6. pants

Saeimas pārstāvis Gunārs

Kusiņš tiesas sēdē nepiekrita iesniedzēju apgalvojumam, ka

apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 91. un 109. pantu, jo

ir jāvērtē ne vien šo normu izstrādāšanas gaita un to būtība, bet

arī jāņem vērā starptautiskie dokumenti, uz kuru pamata pieņemts

Satversmes 109. pants.

Tā no Starptautiskā pakta par

ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta izriet,

ka sociālās un ekonomiskās tiesības ir cieši saistītas ar valstī

pieejamajiem finansu resursiem. Konkrētie pasākumi likumos

dažādās valstīs tiek noteikti atšķirīgi, jo ir atšķirīgas

ekonomiskās iespējas realizēt personu sociālās tiesības.

Runājot par Satversmes 109. pantu,

Saeimas pārstāvis norādīja, ka jāizvērtē, vai minētajā pantā ir

paredzēts kas tāds, kas var iestāties no personas neatkarīgu

apstākļu dēļ. Starptautisko dokumentu izpratnē šo apstākļu

ietekmē no personas neatkarīgu iemeslu dēļ var rasties tāds

stāvoklis, kad persona var zaudēt darba ienākumus. Šajā gadījumā

ir nepieciešams apdrošināt risku. Arī Latvijas sociālā

nodrošinājuma sistēma balstās uz šādu pieeju, un tā ir formulēta

Latvijas likumos.

Saeimas pārstāvis atzina, ka

pensiju budžeta deficītu radīja priekšvēlēšanu laikā pieņemtie

Pensiju likuma grozījumi, kuru rezultātā tika iztērēti visi

pensiju budžetā uzkrātie līdzekļi. Apstrīdētās normas pieņemšana

bija valdības piedāvātais pasākums pensiju budžeta deficīta

samazināšanai, un šis pasākums ir glābis sociālā nodrošinājuma

sistēmu no sabrukuma. Ja šādi pasākumi nebūtu veikti, valstij,

iespējams, nāktos mainīt esošo sistēmu un atgriezties pie

iepriekšējās pensiju sistēmas, kad visiem bija līdzīgas

pensijas.

Saeimas pārstāvis paskaidroja, ka

par apstrīdēto normu tika daudz debatēts un ka tā tika rūpīgi

vērtēta, bet nav informācijas par to, vai tika izvērtēta arī tās

atbilstība samērīguma principam. Savukārt apstrīdētās normas

atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir vērtējama kopā ar

pašu tiesību būtību, proti, to, kāda ir tiesību uz sociālo

nodrošinājumu (vecuma pensiju) būtība. Šajā gadījumā personas

varēja paļauties uz iedibināto sociālā nodrošinājuma sistēmu,

tomēr jāņem vērā arī tie satricinājumi, kādiem tā tika pakļauta.

Turklāt tiesiskās paļāvības princips nevar būt pilnīgi

absolūts.

Saeimas pārstāvis nepiekrita M.

Draudiņa apgalvojumam, ka uzkrātais pensijas kapitāls ir viņa

īpašums. Līdz 1996. gadam nepastāvēja "personificētie pensiju

fondi". Par laiku, kas nostrādāts līdz 1996. gadam, pensija tiek

aprēķināta saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 13. punktā

paredzēto formulu. "Personificētie pensiju fondi" tika ieviesti

ar 1996. gadu, ar Pensiju likuma spēkā stāšanos. Īpašuma tiesības

var attiecināt tikai uz pensijas kapitālu, kas uzkrāts kopš šā

likuma spēkā stāšanās, bet nevis uz pensijas kapitālu kopumā.

Secinājumu

daļa