3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

Gadskārtējā valsts budžeta pieņemšanas ietvaros izšķiršanās par

politiski lietderīgāko risinājumu atbilstoši Satversmes 66. panta

pirmajai daļai esot Saeimas kompetencē. Satversmes tiesai neesot

piešķirta kompetence izvērtēt, kādā apmērā 2020. gadā bija

piešķirams valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba

samaksas paaugstināšanai, jo tas esot politisks jautājums.

Saeima atzīst, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētais līdzekļu

apjoms neatbilst Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

noteikumu 11. punktā noteiktajam. Taču Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais

uzdevums esot aplūkojams kopsakarā ar citām tiesību normām.

Ministru kabinetam vajadzējis ievērot citos likumos noteiktās un

no valsts starptautiskajām saistībām izrietošās pieļaujamā valsts

budžeta deficīta un fiskālās politikas prasības un principus,

panākt vispārēju ekonomisko līdzsvaru un gādāt par to, lai valsts

budžeta programmas nodrošinātu attīstības plānošanas dokumentos

izvirzīto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšanu. Turklāt valsts

budžets primāri esot politikas plānošanas dokuments valsts

finanšu jomā.

Apstrīdētais regulējums atbilstot tiesiskās noteiktības

principam. Tas esot pietiekami skaidrs, un no tā esot iespējams

izsecināt, cik liels valsts finansējums tika piešķirts veselības

aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā.

Apstrīdētais regulējums nevienai konkrētai personai neradot

subjektīvas tiesības, bet tikai nosakot konkrētajam mērķim

piešķiramo valsts finansējumu. Arī Veselības aprūpes finansēšanas

likuma pārejas noteikumu 11. punkts nevienai personai neradot

subjektīvas tiesības uz valsts finansējumu vai šā finansējuma

pieaugumu. Šajā normā esot noteikts uzdevums Ministru kabinetam,

un tā neesot nepārprotami vērsta uz konkrētu, identificējamu

tiesību piešķiršanu konkrētām personām. Tādēļ Veselības aprūpes

finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts neesot varējis

radīt veselības aprūpes darbiniekiem tiesisko paļāvību uz

attiecīgu valsts finansējuma pieaugumu.

Apstrīdētā regulējuma pieņemšanā esot ievēroti likumprojekta

izskatīšanas procesuālie noteikumi. Savukārt nesaskaņa starp

apstrīdēto regulējumu un Veselības aprūpes finansēšanas likuma

pārejas noteikumu 11. punktu neesot radījusi būtisku valsts un

sabiedrības interešu apdraudējumu, jo tā nevienai

konstitucionālajai institūcijai neesot liegusi pildīt tai

Satversmē noteiktos uzdevumus un funkcijas un neesot ierobežojusi

nevienas personas pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētais

regulējums atbilstot tiesiskuma principam.

Gadskārtējam valsts budžetam vajagot būt vērstam uz

demokrātiskas tiesiskas valsts ilgtspējīgu attīstību, tomēr šā

mērķa izpilde esot tiesībpolitisks jautājums, kas neesot

pārbaudāms ar juridiskiem apsvērumiem.