3. pants

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - lūdz izbeigt tiesvedību lietā, pamatojoties uz

3Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu.

4Gadskārtējā valsts budžeta pieņemšanas ietvaros izšķiršanās par

5politiski lietderīgāko risinājumu atbilstoši Satversmes 66. panta

6pirmajai daļai esot Saeimas kompetencē. Satversmes tiesai neesot

7piešķirta kompetence izvērtēt, kādā apmērā 2020. gadā bija

8piešķirams valsts finansējums veselības aprūpes darbinieku darba

9samaksas paaugstināšanai, jo tas esot politisks jautājums.

10Saeima atzīst, ka apstrīdētajā regulējumā paredzētais līdzekļu

11apjoms neatbilst Veselības aprūpes finansēšanas likuma pārejas

12noteikumu 11. punktā noteiktajam. Taču Veselības aprūpes

13finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punktā noteiktais

14uzdevums esot aplūkojams kopsakarā ar citām tiesību normām.

15Ministru kabinetam vajadzējis ievērot citos likumos noteiktās un

16no valsts starptautiskajām saistībām izrietošās pieļaujamā valsts

17budžeta deficīta un fiskālās politikas prasības un principus,

18panākt vispārēju ekonomisko līdzsvaru un gādāt par to, lai valsts

19budžeta programmas nodrošinātu attīstības plānošanas dokumentos

20izvirzīto mērķu un plānoto rezultātu sasniegšanu. Turklāt valsts

21budžets primāri esot politikas plānošanas dokuments valsts

22finanšu jomā.

23Apstrīdētais regulējums atbilstot tiesiskās noteiktības

24principam. Tas esot pietiekami skaidrs, un no tā esot iespējams

25izsecināt, cik liels valsts finansējums tika piešķirts veselības

26aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai 2020. gadā.

27Apstrīdētais regulējums nevienai konkrētai personai neradot

28subjektīvas tiesības, bet tikai nosakot konkrētajam mērķim

29piešķiramo valsts finansējumu. Arī Veselības aprūpes finansēšanas

30likuma pārejas noteikumu 11. punkts nevienai personai neradot

31subjektīvas tiesības uz valsts finansējumu vai šā finansējuma

32pieaugumu. Šajā normā esot noteikts uzdevums Ministru kabinetam,

33un tā neesot nepārprotami vērsta uz konkrētu, identificējamu

34tiesību piešķiršanu konkrētām personām. Tādēļ Veselības aprūpes

35finansēšanas likuma pārejas noteikumu 11. punkts neesot varējis

36radīt veselības aprūpes darbiniekiem tiesisko paļāvību uz

37attiecīgu valsts finansējuma pieaugumu.

38Apstrīdētā regulējuma pieņemšanā esot ievēroti likumprojekta

39izskatīšanas procesuālie noteikumi. Savukārt nesaskaņa starp

40apstrīdēto regulējumu un Veselības aprūpes finansēšanas likuma

41pārejas noteikumu 11. punktu neesot radījusi būtisku valsts un

42sabiedrības interešu apdraudējumu, jo tā nevienai

43konstitucionālajai institūcijai neesot liegusi pildīt tai

44Satversmē noteiktos uzdevumus un funkcijas un neesot ierobežojusi

45nevienas personas pamattiesības. Līdz ar to apstrīdētais

46regulējums atbilstot tiesiskuma principam.

47Gadskārtējam valsts budžetam vajagot būt vērstam uz

48demokrātiskas tiesiskas valsts ilgtspējīgu attīstību, tomēr šā

49mērķa izpilde esot tiesībpolitisks jautājums, kas neesot

50pārbaudāms ar juridiskiem apsvērumiem.