9. pants

Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Gadījumos,

kad Satversmes tiesai ir bijis jāvērtē apstrīdēto normu

atbilstība abām minētajām Satversmes normām, atkarībā no konkrēto

lietu apstākļiem tā ir vērtējusi gan apstrīdēto normu atbilstību

abām minētajām Satversmes normām kopsakarā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma

lietā Nr. 2006-10-03 12. punktu un 2010. gada

29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01), gan

arī secīgi - vispirms izvērtējot atbilstību vienai no šīm normām

un tikai tad, ja nepieciešams, - otrai normai (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija

spriedumu lietā Nr. 2011-20-01).

Satversmes tiesa savā praksē ir secinājusi gan to, ka no

Satversmes 109. panta izriet valsts pienākums izveidot tādu

sociālās drošības sistēmu, kas piedāvā atbilstošu nodrošinājumu

invaliditātes riska iestāšanās gadījumā, gan arī to, ka šāda

sistēma darbojas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

29. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01 un

2012. gada 21. jūnija spriedumu lietā

Nr. 2011-20-01). Taču Satversme neparedz nedz konkrētas

sociālā nodrošinājuma izmaksu summas un konkrētus šo summu

aprēķināšanas nosacījumus, nedz arī konkrētu šo summu

piešķiršanas kārtību (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-17-01 10.1.2. un 10.3. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā

Nr. 2006-04-01 19.1. punktu). Turklāt no Satversmes

tiesas prakses izriet, ka arī invaliditātes pensijas ir

atzīstamas par tādu sociālo pakalpojumu, kas ietilpst Satversmes

109. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā

Nr. 2003-22-01 7. punktu un 2012. gada

21. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01

14. punktu).

Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevēja

rīcībai, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, vienmēr ir

jāatbilst Satversmes normām un principiem (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

Nr. 2011-03-01 15.4. punktu). Tā, piemēram, kaut

arī no Satversmes 109. panta neizriet valsts pienākums

noteiktai personu grupai sniegt konkrēta apjoma sociālos

pakalpojumus, saskaņā ar vienlīdzības principu šāds pienākums var

izrietēt no fakta, ka attiecīgs sociālais pakalpojums paredzēts

kādai citai vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos esošai personu grupai, ja vien nav pamata pret

salīdzināmajām personu grupām izturēties atšķirīgi (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

spriedumu lietā Nr. 2009-46-01).

Šādos gadījumos Satversmes tiesa vispirms izvērtē apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 91. pantam un tikai pēc tam -

atbilstību Satversmes 109. pantam (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra spriedumu lietā

Nr. 2006-13-01).