8. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektore

un doktorante Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā

norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

109. pantam.

Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

91. pantam, A. Kovaļevska secina, ka Senāta

salīdzinātajām grupām ir gan kopīgi, gan atšķirīgi elementi. Tā

kā tiesības saņemt izmaksas no valsts sociālās apdrošināšanas

budžeta esot sociāli apdrošinātām personām, tad apstākļos, kad

divas sociāli apdrošinātas personas vienādu laika periodu

veikušas sociālās iemaksas no vienādas algas un tām abām vienā

laika posmā noteikta 2. grupas invaliditāte, pret šīm

personām būtu jāizturas vienādi.

Tomēr apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

personu grupām, jo vienai grupai invaliditātes pensijas

aprēķināšanā tiek ņemta vērā tautsaimniecībā nodarbināto vidējā

darba alga, kas bija piemērota pensijas apmēra noteikšanai pirms

pensijas pārrēķināšanas, bet otrai grupai tiek ņemta vērā

konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu

alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu

laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas. Tātad vienā

gadījumā tiek izmantota tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba

alga, kāda tā bija pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet otrā

gadījumā - konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas

iemaksu alga.

Šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms mērķis, taču ar

apstrīdēto normu šā mērķa sasniegšanu varot nodrošināt tikai

tajos gadījumos, kad personas ienākumi pēc sākotnējās

invaliditātes noteikšanas ir samazinājušies. Savukārt gadījumos,

kad ienākumi ir pieauguši, tiekot nodrošināts tikai tas, ka

pārrēķinātās pensijas apmērs nav mazāks par iepriekš saņemto.

Tāpēc nevarot piekrist Saeimas apgalvotajam, ka personām pēc

invaliditātes noteikšanas vajadzētu zaudēt darbu vai ka tām,

turpinot strādāt un veicot sociālās iemaksas, atalgojums sakarā

ar darbspēju samazināšanos vienmēr būs mazāks. Pirmkārt, darba

devējiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir uzlikts pienākums

ieviest darbavietā saprātīgus pielāgojumus, lai personas ar

invaliditāti varētu strādāt. Otrkārt, persona ar invaliditāti

varot paaugstināt kvalifikāciju, laika gaitā uzkrāt pieredzi, un

rezultātā tās ienākumi varot pat palielināties. Treškārt, ja

starp pirmreizējo invaliditātes noteikšanu un invaliditātes

grupas maiņu ir desmit gadus ilgs vai vēl ilgāks laika posms,

vidējā darba alga valstī varot pieaugt tik būtiski, ka persona ar

invaliditāti, pat strādājot nepilnu darba slodzi, varētu saņemt

lielāku atalgojumu nekā pirms invaliditātes noteikšanas. Šādos

gadījumos apstrīdētā norma nevis nodrošinot papildu aizsardzību,

bet gan pasliktinot konkrēto personu stāvokli.

Mazāk ierobežojošu un taisnīgāku risinājumu A. Kovaļevska

saskata likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret

nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām". Proti, šā likuma

20. panta piektajā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ja

apdrošinātā persona saņem atlīdzību par darbspēju zaudējumu un ar

šo personu notiek atkārtots nelaimes gadījums darbā vai tiek

konstatēta arodslimība, šo atlīdzību pārrēķina atbilstoši no

jauna noteiktajam darbspēju zaudējumam. Šādā gadījumā mēneša

vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ir vienāda ar to, kas šai

personai tika noteikta, piešķirot iepriekšējo atlīdzību par

darbspēju zaudējumu, izņemot gadījumu, kad mēneša vidējā

apdrošināšanas iemaksu alga, ko aprēķina pēc atkārtota nelaimes

gadījuma darbā vai saslimšanas ar arodslimību, ir lielāka par to,

kas tika aprēķināta iepriekš.

Tas apstāklis, ka pirmajā salīdzināmajā grupā ietilpstošās

personas līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai

invaliditātes pensiju jau saņēma, bet otrajā salīdzināmajā grupā

ietilpstošās personas nesaņēma, nevarot attaisnot atšķirīgo

attieksmi. Pirmkārt, pie otrās grupas piederošajām personām līdz

2. grupas invaliditātes noteikšanai neesot konstatēts

darbspēju zaudējums, tātad tām arī neesot bijusi nepieciešama

invaliditātes pensija sakarā ar ienākumu zaudējumu vai papildu

izdevumiem. Otrkārt, neesot iespējams nodrošināt, ka ikvienā

gadījumā personas, kas veikušas vienāda apmēra sociālās iemaksas,

dzīves laikā saņems arī vienāda apmēra izmaksas, jo atšķirīgs ir

personu dzīves ilgums, tām piešķirto pabalstu skaits un šo

pabalstu izmaksas periods. Turklāt visā sociālās apdrošināšanas

sistēmā darbojoties nevis reālās uzkrāšanas princips, atbilstoši

kuram personas varētu izmaksas saņemt tikai veikto iemaksu

apmērā, bet gan solidaritātes princips. Šis princips neliedzot

vienlaikus piemērot arī taisnīguma jeb ekvivalences principu,

atbilstoši kuram personas saņemtajām izmaksām no sociālās

apdrošināšanas budžeta jābūt proporcionālām ar tajā veiktajām

iemaksām neatkarīgi no tā, cik lielas izmaksas persona saņēmusi

iepriekšējos periodos un vai tās iemaksas sedz izmaksas.

Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

109. pantam, A. Kovaļevska uzsver, ka gadījumā, ja

persona veikusi sociālās iemaksas, jābūt saprātīgai attiecībai

starp personas ienākumiem, no tiem aprēķinātajām iemaksām un

saņemtajām izmaksām. Ja sociālajai apdrošināšanai pakļautai

personai netiek nodrošināts tas, ka izmaksas ir proporcionālas

veiktajām iemaksām, tad tiekot ierobežotas personas tiesības uz

sociālo nodrošinājumu. A. Kovaļevska neapšauba, ka šāds

ierobežojums ir noteikts ar likumu un ka tam ir leģitīms mērķis,

taču uzskata šo ierobežojumu par nesamērīgu, vadoties pēc tiem

kritērijiem, kas izmantoti, vērtējot apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 91. pantam.

Secinājumu

daļa