9. pants

1Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas

2atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam. Gadījumos,

3kad Satversmes tiesai ir bijis jāvērtē apstrīdēto normu

4atbilstība abām minētajām Satversmes normām, atkarībā no konkrēto

5lietu apstākļiem tā ir vērtējusi gan apstrīdēto normu atbilstību

6abām minētajām Satversmes normām kopsakarā (sk., piemēram,

7Satversmes tiesas 2006. gada 11. decembra sprieduma

8lietā Nr. 2006-10-03 12. punktu un 2010. gada

929. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01), gan

10arī secīgi - vispirms izvērtējot atbilstību vienai no šīm normām

11un tikai tad, ja nepieciešams, - otrai normai (sk.,

12piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 21. jūnija

13spriedumu lietā Nr. 2011-20-01).

14Satversmes tiesa savā praksē ir secinājusi gan to, ka no

15Satversmes 109. panta izriet valsts pienākums izveidot tādu

16sociālās drošības sistēmu, kas piedāvā atbilstošu nodrošinājumu

17invaliditātes riska iestāšanās gadījumā, gan arī to, ka šāda

18sistēma darbojas (sk. Satversmes tiesas 2010. gada

1929. oktobra spriedumu lietā Nr. 2010-17-01 un

202012. gada 21. jūnija spriedumu lietā

21Nr. 2011-20-01). Taču Satversme neparedz nedz konkrētas

22sociālā nodrošinājuma izmaksu summas un konkrētus šo summu

23aprēķināšanas nosacījumus, nedz arī konkrētu šo summu

24piešķiršanas kārtību (sk. Satversmes tiesas

252010. gada 29. oktobra sprieduma lietā

26Nr. 2010-17-01 10.1.2. un 10.3. punktu un

272006. gada 8. novembra sprieduma lietā

28Nr. 2006-04-01 19.1. punktu). Turklāt no Satversmes

29tiesas prakses izriet, ka arī invaliditātes pensijas ir

30atzīstamas par tādu sociālo pakalpojumu, kas ietilpst Satversmes

31109. panta tvērumā (sk., piemēram, Satversmes

32tiesas 2004. gada 26. marta sprieduma lietā

33Nr. 2003-22-01 7. punktu un 2012. gada

3421. jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-20-01

3514. punktu).

36Vienlaikus Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka likumdevēja

37rīcībai, pieņemot lēmumus sociālo tiesību jomā, vienmēr ir

38jāatbilst Satversmes normām un principiem (sk. Satversmes

39tiesas 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā

40Nr. 2011-03-01 15.4. punktu). Tā, piemēram, kaut

41arī no Satversmes 109. panta neizriet valsts pienākums

42noteiktai personu grupai sniegt konkrēta apjoma sociālos

43pakalpojumus, saskaņā ar vienlīdzības principu šāds pienākums var

44izrietēt no fakta, ka attiecīgs sociālais pakalpojums paredzēts

45kādai citai vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

46apstākļos esošai personu grupai, ja vien nav pamata pret

47salīdzināmajām personu grupām izturēties atšķirīgi (sk.,

48piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra

49spriedumu lietā Nr. 2009-46-01).

50Šādos gadījumos Satversmes tiesa vispirms izvērtē apstrīdētās

51normas atbilstību Satversmes 91. pantam un tikai pēc tam -

52atbilstību Satversmes 109. pantam (sk., piemēram,

53Satversmes tiesas 2007. gada 4. janvāra spriedumu lietā

54Nr. 2006-13-01).