2. pants

Konstitucionālās sūdzības

iesniedzēji - Mārtiņš Draudiņš, Valdis Eglītis un Viktors

Purmalis (turpmāk - iesniedzēji) apstrīd Pensiju likuma pārejas

noteikumu 26. punkta (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109.

pantam.

Iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

norma viņiem kā nodarbinātajiem pensionāriem liedz iespēju saņemt

vecuma pensiju pilnā apmērā, tādā veidā ar likumu ierobežojot

tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar šādu normu tiek pārkāptas

starptautisko tiesību normas, kā arī Satversmē garantētās

personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētajā normā

tiek jauktas dažādas lietas - ar darbu nopelnītā vecuma pensija,

kas veidojas no iesniedzēju iemaksām, un valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsts. Līdz ar to iesniedzēji ir pielīdzināti

tām personām, kas nav strādājušas, bet ir tiesīgas saņemt valsts

sociālā nodrošinājuma pabalstu. Liedzot iespēju iesniedzējiem

saņemt viņu nopelnīto vecuma pensiju pilnā apmērā, tiek pārkāpts

Satversmes 109. pants.

Iesniedzēji uzskata, ka viņi tiek

diskriminēti gan attiecībā pret nestrādājošiem pensionāriem, kuri

ir tiesīgi pilnā apmērā saņemt pensiju, kas tiem aprēķināta pēc

nostrādātā laika un sociālās apdrošināšanas iemaksām, gan

attiecībā pret darbaspējīgiem strādājošiem Latvijas

iedzīvotājiem.

Apdrošināšanas sistēmas būtība ir

šāda - personai, kas veikusi sociālās iemaksas, sasniedzot

attiecīgu vecumu, ir tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu. Darba

tiesiskās attiecības tiek reglamentētas ar pavisam citiem

likumiem. Ja pensijas vecumu sasniegusi persona strādā, tai ir

tiesības saņemt par savu darbu atbilstošu atalgojumu. Šīs

attiecības nevar būt iemesls valsts interesei atņemt

nodarbinātajiem pensionāriem daļu no viņu pensijas. Valsts

neiegulda līdzekļus pensiju fondā, tādēļ tā nav tiesīga pensiju

atņemt.

Apstrīdētās normas darbības

rezultātā iesniedzējiem ir nodarīti materiālie zaudējumi.

Iesniedzējs Valdis Eglītis norāda, ka tālab, lai nezaudētu

nopelnīto pensiju, viņš bija spiests aiziet no darba. Citām

darbaspējīgām personām ir neierobežotas tiesības uz darbu,

turpretī nodarbinātajiem pensionāriem apstrīdētā norma rada

apstākļus, kas šīs tiesības ierobežo.

Iesniedzējs Mārtiņš Draudiņš,

atsaucoties uz Valsts cilvēktiesību biroja 2001. gada 19. jūlija

vēstuli nr. 3-2-2/782, norāda, ka strādājošo tiesības uz darba

samaksu un ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

savstarpēji neatkarīgas garantijas un atšķirīgā attieksme sociālo

tiesību nodrošināšanā pret nodarbinātajiem un pārējiem

pensionāriem nav objektīvi pamatota un nav nepieciešama

demokrātiskā sabiedrībā, un ir uzskatāma par diskriminējošu.