20. pants
liegtu vēlēšanu dienā un dienā pirms tās izvietot

priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus valsts un pašvaldību

iestādēs, kā arī kapitālsabiedrībās, kurās vairāk nekā

50 procenti kapitāla daļu (akciju) pieder valstij vai

pašvaldībai. Pieteikuma iesniedzējs likuma "Par priekšvēlēšanu

aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām" 20. pantu

neapstrīd.

Pieteikumā nav ietverts nedz juridiskais pamatojums tam, ka

Satversmes 100. pantam neatbilstu aizliegums izvietot

priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus minētā likuma 20. pantā

uzskaitītajās institūcijās, nedz arī juridiskais pamatojums tam,

ka Satversmes 100. pants prasītu tieši vēlēšanu dienā un

dienā pirms tās atļaut aģitācijas materiālu izvietošanu minētajās

institūcijās.

Arī atbildes rakstā un pieaicināto personu viedokļos nav

iztirzāts jautājums par to, vai likuma "Par priekšvēlēšanu

aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām" 20. pantā noteiktais

aizliegums pats par sevi atbilst Satversmes 100. pantam.

Līdz ar to konkrētās lietas ietvaros

Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētā norma atbilst

Satversmes 100. pantam tiktāl, ciktāl tā liedz vēlēšanu

dienā un dienā pirms tās izvietot aģitācijas materiālus radio un

televīzijā, publiskās vietās un preses izdevumos.

6. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas,

atsaucoties uz Satversmes tiesas praksē nostiprinātajām atziņām,

ir vienisprātis, ka apstrīdētā norma ierobežo Pieteikuma

iesniedzējam Satversmes 100. pantā nostiprinātās

pamattiesības. Satversmes 100. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt,

paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. Cenzūra ir

aizliegta."

Satversmes tiesa jau secinājusi, ka pēc satura šis Satversmes

pants ir tuvs ANO 1966. gada 16. decembra Starptautiskā

pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts)

19. pantam un Konvencijas 10. pantam

(sk. Satversmes tiesas 2003. gada

5. jūnija sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106

secinājumu daļas 1. punktu), un uzsvērusi, ka vārda

brīvība tiek uzskatīta par vienu no svarīgākajām cilvēka

pamattiesībām. Vārda brīvība ir ietverta ikvienas demokrātiskas

valsts pamatlikumā un pieder pie pilsoniskajām un politiskajām

tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2003. gada

29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01

21. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta arī atziņa, ka vārda

brīvība aptver ļoti plašu jomu un ietver divus aspektus - privāto

un publisko. Vārda brīvības publiskais aspekts attiecas uz

ikviena tiesībām brīvi saņemt informāciju un paust savus uzskatus

jebkādā veidā - mutvārdos, rakstveidā, vizuāli, ar māksliniecisku

izteiksmes līdzekļu palīdzību u.tml. Pie šiem informācijas

izplatīšanas un uzskatu paušanas veidiem pieder arī plašsaziņas

līdzekļi - radio un televīzija. Vārda brīvība publiskajā aspektā

ietver arī preses brīvību (sk. Satversmes tiesas

2003. gada 5. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-05-01 21. punktu).

Savukārt no ECT prakses izriet, ka tiesības uz vārda brīvību

attiecas gan uz politiskām debatēm kopumā (sk.,

piemēram, ECT spriedumu lietā Lingens v. Austria,

application Nr. 9815/82, Judgment of 8 July 1986),

gan politisko reklāmu, tostarp priekšvēlēšanu aģitāciju [sk.,

piemēram, ECT spriedumu lietā Verein gegen Tierfabriken Schweiz

(VgT) v. Switzerland (no. 2), Application no. 32772/02,

Judgment of 30 June 2009 (GC)], gan arī uz

priekšvēlēšanu aģitāciju reģionālajās vēlēšanās (sk. ECT

spriedumu lietā TV Vest As & Rogaland Pensjonistparti

v. Norway, application no. 21132/05, Judgment of

11 December 2008).

Līdz ar to Satversmes tiesa piekrīt

lietā iesaistīto personu viedoklim, ka apstrīdētā norma ierobežo

personai Satversmes 100. pantā noteiktās tiesības uz vārda

brīvību.

7. Lietā nav strīda arī par to, ka saskaņā ar

Satversmes 116. pantu tiesības uz vārda brīvību var

ierobežot. Attiecīgajiem ierobežojumiem jābūt: 1) noteiktiem ar

likumu; 2) attaisnojamiem ar leģitīmu mērķi; 3) proporcionāliem

jeb samērīgiem ar šo mērķi [sk. Satversmes tiesas

1999. gada 6. jūlija sprieduma lietā Nr. 04-02(99)

secinājumu daļas 1. punktu, 2003. gada 5. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas

1. punktu un 2003. gada 29. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2003-05-01 22. punktu].

8. Apstrīdētā norma ir ietverta likumā "Par

priekšvēlēšanu aģitāciju pirms pašvaldību vēlēšanām". Lietā nav

materiālu, kas varētu radīt šaubas par to, ka apstrīdētā norma

pieņemta un izsludināta pienācīgā kārtībā. Līdz ar to attiecīgais

pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu.

9. Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir

vienisprātis arī par to, ka apstrīdētajā normā noteiktajam

pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis - brīvas

vēlēšanas.

Satversmes 116.pants paredz, ka tiesības uz vārda brīvību var

ierobežot, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko

valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.

Savukārt Konvencijas 10. panta otrajā daļā paredzēti vārda

brīvības ierobežojumi, kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami,

lai aizsargātu valsts drošības, teritoriālās vienotības un

sabiedriskās drošības intereses, nepieļautu nekārtības un

noziegumus, aizsargātu veselību un morāli, citu cilvēku

reputāciju un tiesības, nepieļautu konfidenciālas informācijas

izpaušanu vai arī lai saglabātu tiesas autoritāti un

objektivitāti.

"Satversme vārda brīvības ierobežojumus noteikusi vispārīgi,

savukārt Konvencija dod konkrētākus kritērijus. Tāpēc attiecībā

uz pieļaujamajiem plašākajiem vārda brīvības ierobežojumiem

Satversmes normas jāinterpretē Konvencijas 10. panta

izpratnē" (Satversmes tiesas 2003. gada 29. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 22. punkts).

Satversmes tiesa piekrīt Saeimas, Ministru kabineta un

Tiesībsarga izteiktajam viedoklim, ka apstrīdētā norma pieņemta,

lai sasniegtu Satversmes 116. pantā minēto leģitīmo mērķi -

aizsargātu demokrātisko valsts iekārtu. Tiesībsargs pamatoti

norāda, ka brīvas vēlēšanas ir demokrātiskas valsts iekārtas

centrālais un obligātais elements.

Tomēr no iepriekš citētās Satversmes tiesas atziņas izriet, ka

pamattiesību uz vārda brīvību ierobežojuma mērķis atzīstams par

leģitīmu tikai tad, ja tas atbilst ne vien Satversmes

116. pantā, bet arī Konvencijas 10. pantā minētajiem

mērķiem, kuru labad var ierobežot vārda brīvību.

Likumdevēja pienākums nodrošināt brīvas vēlēšanas vienlaikus

ir gan demokrātiskas valsts iekārtas, gan arī konkrētu Satversmē

nostiprināto vēlēšanu tiesību elements. Satversmes tiesa piekrīt

Ministru kabineta viedoklim par to, ka Satversmes 100. pantā

paredzētās tiesības uz vārda brīvību aplūkojamas ciešā kopsakarā

ar tiesībām uz brīvām vēlēšanām, ko aizsargā Satversmes