2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs (turpmāk

- Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka apstrīdētais regulējums,

ciktāl tas neparedz Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

noteikumu 11. punktā noteikto valsts finansējumu veselības

aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā, ir

pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

1. pantā nostiprināto tiesiskuma principu un tiesiskās drošības

principu, kā arī Satversmes 66. pantā nostiprināto ilgtspējas

principu. Šāda pretruna radot būtisku valsts un sabiedrības

interešu apdraudējumu.

Likumdevējs neesot ievērojis tiesiskuma principu, jo atvēlētā

valsts budžeta līdzekļu daļa neatbilstot Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktajam,

proti, likumdevējs neesot respektējis paša pieņemto tiesību

normu.

Likumdevējs neesot ievērojis tiesiskās drošības principu.

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punktā likumdevējs devis sabiedrībai skaidru apsolījumu triju

gadu garumā konkrētā apmērā paaugstināt veselības aprūpes

darbinieku darba samaksu. Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais finansējuma apmērs esot

vērtējams nevis kā valsts budžeta sastādīšanas vadlīnija vai

princips, bet gan kā tiesību norma, kas budžeta gada ietvaros

nosaka konkrētu summu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas

paaugstināšanai - vidēji 20 % apmērā. Apstrīdētais regulējums

izjaucot tiesisko skaidrību, turklāt Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkta neievērošanas

dēļ mazinoties ārstniecības personu un pārējās sabiedrības

uzticēšanās valstij.

Likumdevējs esot pārkāpis arī ilgtspējas principu. No Latvijas

vidēja termiņa un ilgtermiņa politikas un attīstības plānošanas

dokumentiem - Latvijas Nacionālā attīstības plāna 2021.-2027.

gadam (NAP2027) un Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas

līdz 2030. gadam (Latvija 2030) - izrietot, ka veselības aprūpes

sistēmas attīstība ir viena no galvenajām valsts prioritātēm.

Veselības aprūpe neesot iedomājama bez ārstniecības personām.

Pārāk mazs veselības aprūpei atvēlētā valsts finansējuma apmērs

esot šķērslis labāku veselības aprūpes sistēmas darbības

rezultātu sasniegšanai, jo nozarei nepieciešams pietiekams

finansējums darbaspēka piesaistei un noturēšanai. Apstrīdētajā

regulējumā paredzētā valsts budžeta līdzekļu daļa esot uz pusi

mazāka, nekā noteikts Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumu 11. punktā, tādējādi esot apdraudēta nozares

attīstība un negatīvi ietekmēta kopējā sabiedrības interese -

kvalitatīva veselības aizsardzība - un līdz ar to arī valsts

ilgtspēja.

Valsts budžeta veidošanā konstitucionālajām institūcijām esot

svarīgi panākt tā līdzsvarotību, ņemot vērā valsts ekonomiskās

iespējas. Tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī neesot pieļaujams

tas, ka likumdevējs ignorē paša pieņemtas tiesību normas, īpaši

tādas, kuru izpilde ir cieši saistīta ar ilgtspējīgu sabiedrības

un valsts labklājības attīstību. Atbilstoši ilgtspējas principam

likumdevējam esot jāspēj rast pienācīgu līdzsvaru starp

izvirzītajiem mērķiem, pieņemtajām tiesību normām un valsts

ekonomiskajām iespējām.

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punkts triju gadu ietvaros paredzot noteiktas naudas summas

konkrēta prioritāra mērķa sasniegšanai. Atbilstoši racionāla

likumdevēja principam Saeimai esot pienākums nepieņemt

savstarpēji pretrunīgus likumus. Līdz ar to Saeimai, lemjot par

valsts budžetu 2020. gadam un secinot, ka tas nesader ar

Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11.

punktu, atbilstoši labas likumdošanas principam vajadzējis šo

pārejas noteikumu punktu izslēgt no tiesību sistēmas.