6. pants

Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija

- atzīst, ka Senāta identificēto divu personu grupu kopējie

elementi - proti, sociāli apdrošināta darba ņēmēja statuss laikā

pēc 1997. gada 1. janvāra un 2. grupas

invaliditātes iegūšana pēc šā datuma - un atšķirīgais elements -

invaliditātes pensijas piešķiršanas laiks, kas izšķir, vai

pensijas apmērs ir vai nav balstīts uz personas veiktajām

sociālajām iemaksām, - esot izraudzīti pamatoti.

Tomēr esot jāņem vērā arī tas, ka šo divu grupu kopīga pazīme

ir Pensiju likuma 24. pantā un pārejas noteikumu

16. punkta 4. apakšpunktā noteiktā pensijas

pārrēķināšanas kārtība, saskaņā ar kuru pensija neatkarīgi no tās

pirmreizējās piešķiršanas laika tiek pārrēķināta, ņemot vērā

personas papildināto apdrošināšanas stāžu, nevis personas veiktās

sociālās iemaksas. Tāpat šīs personu grupas vienojot Noteikumu

Nr. 1581 4. un 5. punktā reglamentētā pensiju

aktualizēšanas kārtība, kas paredz, ka invaliditātes pensijas,

tās pārrēķinot sakarā ar invaliditātes grupas maiņu, neatkarīgi

no to pirmreizējās piešķiršanas laika tiek aktualizētas

atbilstoši inflācijas izmaiņām valstī.

Tā kā Senāta salīdzinātās personu grupas atrodas atšķirīgā

situācijā pēc invaliditātes pensijas pirmreizējās piešķiršanas

laika, apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

atšķirīgā tiesiskajā situācijā esošām personām. Tādējādi nevarot

uzskatīt, ka ar apstrīdēto normu būtu radīts privātpersonu

tiesību ierobežojums. Līdz ar to neesot iespējams vērtēt

apstrīdētās normas leģitīmo mērķi un tā sasniegšanas

līdzekļus.

Senātā izskatāmais gadījums, kad persona pēc tam, kad tai

piešķirta invaliditātes pensija, turpina strādāt, turklāt saņemot

lielu darba algu un tādējādi spējot sevi nodrošināt, neesot

tipisks. Senāts neesot ņēmis vērā, ka gadījumā, ja persona pēc

invaliditātes pensijas piešķiršanas turpina strādāt un veikt

sociālās iemaksas no mazākas algas nekā alga, no kuras aprēķināta

invaliditātes pensija (ja invaliditātes dēļ persona, piemēram,

strādā nepilnu darba laiku), veicot invaliditātes pensijas

pārrēķinu un par bāzi ņemot šo mazāko algu, pensijas apmērs būtu

jāsamazina. Tāpēc pensijas regulējošajos tiesību aktos esot

ietverts princips, ka visas invaliditātes pensijas pārrēķina,

ņemot vērā personas papildus uzkrāto apdrošināšanas stāžu, nevis

personas papildus veiktās sociālās iemaksas.

Labklājības ministrija piekrīt Saeimas atbildes rakstā

norādītajam, ka invaliditātes apdrošināšanas sistēmā vistiešāk

darbojas solidaritātes princips. No 1996. gada

1. janvāra sociāli apdrošinātās personas personīgajā kontā

tiek reģistrēts personas pensijas kapitāls, kas tiekot ņemts

vērā, piešķirot valsts vecuma pensiju. Tādējādi pensijas apmērs

esot tieši atkarīgs no personas uzkrātā pensijas kapitāla.

Savukārt invaliditātes pensijai netiekot veidots uzkrājums, no

kura varētu aprēķināt pensijas daļu, ko pieskaitīt iepriekš

piešķirtai invaliditātes pensijai, kā tas ir vecuma pensijas

pārrēķināšanas gadījumā. Likumdevējs esot izvēlējies pārdalīt

iekasētās sociālās iemaksas invaliditātes apdrošināšanai starp

invaliditātes pensijas saņēmējiem, konkrētām šīs pensijas

saņēmēju grupām nosakot atbilstošus apmērus gan piešķirot un

pārrēķinot pensiju, gan arī nodrošinot minimālo pensijas

apmēru.