2. pants

1Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs (turpmāk

2- Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums,

3ciktāl tas neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

4noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības

5aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, ir

6pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

71. pantā nostiprināto tiesiskuma principu un tiesiskās drošības

8principu, kā arī Satversmes 66. pantā nostiprināto ilgtspējas

9principu. Šāda pretruna radot būtisku valsts un sabiedrības

10interešu apdraudējumu.

11Likumdevējs neesot ievērojis tiesiskuma principu, jo atvēlētā

12valsts budžeta līdzekļu daļa neatbilstot Veselības aprūpes

13finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktajam,

14proti, likumdevējs neesot respektējis paša pieņemto tiesību

15normu.

16Likumdevējs neesot ievērojis tiesiskās drošības principu.

17Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

18punktā likumdevējs devis sabiedrībai skaidru apsolījumu triju

19gadu garumā konkrētā apmērā paaugstināt veselības aprūpes

20darbinieku darba samaksu. Veselības aprūpes finansēšanas likuma

21pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais finansējuma apmērs esot

22vērtējams nevis kā valsts budžeta sastādīšanas vadlīnija vai

23princips, bet gan kā tiesību norma, kas budžeta gada ietvaros

24nosaka konkrētu summu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

25paaugstināšanai - vidēji 20 % apmērā. Apstrīdētais regulējums

26izjaucot tiesisko skaidrību, turklāt Veselības aprūpes

27finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkta neievērošanas

28dēļ mazinoties ārstniecības personu un pārējās sabiedrības

29uzticēšanās valstij.

30Likumdevējs esot pārkāpis arī ilgtspējas principu. No Latvijas

31vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas un attīstības plānošanas

32dokumentiem - Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027.

33gadam (NAP2027) un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas

34līdz 2030. gadam (Latvija 2030) - izrietot, ka veselības aprūpes

35sistēmas attīstība ir viena no galvenajām valsts prioritātēm.

36Veselības aprūpe neesot iedomājama bez ārstniecības personām.

37Pārāk mazs veselības aprūpei atvēlētā valsts finansējuma apmērs

38esot šķērslis labāku veselības aprūpes sistēmas darbības

39rezultātu sasniegšanai, jo nozarei nepieciešams pietiekams

40finansējums darbaspēka piesaistei un noturēšanai. Apstrīdētajā

41regulējumā paredzētā valsts budžeta līdzekļu daļa esot uz pusi

42mazāka, nekā noteikts Veselības aprūpes finansēšanas likuma

43pārejas noteikumu 11. punktā, tādējādi esot apdraudēta nozares

44attīstība un negatīvi ietekmēta kopējā sabiedrības interese -

45kvalitatīva veselības aizsardzība - un līdz ar to arī valsts

46ilgtspēja.

47Valsts budžeta veidošanā konstitucionālajām institūcijām esot

48svarīgi panākt tā līdzsvarotību, ņemot vērā valsts ekonomiskās

49iespējas. Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī neesot pieļaujams

50tas, ka likumdevējs ignorē paša pieņemtas tiesību normas, īpaši

51tādas, kuru izpilde ir cieši saistīta ar ilgtspējīgu sabiedrības

52un valsts labklājības attīstību. Atbilstoši ilgtspējas principam

53likumdevējam esot jāspēj rast pienācīgu līdzsvaru starp

54izvirzītajiem mērķiem, pieņemtajām tiesību normām un valsts

55ekonomiskajām iespējām.

56Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

57punkts triju gadu ietvaros paredzot noteiktas naudas summas

58konkrēta prioritāra mērķa sasniegšanai. Atbilstoši racionāla

59likumdevēja principam Saeimai esot pienākums nepieņemt

60savstarpēji pretrunīgus likumus. Līdz ar to Saeimai, lemjot par

61valsts budžetu 2020. gadam un secinot, ka tas nesader ar

62Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

63punktu, atbilstoši labas likumdošanas principam vajadzējis šo

64pārejas noteikumu punktu izslēgt no tiesību sistēmas.