3. pants
noteic: "Augstās Līgumslēdzējas Puses apņemas ik

pēc attiecīga laika perioda organizēt brīvas un aizklātas

vēlēšanas apstākļos, kas veicina tautas viedokļa brīvu izpausmi,

izvēloties likumdevēju varu."

Satversmes tiesa ir arī norādījusi, ka pasaules

demokrātiskajās valstīs pastāv pieci vispāratzīti vēlēšanu

principi. Vēlēšanām jābūt vispārējām, vienlīdzīgām, brīvām,

aizklātām un tiešām (sk. Satversmes tiesas 2002. gada

23. septembra sprieduma lietā Nr. 2002-08-01 secinājumu

daļu).

Arī Senāts ir atzinis: "[..] lai gan brīvas vēlēšanas nav

minētas Satversmē tiešā tekstā, neapšaubāmi tas ir viens no

vēlēšanu sistēmas pamatprincipiem, bez kura nav iedomājama

demokrātija. Kā jau teikts iepriekš, valsts varas avots ir tautas

griba un šīs gribas izpaudumam ir jābūt brīvam. Būtiski, ka šā

principa tvērums attiecas ne tikai uz balsošanas brīdi, bet arī

uz vēlētāju gribas veidošanos priekšvēlēšanu periodā. Šis

princips, pirmkārt, prasa, lai valsts nodrošinātu tādus

apstākļus, ka būtu iespējams veidoties dažādiem viedokļiem un

būtu reāla iespēja šos dažādos viedokļus paust un darīt tos

zināmus vēlētājiem, otrkārt, ka vēlētājs būtu aizsargāts no

nepieļaujamas savas gribas iespaidošanas gan no valsts, gan no

privātpersonu puses" (Augstākās tiesas Senāta Administratīvo

lietu departamenta 2006. gada 3. novembra sprieduma

lietā Nr. SA-5/2006 10.2. punkts).

Savukārt juridiskajā literatūrā ir norādīts: "[..]

nepieciešamība, lai vēlēšanas būtu brīvas, ietilpst Latvijas

tautas priekšstāvniecības būtībā, proti, tikai brīvi vēlēta

Saeima bauda tiesības īstenot Satversmē paredzēto kompetenci"

(Pleps J. Senāts un Satversme: vēlēšanu lieta. Jurista

Vārds, 2006. gada 19. decembrī, Nr. 50).

Lietas dalībnieki, minot brīvu vēlēšanu principu, lielākoties

atsaucas uz dokumentiem, kas attiecas tikai un vienīgi uz

parlamenta vēlēšanām. Līdz ar to ir nepieciešams pārliecināties,

ka arī pašvaldību vēlēšanu jomā personām noteiktās pamattiesības

ietver brīvu vēlēšanu elementu.

Satversmes 101. panta otrās daļas pirmais teikums paredz,

ka "pašvaldības ievēlē pilntiesīgi Latvijas pilsoņi un Eiropas

Savienības pilsoņi, kas pastāvīgi uzturas Latvijā". Satversmes

tiesa ir secinājusi, ka šis teikums "interpretējams, ņemot vērā

Latvijas starptautiskās saistības, ko tā uzņēmusies, apstiprinot

Eiropas vietējo pašvaldību hartu (turpmāk - Harta) un

pievienojoties Paktam" (Satversmes tiesas 2006. gada

15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106

13. punkts). Hartas 3. pants noteic, ka tajā

paredzētās tiesības realizē padomes vai pārstāvju sapulces, kuru

locekļus brīvi ievēlē, aizklāti balsojot, uz vienlīdzīgu, tiešu

un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata.

Lai gan Satversmes 101. pantā expresis verbis

paredzēts tikai tas, ka pašvaldības ievēlē pilntiesīgi pilsoņi,

tomēr, interpretējot šo normu sasaistē ar Hartu, secināms, ka

likumdevējam ir pienākums izdot tādas normas, kas noteiktu

pašvaldību ievēlēšanu, aizklāti balsojot, uz vienlīdzīgu, tiešu

un vispārēju vēlēšanu tiesību pamata, proti, analoģiski Saeimas

vēlēšanu principiem (sk. Satversmes tiesas

2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2005-13-0106 13.1. punktu).

Eiropas kopējais konstitucionāli tiesiskais mantojums vēlēšanu

jomā ir Eiropas Padomes uzdevumā apkopots dokumentā "Labas

vēlēšanu prakses kodekss" un paskaidrojošajā ziņojumā par to. Šie

dokumenti vienlīdz attiecas gan uz parlamenta, gan uz

reģionālajām, gan arī uz pašvaldību vēlēšanām. Tajos norādīts, ka

vēlētāju tiesības brīvi veidot savu viedokli ir būtisks brīvu

vēlēšanu aspekts [sk.: Code of Good Practice in Electorial

Matters. Explanatory Report, para 26,

http://www.venice.coe.int/docs/2002/CDL-AD(2002)023rev-e.asp].

Interpretējot Satversmes 101. panta otrās daļas pirmo

teikumu kopsakarā ar Latvijas starptautiskajām saistībām, kā arī

ņemot vērā Eiropas valstu kopējo konstitucionāli tiesisko

mantojumu, secināms, ka šī Satversmes norma paredz tajā minētajām

personām pamattiesības ievēlēt pašvaldības vēlēšanās, kas atbilst

pieciem vēlēšanu kritērijiem, proti, ir vispārējas, vienlīdzīgas,

brīvas, aizklātas un tiešas.

Līdz ar to apstrīdētajā normā

paredzētais tiesību ierobežojums ir noteikts, lai aizsargātu

personām Satversmes 101. pantā paredzētās tiesības ievēlēt

pašvaldības brīvās vēlēšanās. Gan atbilstoši Satversmes

116. pantam, gan arī Konvencijas 10. pantam šāds mērķis

ir atzīstams par leģitīmu mērķi, kura dēļ tiesības uz vārda

brīvību var ierobežot.

10. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā ietvertais

vārda brīvības ierobežojums ir nepieciešams demokrātiskā

sabiedrībā un var tikt izmantots kā līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai, jāpārbauda, vai šis ierobežojums ir nepieciešams un

samērīgs (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija

sprieduma lietā Nr.2003-02-0106 secinājumu daļas 4. punktu

un 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2003-05-01 34. punktu).

10.1. Atsaucoties uz Senāta 2006. gada spriedumu

lietā Nr. SA-5/2006, Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

apstrīdētā norma nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā, jo

vēlētāja brīvu izvēli nemaz nevarot ietekmēt tāda priekšvēlēšanu

aģitācija, kuru liedz apstrīdētā norma.

Pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz šo dokumentu atrauti no tā

konteksta. Attiecīgās Senāta atziņas vērstas uz to, lai

izvērtētu, vai vēlēšanu gaitā pieļautie pārkāpumi bijuši tik

smagi, ka vēlēšanas kopumā vairs neatbilst brīvu vēlēšanu

principam. Citastarp Senāts secina: "[..] tiesību doktrīnā ir

atzīts, ka brīvu vēlēšanu princips nav uzskatāms par pārkāptu, ja

kāda no politiskajā cīņā iesaistītajām organizācijām pieļāvusi

pārkāpumus, bet tie priekšvēlēšanu laikā tiek publiski

apspriesti. Tādējādi vēlētājam savas izvēles izdarīšanai

pārkāpumi ir zināmi un identificējami" (Augstākās tiesas

Senāta Administratīvo lietu departamenta 2006. gada

3. novembra sprieduma lietā Nr. SA-5/2006

10.2. punkts). Apstrīdētā norma, savukārt, ir vērsta

tieši uz to, lai atvieglotu vēlētājam iespēju netraucēti pārdomāt

visu viņa rīcībā esošo informāciju.

Brīvas vēlēšanas sevī ietver divus aspektus: vēlētāju gribas

brīvu veidošanos un vēlētāju iespēju brīvi paust savu gribu

balsojot [sk.: Code of Good Practice in Electorial Matters.

Explanatory Report, para 26,

http://www.venice.coe.int/docs/2002/CDL-AD(2002)023rev-e.asp].

Ar apstrīdētās normas palīdzību likumdevējs nodrošina vēlētājiem

iespēju vēlēšanu dienā, kā arī dienu pirms vēlēšanām izvērtēt

dažādu politisko spēku priekšvēlēšanu aģitācijā pausto

informāciju un brīvi pieņemt pārdomātu lēmumu par savu

izvēli.

Brīvu vēlēšanu princips citastarp aizsargā vēlētājus no

spiediena vai nepieļaujamas ietekmes, viņiem izsakot savu gribu.

Apstrīdētā norma vērsta uz to, lai mazinātu no politisko partiju

iespēju un izdevumu lieluma atkarīgu aģitācijas materiālu ietekmi

uz vēlētāju izvēli vēlēšanu dienā apstākļos, kad vairāk nekā

70 procenti no partiju priekšvēlēšanu izdevumiem tiek tērēti

politiskajai reklāmai (sk. lietas materiālu 2. sēj.

8. lpp.).

Nepieciešamība noteikt regulējumu, kas vērsts uz šāda

spiediena mazināšanu, sabiedrībā tika plaši apspriesta

2006. gada Saeimas priekšvēlēšanu posmā un pēc tās

ievēlēšanas. Apstrīdētā norma ir aplūkojama kontekstā ar veselu

grozījumu kompleksu, ko Saeima izdarīja gan Saeimas, gan Eiropas

Parlamenta, gan arī pašvaldību vēlēšanas regulējošos likumos.

Likumprojekta "Grozījumi likumā "Par priekšvēlēšanu aģitāciju

pirms pašvaldību vēlēšanām"" anotācijā norādīts, ka tas "ir

vienotā likumprojektu paketē ar grozījumiem Politisko

organizāciju (partiju) finansēšanas likumā un grozījumiem likumā

"Par priekšvēlēšanu aģitāciju pirms Saeimas vēlēšanām un Eiropas

Parlamenta vēlēšanām" (lietas materiālu 2. sēj.

119. lpp.).

No Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas sēžu

protokoliem gūstams ieskats, ka apstrīdētās normas izstrādes

darbs bijis ilgstošs un noritējis vienlaikus pie vairākiem

likumprojektiem (sk. lietas materiālu

1. sēj. 61.-200. lpp.). Uz nepieciešamību

apspriest tieši šādu regulējumu, tostarp izpētot citu valstu

pieredzi, minētajā komisijā norādīts jau 2008. gada augustā

(sk. Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldības komisijas

2008. gada 27. augusta sēdes protokolu lietas materiālu

1. sēj. 61. lpp.). Uz apstrīdētajā normā paredzētā

regulējuma nepieciešamību savos priekšlikumos norādījis arī

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 83. lpp.).

Apstrīdētā norma nodrošina sabiedrībai būtisku ieguvumu -

iespēju izvērtēt politisko partiju piedāvājumus un izdarīt

objektīvu izvēli. Tā ir nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā.

Ierobežojumi priekšvēlēšanu aģitācijai vēlēšanu dienā un noteiktā

laika posmā pirms tās noteikti arī citās Eiropas valstīs,

piemēram, Čehijā, Lietuvā, Francijā, Ungārijā.

Tā Lietuvas Republikas likuma par prezidenta vēlēšanām