8. pants

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes lektore

2un doktorante Anita Kovaļevska - uzskata, ka apstrīdētā

3norma neatbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un

4109. pantam.

5Vērtējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

691. pantam, A. Kovaļevska secina, ka Senāta

7salīdzinātajām grupām ir gan kopīgi, gan atšķirīgi elementi. Tā

8kā tiesības saņemt izmaksas no valsts sociālās apdrošināšanas

9budžeta esot sociāli apdrošinātām personām, tad apstākļos, kad

10divas sociāli apdrošinātas personas vienādu laika periodu

11veikušas sociālās iemaksas no vienādas algas un tām abām vienā

12laika posmā noteikta 2. grupas invaliditāte, pret šīm

13personām būtu jāizturas vienādi.

14Tomēr apstrīdētā norma paredzot atšķirīgu attieksmi pret

15personu grupām, jo vienai grupai invaliditātes pensijas

16aprēķināšanā tiek ņemta vērā tautsaimniecībā nodarbināto vidējā

17darba alga, kas bija piemērota pensijas apmēra noteikšanai pirms

18pensijas pārrēķināšanas, bet otrai grupai tiek ņemta vērā

19konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas iemaksu

20alga par jebkuriem 36 mēnešiem pēc kārtas pēdējo piecu gadu

21laikā pirms invaliditātes pensijas piešķiršanas. Tātad vienā

22gadījumā tiek izmantota tautsaimniecībā nodarbināto vidējā darba

23alga, kāda tā bija pirms vairāk nekā 10 gadiem, bet otrā

24gadījumā - konkrētās apdrošinātās personas vidējā apdrošināšanas

25iemaksu alga.

26Šādai atšķirīgai attieksmei esot leģitīms mērķis, taču ar

27apstrīdēto normu šā mērķa sasniegšanu varot nodrošināt tikai

28tajos gadījumos, kad personas ienākumi pēc sākotnējās

29invaliditātes noteikšanas ir samazinājušies. Savukārt gadījumos,

30kad ienākumi ir pieauguši, tiekot nodrošināts tikai tas, ka

31pārrēķinātās pensijas apmērs nav mazāks par iepriekš saņemto.

32Tāpēc nevarot piekrist Saeimas apgalvotajam, ka personām pēc

33invaliditātes noteikšanas vajadzētu zaudēt darbu vai ka tām,

34turpinot strādāt un veicot sociālās iemaksas, atalgojums sakarā

35ar darbspēju samazināšanos vienmēr būs mazāks. Pirmkārt, darba

36devējiem saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir uzlikts pienākums

37ieviest darbavietā saprātīgus pielāgojumus, lai personas ar

38invaliditāti varētu strādāt. Otrkārt, persona ar invaliditāti

39varot paaugstināt kvalifikāciju, laika gaitā uzkrāt pieredzi, un

40rezultātā tās ienākumi varot pat palielināties. Treškārt, ja

41starp pirmreizējo invaliditātes noteikšanu un invaliditātes

42grupas maiņu ir desmit gadus ilgs vai vēl ilgāks laika posms,

43vidējā darba alga valstī varot pieaugt tik būtiski, ka persona ar

44invaliditāti, pat strādājot nepilnu darba slodzi, varētu saņemt

45lielāku atalgojumu nekā pirms invaliditātes noteikšanas. Šādos

46gadījumos apstrīdētā norma nevis nodrošinot papildu aizsardzību,

47bet gan pasliktinot konkrēto personu stāvokli.

48Mazāk ierobežojošu un taisnīgāku risinājumu A. Kovaļevska

49saskata likumā "Par obligāto sociālo apdrošināšanu pret

50nelaimes gadījumiem darbā un arodslimībām". Proti, šā likuma

5120. panta piektajā daļā ir noteikts, ka gadījumā, ja

52apdrošinātā persona saņem atlīdzību par darbspēju zaudējumu un ar

53šo personu notiek atkārtots nelaimes gadījums darbā vai tiek

54konstatēta arodslimība, šo atlīdzību pārrēķina atbilstoši no

55jauna noteiktajam darbspēju zaudējumam. Šādā gadījumā mēneša

56vidējā apdrošināšanas iemaksu alga ir vienāda ar to, kas šai

57personai tika noteikta, piešķirot iepriekšējo atlīdzību par

58darbspēju zaudējumu, izņemot gadījumu, kad mēneša vidējā

59apdrošināšanas iemaksu alga, ko aprēķina pēc atkārtota nelaimes

60gadījuma darbā vai saslimšanas ar arodslimību, ir lielāka par to,

61kas tika aprēķināta iepriekš.

62Tas apstāklis, ka pirmajā salīdzināmajā grupā ietilpstošās

63personas līdz 2. grupas invaliditātes noteikšanai

64invaliditātes pensiju jau saņēma, bet otrajā salīdzināmajā grupā

65ietilpstošās personas nesaņēma, nevarot attaisnot atšķirīgo

66attieksmi. Pirmkārt, pie otrās grupas piederošajām personām līdz

672. grupas invaliditātes noteikšanai neesot konstatēts

68darbspēju zaudējums, tātad tām arī neesot bijusi nepieciešama

69invaliditātes pensija sakarā ar ienākumu zaudējumu vai papildu

70izdevumiem. Otrkārt, neesot iespējams nodrošināt, ka ikvienā

71gadījumā personas, kas veikušas vienāda apmēra sociālās iemaksas,

72dzīves laikā saņems arī vienāda apmēra izmaksas, jo atšķirīgs ir

73personu dzīves ilgums, tām piešķirto pabalstu skaits un šo

74pabalstu izmaksas periods. Turklāt visā sociālās apdrošināšanas

75sistēmā darbojoties nevis reālās uzkrāšanas princips, atbilstoši

76kuram personas varētu izmaksas saņemt tikai veikto iemaksu

77apmērā, bet gan solidaritātes princips. Šis princips neliedzot

78vienlaikus piemērot arī taisnīguma jeb ekvivalences principu,

79atbilstoši kuram personas saņemtajām izmaksām no sociālās

80apdrošināšanas budžeta jābūt proporcionālām ar tajā veiktajām

81iemaksām neatkarīgi no tā, cik lielas izmaksas persona saņēmusi

82iepriekšējos periodos un vai tās iemaksas sedz izmaksas.

83Analizējot apstrīdētās normas atbilstību Satversmes

84109. pantam, A. Kovaļevska uzsver, ka gadījumā, ja

85persona veikusi sociālās iemaksas, jābūt saprātīgai attiecībai

86starp personas ienākumiem, no tiem aprēķinātajām iemaksām un

87saņemtajām izmaksām. Ja sociālajai apdrošināšanai pakļautai

88personai netiek nodrošināts tas, ka izmaksas ir proporcionālas

89veiktajām iemaksām, tad tiekot ierobežotas personas tiesības uz

90sociālo nodrošinājumu. A. Kovaļevska neapšauba, ka šāds

91ierobežojums ir noteikts ar likumu un ka tam ir leģitīms mērķis,

92taču uzskata šo ierobežojumu par nesamērīgu, vadoties pēc tiem

93kritērijiem, kas izmantoti, vērtējot apstrīdētās normas

94atbilstību Satversmes 91. pantam.

95Secinājumu

96daļa