15. pants

Izvērtējot prasības attiecībā uz vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, jānoskaidro, vai šajā

procesā tiek nodrošinātas likumprojekta iniciatoru likumiskās

intereses un vai šis process ir tiesisks.

Satversmes tiesa Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 secināja: nav

pamatots pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka nepastāv vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas īstenošanā iesaistīto valsts institūciju

pieņemto lēmumu tiesiskuma izvērtēšanas mehānisms. Lēmumā

norādīts, ka attiecībā uz CVK pieņemto lēmumu pārsūdzēšanu likuma

"Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 13. pantā ir noteikts,

ka arī CVK lēmumi, kuru pārsūdzēšanas kārtība attiecīgajā likumā

nav noteikta, ir pārsūdzami tiesā Administratīvā procesa likumā

noteiktajā kārtībā. Turklāt ar 2012. gada 8. novembra grozījumiem

Tautas nobalsošanas likumā ietverts 23.1 pants, kurš

paredz, ka CVK lēmumu atteikt likumprojekta reģistrāciju

iniciatīvas grupa var pārsūdzēt Senātā (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2012-03-01 20. punktu). Tādējādi tika secināts, ka

tiesiskuma izvērtēšanas mehānismam ir jābūt un tas arī

pastāv.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Senāts, izvērtējot

pārsūdzēto CVK lēmumu atteikt vēlētāju iesniegta likumprojekta

reģistrāciju, nav tiesīgs izvērtēt šā likumprojekta saturu.

Tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšana esot ekskluzīva

Satversmes tiesas kompetence. Turklāt Senātam esot jāvērtē ne

tikai CVK lēmumu pieņemšanas procesa tiesiskums, bet arī tajos

ietvertie argumenti pēc būtības (sk. lietas materiālu 1. sēj.

10. lpp.).

15.1. Saeimai ir tiesības nodot administratīvās tiesas

kompetencē arī tādu lietu izskatīšanu, kuru raksturs nav šauri

administratīvi tiesisks. Turklāt no likuma "Par Centrālo

vēlēšanu komisiju" 13. panta izriet, ka CVK ir institūcija,

kurai APL normas un principi ir saistoši.

Var piekrist Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

apstrīdētās normas neparedz tādu regulējumu, kādu iepriekš Tautas

nobalsošanas likums nebūtu paredzējis (sk. lietas materiālu 1.

sēj. 38. lpp.). Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 tika secināts, ka

pat pirms 2012. gada 8. novembra grozījumu spēkā stāšanās CVK

bija pienākums izvērtēt to, vai vēlētāju iesniegtie likumprojekti

ir pilnībā izstrādāti pēc satura, savukārt CVK lēmums bija

pārsūdzams administratīvajā tiesā Administratīvā procesa likumā

noteiktajā kārtībā.

Ietverot Tautas nobalsošanas likumā 23.1 pantu,

tika precizēta kārtība, kādā pārsūdzams CVK lēmums atteikt

vēlētāju iesniegta likumprojekta reģistrāciju. Proti, šī

kompetence tika nodota Senātam, kas lietu izskata kā pirmās

instances tiesa. Lai procesu padarītu efektīvāku un ātrāku, ir

saīsināts CVK lēmuma izskatīšanas procesuālais termiņš un

noteikts, ka Senāta lēmums nav pārsūdzams. Arī starpkaru periodā

CVK lēmumu tiesiskumu pārbaudīja Senāts.

Apspriežot likumprojektu, ar kuru bija paredzēts Tautas

nobalsošanas likumu papildināt ar 23.1 pantu, tika

izskatīta arī iespēja nodot Administratīvās apgabaltiesas

kompetencē tādu CVK lēmumu pārbaudi, ar kuriem atteikta vēlētāju

iesniegtu likumprojektu reģistrācija. Augstākās tiesas senatore

Dr. iur. Jautrīte Briede Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada

22. maija sēdē norādīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, kura

līmeņa tiesai šo kompetenci nodot, un "protams, Senāts to

var darīt, tāpat kā attiecībā uz vēlēšanām". Tāpat viņa

norādīja, ka attaisnojami būtu administratīvās tiesas pārbaudei

nodot tikai tos CVK lēmumus, ar kuriem atteikta likumprojektu

reģistrācija, jo šie lēmumi galīgi izbeidz vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas īstenošanas procesu un "administratīvajā procesā

ir svarīgi pārbaudīt to, kas pieliek [kādam procesam]

punktu". Savukārt, diskutējot par pierādīšanas pienākumu, J.

Briede izteica viedokli, ka Senātam šādā gadījumā citastarp būtu

jāvērtē vēlētāju iesniegtā likumprojekta atbilstība Satversmei un

tas vairāk būtu interpretācijas jautājums, tāpēc īsti par

pierādījumiem šajā procesā nevarot runāt (sk. lietas

materiāliem pievienoto Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada

22. maija sēdes audioierakstu).

15.2. Ikvienam tiesību piemērotājam Satversme ir

jāpiemēro tieši un nepastarpināti. Satversmes tiesa ir

secinājusi, ka tieši vispārējās jurisdikcijas tiesu un

administratīvo tiesu pienākums ir pārbaudīt, kā tiesību

piemērotājs atklājis tiesību aktos lietota augstas juridiskās

abstrakcijas pakāpes jēdziena saturu un vai šāds tiesību normas

piemērošanas rezultāts ir saderīgs ar tiesiskas un demokrātiskas

valsts pamatprincipiem (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

18.2. punktu). Arī Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs

Kusiņš Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 22. maija sēdē

norādīja, ka ar Tautas nobalsošanas likuma 23.1 pantu

Senāta rīcībā netiek nodoti jauni instrumenti, jo Senāts jau

piemēro Satversmē nostiprinātos vispārējos tiesību principus

(sk. lietas materiāliem pievienoto Saeimas Juridiskās

komisijas 2012. gada 22. maija sēdes audioierakstu).

15.3. Satversmes tiesai ir ekskluzīva kompetence atzīt

tiesību normas par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību

normām un spēkā neesošām. Tomēr tiesību normu atbilstību augstāka

juridiskā spēka tiesību normām izvērtē ne tikai Satversmes tiesa.

Arī administratīvajai tiesai katras lietas ietvaros ir

jāpārliecinās par piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka

juridiskā spēka tiesību normām. Tikai tad, ja piemērojamā tiesību

norma, pēc tiesas ieskata, atbilst Satversmei, tiesa to var

piemērot. Proti, APL 104. panta pirmā daļa paredz, ka

administratīvā tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes

piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību

norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saskaņā ar

šā panta otro daļu tiesa, ja tā uzskata, ka tiesību norma

neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai, tiesvedību

lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.

Turklāt APL 104. panta trešā daļa nosaka: ja par neatbilstošu

likumam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam

atzīts zemāka juridiskā spēka normatīvais akts, tad tiesai

jāpiemēro šis likums vai vispārējais tiesību princips. Par to, ka

administratīvā tiesa vismaz netieši vērtē tiesību normu

konstitucionalitāti, liecina arī pieteikums, pēc kura tika

ierosināta izskatāmā lieta.

Tādējādi tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšana

ietilpst arī administratīvo tiesu kompetencē. Ar apstrīdēto normu

- Tautas nobalsošanas likuma 23.1 panta pirmo daļu -

Senātam un administratīvajai tiesai nav noteikta jauna, iepriekš

likumā neparedzēta kompetence.

15.4. Tautas nobalsošanas likuma 23.1 panta

otrajā daļā noteikts, ka Senāts lietu izskata kā pirmās instances

tiesa. Savukārt saskaņā ar APL 105. panta pirmo daļu pirmās

instances tiesa lietu izskata pēc būtības. Tādējādi nedz

apstrīdētās normas, nedz arī kāda cita norma neparedz Senāta

kompetences ierobežošanu tikai ar CVK lēmuma pieņemšanas procesa

izvērtēšanu.

Ņemot vērā šajā spriedumā secināto, Senātam būtu jānoskaidro

tas, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts patiešām un

acīmredzami nav pilnībā izstrādāts pēc satura, kā to atzinusi

CVK, un vai CVK lēmumā likumprojekta neatbilstība attiecīgajai

prasībai ir juridiski argumentēta. Tādējādi Senātam ir jāizvērtē,

vai CVK konkrētajā gadījumā, pieņemot lēmumu atteikt vēlētāju

iesniegta likumprojekta reģistrāciju, nav pārkāpusi savas

kompetences robežas. Arī J. Briede Saeimas Juridiskās komisijas

2012. gada 22. maija sēdē norādīja: tā kā CVK, iespējams, nav

politiski pilnīgi neitrāla, ir tikai saprātīgi, ka tās lēmumus

pārbauda tiesa, kas visus jautājumus izskata maksimāli politiski

neitrāli (sk. lietas materiāliem pievienoto Saeimas Juridiskās

komisijas 2012. gada 22. maija sēdes audioierakstu).

Satversmes tiesa secina, ka tiesas kontrole var nodrošināt to,

lai CVK lēmumi būtu pamatoti un tiktu pieņemti likuma ietvaros.

Turklāt jāņem vērā, ka Senātam ir jāizvērtē nevis spēkā esošas

tiesību normas, bet gan tas, vai vēlētāju iesniegtais

likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura. Kā jau tika

secināts šā sprieduma 14.3. punktā, CVK ir jāreģistrē visi

vēlētāju iesniegtie likumprojekti, izņemot tos, kuri acīmredzami

nav pilnībā izstrādāti pēc satura. Tādējādi Saeima nav pārkāpusi

savas rīcības brīvības robežas, paredzot Senāta kompetenci

izskatīt sūdzības par CVK lēmumiem atteikt vēlētāju iesniegta

likumprojekta reģistrāciju.

Līdz ar to Tautas nobalsošanas

likuma 23.1 panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1.

pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt likuma "Par tautas

nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

iniciatīvu" 23. panta piektās daļas 2. punktu un 23.1 panta

pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris