pašvaldību

vēlēšanās bijusi 9,85 procenti. Ņemot vērā likumā noteikto

balsu skaitīšanas kārtību, kas citastarp vērsta uz aizklātu

vēlēšanu nodrošināšanu, neesot iespējams konstatēt, vai to

vēlētāju izvēle, kuri balsoja pirms vispārējās vēlēšanu dienas,

būtiski atšķiras no vispārējā vēlēšanu dienā balsojušo vēlētāju

izvēles.

4.2. Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētā norma

atbilst Satversmes 100. pantam. Kaut arī apstrīdētā norma

ietverot minētajā Satversmes pantā noteikto pamattiesību

ierobežojumu, tai esot leģitīms mērķis un tajā ietvertais

ierobežojums esot samērīgs ar šo mērķi.

Ministru kabinets interpretē Satversmes 100. pantu

kopsakarā ar Konvencijas 10. pantu un norāda, ka politiskās

debates ir viens no galvenajiem ar tiesībām uz vārda brīvību

saistītajiem jautājumiem (sk. ECT spriedumu lietā Lingens

v. Austria, application Nr. 9815/82, Judgment of 8 July

1986). Ministru kabinets piekrīt viedoklim, ka apstrīdētā

norma ierobežo tiesības uz vārda brīvību, taču šo tiesību

ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu

un ierobežojumam esot leģitīms mērķis, proti, aizsargāt

demokrātiskas valsts iekārtu, nodrošinot brīvas vēlēšanas.

Vērtējot, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums

nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, Ministru kabinets uzsver,

ka tas ir tikai viens no daudziem detalizētas līdzsvara un

atsvara sistēmas elementiem, kuri kopumā veido Latvijas

Republikas vēlēšanu sistēmu. Konkrētās lietas kontekstā

Satversmes 100. pantā paredzētās tiesības uz vārda brīvību

esot aplūkojamas ciešā kopsakarā ar tiesībām uz brīvām vēlēšanām,

ko aizsargā Satversmes 6. pants un Konvencijas Pirmā

protokola 3. pants.

Ministru kabinets norāda, ka brīvu vēlēšanu princips aizsargā

vēlētājus no spiediena vai nepieļaujamas ietekmes, viņiem izsakot

savu gribu. Ar apstrīdēto normu likumdevējs esot nodrošinājis

vēlētājiem iespēju vēlēšanu dienā, kā arī dienu pirms vēlēšanām

izvērtēt dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aģitācijā pausto

informāciju un brīvi izdarīt savu izvēli vietējo pašvaldību

vēlēšanās neatkarīgi no deputātu kandidātu vai trešo personu

ietekmes. Apstrīdētā norma mazinot no politisko partiju iespēju

un izdevumu lieluma atkarīgu aģitācijas materiālu ietekmi uz

vēlētāju izvēli vēlēšanu dienā. Apstrīdētā norma nodrošinot

sabiedrībai būtisku ieguvumu - iespēju izvērtēt politisko partiju

piedāvājumus un izdarīt objektīvu izvēli.

Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais

pamattiesību ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.

Ministru kabinets nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim

par to, ka valsts nespējot efektīvi garantēt apstrīdētās normas

ievērošanu. Likumdevējs esot paredzējis atbildību par apstrīdētās

normas neievērošanu un noteicis institūcijas, kuras savas

kompetences ietvaros kontrolē apstrīdētajā normā ietvertā

ierobežojuma ievērošanu.

4.3. Nacionālā radio un televīzijas padome (turpmāk -

Padome) atbilstoši Radio un televīzijas likuma 41. pantam

pārstāv sabiedrības intereses elektronisko sabiedrības saziņas

līdzekļu jomā. Padome uzskata, ka apstrīdētā norma nav pretrunā

ar Satversmes 100. pantu.

Padome uzsver, ka priekšvēlēšanu aģitācijas periodā aģitācijas

materiālu izvietošana ir atļauta 118 dienas. Visām

politiskajām partijām esot noteiktas vienādas tiesības attiecībā

uz priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošanu, un uz visām vienādi

attiecoties apstrīdētajā normā ietvertais aizliegums.

Pēc Padomes ieskata, ir svarīgi, lai vēlētāju griba un izvēle

pēdējā brīdī pirms došanās uz vēlēšanu iecirkni netiktu ietekmēta

ar "uzbāzīgām" priekšvēlēšanu aģitācijas reklāmām. Apstrīdētajā

normā noteiktais aģitācijas materiālu izvietošanas aizliegums

esot vērsts uz brīvu vēlēšanu nodrošināšanu.

Atbildot uz Satversmes tiesas uzdoto jautājumu par to, vai

apstrīdētā norma sasniedz leģitīmo mērķi, Padome informē, ka pēc

2009. gada 6. jūnija pašvaldību vēlēšanām ir

sastādījusi četrus administratīvo pārkāpumu protokolus par šīs

normas pārkāpumiem. Padome uzskata, ka normas leģitīmais mērķis

ir sasniegts un vēlētāji netiek pakļauti tik lielam

priekšvēlēšanu aģitācijas spiedienam kā "pozitīvisma kampaņas"

gadījumā 2006. gadā pirms 9. Saeimas vēlēšanām.

4.4. Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk -

Tiesībsargs) izsaka viedokli, ka apstrīdētā norma nav pretrunā ar

Satversmes 100. pantu. Kaut arī apstrīdētā norma paredzot

tiesību uz vārda brīvību ierobežojumu, šis ierobežojums atbilstot

Satversmes 116. pantā noteiktajām prasībām. Ierobežojums

esot noteikts, lai sasniegtu leģitīmu mērķi - nodrošinātu brīvas

vēlēšanas. Minētais ierobežojums esot nepieciešams un samērīgs ar

tā leģitīmo mērķi.

Tiesībsargs uzsver, ka brīvas vēlēšanas ir demokrātiskas

valsts iekārtas centrālais un obligātais elements. Atsaucoties uz

Eiropas Padomes Venēcijas komisijas rekomendēto praksi vēlēšanu

jomā, Tiesībsargs norāda, ka vēlētāju tiesības uz brīva viedokļa

veidošanu ir būtisks brīvu vēlēšanu aspekts [sk.: Code of Good

Practice in Electorial Matters. Explanatory Report, para 26,

http://www.venice.coe.int/docs/2002/CDL-AD(2002)023rev-e.asp].

Atsaucoties uz Senāta izteikto viedokli, Tiesībsargs norāda,

ka vēlētāju politiskās gribas veidošanās esot komplekss process,

kas atkarīgs gan no iekšējiem faktoriem (vēlētāja uzskati un

pārliecība), gan arī no ārējiem faktoriem (politisko organizāciju

aģitācijas pasākumi, kā arī politisko programmu saturs,

politiskās aktivitātes iepriekšējos gados u. tml.)

Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais laiks,

kad aizliegta priekšvēlēšanu aģitācijas izvietošana, esot

samērīgs, lai sasniegtu nepieciešamo rezultātu. Attiecīgo

ierobežojumu neesot nepieciešams attiecināt uz visu laiku, kurā

iespējama iepriekšējā balsošana. Iespēja nobalsot iepriekš -

triju dienu laikā pirms vispārējās vēlēšanu dienas - esot

vērtējama kā iespēja nobalsot izņēmuma gadījumā. To izmantojot

samērā neliels vēlētāju skaits.

4.5. Latvijas Pašvaldību savienība uzskata, ka vērā

ņemami argumenti esot atrodami gan Pieteikuma iesniedzēja, gan

arī Saeimas paustajā viedoklī. Tomēr tikšanās ar iedzīvotājiem un

Pašvaldību savienības prakse liecinot par to, ka kopumā

sabiedrība ir vāji informēta gan par pašvaldību, gan arī par

politisko partiju darbību, tāpēc lēmumi vēlēšanās nereti tiekot

pieņemti bez pietiekamas informācijas. Esot nepieciešams

paplašināt vēlētāju iespējas saņemt informāciju par "politisko

partiju programmām, nostādnēm un tamlīdzīgi". Regulējums, kas

bija spēkā pirms apstrīdētās normas pieņemšanas, esot vairāk

veicinājis vēlētāju informētību.

Secinājumu

daļa

5. Likuma "Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms

pašvaldību vēlēšanām" 2. panta trešā daļa noteic, ka

"priekšvēlēšanu aģitācijas periods šā likuma izpratnē ir laika

posms no 120. dienas pirms vēlēšanām līdz vēlēšanu

dienai".

Minētā likuma 20. panta pirmā daļa paredz, ka "valsts un

pašvaldību iestādēs, kapitālsabiedrībās, kurās vairāk nekā 50

procenti kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai pašvaldībai,

aizliegts publiski pieejamās vietās izvietot un izplatīt

priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus". Atbilstoši likuma pārejas

noteikumiem ar terminu "kapitālsabiedrība" šajā likumā tiek

saprasts arī uzņēmums un uzņēmējsabiedrība.

Apstrīdētajā normā noteikts priekšvēlēšanu aģitācijas

materiālu izvietošanas aizliegums vēlēšanu dienā un dienā pirms

tās attiecībā uz:

1) likuma 20. panta pirmajā daļā minētajām institūcijām,

kurās atbilstoši iepriekš citētajai normai arī pārējās

priekšvēlēšanu perioda dienās ir aizliegts publiski pieejamās

vietās izvietot un izplatīt priekšvēlēšanu aģitācijas

materiālus;

2) aģitācijas materiālu izvietošanu radio un televīzijā,

publiskās vietās un preses izdevumos, kuros citās priekšvēlēšanu

perioda dienās priekšvēlēšanu aģitācija ir atļauta.

Arī tad, ja minētajā likumā nebūtu apstrīdētās normas, tā