5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 109. pantam. Savukārt apstrīdētās

normas atbilstība Satversmes 91. pantam neesot

vērtējama.

5.1. Tiesībsargs norāda, ka 3. grupas invalīdi,

kuriem invaliditātes pensija piešķirta pirms 1997. gada

1. janvāra, bet kuri turpina strādāt, veikt sociālās

iemaksas un iegūst 2. grupas invaliditāti, un Senāta

norādītā salīdzināmā grupa - sociāli apdrošināti darba ņēmēji,

kas pēc 1997. gada 1. janvāra kļūst par 2. grupas

invalīdiem, - ir personu grupas, uz kurām attiecas būtiski

atšķirīgs tiesiskais regulējums.

Pirmkārt, normatīvie akti neparedzot vidējās apdrošināšanas

iemaksu algas pārrēķināšanu arī tajos gadījumos, kad persona

turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas. Otrkārt, Senāts

salīdzinot invaliditātes pensijas pārrēķināšanu, invaliditātes

grupai mainoties no trešās uz otro, ar invaliditātes pensijas

piešķiršanu no jauna, kam šobrīd normatīvajos aktos noteikts

atšķirīgs tiesiskais regulējums un aprēķināšanas kārtība.

Atbilstoši spēkā esošajam regulējumam invaliditātes grupas maiņa

netiekot uzskatīta par jaunu apdrošināšanas gadījumu. Tādējādi

personas ar 3. grupas invaliditāti, kurām invaliditātes

pensija piešķirta pirms 1997. gada 1. janvāra un kuras

arī pēc šā datuma turpina strādāt, veikt sociālās iemaksas un

iegūst 2. grupas invaliditāti, un sociāli apdrošināti darba

ņēmēji, kuri pēc 1997. gada 1. janvāra iegūst uzreiz

2. grupas invaliditāti, neatrodoties vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Tāpēc apstrīdētās

normas atbilstība Satversmes 91. pantam neesot

vērtējama.

5.2. Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

109. pantam, Tiesībsargs norāda: no Latvijā pastāvošā

sociālās apdrošināšanas modeļa izriet princips, ka sociālās

apdrošināšanas izmaksas ir proporcionālas veiktajām sociālajām

iemaksām. Proti, uz sociālajām iemaksām balstīto pensiju, tostarp

invaliditātes pensiju, apmērs ir atkarīgs no personas ienākumiem,

no kuriem aprēķinātas un veiktas sociālās iemaksas. Tomēr

personām, kurām invaliditātes pensija piešķirta pirms

1997. gada 1. janvāra un kuras arī pēc šā datuma

turpina strādāt un veikt sociālās iemaksas, invaliditātes

pensijas apmērs nav atkarīgs no veikto sociālo iemaksu apmēra.

Tādējādi šīm personām invaliditātes pensijas pārrēķina gadījumā

apstrīdētā norma nenodrošinot saikni starp sociālajām iemaksām,

kas veiktas pēc 1997. gada 1. janvāra, un invaliditātes

pensijas apmēru. Līdz ar to tiekot ierobežotas Satversmes

109. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Tiesībsargs uzskata, ka šāds ierobežojums neatbilst

Satversmei. Likumdevēja mērķis, pieņemot apstrīdēto normu, bijis

nodrošināt uz sociālajām iemaksām balstītas sociālās

apdrošināšanas sistēmas stabilitāti un ilgtspēju un līdz ar to

aizsargāt sabiedrības labklājību. Tomēr apstrīdētā norma šo mērķi

nesasniedzot.

Turklāt Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas atbildes rakstā

apgalvotajam, ka invaliditātes apdrošināšanas sistēmā pretstatā

valsts vecuma pensiju sistēmai darbojoties solidaritātes, nevis

uzkrāšanas princips. Solidaritāte starp sociālo iemaksu veicējiem

un sociālās apdrošināšanas pakalpojumu saņēmējiem esot viens no

Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincipiem.

Saskaņā ar šo principu strādājošo veiktās sociālās iemaksas

tiekot izmaksātas pašreizējiem invalīdiem. Šā iemesla dēļ

invaliditātes apdrošināšanas sistēmā invaliditātes pensijas

apmērs esot atkarīgs no personas veiktajām sociālajām iemaksām.

No Pensiju likuma 16. panta izrietot secinājums, ka

personai, kas vismaz 36 mēnešus veikusi sociālās iemaksas

invaliditātes apdrošināšanai, ir tiesības, pirmkārt, saņemt

invaliditātes pensiju un, otrkārt, būt drošai, ka attiecība starp

tās veiktajām iemaksām un invaliditātes pensijas apmēru būs

saprātīga. Apstrīdētā norma, ciktāl tā attiecas uz invaliditātes

pensijas pārrēķina formulu invaliditātes grupas maiņas gadījumā,

nenodrošinot šādas saprātīgas saiknes pastāvēšanu.

Ievērojot minēto, Tiesībsargs uzskata, ka apstrīdētā norma

neatbilst samērīguma principam, jo ar to noteiktais ierobežojums

nav nepieciešams, proti, apstrīdētās normas mērķi varot sasniegt

arī ar citiem, indivīda tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Līdz ar to apstrīdētā norma neatbilstot Satversmes

109. pantam.