Par likuma "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" 23.panta piektās daļas 2.punkta un 23.1panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.pantam

1Saeima 1994. gada 31. martā pieņēma likumu "Par

2tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu", kas stājās spēkā

31994. gada 4. maijā.

4Likumdevējs šo likumu ir vairākkārt grozījis. Ar 2012. gada

520. septembra grozījumiem tika mainīts likuma nosaukums, un

6pašlaik tas ir likums "Par tautas nobalsošanu, likumu

7ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu" (turpmāk -

8Tautas nobalsošanas likums).

9Savukārt ar 2012. gada 8. novembra likumu "Grozījumi

10likumā "Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un

11Eiropas pilsoņu iniciatīvu"" (turpmāk - 2012. gada 8.

12novembra grozījumi) Tautas nobalsošanas likuma 23. pants tika

13izteikts jaunā redakcijā un likums tika papildināts ar

1423.1 pantu. Šie grozījumi stājās spēkā 2012. gada 11.

15decembrī.

16Tautas nobalsošanas likuma 23. panta piektā daļa nosaka:

17"Centrālā vēlēšanu komisija atsaka likumprojekta vai

18Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju, ja:

191) iniciatīvas grupa neatbilst šā panta otrās daļas

20prasībām;

212) likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts pēc formas

22vai satura nav pilnībā izstrādāts."

23Savukārt Tautas nobalsošanas likuma 23.1 panta

24pirmā daļa paredz:

25"Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu atteikt

26likumprojekta vai Satversmes grozījumu projekta reģistrāciju

27iniciatīvas grupa var pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta

28Administratīvo lietu departamentā."

1Satversmes tiesa 2012. gada 19. decembrī pieņēma

2lēmumu par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 "Par

3likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

411. panta pirmās daļas un 25. panta pirmās daļas atbilstību

5Latvijas Republikas Satversmes 1., 77. un 78. pantam"

6(turpmāk - Lēmums lietā Nr. 2012-03-01), kura bija ierosināta pēc

7trīsdesmit 11. Saeimas deputātu pieteikuma.

8Satversmes tiesa secināja, ka lietā Nr. 2012-03-01 apstrīdētās

9normas paredz vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanā

10iesaistīto valsts institūciju tiesības un pienākumu vērtēt

11vēlētāju iesniegtu likumprojektu atbilstību Latvijas Republikas

12Satversmei (turpmāk - Satversme), kā arī valsts starptautiskajām

13saistībām un ka pastāv minēto valsts institūciju pieņemto lēmumu

14tiesiskuma izvērtēšanas mehānisms.

1Pieteikuma iesniedzējs - Augstākās tiesas Senāta

2Administratīvo lietu departaments (turpmāk - Pieteikuma

3iesniedzējs vai Senāts) - Satversmes tiesā iesniedzis pieteikumu

4par Tautas nobalsošanas likuma 23. panta piektās daļas 2. punkta

5un 23.1 panta pirmās daļas (turpmāk - apstrīdētās

6normas) atbilstību Satversmes 1. pantā nostiprinātajam valsts

7varas dalīšanas principam.

8Pieteikumā norādīts, ka Senāta tiesvedībā atrodas lieta Nr.

9SA-1/2013, kas ierosināta pēc Jāņa Kuzina, Andra Tolmačova,

10Aleksandra Kuzmina un Žannas Kareļinas pieteikuma par Centrālās

11vēlēšanu komisijas (turpmāk - CVK) 2012. gada 1. novembra lēmuma

12Nr. 6 atcelšanu un labvēlīga administratīvā akta izdošanu.

13Iesniedzot pieteikumu Satversmes tiesā, tiesvedība lietā

14apturēta. Pieteikuma iesniedzējs informējis Satversmes tiesu arī

15par to, ka 2013. gada 16. aprīlī apturēta tiesvedība lietā Nr.

16SA-6/2013, kas ierosināta pēc biedrības "Latvija par

17latu" pieteikuma par CVK 2013. gada 18. marta lēmuma Nr. 14

18atcelšanu. Savukārt 2013. gada 15. jūlijā apturēta tiesvedība

19lietā Nr. SA-8/2013, kas ierosināta pēc biedrības "Par latu,

20pret eiro" pieteikuma par CVK 2013. gada 14. maija lēmuma

21Nr. 19 atcelšanu daļā un labvēlīga administratīvā akta

22izdošanu.

23Senāts lietā Nr. SA-1/2013 pēc būtības atzīst par pareizu CVK

24lēmumu nenodot vēlētāju iesniegto likumprojektu parakstu

25vākšanai, bet uzskata, ka ir pārbaudāma CVK un administratīvās

26tiesas kompetence apturēt likumprojekta tālāko virzību,

27pamatojoties uz tā saturisku izvērtējumu. Pieteikuma iesniedzējs

28uzskata, ka jautājums par CVK kompetenci zināmā mērā ir

29atrisināts Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01, bet šaubās, vai

30konkrētais CVK lēmums iekļaujas "Satversmes tiesas atzītajās

31kompetences robežās". Pieteikumā un tā precizējumā norādīts,

32ka regulējums, kas uzliek par pienākumu CVK un pēc tam

33administratīvajai tiesai saturiski pārbaudīt vēlētāju iesniegta

34likumprojekta atbilstību Satversmei vai starptautisko tiesību

35normām, neatbilst Satversmes 1. pantā nostiprinātajam valsts

36varas dalīšanas principam un Satversmes regulējumam kopumā.

37Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka 2012. gada 1. novembrī, kad

38tika pieņemts CVK lēmums Nr. 6, apstrīdētās normas vēl nebija

39spēkā. CVK pati esot secinājusi, ka tās kompetence izvērtēt

40vēlētāju iesniegtu likumprojektu pēc satura izriet no Satversmes

4178. panta un normām, kas nosaka vispārīgo CVK kompetenci Tautas

42nobalsošanas likuma izpildes nodrošināšanā. Pieteikuma

43iesniedzējs atzīst, ka, izvērtējot tam iesniegtā pieteikuma

44pamatotību, ir piemērojams Tautas nobalsošanas likuma 23. panta

45piektās daļas 2. punkts, kas "pozitivē kompetenci, kuras

46esība vispārīgi iezīmēta Satversmes tiesas 2012. gada 19.

47decembra lēmumā par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

482012-03-01".

49Savukārt Pieteikuma iesniedzēja kompetence pilnībā pārbaudīt

50CVK lēmuma pamatotību izrietot no Tautas nobalsošanas likuma

5123.1 panta pirmās daļas un Administratīvā procesa

52likuma (turpmāk arī - APL). Ja CVK atsakās likumprojektu

53reģistrēt un nodot parakstu vākšanai, balstoties uz juridiskiem

54argumentiem par tā neatbilstību Satversmei, tad administratīvajai

55tiesai esot šis lēmums pilnībā jāpārbauda pēc satura. Tādējādi

56apstrīdētās normas liekot Senātam pārbaudīt likumprojekta

57atbilstību Satversmei.

58CVK kompetence vērtēt likumprojekta saturu un atteikt

59likumprojekta nodošanu parakstu vākšanai nozīmējot iespēju

60ietekmēt likumdošanas iniciatīvas virzību un liedzot Saeimai

61likumprojektu apspriest un saturiski vērtēt, kā arī atšķirīga

62viedokļa gadījumā nodot galīgai izšķiršanai tautas nobalsošanā.

63Tādējādi tautai likumdošanas iniciatīvas iespējas tiekot

64mazinātas.

65Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka lēmums, ar kuru CVK atsakās

66reģistrēt un nodot parakstu vākšanai vēlētāju iesniegtu

67likumprojektu, nav administratīvais akts, jo tiek pieņemts

68likumdošanas procesa ietvaros, taču atzīst, ka tas pats par sevi

69nebūtu šķērslis, kas izslēgtu šāda lēmuma pārbaudi tiesā.

70Likumdevējam esot tiesības nodot administratīvās tiesas

71kompetencē arī tādu lietu izskatīšanu, kuru raksturs nav tikai

72vai tieši administratīvi procesuāls, tomēr šādos izņēmuma

73gadījumos īpaša uzmanība esot jāpievērš tam, vai tiesas kontrole

74nepārsniedz tai pieļaujamās robežas, kam jāatbilst Satversmes 1.

75pantā nostiprinātajam varas dalīšanas principam.

76Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesības izvērtēt

77likumprojektu saturiski un atkarībā no vērtējuma to reģistrēt vai

78nereģistrēt ir ļoti būtiska funkcija. Satversmē vajagot būt

79redzamam ikvienam subjektam, kuram šādas tiesības piemīt. Ne CVK,

80ne tiesa Satversmē neesot norādīta kā šādas funkcijas veicēja.

81Būtu vajadzīgs īpašs pamatojums, lai varētu atzīt, ka tiesas

82funkcijās ietilpst vēlētāju iesniegtu likumprojektu izvērtēšana

83pēc satura. Satversmes tiesai vajadzētu būt tai, kuras ekskluzīvā

84kompetencē ietilpst šāda līmeņa tiesību jautājumu galīgā

85izšķiršana. Turklāt administratīvajai tiesai, ievērojot varas

86dalīšanas principu, esot jāatturas no likumprojekta satversmības

87pārbaudes, iekams tas nav pieņemts un kļuvis par likumu.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - atbildes rakstā norāda, ka apstrīdētās normas

3atbilst Satversmes 1. pantam.

4Saeima norāda, ka apstrīdētās normas neietver tādu regulējumu,

5kādu Tautas nobalsošanas likums nebūtu paredzējis jau agrāk.

6Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka

7apstrīdētajās normās paredzētās CVK un Senāta funkcijas "nav

8redzamas Satversmē". Pēc Saeimas ieskata, Latvijas valsts

9iekārtas analīzē jāņem vērā ne tikai Satversmes pantos ietvertais

10juridiskais teksts, bet arī reālā prakse, proti, tas, kādā veidā

11Satversmes teksts tiek interpretēts un piemērots. CVK pilnvaras

12pārbaudīt to, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts uzskatāms

13par pilnīgi izstrādātu, esot tipisks Latvijas valsts iekārtas

14elements, kuru ieviesusi Satversmes sapulce, lai īstenotu

15Satversmes 78. pantu. Tāpat Latvijas valsts iekārtā jau kopš

161922. gada, kad stājās spēkā Satversme, pašsaprotams bijis tas,

17ka attiecīgais CVK lēmums ir pārsūdzams Senātā. Likumā "Par

18Centrālo vēlēšanu komisiju" un Tautas nobalsošanas likumā

19esot saglabāts Satversmē paredzētais CVK un tiesu varas pilnvaru

20sadalījums attiecībā uz pārbaudi, vai vēlētāju iesniegts

21likumprojekts atbilst Satversmes 78.panta prasībām.

22Tautas nobalsošanas likuma 23. panta piektās daļas 2. punkts

23normatīvi precizējot, kā vērtējams tas, vai likumprojekts

24uzskatāms par pilnīgi izstrādātu. CVK prakse pēc apstrīdēto normu

25spēkā stāšanās liecinot, ka CVK spēj piemērot Satversmes 78.

26pantu un attiecīgās Tautas nobalsošanas likuma normas. Pieteikuma

27iesniedzēja bažas par CVK politizāciju un nespēju veikt likumā

28noteiktās funkcijas neesot pamatotas. CVK locekļiem savā darbībā

29esot jāievēro Satversme un CVK darbību regulējošie normatīvie

30akti. Turklāt, pat ja CVK pieņemtu patvaļīgus lēmumus bez

31pienācīga tiesiskā pamatojuma, APL piešķirot tiesai pietiekami

32plašas pilnvaras, lai nodrošinātu demokrātiskas un tiesiskas

33valsts pamatprincipu ievērošanu šajā valsts darbības jomā.

34Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka arī līdz

35apstrīdēto normu spēkā stāšanās brīdim CVK lēmums, ar kuru kāds

36likumprojekts tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 78. panta

37prasībām, bija pārsūdzams Administratīvā procesa likumā

38noteiktajā vispārējā kārtībā. Papildinot Tautas nobalsošanas

39likumu ar 23.1 pantu, regulējums esot modificēts,

40norādot tikai vienu tiesas instanci, kas pārbauda CVK lēmumu

41tiesiskumu, kā arī nosakot šīs pārbaudes procesuālo regulējumu,

42tostarp termiņus. Saeima neesot pārdalījusi kompetenci starp

43dažādām tiesām un neesot noteikusi jaunas funkcijas Senātam. Šāds

44regulējums atbilstot Latvijas valsts iekārtas tradīcijām un

45Satversmes sapulces deputātu izvēlei. CVK lēmumu tiesiskuma

46kontrole ar apstrīdētajām normām esot padarīta efektīvāka, jo

47nodrošinot personu tiesības saņemt galīgo tiesas nolēmumu par

48attiecīgo jautājumu likumā precīzi noteiktos termiņos, kas ir

49īsāki par vispārējiem lietu izskatīšanas termiņiem. Turklāt lieta

50tiekot izskatīta augstāka līmeņa tiesā. No Lēmuma lietā Nr.

512012-03-01 varot secināt, ka Tautas nobalsošanas likuma

5223.1 pantā paredzētais CVK lēmumu tiesiskuma kontroles

53mehānisms uzskatāms par efektīvu.

54Neesot pamatotas arī Pieteikuma iesniedzēja bažas par

55iejaukšanos likumdošanas procesā, jo apstrīdētajās normās

56paredzētos lēmumus CVK nepieņemot likumdošanas procesa ietvaros.

57Atbilstoši Satversmes 65. pantam likumdošanas process sākoties ar

58likumprojekta iesniegšanu Saeimai. Likumdošanas process tikšot

59uzsākts tikai tādā gadījumā, ja ne mazāk kā vienas desmitās daļas

60vēlētāju parakstīts likumprojekts tiks iesniegts izskatīšanai

61Saeimā.

62Tāpat Saeima uzskata, ka argumentus, ko Pieteikuma iesniedzējs

63izvirzījis izskatāmajā lietā, Satversmes tiesa jau ir vērtējusi

64lietas Nr. 2012-03-01 ietvaros. Lēmumā par tiesvedības izbeigšanu

65šajā lietā esot akceptētas CVK pilnvaras lemt par to, vai

66vēlētāju iesniegtais likumprojekts uzskatāms par pilnīgi

67izstrādātu, un vērtētas arī personas tiesību aizsardzības

68garantijas.

69Savos papildu paskaidrojumos Saeima norāda, ka CVK pienākums

70pārbaudīt, vai iesniegtais likumprojekts atbilst Satversmē

71ietvertajām normām, principiem un vērtībām, visupirms izriet no

72Satversmes 78. panta un likuma "Par Centrālo vēlēšanu

73komisiju" 4. panta. Savukārt Tautas nobalsošanas likuma 22.

74panta piektajā daļā likumdevējs esot formulējis tiesisko pamatu,

75uz kura CVK var atteikt likumprojekta reģistrāciju.

1Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

2tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētās

3normas atbilst Satversmes 1. pantam.

4Tiesībsargs norāda: ja likumprojekts ir acīmredzamā pretrunā

5ar konstitūciju, tā tālāka virzība nav pieļaujama. CVK esot tā

6institūcija, kas ir tieši iesaistīta vēlētāju iesniegta

7likumprojekta virzīšanā, un varot pārbaudīt, vai konkrēts

8projekts ir pilnīgi izstrādāts un atbilstošs Satversmei.

9Pēc Tiesībsarga ieskata, administratīvo tiesu uzdevums ir uz

10ieinteresēto personu sūdzību pamata pārbaudīt valsts un

11pašvaldību iestāžu un amatpersonu lēmumu un rīkojumu likumību.

12Tas tomēr neizslēdzot iespēju, ka administratīvo tiesu

13izspriešanai tiek nodotas arī citas lietas. Tiesībsargs uzskata,

14ka CVK lēmumu izvērtēšanas funkcija nav nododama Satversmes

15tiesai un nebūtu pieļaujama tāda situācija, ka Satversmes tiesai

16nāktos izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu, bet vēlāk -

17iepriekš jau izvērtētās, taču nu jau spēkā stājušās tiesību

18normas. Tautas nobalsošanas likuma 23.1 pants

19nodrošinot efektīvu tiesību aizsardzības mehānismu, un Senāts

20nepārsniedzot savu kompetenci, kad pārbauda, vai vēlētāju

21iesniegts likumprojekts atbilst juridiskās tehnikas prasībām,

22iekļaujas Latvijas tiesību sistēmā un saskan ar Satversmes normām

23un valsts starptautiskajām saistībām.

1Pieaicinātā persona - Centrālā vēlēšanu

2komisija - norāda, ka tā pieņem lēmumus saskaņā ar likumu

3"Par Centrālo vēlēšanu komisiju" un APL, ievērojot

4pašas īpaši izstrādātu procedūru. CVK locekļi vērtējot vēlētāju

5iesniegta likumprojekta atbilstību Satversmei pēc savas tiesiskās

6apziņas, iepazīstoties ar valsts institūciju un ekspertu

7atzinumos sniegtajiem argumentiem. CVK locekļi esot vienojušies,

8ka atzinumi tiek prasīti no Saeimas Juridiskā biroja, Tieslietu

9ministrijas un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes, kā

10arī citām institūcijām un ekspertiem atkarībā no saņemtā projekta

11jomas un iespējamās ietekmes uz noslēgtajiem starptautiskajiem

12līgumiem.

13CVK piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka CVK

14izmanto savas pilnvaras atbilstoši apstrīdētajā normā dotā

15pilnvarojuma jēgai un mērķim, bet iespēja apstrīdēt CVK lēmumu

16Senātā nodrošina pietiekamu tiesu varas kontroli pār CVK pieņemto

17lēmumu pamatotību un tiesiskumu.

18Līdz brīdim, kad stājās spēkā 2012. gada 8. novembra

19grozījumi, CVK pārbaudījusi, vai iesniegtais likumprojekts

20atbilst juridiskās tehnikas prasībām, vai tā saturs ir

21nepārprotami skaidrs, vai tas nav pretrunā ar augstāka juridiskā

22spēka normatīvajiem aktiem un vai to parakstījuši ne mazāk kā 10

23000 vēlētāju. CVK lēmumi šajā periodā esot pārsūdzēti

24Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Aivars Endziņš

2- piekrīt Saeimas atbildes rakstā sniegtajai argumentācijai un

3uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktā CVK un Senāta

4kompetence nav pretrunā ar Satversmes 1. pantā nostiprināto

5valsts varas dalīšanas principu.

6A. Endziņš norāda, ka no Satversmes izriet prasība izvērtēt,

7vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts.

8Saeima šo Satversmes prasību esot izpildījusi, pieņemot

9apstrīdētās normas, kuras nosaka CVK un Senāta kompetenci vērtēt

10vēlētāju iesniegtos likumprojektus.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Inese

2Nikuļceva - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

31. pantam.

1Pieaicinātās personas - Andris Tolmačovs,

2Aleksandrs Kuzmins un Žanna Kareļina - norāda, ka tautai ir

3jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kas noteiktas

4Saeimai. Taču tautai pašai esot jāizlemj, vai vēlētāju

5iesniegtais likumprojekts ir saderīgs ar demokrātiskas un

6tiesiskas valsts vērtībām. Nevienai iestādei vai amatpersonai

7neesot tiesību apturēt vēlētāju likumdošanas iniciatīvu tāpēc, ka

8vēlētāju iesniegtais likumprojekts varētu būt pretrunā ar

9Satversmi un Latvijas starptautiskajām saistībām. Līdz ar to CVK

10kompetenci vērtēt, vai likumprojekts atbilst Satversmei un

11Latvijas starptautiskajām saistībām, vajagot interpretēt šauri,

12attiecinot to tikai uz gadījumiem, kad šī neatbilstība ir

13acīmredzama, piemēram, kad ir iesniegts likumprojekts, kas paredz

14izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav regulējami, un

15tas ir nepārprotams un skaidrs bez padziļinātas juridiskās

16analīzes. To apliecinot arī CVK 2012. gada 1. novembra lēmumā Nr.

176 un Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 norādītais.

18Pieaicinātās personas arī uzskata, ka nav svarīgi, vai tiesību

19norma ir spēkā esoša likuma vai tikai vēlētāju iesniegta

20likumprojekta sastāvdaļa, - juridiskās analīzes līmenim,

21pārbaudot normas atbilstību Satversmei vai Latvijas

22starptautiskajām saistībām, vajagot būt vienādam.

23Pieaicināto personu viedoklī norādīts, ka apstrīdētās normas

24nenodrošina likumdevēju - tautas un Saeimas - vienlīdzību, jo

25attieksme pret tautu kā pret likumdevēju esot mazāk labvēlīga.

26Proti, vēlētāju iesniegta likumprojekta atbilstība Satversmei vai

27Latvijas starptautiskajām saistībām tiekot pārbaudīta ex

28ante, turklāt to nedarot Satversmes tiesa. Šāds regulējums

29esot pretrunā ar Satversmes 1. pantā nostiprināto demokrātijas

30principu, kā arī tautas suverenitātes principu.

31Secinājumu

32daļa

1Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantā

3nostiprinātajam varas dalīšanas principam. Proti, Pieteikuma

4iesniedzējs uzskata, ka CVK kompetence izvērtēt to, vai vēlētāju

5iesniegtais likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura, kā

6arī Senāta kompetence izskatīt sūdzības par CVK lēmumiem, ar

7kuriem vēlētāju iesniegta likumprojekta reģistrācija atteikta

8tādēļ, ka tas nav pilnībā izstrādāts pēc satura, neatbilst varas

9dalīšanas principam.

1010.1. Apstrīdētās normas attiecas uz likumprojektu un

11Satversmes grozījumu projektu izvērtēšanu pēc formas un pēc

12satura.

13Likumprojekta un Satversmes grozījumu projekta izvērtēšanas

14metodoloģija atšķiras. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka

15Satversme nošķir likumdošanas varu un satversmes varu, turklāt

16tiesībām pieņemt vai grozīt Satversmi ir noteiktas stingrākas

17prasības (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra

18sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 56.1. un 56.2. punktu).

19Pieteikuma iesniedzējs nav vērsies Satversmes tiesā saistībā

20ar apstrīdēto normu piemērošanu tādās lietās, kurās tiek

21izvērtēts CVK lēmums par vēlētāju iesniegtu Satversmes grozījumu

22projektu. Turklāt Pieteikuma iesniedzējs neapstrīd nosacījumu par

23vēlētāju iesniegtu likumprojektu vērtēšanu pēc formas. Tā kā

24Satversmes tiesai jāņem vērā pieteikuma pamatā esošie faktiskie

25apstākļi, izskatāmās lietas ietvaros apstrīdētās normas tiks

26vērtētas vienīgi tiktāl, ciktāl tās attiecas uz vēlētāju

27iesniegtu likumprojektu izvērtēšanu pēc satura.

2810.2. No pieteikumā izklāstītajiem argumentiem izriet,

29ka izskatāmajā lietā apstrīdēto normu atbilstība augstāka

30juridiskā spēka normām vērtējama kopsakarā ar Satversmes tiesas

31nolēmumos paustajām atziņām. Proti, kā tika konstatēts, Lēmumā

32lietā Nr. 2012-03-01 Satversmes tiesa vērtēja Tautas nobalsošanas

33likuma 11. panta pirmās daļas un 25. panta pirmās daļas

34atbilstību Satversmes 1., 77. un 78. pantam. Minētajā lēmumā

35paustas atziņas par vēlētāju iesniegta likumprojekta izvērtēšanu

36un pārbaudi, taču lietas ietvaros expressis verbis netika

37vērtēta izskatāmajā lietā apstrīdēto normu atbilstība

38Satversmei.

39No Lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 izriet arī tas, ka Satversmes

40tiesa ņēmusi vērā Tautas nobalsošanas likuma 2012. gada 8.

41novembra redakciju, kas apstrīdēta izskatāmajā lietā. Tātad,

42ciktāl tiesisko attiecību konteksts nav mainījies, Lēmumā lietā

43Nr. 2012-03-01 izdarītie secinājumi ir attiecināmi arī uz

44izskatāmo lietu.

45Līdz ar to Satversmes tiesai visupirms jānoskaidro, kādas

46prasības vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanai izvirza

47varas dalīšanas princips.

1No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas

2republikas jēdziena visām valsts institūcijām izriet pienākums to

3savstarpējās attiecībās ievērot likumību un varas dalīšanas

4principu, kā arī īstenot savstarpēju uzraudzību, ievērojot likuma

5virsvadības principu un citus tiesiskas valsts principus. Varas

6dalīšanas mērķis ir personas pamattiesību un demokrātiskas valsts

7iekārtas nodrošināšana, garantējot līdzsvaru un savstarpēju

8kontroli starp valsts varas institūcijām (sk., piemēram,

9Satversmes tiesas 2006. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr.

102006-12-01 6.1. punktu).

11Izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību Satversmes 1. pantā

12nostiprinātajiem tiesiskas valsts principiem, jāņem vērā tas, ka

13šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk.

14Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

152006-04-01 15.2. un 15.3. punktu). Varas dalīšanas princips

16nozīmē, ka visa valsts darbība pēc savas būtības funkcionāli ir

17iedalīta trijos darbības veidos jeb valsts varas funkcionālos

18atzaros - likumdošanas varā, izpildvarā un tiesu varā. Trim varas

19atzariem piederīgo valsts institūciju kompetenču sadalījums, kas

20veido varas dalīšanas principa jeb "līdzsvara un

21atsvara" sistēmu, ir noteikts Satversmē. Tomēr Satversme arī

22piešķir Saeimai tiesības varas dalīšanas modeli konkretizēt.

23Satversmes 64. pants noteic, ka Latvijā likumdošanas tiesības

24pieder Saeimai, kā arī tautai Satversmē paredzētajā kārtībā un

25apmēros. Savukārt Satversmes 78. pants nosaka: "Ne mazāk kā

26vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts

27prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai

28likuma projektu, kuru prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to

29nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams

30tautas nobalsošanai." Satversmes tiesa ir norādījusi, ka

31pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas procesā

32uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie konstitucionālās

33iekārtas institucionālās jomas (sk. Satversmes tiesas 2009.

34gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 12. punktu un 2012.

35gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

362012-03-01 17. punktu).

37Latvijas valsts kompetenci varas konstitucionālās institūcijas

38var īstenot pašas vai izveidot šim nolūkam valsts pārvaldes

39iestādes. Līdz ar to visos sabiedrības un valsts dzīves

40jautājumos, ciktāl to tiesiskais regulējums pamatojas Satversmes

41prasībās, kādai no valsts varas konstitucionālajām institūcijām

42vai to izveidotajām valsts pārvaldes iestādēm ir kompetence

43rīkoties un risināt attiecīgo jautājumu. Tātad Satversmei atbilst

44tikai tāda tiesiskā situācija, ka vismaz vienai valsts varas

45konstitucionālajai institūcijai vai tās izveidotai valsts

46pārvaldes iestādei ir pienākums nodrošināt Satversmes prasību

47ievērošanu (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra

48lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 19.2.

49punktu).

50Satversmes tiesa arī norādījusi, ka Satversmes 1. pants

51atsevišķos gadījumos, kad to prasa citu konstitucionālo normu

52ievērošana un kad citādi nav iespējams nodrošināt pienācīgu

53pārvaldību, pilnvaro Saeimu veidot neatkarīgu institūciju. Ja

54likumdevējs, izmantojot Satversmes 57. pantā paredzētās tiesības

55ar likumu noteikt valsts iestāžu savstarpējās attiecības, kādu

56valsts pārvaldes iestādi atbrīvo no padotības Ministru kabinetam,

57tad tam ir jāparedz citāds, bet ne mazāk efektīvs šīs iestādes

58darbības uzraudzības modelis (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

5916. oktobra sprieduma lietā Nr. 2006-05-01 16.-16.4. punktu un

602012. gada 8. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

612011-18-01 17.2. punktu).

62Varas dalīšanas princips nosaka arī tiesu varas kontroli pār

63likumdevēja un izpildu varu. Satversmes tiesa secinājusi, ka

64tiesu varas uzdevums ir nodrošināt, lai, izskatot konkrētu lietu,

65tiktu garantēta Satversmes normu, likumu un citu normatīvo aktu

66īstenošana, vispārējo tiesību principu ievērošana, kā arī

67aizsargātas cilvēka tiesības un brīvības. Tiesiskā valstī tieši

68tiesas ir atzīstamas par efektīvāko mehānismu, kas, izvērtējot

69katru gadījumu individuāli, var konstatēt, vai ir ievērots

70saprātīgs līdzsvars starp konkrētās personas tiesībām un

71sabiedrības interesēm (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 13.

72oktobra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-09-01

7312. punktu un 2011. gada 13. decembra lēmuma par tiesvedības

74izbeigšanu lietā Nr. 2011-15-01 7. punktu).

75Tādējādi Satversmē paredzētā varas

76dalīšanas principa mērķis ir nodrošināt demokrātiskas un

77tiesiskas valsts pamatvērtību īstenošanu un aizsardzību.

1Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas

2pamatnoteikumi ir ietverti Satversmes 78.-80. pantā. Taču

3Satversmē, ņemot vērā tās lakonisko stilu, vēlētāju likumdošanas

4iniciatīva nav aplūkota detalizēti. Tāpēc Tautas nobalsošanas

5likumā ir noteikta Satversmes 78. pantā paredzēto tiesību

6īstenošanas kārtība, kas konkretizē vēlētāju likumdošanas

7iniciatīvas subjekta - vienas desmitās daļas vēlētāju - tiesības.

8Turklāt no Satversmes 1. un 78. panta izrietošais Saeimas

9konstitucionālais pienākums noteikt skaidru regulējumu vēlētāju

10likumdošanas iniciatīvas un tautas nobalsošanas īstenošanai

11ietver arī nepieciešamību izveidot Satversmes 78. panta prasību

12ievērošanas pārbaudes mehānismu, jo arī pilsoņu kopums kā viens

13no likumdevējiem nav tiesīgs pārkāpt Satversmi (sk. Satversmes

14tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 9.

15punktu un 2012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības

16izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 16., 18.3. un 19.1.

17punktu).

1812.1. Satversmes 78. panta izpratnē likumdošanas

19process sākas tad, kad Valsts prezidents iesniedz Saeimai vienas

20desmitās daļas vēlētāju pilnībā izstrādātu likumprojektu.

21Savukārt vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošana sākas jau

22agrāk atbilstoši Tautas nobalsošanas likumā noteiktajai

23kārtībai.

24Lai likumprojektu iesniegtu Saeimai, jāsavāc vienas desmitās

25daļas vēlētāju paraksti. Nepieciešamais likumprojekta

26atbalstītāju skaits tiek aprēķināts no pēdējās Saeimas vēlēšanās

27balsstiesīgo pilsoņu skaita. Tātad, lai konstituētos Satversmē

28paredzētais subjekts - viena desmitā daļa vēlētāju, jāsavāc

29ievērojams balsstiesīgo pilsoņu parakstu skaits. Šim procesam

30nepieciešami privātie un valsts budžeta līdzekļi, kā arī citi

31resursi. Saskaņā ar Tautas nobalsošanas likuma pārejas noteikumu

324. punktu pirmajā parakstu vākšanas kārtā 30 000 vēlētāju

33paraksti ir jāapliecina pie zvērināta notāra vai bāriņtiesā, kas

34veic notariālas darbības. Savukārt otro parakstu vākšanas kārtu

35nodrošina valsts.

36Tādējādi Saeimas konstitucionālais pienākums reglamentēt

37vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanu ir vērsts uz pilsoņu

38kopuma rīcības koordinēšanu, nosakot, piemēram, konkrētus

39parakstu vākšanas termiņus, kā arī uz to, lai pēc iespējas

40efektīvāk tiktu izlietoti privātie un valsts budžeta līdzekļi.

41Tāpat minētais Saeimas pienākums nodrošina Satversmes 78. panta

42prasību ievērošanu šajā procesā, citastarp arī to, lai vēlētāju

43iesniegtais likumprojekts būtu pilnībā izstrādāts.

4412.2. Saskaņā ar šobrīd spēkā esošo regulējumu, proti,

45Tautas nobalsošanas likuma 23. pantu un pārejas noteikumu 4.

46punktu, balsstiesīgo pilsoņu parakstu vākšanai par konkrētu

47likumprojektu tiek izveidota iniciatīvas grupa. Tā var būt

48politiskā partija, politisko partiju apvienība vai ne mazāk kā 10

49vēlētāju izveidota biedrība. Iniciatīvas grupa izstrādāto

50likumprojektu iesniedz CVK. Savukārt CVK, ja tas nepieciešams,

51pieprasa ziņas, paskaidrojumus un atzinumus no valsts un

52pašvaldību institūcijām vai pieaicina ekspertus un 45 dienu laikā

53pieņem vienu no šādiem lēmumiem:

541) reģistrēt likumprojektu;

552) noteikt termiņu iesniegumā un likumprojektā konstatēto

56trūkumu novēršanai;

573) atteikt likumprojekta reģistrāciju, ja iniciatīvas grupa

58neatbilst likuma prasībām vai ja likumprojekts pēc formas vai

59satura nav pilnībā izstrādāts. Šo lēmumu iniciatīvas grupa var

60pārsūdzēt Senātā.

61Tādējādi no apstrīdētā Tautas nobalsošanas likuma 23. panta

62piektās daļas 2. punkta izriet, ka CVK pienākums ir citastarp

63izvērtēt to, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts ir pilnībā

64izstrādāts pēc satura. Savukārt Tautas nobalsošanas likuma

6523.1 panta pirmajā daļā ir noteikts, ka iniciatīvas

66grupa var Senātā pārsūdzēt CVK atteikumu reģistrēt

67likumprojektu.

68Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Saeima ir

69ievērojusi savas rīcības brīvības robežas un apstrīdētajās normās

70vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanai izvirzītās prasības

71atbilst demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām.

1Nosakot tautas nobalsošanas un vēlētāju

2likumdošanas iniciatīvas īstenošanas kārtību, Saeima bauda

3rīcības brīvību, ciktāl Satversmes normas to neierobežo. Tāpat

4Saeimai ir plaša rīcības brīvība gan izvēloties, kurā no

5vairākiem likumiem tā iekļaus attiecīgu regulējumu, gan arī

6jautājumos, kas saistīti ar likumdošanas tehniku viena likuma

7ietvaros (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 19.

8jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu un 2012. gada

919. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

102012-03-01 16. punktu).

11Jau kopš Satversmes pieņemšanas kompetence pārbaudīt vēlētāju

12iesniegta likumprojekta atbilstību Satversmes 78. panta prasībām

13ir uzticēta CVK. Šāda CVK kompetence izriet no Satversmes 78.

14panta, Tautas nobalsošanas likuma, kā arī likuma "Par

15Centrālo vēlēšanu komisiju".

1613.1. CVK saskaņā ar likuma "Par Centrālo vēlēšanu

17komisiju" 1. pantu ir Saeimas izveidota valsts institūcija,

18kas darbojas pastāvīgi. Tās sastāvā ir deviņi locekļi - vēlētāji.

19CVK priekšsēdētāju un septiņus locekļus ievēlē Saeima, bet vienu

20locekli no sava vidus izvirza Augstākā tiesa plēnumā (likuma

21"Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 2. pants).

22CVK nodrošina Tautas nobalsošanas likuma izpildi, kā arī tā

23vienveidīgu un pareizu piemērošanu. Veicot savus pienākumus un

24realizējot savas tiesības, CVK rīkojas spēkā esošo normatīvo aktu

25ietvaros, tostarp atbilstoši Tautas nobalsošanas likuma normām

26(likuma "Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 4. un 8.

27pants).

2813.2. Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 Satversmes tiesa

29atzina, ka CVK kompetencē ietilpst vērtēšana, vai likumprojekts

30atbilst Satversmes 78. pantā paredzētajai prasībai "pilnīgi

31izstrādāts". Savukārt tā ietver prasību, lai likumprojekts

32būtu pilnībā izstrādāts pēc satura. No Satversmes tiesas secinātā

33izriet, ka likumprojektu nevar uzskatīt par pilnīgi izstrādātu no

34satura viedokļa, ja:

351) tas paredz izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu

36nav regulējami;

372) pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Satversmē

38ietvertajām normām, principiem un vērtībām;

393) pieņemšanas gadījumā tas nonāktu pretrunā ar Latvijas

40starptautiskajām saistībām (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

4119. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

422012-03-01 16., 18.3. un 19.3. punktu).

43Arī Venēcijas komisija ir paredzējusi, ka tautas nobalsošanai

44nododamajam likumprojektam jāatbilst augstāka juridiskā spēka

45tiesību normām, starptautiskajām tiesībām un Eiropas Padomes

46principiem (demokrātija, cilvēktiesības un tiesiska valsts).

47Likumprojekti, kas neatbilst šiem nosacījumiem, nebūtu nododami

48tautas nobalsošanai [sk.: Code of Good Practice on

49Referendums, CDL-AD(2007)008rev, Venice, 16-17 March 2007, point

50III.3.

51http://www.venice.coe.int/webforms/documents/?pdf=CDL-AD%282007%29008-e].

52Tā kā iniciatīvas grupas iesniegtā likumprojekta tekstu

53turpmākajā procesā vairs nevar grozīt, ir jānodrošina tas, lai

54tautas nobalsošanai netiktu virzīts tāds projekts, kas ir

55pretrunā ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām.

56Turklāt Saeimas izraudzītajam vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

57īstenošanas mehānismam jānodrošina tas, lai minētajām vērtībām

58neatbilstoša likumprojekta virzība tiktu apturēta pēc iespējas

59savlaicīgi. Ja tautas nobalsošanai regulāri tiktu nodoti

60nekvalitatīvi vai nekonstitucionāli likumprojekti, tad tiktu

61nivelēta pati vēlētāju likumdošanas iniciatīvas ideja un ar laiku

62varētu samazināties vēlētāju pilsoniskā aktivitāte.

63Tādējādi CVK kompetencē ietilpst

64vēlētāju iesniegtu likumprojektu izvērtēšana pēc satura.

1Būtiski ir noskaidrot, ciktāl sniedzas CVK

2kompetence izvērtēt vēlētāju iesniegtos likumprojektus pēc

3satura. Satversmes tiesa secinājusi, ka tautai ir jāspēj ietekmēt

4lēmumu pieņemšanu valstī. Tautas gribai ir jābūt valsts varas

5pamatā, jābūt valsts varas avotam. Tautas suverenitāte Latvijā

6tiek īstenota arī ar tādiem tiešās demokrātijas elementiem kā

7tautas nobalsošana vai vēlētāju likumdošanas iniciatīva (sk.

8Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā Nr.

92008-40-01 11. punktu).

1014.1. Pieteikuma iesniedzējs vērš uzmanību uz to, ka

11CVK locekļi parasti ir pēc paritātes principa politisko partiju

12izvirzītas personas. Tāpēc, piešķirot CVK kompetenci saturiski

13vērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu, Saeima varot netieši

14ietekmēt šīs iniciatīvas tālāko virzību (sk. lietas materiālu

151. sēj. 9. un 18. lpp.).

16Pēc Satversmes tiesas ieskata, ir svarīgi ņemt vērā to, ka

17saskaņā ar likuma "Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 1.

18pantu CVK tiek izveidota pēc katrām Saeimas vēlēšanām. CVK

19sastāvs atspoguļo to politisko partiju spektru, kuru biedrus

20balsstiesīgo pilsoņu vairākums ir vēlējies redzēt kā savus

21priekšstāvjus. Turklāt CVK savā darbībā jāievēro Satversme un

22citi normatīvie tiesību akti.

23Tomēr jāņem vērā arī tas, ka vēlētāju iesniegtie likumprojekti

24konkrētajā brīdī var neatbilst Saeimā pārstāvēto politisko

25partiju programmām vai politiskajām prioritātēm. Tādējādi

26vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir viens no

27mehānismiem, kas aizsargā viņu intereses un tiesības, kā arī ļauj

28suverēnās varas nesējai - tautai - izteikt savu viedokli par

29konkrēta likuma pieņemšanas nepieciešamību. Satversmes sapulces

30deputāts Rainis norādījis: "Referendums nozīmē, ka tauta

31nevien savos priekšstāvjos, kurus viņa ir sūtījusi vēlēšanās, bet

32arī tieši var izteikt savas domas. Šī domu izteikšana ir arī

33civilizētā, pilsoniskā valstī diezgan aprobežota, bet ne tik

34tālu, ka tautas griba vairs neizteiktos." Savukārt deputāts

35Kārlis Dzelzītis izteicis viedokli, ka "tautas iniciatīva un

36referendums ir tiešām uzskatāmi kā visai derīgi papildinājumi pie

37parlamentārās sistēmas [..] pieņemot tautas iniciatīvu, ir dota

38iespēja zināmam vēlētāju skaitam griezties ar priekšlikumu izdot

39tādu vai citādu likumu, kas nāk uz balsošanu" (Latvijas

40Satversmes sapulces IV sesijas 5. sēdes 1921. gada 28. septembra

41stenogramma un 19. sēdes 1921. gada 8. novembra

42stenogramma).

43Tādējādi vēlētāju likumdošanas iniciatīvas tiesības ir

44nozīmīgs instruments, ar kura palīdzību tauta - suverēns - var

45darboties kā likumdevējs.

4614.2. No Lēmuma lietā Nr. 2012-03-01 izriet, ka Saeimai

47nedrīkstētu tikt iesniegts tāds vēlētāju izstrādāts

48likumprojekts, kas acīmredzami neatbilst augstāka juridiskā spēka

49tiesību normām. Savukārt to, vai iesniegtais likumprojekts ir

50saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatvērtībām,

51izlemj pati tauta, paužot savu viedokli tautas nobalsošanā

52(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19. decembra lēmuma par

53tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01 22. punktu).

54Izskatāmajā lietā pieaicinātās personas kopumā piekritušas, ka

55CVK ir tiesības saturiski izvērtēt vēlētāju iesniegtus

56likumprojektus, ņemot vērā Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 norādītās

57vadlīnijas. Tomēr kā kritērijs tam, kādā apjomā CVK būtu jāvērtē

58vēlētāju iesniegta likumprojekta atbilstība Satversmei pēc

59satura, vairākos viedokļos minēta iespējamās neatbilstības

60"acīmredzamība". Piemēram, Tiesībsargs norādījis, ka

61nav pieļaujama tāda likumprojekta tālāka virzība, kurš

62acīmredzami ir pretrunā ar Satversmi. Savukārt I. Nikuļceva

63izteikusi viedokli, ka CVK kā valsts institūcijai nav piešķirama

64pārlieku plaša rīcības brīvība (sk. lietas materiālu 1. sēj.

65194. lpp. un 2. sēj. 7. lpp.).

6614.3. Satversmes tiesa secina, ka juridiskais

67izvērtējums tam, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts uzskatāms

68par pilnīgi izstrādātu Satversmes 78. panta izpratnē, ir

69nošķirams no likumprojekta lietderības un pieņemamības jeb

70politiskā izvērtējuma, ko var veikt vienīgi likumdevējs - Saeima

71vai tauta. Ņemot vērā CVK veidošanas mērķi un kompetenci, tai

72jāveic vienīgi likumprojekta juridiskā izvērtēšana. Turklāt CVK

73var nereģistrēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu tikai tad, ja

74tas acīmredzami saturiski neatbilst Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01

75Satversmes tiesas norādītajām vadlīnijām.

76Arī tiesību zinātnē norādīts, ka no Satversmes 78. panta

77izrietošais pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegtu likumprojektu

78nenozīmē, ka CVK būtu tiesības vērtēt šo projektu pēc tā, vai tas

79atzīstams "par labu un vēlamu". Šajā ziņā likumprojekta

80iesniedzējiem "ir pilnīga brīvība" (sk.: Dišlers K.

81Vai Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt

82iesniegtos likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5,

83135.-136. sleja). Tomēr ticis atzīts arī tas, ka jautājumos,

84kas nav izlemjami likumdošanas ceļā, vēlētāju likumdošanas

85iniciatīva nav īstenojama (sk.: Dišlers K. Vēl viens

86ierosinājums, pie tam nekonstitucionāls. Tautas Tiesības, 1927.

87gada 15. jūnijs, Nr. 11/12, 331. lpp.).

88Tādējādi CVK ir jāreģistrē ikviens vēlētāju iesniegts

89likumprojekts, lai varētu sākties parakstu vākšanas procedūra,

90izņemot gadījumus, kad likumprojekts acīmredzami nav pilnībā

91izstrādāts pēc satura. Savukārt vēlētāji savu vērtējumu par

92likumprojektu var izteikt parakstu vākšanas procesā, bet pēc tam

93- tautas nobalsošanā. Pretēja Satversmei, kā arī demokrātiskas un

94tiesiskas valsts pamatvērtībām būtu tāda Tautas nobalsošanas

95likuma 23. panta piektās daļas 2. punkta interpretācija, kas

96ļautu CVK nesamērīgi ierobežot vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

97tiesības. Šāda interpretācija padarītu vēlētāju likumdošanas

98iniciatīvas tiesības neefektīvas un būtu pretrunā ne tikai ar

99varas dalīšanas principu, bet arī ar tautas suverenitātes

100principu. Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka Saeima, nosakot

101CVK kompetenci, savas rīcības brīvības robežas ir ievērojusi.

102Līdz ar to Tautas nobalsošanas

103likuma 23. panta piektās daļas 2. punkts atbilst Satversmes 1.

104pantam.

1Izvērtējot prasības attiecībā uz vēlētāju

2likumdošanas iniciatīvas īstenošanu, jānoskaidro, vai šajā

3procesā tiek nodrošinātas likumprojekta iniciatoru likumiskās

4intereses un vai šis process ir tiesisks.

5Satversmes tiesa Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 secināja: nav

6pamatots pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka nepastāv vēlētāju

7likumdošanas iniciatīvas īstenošanā iesaistīto valsts institūciju

8pieņemto lēmumu tiesiskuma izvērtēšanas mehānisms. Lēmumā

9norādīts, ka attiecībā uz CVK pieņemto lēmumu pārsūdzēšanu likuma

10"Par Centrālo vēlēšanu komisiju" 13. pantā ir noteikts,

11ka arī CVK lēmumi, kuru pārsūdzēšanas kārtība attiecīgajā likumā

12nav noteikta, ir pārsūdzami tiesā Administratīvā procesa likumā

13noteiktajā kārtībā. Turklāt ar 2012. gada 8. novembra grozījumiem

14Tautas nobalsošanas likumā ietverts 23.1 pants, kurš

15paredz, ka CVK lēmumu atteikt likumprojekta reģistrāciju

16iniciatīvas grupa var pārsūdzēt Senātā (sk. Satversmes tiesas

172012. gada 19. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

18Nr. 2012-03-01 20. punktu). Tādējādi tika secināts, ka

19tiesiskuma izvērtēšanas mehānismam ir jābūt un tas arī

20pastāv.

21Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Senāts, izvērtējot

22pārsūdzēto CVK lēmumu atteikt vēlētāju iesniegta likumprojekta

23reģistrāciju, nav tiesīgs izvērtēt šā likumprojekta saturu.

24Tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšana esot ekskluzīva

25Satversmes tiesas kompetence. Turklāt Senātam esot jāvērtē ne

26tikai CVK lēmumu pieņemšanas procesa tiesiskums, bet arī tajos

27ietvertie argumenti pēc būtības (sk. lietas materiālu 1. sēj.

2810. lpp.).

2915.1. Saeimai ir tiesības nodot administratīvās tiesas

30kompetencē arī tādu lietu izskatīšanu, kuru raksturs nav šauri

31administratīvi tiesisks. Turklāt no likuma "Par Centrālo

32vēlēšanu komisiju" 13. panta izriet, ka CVK ir institūcija,

33kurai APL normas un principi ir saistoši.

34Var piekrist Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

35apstrīdētās normas neparedz tādu regulējumu, kādu iepriekš Tautas

36nobalsošanas likums nebūtu paredzējis (sk. lietas materiālu 1.

37sēj. 38. lpp.). Lēmumā lietā Nr. 2012-03-01 tika secināts, ka

38pat pirms 2012. gada 8. novembra grozījumu spēkā stāšanās CVK

39bija pienākums izvērtēt to, vai vēlētāju iesniegtie likumprojekti

40ir pilnībā izstrādāti pēc satura, savukārt CVK lēmums bija

41pārsūdzams administratīvajā tiesā Administratīvā procesa likumā

42noteiktajā kārtībā.

43Ietverot Tautas nobalsošanas likumā 23.1 pantu,

44tika precizēta kārtība, kādā pārsūdzams CVK lēmums atteikt

45vēlētāju iesniegta likumprojekta reģistrāciju. Proti, šī

46kompetence tika nodota Senātam, kas lietu izskata kā pirmās

47instances tiesa. Lai procesu padarītu efektīvāku un ātrāku, ir

48saīsināts CVK lēmuma izskatīšanas procesuālais termiņš un

49noteikts, ka Senāta lēmums nav pārsūdzams. Arī starpkaru periodā

50CVK lēmumu tiesiskumu pārbaudīja Senāts.

51Apspriežot likumprojektu, ar kuru bija paredzēts Tautas

52nobalsošanas likumu papildināt ar 23.1 pantu, tika

53izskatīta arī iespēja nodot Administratīvās apgabaltiesas

54kompetencē tādu CVK lēmumu pārbaudi, ar kuriem atteikta vēlētāju

55iesniegtu likumprojektu reģistrācija. Augstākās tiesas senatore

56Dr. iur. Jautrīte Briede Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada

5722. maija sēdē norādīja, ka tā ir politiska izšķiršanās, kura

58līmeņa tiesai šo kompetenci nodot, un "protams, Senāts to

59var darīt, tāpat kā attiecībā uz vēlēšanām". Tāpat viņa

60norādīja, ka attaisnojami būtu administratīvās tiesas pārbaudei

61nodot tikai tos CVK lēmumus, ar kuriem atteikta likumprojektu

62reģistrācija, jo šie lēmumi galīgi izbeidz vēlētāju likumdošanas

63iniciatīvas īstenošanas procesu un "administratīvajā procesā

64ir svarīgi pārbaudīt to, kas pieliek [kādam procesam]

65punktu". Savukārt, diskutējot par pierādīšanas pienākumu, J.

66Briede izteica viedokli, ka Senātam šādā gadījumā citastarp būtu

67jāvērtē vēlētāju iesniegtā likumprojekta atbilstība Satversmei un

68tas vairāk būtu interpretācijas jautājums, tāpēc īsti par

69pierādījumiem šajā procesā nevarot runāt (sk. lietas

70materiāliem pievienoto Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada

7122. maija sēdes audioierakstu).

7215.2. Ikvienam tiesību piemērotājam Satversme ir

73jāpiemēro tieši un nepastarpināti. Satversmes tiesa ir

74secinājusi, ka tieši vispārējās jurisdikcijas tiesu un

75administratīvo tiesu pienākums ir pārbaudīt, kā tiesību

76piemērotājs atklājis tiesību aktos lietota augstas juridiskās

77abstrakcijas pakāpes jēdziena saturu un vai šāds tiesību normas

78piemērošanas rezultāts ir saderīgs ar tiesiskas un demokrātiskas

79valsts pamatprincipiem (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 19.

80decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-03-01

8118.2. punktu). Arī Saeimas Juridiskā biroja vadītājs Gunārs

82Kusiņš Saeimas Juridiskās komisijas 2012. gada 22. maija sēdē

83norādīja, ka ar Tautas nobalsošanas likuma 23.1 pantu

84Senāta rīcībā netiek nodoti jauni instrumenti, jo Senāts jau

85piemēro Satversmē nostiprinātos vispārējos tiesību principus

86(sk. lietas materiāliem pievienoto Saeimas Juridiskās

87komisijas 2012. gada 22. maija sēdes audioierakstu).

8815.3. Satversmes tiesai ir ekskluzīva kompetence atzīt

89tiesību normas par neatbilstošām augstāka juridiskā spēka tiesību

90normām un spēkā neesošām. Tomēr tiesību normu atbilstību augstāka

91juridiskā spēka tiesību normām izvērtē ne tikai Satversmes tiesa.

92Arī administratīvajai tiesai katras lietas ietvaros ir

93jāpārliecinās par piemērojamās tiesību normas atbilstību augstāka

94juridiskā spēka tiesību normām. Tikai tad, ja piemērojamā tiesību

95norma, pēc tiesas ieskata, atbilst Satversmei, tiesa to var

96piemērot. Proti, APL 104. panta pirmā daļa paredz, ka

97administratīvā tiesa šaubu gadījumā pārbauda, vai iestādes

98piemērotā vai administratīvajā tiesas procesā piemērojamā tiesību

99norma atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saskaņā ar

100šā panta otro daļu tiesa, ja tā uzskata, ka tiesību norma

101neatbilst Satversmei vai starptautisko tiesību normai, tiesvedību

102lietā aptur un nosūta motivētu pieteikumu Satversmes tiesai.

103Turklāt APL 104. panta trešā daļa nosaka: ja par neatbilstošu

104likumam vai tieši piemērojamam vispārējam tiesību principam

105atzīts zemāka juridiskā spēka normatīvais akts, tad tiesai

106jāpiemēro šis likums vai vispārējais tiesību princips. Par to, ka

107administratīvā tiesa vismaz netieši vērtē tiesību normu

108konstitucionalitāti, liecina arī pieteikums, pēc kura tika

109ierosināta izskatāmā lieta.

110Tādējādi tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšana

111ietilpst arī administratīvo tiesu kompetencē. Ar apstrīdēto normu

112- Tautas nobalsošanas likuma 23.1 panta pirmo daļu -

113Senātam un administratīvajai tiesai nav noteikta jauna, iepriekš

114likumā neparedzēta kompetence.

11515.4. Tautas nobalsošanas likuma 23.1 panta

116otrajā daļā noteikts, ka Senāts lietu izskata kā pirmās instances

117tiesa. Savukārt saskaņā ar APL 105. panta pirmo daļu pirmās

118instances tiesa lietu izskata pēc būtības. Tādējādi nedz

119apstrīdētās normas, nedz arī kāda cita norma neparedz Senāta

120kompetences ierobežošanu tikai ar CVK lēmuma pieņemšanas procesa

121izvērtēšanu.

122Ņemot vērā šajā spriedumā secināto, Senātam būtu jānoskaidro

123tas, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts patiešām un

124acīmredzami nav pilnībā izstrādāts pēc satura, kā to atzinusi

125CVK, un vai CVK lēmumā likumprojekta neatbilstība attiecīgajai

126prasībai ir juridiski argumentēta. Tādējādi Senātam ir jāizvērtē,

127vai CVK konkrētajā gadījumā, pieņemot lēmumu atteikt vēlētāju

128iesniegta likumprojekta reģistrāciju, nav pārkāpusi savas

129kompetences robežas. Arī J. Briede Saeimas Juridiskās komisijas

1302012. gada 22. maija sēdē norādīja: tā kā CVK, iespējams, nav

131politiski pilnīgi neitrāla, ir tikai saprātīgi, ka tās lēmumus

132pārbauda tiesa, kas visus jautājumus izskata maksimāli politiski

133neitrāli (sk. lietas materiāliem pievienoto Saeimas Juridiskās

134komisijas 2012. gada 22. maija sēdes audioierakstu).

135Satversmes tiesa secina, ka tiesas kontrole var nodrošināt to,

136lai CVK lēmumi būtu pamatoti un tiktu pieņemti likuma ietvaros.

137Turklāt jāņem vērā, ka Senātam ir jāizvērtē nevis spēkā esošas

138tiesību normas, bet gan tas, vai vēlētāju iesniegtais

139likumprojekts ir pilnībā izstrādāts pēc satura. Kā jau tika

140secināts šā sprieduma 14.3. punktā, CVK ir jāreģistrē visi

141vēlētāju iesniegtie likumprojekti, izņemot tos, kuri acīmredzami

142nav pilnībā izstrādāti pēc satura. Tādējādi Saeima nav pārkāpusi

143savas rīcības brīvības robežas, paredzot Senāta kompetenci

144izskatīt sūdzības par CVK lēmumiem atteikt vēlētāju iesniegta

145likumprojekta reģistrāciju.

146Līdz ar to Tautas nobalsošanas

147likuma 23.1 panta pirmā daļa atbilst Satversmes 1.

148pantam.

149Nolēmumu

150daļa

151Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

152Satversmes tiesa

153nosprieda:

154atzīt likuma "Par tautas

155nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu

156iniciatīvu" 23. panta piektās daļas 2. punktu un 23.1 panta

157pirmo daļu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 1.

158pantam.

159Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

160Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

161Tiesas sēdes priekšsēdētājs

162G.Kūtris