Par likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu 26. punkta atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam

1Konstitucionālās sūdzības

2iesniedzēji - Mārtiņš Draudiņš, Valdis Eglītis un Viktors

3Purmalis (turpmāk - iesniedzēji) apstrīd Pensiju likuma pārejas

4noteikumu 26. punkta (turpmāk - apstrīdētā norma) atbilstību

5Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. un 109.

6pantam.

7Iesniedzēji norāda, ka apstrīdētā

8norma viņiem kā nodarbinātajiem pensionāriem liedz iespēju saņemt

9vecuma pensiju pilnā apmērā, tādā veidā ar likumu ierobežojot

10tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar šādu normu tiek pārkāptas

11starptautisko tiesību normas, kā arī Satversmē garantētās

12personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Apstrīdētajā normā

13tiek jauktas dažādas lietas - ar darbu nopelnītā vecuma pensija,

14kas veidojas no iesniedzēju iemaksām, un valsts sociālā

15nodrošinājuma pabalsts. Līdz ar to iesniedzēji ir pielīdzināti

16tām personām, kas nav strādājušas, bet ir tiesīgas saņemt valsts

17sociālā nodrošinājuma pabalstu. Liedzot iespēju iesniedzējiem

18saņemt viņu nopelnīto vecuma pensiju pilnā apmērā, tiek pārkāpts

19Satversmes 109. pants.

20Iesniedzēji uzskata, ka viņi tiek

21diskriminēti gan attiecībā pret nestrādājošiem pensionāriem, kuri

22ir tiesīgi pilnā apmērā saņemt pensiju, kas tiem aprēķināta pēc

23nostrādātā laika un sociālās apdrošināšanas iemaksām, gan

24attiecībā pret darbaspējīgiem strādājošiem Latvijas

25iedzīvotājiem.

26Apdrošināšanas sistēmas būtība ir

27šāda - personai, kas veikusi sociālās iemaksas, sasniedzot

28attiecīgu vecumu, ir tiesības saņemt sociālo nodrošinājumu. Darba

29tiesiskās attiecības tiek reglamentētas ar pavisam citiem

30likumiem. Ja pensijas vecumu sasniegusi persona strādā, tai ir

31tiesības saņemt par savu darbu atbilstošu atalgojumu. Šīs

32attiecības nevar būt iemesls valsts interesei atņemt

33nodarbinātajiem pensionāriem daļu no viņu pensijas. Valsts

34neiegulda līdzekļus pensiju fondā, tādēļ tā nav tiesīga pensiju

35atņemt.

36Apstrīdētās normas darbības

37rezultātā iesniedzējiem ir nodarīti materiālie zaudējumi.

38Iesniedzējs Valdis Eglītis norāda, ka tālab, lai nezaudētu

39nopelnīto pensiju, viņš bija spiests aiziet no darba. Citām

40darbaspējīgām personām ir neierobežotas tiesības uz darbu,

41turpretī nodarbinātajiem pensionāriem apstrīdētā norma rada

42apstākļus, kas šīs tiesības ierobežo.

43Iesniedzējs Mārtiņš Draudiņš,

44atsaucoties uz Valsts cilvēktiesību biroja 2001. gada 19. jūlija

45vēstuli nr. 3-2-2/782, norāda, ka strādājošo tiesības uz darba

46samaksu un ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu ir

47savstarpēji neatkarīgas garantijas un atšķirīgā attieksme sociālo

48tiesību nodrošināšanā pret nodarbinātajiem un pārējiem

49pensionāriem nav objektīvi pamatota un nav nepieciešama

50demokrātiskā sabiedrībā, un ir uzskatāma par diskriminējošu.

1Saeimas pārstāvis Gunārs

2Kusiņš tiesas sēdē nepiekrita iesniedzēju apgalvojumam, ka

3apstrīdētā norma ir pretrunā ar Satversmes 91. un 109. pantu, jo

4ir jāvērtē ne vien šo normu izstrādāšanas gaita un to būtība, bet

5arī jāņem vērā starptautiskie dokumenti, uz kuru pamata pieņemts

6Satversmes 109. pants.

7Tā no Starptautiskā pakta par

8ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 2. panta izriet,

9ka sociālās un ekonomiskās tiesības ir cieši saistītas ar valstī

10pieejamajiem finansu resursiem. Konkrētie pasākumi likumos

11dažādās valstīs tiek noteikti atšķirīgi, jo ir atšķirīgas

12ekonomiskās iespējas realizēt personu sociālās tiesības.

13Runājot par Satversmes 109. pantu,

14Saeimas pārstāvis norādīja, ka jāizvērtē, vai minētajā pantā ir

15paredzēts kas tāds, kas var iestāties no personas neatkarīgu

16apstākļu dēļ. Starptautisko dokumentu izpratnē šo apstākļu

17ietekmē no personas neatkarīgu iemeslu dēļ var rasties tāds

18stāvoklis, kad persona var zaudēt darba ienākumus. Šajā gadījumā

19ir nepieciešams apdrošināt risku. Arī Latvijas sociālā

20nodrošinājuma sistēma balstās uz šādu pieeju, un tā ir formulēta

21Latvijas likumos.

22Saeimas pārstāvis atzina, ka

23pensiju budžeta deficītu radīja priekšvēlēšanu laikā pieņemtie

24Pensiju likuma grozījumi, kuru rezultātā tika iztērēti visi

25pensiju budžetā uzkrātie līdzekļi. Apstrīdētās normas pieņemšana

26bija valdības piedāvātais pasākums pensiju budžeta deficīta

27samazināšanai, un šis pasākums ir glābis sociālā nodrošinājuma

28sistēmu no sabrukuma. Ja šādi pasākumi nebūtu veikti, valstij,

29iespējams, nāktos mainīt esošo sistēmu un atgriezties pie

30iepriekšējās pensiju sistēmas, kad visiem bija līdzīgas

31pensijas.

32Saeimas pārstāvis paskaidroja, ka

33par apstrīdēto normu tika daudz debatēts un ka tā tika rūpīgi

34vērtēta, bet nav informācijas par to, vai tika izvērtēta arī tās

35atbilstība samērīguma principam. Savukārt apstrīdētās normas

36atbilstība tiesiskās paļāvības principam ir vērtējama kopā ar

37pašu tiesību būtību, proti, to, kāda ir tiesību uz sociālo

38nodrošinājumu (vecuma pensiju) būtība. Šajā gadījumā personas

39varēja paļauties uz iedibināto sociālā nodrošinājuma sistēmu,

40tomēr jāņem vērā arī tie satricinājumi, kādiem tā tika pakļauta.

41Turklāt tiesiskās paļāvības princips nevar būt pilnīgi

42absolūts.

43Saeimas pārstāvis nepiekrita M.

44Draudiņa apgalvojumam, ka uzkrātais pensijas kapitāls ir viņa

45īpašums. Līdz 1996. gadam nepastāvēja "personificētie pensiju

46fondi". Par laiku, kas nostrādāts līdz 1996. gadam, pensija tiek

47aprēķināta saskaņā ar Pensiju likuma pārejas noteikumu 13. punktā

48paredzēto formulu. "Personificētie pensiju fondi" tika ieviesti

49ar 1996. gadu, ar Pensiju likuma spēkā stāšanos. Īpašuma tiesības

50var attiecināt tikai uz pensijas kapitālu, kas uzkrāts kopš šā

51likuma spēkā stāšanās, bet nevis uz pensijas kapitālu kopumā.

52Secinājumu

53daļa

1Satversmes 109. pants

2garantē ikvienam tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma,

3darbnespējas, bezdarba un citos gadījumos. Konstitucionālās

4tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā saturs ir

5noteikts likumā "Par sociālo drošību" un likumā "Par valsts

6sociālo apdrošināšanu" un konkretizēts Pensiju likumā.

7Satversmes 109. panta saturu

8vairākos spriedumos ir analizējusi Satversmes tiesa (sk.,

9piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta spriedumu lietā

10nr. 2000-08-0109 un 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr.

112001-02-0106).

12Pensiju likums tika izstrādāts un

13pieņemts 1995. gadā Latvijas pensiju sistēmas reformas gaitā, un

14šīs reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un

15ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensiju likums tika

16izstrādāts, ņemot vērā iepriekšējo piecu gadu pieredzi, kura

17liecināja, ka 1990. gada 29. novembra likums "Par valsts

18pensijām" neatbilst tirgus ekonomikas apstākļiem, nav ekonomiski

19pamatots un ar to uzņemtās saistības neatbilst pieejamiem finansu

20resursiem.

21Pensiju reformas gaitā izveidotā

22Latvijas pensiju sistēma, kuras pirmo līmeni - valsts obligāto

23nefondēto pensiju shēmu - reglamentē Pensiju likums, ir novērtēta

24pozitīvi arī starptautiskā mērogā (sk.: Kad Latvijas pensiju

25sistēmu uzskata par paraugu Eiropai // Latvijas Vēstnesis, nr.

2627, 19.02.2002.).

27Šī pensiju sistēma ir veidota kā

28apdrošināšanas sistēma - personas pensija ir atkarīga no

29nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām.

30Taču laika periodā, kad pensiju

31pieprasa arī pirms 1996. gada 1. janvāra nodarbinātās personas

32(turpmāk - pārejas periods), uz tām pensiju apdrošināšanas

33sistēma vēl pilnībā nav attiecināma - pensijas piešķiramas un

34aprēķināmas, ņemot vērā ne tikai Pensiju likuma normas, bet arī

35tā pārejas noteikumus. Tādēļ pastāv atkāpes no iepriekš minētā

36noteikuma, ka personas pensija ir atkarīga tikai no

37nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām.

38Pensiju likums noteic šādus

39priekšnoteikumus valsts vecuma pensijas piešķiršanai:

401) persona ir bijusi pakļauta

41valsts obligātajai pensiju apdrošināšanai (Pensiju likuma 3.

42pants);

432) personas apdrošināšanas stāžs

44nav mazāks par 10 gadiem (Pensiju likuma 11. pants);

453) persona ir sasniegusi noteiktu

46vecumu.

47Šīs lietas ietvaros analizējams

48likumā noteiktais pensionēšanās vecums.

49Atbilstoši Pensiju likuma 11.

50pantam šis vecums ir 62 gadi, bet pārejas periodā tas ir zemāks,

51taču pakāpeniski pieaugošs (Pensiju likuma 11. pants un pārejas

52noteikumu 8. punkts).

53Likuma "Par valsts sociālo

54apdrošināšanu" 3. panta pirmajā daļā ir sniegts sociālās

55apdrošināšanas jēdziena skaidrojums:

56"Sociālā apdrošināšana ir pasākumu

57kopums, ko organizē valsts, lai apdrošinātu personas vai tās

58apgādībā esošo personu risku zaudēt darba ienākumu sakarā ar

59sociāli apdrošinātās personas slimību, invaliditāti, maternitāti,

60bezdarbu, vecumu, nelaimes gadījumu darbā vai saslimšanu ar

61arodslimību, kā arī papildu izdevumiem sakarā ar sociāli

62apdrošinātās personas vai tās apgādībā esošās personas nāvi."

63Taču šī panta daļa ir tulkojama

64kopsakarā ar Pensiju likuma 11. pantu, kas nosaka pensionēšanās

65vecumu.

66Tā kā pensiju sistēmas pirmais

67līmenis ir veidots kā sociālās apdrošināšanas sistēma, tad

68noteikta vecuma sasniegšana nozīmē sociālā riska jeb

69apdrošināšanas gadījuma iestāšanos, kas personai dod tiesības

70saņemt likumā paredzēto palīdzību. Pensiju apdrošināšana no

71citiem sociālās apdrošināšanas veidiem atšķiras ar savu īpatnējo

72sociālo risku, jo tikai šajā apdrošināšanas veidā nelabvēlīgā

73notikuma, proti, darbaspēju zaudēšanas, laiks tiek prezumēts.

74Likumdevēja kompetencē ir izvēlēties šo noteikto vecumu, ar kura

75sasniegšanu tiek pieņemts, ka persona kļuvusi darba nespējīga un

76līdz ar to var pretendēt uz pensiju budžeta izmaksu - vecuma

77pensiju. Taču pēc tam, kad šī izvēle ir notikusi un likumā ir

78nostiprināts noteikts pensionēšanās vecums (apdrošināšanas

79gadījums), papildu apstiprinājumi personas darbspēju zudumam

80vairs nav nepieciešami. Minētais neizslēdz likumdevēja tiesības

81lemt par cita pensionēšanās vecuma noteikšanu likumā.

82Ja trīs iepriekš minētie

83priekšnoteikumi iestājušies, persona ir tiesīga pieprasīt vecuma

84pensiju. Tā personai tiek piešķirta uz mūžu, sākot ar dienu, kad

85radušās tiesības uz pensiju (Pensiju likuma 28. un 30. pants).

86Nekādi citi priekšnosacījumi, ierobežojumi, piemēram,

87nodarbinātības tiesisko attiecību izbeigšana vai ienākumu reāla

88zaudēšana, vecuma pensijas pieprasīšanai un piešķiršanai Pensiju

89likumā nav paredzēti. To ir norādījusi arī Saeima atbildes

90rakstā, uzsverot, ka tiesības saņemt pensiju netiek saistītas ar

91faktisko aiziešanu pensijā.

92Latvijas likumdevējs, izstrādājot

93un pieņemot Pensiju likumu, nav pārņēmis to valstu pieredzi, kur

94ir ierobežotas nodarbināto pensionāru tiesības saņemt piešķirto

95pensiju. Prakse ierobežot pensiju apmēru pastāv daudzās valstīs,

96piemēram, Lietuvā, Vācijā (sk., piemēram, Lietuvas Republikas

971994. gada 18. jūlija likuma "Par valsts sociālās apdrošināšanas

98pensijām" 23. pantu). Taču, vērtējot attīstīto valstu pensiju

99sistēmas attiecībā uz pensiju izmaksu ierobežošanu

100nodarbinātajiem pensionāriem, jāņem vērā, pirmkārt, tas, ka

101pensiju sistēmas, kā arī iepriekš minētie ierobežojumi katrā

102valstī ir atšķirīgi. Otrkārt, daudzās valstīs bez valsts sociālās

103apdrošināšanas pensijām, kuru izmaksai tiek noteikti

104ierobežojumi, nodarbinātais pensionārs vienlaikus var saņemt arī

105darba devēja vai privātajos pensiju fondos uzkrātās pensijas,

106kuru apmērs netiek ierobežots. Tādējādi šo valstu pensionāru

107kopējie ienākumi nodrošina pienācīgus dzīves apstākļus (sk.

108Social Security Programs Through the World - 1999: SSA

109Publication No. 13-11805 / Social Security Administration,

110Washington, 1999).

111Turpretim Latvijā privātie pensiju

112fondi darbojas tikai dažus gadus, un lielākajai daļai pašreizējo

113nodarbināto pensionāru ienākumu avots ir tikai valsts vecuma

114pensija, kā arī darba samaksa.

115Izmaksājamo pensiju apmēra

116samazināšanu, pastāvot sociālās apdrošināšanas iemaksu sistēmai,

117pieļauj arī starptautisko tiesību akti, piemēram, Starptautiskās

118darba organizācijas 1952. gada konvencijas nr. 102 "Konvencija

119par sociālās nodrošināšanas minimālajām normām" 26. pants un

120Eiropas Padomes Sociālās drošības kodeksa 26. pants. Šos

121starptautiskos tiesību aktus Latvija nav ratificējusi.

122Pensiju likumā ir noteikta arī

123vecuma pensijas aprēķināšanas kārtība. Pensijas apmērs ir

124atkarīgs ne tikai no plānotā vecuma pensijas izmaksas laika

125posma, bet arī no katras personas pensijas kapitāla, t.i., no

126personiskajā kontā reģistrētās apdrošināšanas iemaksu summas

127(Pensiju likuma 12. pants un pārejas noteikumu 13. punkts). Tātad

128katrai personai piešķirtās pensijas apmērs ir atšķirīgs,

129individuāli noteikts, ņemot vērā arī tās nodarbinātības ilgumu

130(apdrošināšanas stāžs un tam pielīdzinātie nodarbinātības

131periodi) un ienākumus (apdrošināšanas iemaksu alga, no kuras

132izdarītas sociālās apdrošināšanas iemaksas).

133Nepamatots ir M. Draudiņa

134apgalvojums, ka pensijas kapitāls, no kura tika aprēķināta

135pensija, ir viņa īpašums. Pārejas periodā vecuma pensijas tiek

136aprēķinātas ne tikai pēc Pensiju likuma 12. panta, bet arī

137ievērojot pārejas noteikumu 13. punktu. Tādējādi pensiju

138aprēķināšanā tiek ņemts vērā ne tikai pensijas kapitāls, kas

139reģistrēts no 1996. gada 1. janvāra un atbilst personas veiktajām

140(par to veiktajām) iemaksām, bet arī sākuma kapitāls. Tas

141savukārt tiek noteikts par nodarbinātības periodu līdz 1995. gada

14231. decembrim, ņemot vērā personas vidējo apdrošināšanas iemaksu

143algu par citu, vēlāku laika periodu - no 1996. gada līdz 2000.

144gadam (atkarībā no pensionēšanās gada). Līdz ar to acīmredzams,

145ka aprēķinātā pensija kopumā nav adekvāta personas individuālajam

146ieguldījumam visā nodarbinātības periodā (sk. Satversmes

147tiesas 2001. gada 26. jūnija spriedumu lietā nr.

1482001-02-0106).

149Tādējādi

150likumdevējs, veicot pensiju reformu un izvērtējot valsts

151ekonomiskās iespējas un materiālo resursu esamību, ir noteicis

152tiesību uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā izmantošanas

153priekšnoteikumus. Šādi izveidotā pensiju sistēma līdz 1998. gadam

154nodrošināja pat pensiju budžeta līdzekļu pārpalikumu.

1552. 1999. gada sākumā stājās

156spēkā Pensiju likuma grozījumi, kuru izpildes rezultātā pensiju

157budžetā radās ievērojams deficīts (sk. Labklājības ministrijas

158Sociālo ziņojumu 2000, Rīga, 2000; Labklājības ministrijas

159Sociālo ziņojumu 2001, Rīga, 2001).

160Nolūkā samazināt pensiju budžeta

161izdevumus Saeima vispirms 1999. gada 5. augustā un pēc tam vēl 4.

162novembrī grozīja Pensiju likumu, paredzot vairākus pasākumus.

163Tādējādi šā likuma pārejas noteikumi tika papildināti arī ar

164apstrīdēto normu, kas paredzēja nodarbinātajiem pensionāriem

165turpmākos piecus gadus ierobežot izmaksājamo pensiju.

166Satversmes tiesa piekrīt Saeimas

167atbildes rakstā norādītajam un Saeimas pārstāvja teiktajam tiesas

168sēdē, proti, ka sociālo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga

169no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamajiem

170resursiem.

171Taču, ja likumdevējs, izmantojot

172savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā

173arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis

174sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos,

175tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību

176realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt

177šīs savas tiesības tiesā.

178Pensiju likuma normas, kas

179reglamentē vecuma pensijas piešķiršanas un aprēķināšanas

180priekšnoteikumus, ir palikušas nemainīgas, tās atbilst izveidotās

181pensiju (apdrošināšanas) sistēmas būtībai un nav apšaubītas arī

182no likumdevēja puses. Turpretim apstrīdētā norma ir ietverta

183pārejas noteikumos, un tās darbība ierobežota laikā. Tas liecina,

184ka šajā normā paredzētais pasākums, kura mērķis ir atrisināt

185radušās finansiālās problēmas, ir izņēmums no izveidotās

186sistēmas.

187Tādējādi,

188ierobežojot personas tiesības saņemt likumā noteiktā kārtībā

189piešķirto pensiju, apstrīdētā norma sašaurina Satversmes 109.

190pantā garantētās un Pensiju likumā konkretizētās tiesības uz

191sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā.

1Ja likumdevēja lēmumi

2aizskar indivīda tiesības un likumiskās intereses, tad ir

3jāizvērtē, vai tie atbilst tiesiskas valsts principiem.

4No Satversmes 1. pantā ietvertā

5demokrātiskās republikas jēdziena izriet virkne tiesiskas valsts

6principu, arī samērīguma un tiesiskās paļāvības principi [sk.

7Satversmes tiesas 1998. gada 11. marta spriedumu lietā nr.

804-05(97), 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā nr. 03-05(99),

92000. gada 24. marta spriedumu lietā nr. 04-07(99)].

103.1. Samērīguma princips

11noteic, ka tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un

12likumiskās intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp

13personas un valsts vai sabiedrības interesēm. Lai izvērtētu, vai

14likumdevēja pieņemtā tiesību norma atbilst samērīguma principam,

15jānoskaidro:

16pirmkārt, vai likumdevēja lietotie

17līdzekļi ir piemēroti leģitīma mērķa sasniegšanai;

18otrkārt, vai šāda rīcība ir

19nepieciešama, t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda

20tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem

21līdzekļiem;

22treškārt, vai likumdevēja darbība

23ir samērīga jeb atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūs

24sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

25interesēm nodarīto zaudējumu.

26Ja, izvērtējot tiesību normu, tiek

27atzīts, ka tā neatbilst kaut vienam no šiem kritērijiem, tad tā

28neatbilst arī samērīguma principam un ir prettiesiska.

293.1.1. 1999. gadā valsts

30pensiju budžetā radās deficīts 57,6 miljonu latu apmērā (sk.

31lietai pievienoto Latvijas Republikas Labklājības ministrijas

322002. gada 18. februāra vēstuli nr. 01-11/S-360), kas

33nopietni apdraudēja pensiju izmaksas vispār, tādēļ bija jāveic

34pasākumi deficīta samazināšanai un visas pensiju sistēmas

35stabilizēšanai. Kā norādījusi Saeima atbildes rakstā, viena no

36valdības piedāvātajām iespējām bija samazināt izmaksājamās

37pensijas apmēru tiem pensionāriem, kuri turpina strādāt (saglabā

38sociāli apdrošināmās personas statusu).

39Saeima šo priekšlikumu atbalstīja

40un 1999. gada 4. novembrī pieņēma apstrīdēto normu. Tiesas sēdē

41Saeimas pārstāvis apstiprināja, ka tās piemērošana deva 10,6

42miljonus latu lielu ietaupījumu pensiju budžetā 2000. gadā un

4310,3 - 2001. gadā, tādējādi budžeta deficīts samazinājās līdz

4429,2 miljoniem latu 2000. gadā un līdz 9,2 - 2001. gadā (sk.

452002. gada 19. februāra Satversmes tiesas sēdes stenogrammu, 31.

46lpp.).

47Tomēr ne Ministru kabinets, ne

48Saeima nav veikusi analīzi attiecībā uz to, kādas būtu

49apstrīdētās normas piemērošanas sekas, ja visi nodarbinātie

50pensionāri, kuru pensijas pārsniedz 60 latus mēnesī, izbeigtu

51nodarbinātības tiesiskās attiecības un viņiem piešķirtās pensijas

52būtu jāizmaksā pilnā apjomā.

53Kā konstatējusi Valsts kontrole,

54pieņemot apstrīdēto normu, nebija paredzēti konkrēti kontroles

55mehānismi, tāpēc netiek veikta valsts uzraudzība pār to, vai

56izmaksājamās pensijas tiek ierobežotas visiem nodarbinātajiem

57pensionāriem (sk. Latvijas Republikas Valsts kontroles

582001.gada 23.augusta ziņojumu nr. 5.1-1/1676 Latvijas Republikas

59Ministru kabinetam par valsts pensiju izmaksas pareizību

60strādājošiem pensionāriem bezpeļņas organizācijā valsts akciju

61sabiedrībā "Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra"). Līdz

62ar to nav nodrošinātaapstrīdētās normas vienāda un efektīva

63piemērošana.

64Izvērtējot likumdevēja lietoto

65līdzekļu piemērotību nepieciešamā mērķa sasniegšanai, jāņem vērā

66arī apstākļi, kas izraisīja pensiju budžeta deficītu 1999. gadā.

67Izskatot Pensiju likuma grozījumus Saeimas sēdē, deputāts Andrejs

68Požarnovs norādīja, ka " … tiek izlabotas visas tās normas, tie

69nepārdomātie balsojumi, kas tika sabalsoti četru gadu laikā"

70(Saeimas 1999. gada 14. oktobra sēdes stenogramma).

71Saeimas pārstāvis tiesas sēdē

72atzina, ka pensiju budžeta deficīta iemesls bija Pensiju likuma

73grozījumi, kas tika izdarīti priekšvēlēšanu laikā. Arī sociālās

74apdrošināšanas speciālisti vairākkārt publiski atzinuši, ka

75priekšvēlēšanu laikā politiķu pieņemtu populistisku, netālredzīgu

76lēmumu dēļ bija ne tikai izlietots pensiju budžeta uzkrājums, bet

77arī radies liels šā budžeta deficīts (sk.: Citas izejas nav //

78Lauku Avīze, 14.08.1999; Par pensiju sistēmas otro līmeni //

79Latvijas Vēstnesis, nr. 46, 21.03.2001). Tādēļ ir apšaubāms,

80vai apstrīdētā norma ir piemērota nepieciešamā mērķa

81sasniegšanai.

823.1.2. 1999. gada 4.

83novembra grozījumi Pensiju likumā paredzēja vairākus pasākumus

84pensiju budžeta izdevumu samazināšanai - ne tikai izmaksājamās

85pensijas apmēra ierobežošanu nodarbinātajiem pensionāriem, bet

86arī, piemēram, pensijas vecuma pakāpenisku paaugstināšanu,

87pensijas izmaksu pārtraukšanu personām, kuras izbrauc uz

88pastāvīgu dzīvi ārvalstīs. Pēdējais ierobežojums ir atcelts ar

892001. gada 20. decembra likumu "Grozījumi likumā "Par valsts

90pensijām"".

91Tomēr pastāv arī vēl citas

92iespējas, kā iegūt līdzekļus pensiju budžeta deficīta

93samazināšanai, piemēram, nodrošinot obligāto iemaksu parādu

94aktīvāku iekasēšanu, rūpīgāk izvērtējot nodokļu maksātājiem

95(darba devējiem) piešķirtās sociālās apdrošināšanas iemaksu

96atlaides un samaksas termiņu pagarinājumus [2000. gadā kopējais

97sociālā nodokļa un sociālās apdrošināšanas iemaksu parāds bija

98130,5 miljoni latu (sk. Labklājības ministrijas Sociālo

99ziņojumu 2001, Rīga, 2001)], ierobežojot administrēšanas

100izdevumus. Bez tam izvērtējams, vai nepastāv iespējas samazināt

101aizņēmumu (kredītu) procentu likmes un maksājumus par nodokļu

102administrēšanu, kas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai

103jāmaksā citām valsts institūcijām (Valsts kasei, Valsts ieņēmumu

104dienestam). Turklāt Saeimas deputāti, apspriežot Pensiju likuma

105grozījumus, arī apstrīdēto normu, ir izteikuši līdzīgus

106priekšlikumus par papildu līdzekļu iegūšanu pensiju budžetā

107(sk. Saeimas 1999. gada 5. augusta un 1999. gada 14. oktobra

108sēdes stenogrammu). Tāpēc Satversmes tiesa nav guvusi

109apstiprinājumu tam, ka Saeima būtu pietiekami izvērtējusi, vai

110izvirzīto mērķi nav bijis iespējams sasniegt ar citiem,

111alternatīviem līdzekļiem, kas mazāk ierobežotu Satversmē

112garantētās personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu, arī

113tiesības saņemt visu piešķirto vecuma pensiju.

1143.1.3. Vērtējot apstrīdētās

115normas atbilstību samērīguma principam, galvenokārt ir jāizvērtē

116likumdevēja izmantoto līdzekļu radītās sekas, t.i., vai tiesību

117normas piemērošana nenodara indivīda tiesībām un likumiskajām

118interesēm lielākus zaudējumus nekā iegūst sabiedrība. Bez tam ir

119jāizvērtē šādas tiesību normas ietekme uz ikvienu personu, kuras

120intereses tā aizskar.

121No vienas puses, pamatots ir

122Saeimas pārstāvja uzskats, ka apstrīdētā norma, tāpat kā pārējie

123pasākumi pensiju budžeta izdevumu samazināšanai, ko paredzēja

1241999. gada 4. novembra grozījumi Pensiju likumā, pieņemta visu

125pensionāru interesēs. "Ja šādi pasākumi nebūtu veikti, valstij

126nāktos atgriezties pie tās pensiju sistēmas, kas bija pirms tam,

127kad visiem ir vienādas pensijas, un acīmredzot valsts vairs

128nespētu pildīt tās finansiālās saistības, ko paredz šis likums,

129un nekas cits neatliktu kā mainīt šo pensiju sistēmu un

130atteikties no tās" (Satversmes tiesas 2002. gada 19. februāra

131sēdes stenogramma, 29. lpp.).

132Pensiju sistēmas pirmais līmenis

133(valsts obligātā nefondēto pensiju shēma) ir veidots sociālās

134apdrošināšanas sistēmas ietvaros. Tas darbojas pēc solidaritātes

135principa. Šajā gadījumā vecuma pensijām var izmantot tikai

136pensiju budžetā esošos līdzekļus. Ja līdzekļu pensiju budžetā

137nav, nav arī iespējams izmaksāt pensijas. Tādējādi sabiedrības

138vienas daļas - pensijas saņēmēju - interesēs ir sabalansēt

139pensiju budžeta izdevumus ar ieņēmumiem un nepieļaut šā budžeta

140līdzekļu pārtēriņu.

141No otras puses, ir jāizvērtē arī

142tas, ko apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā zaudē

143nodarbinātie pensionāri.

144Saeima, nosakot ierobežojumus

145nodarbinātajiem pensionāriem, apstrīdētajā normā nav ietvērusi

146kritēriju, kurš atrodams starptautiskajos tiesību aktos un pēc

147kura vadās vairums Eiropas valstu. Proti - pensijas apmērs tiek

148ierobežots, ņemot vērā pensionāra nodarbinātības ienākumus.

149Latvijas likumdevējs izvēlējies citu kritēriju - pensionāra

150atrašanos obligāti sociāli apdrošināmās personas (darba ņēmēja

151vai pašnodarbinātā) statusā - neatkarīgi no citu ienākumu

152esamības un apmēra. Tādējādi, pamatojoties uz apstrīdēto normu,

153piešķirtās pensijas apmērs tiek samazināts pat tad, ja, pirmkārt,

154pensionārs no savas nodarbošanās ienākumus faktiski negūst,

155piemēram, atrodas atvaļinājumā bez darba algas saglabāšanas vai

156ir atteicies no darba samaksas, vai, otrkārt, viņa nopelnītā

157darba samaksa ir mazāka par neizmaksāto pensijas daļu. Šādā

158situācijā bija nonācis V. Eglītis, kuram piešķirta pensija 230

159latu apmērā. Ja V. Eglītis turpinātu strādāt, saņemot algu 120

160latu mēnesī, viņa kopējie ienākumi (alga un ierobežotā pensija)

161būtu 180 latu.

162Bez tam no lietai pievienotajiem

163pensionāres Intas Sirmaces iesniegtajiem materiāliem redzams, ka

164viņa, pēc pensijas piešķiršanas turpinot pildīt pagasta deputātes

165pienākumus, gada laikā zaudējusi 400 latus. Pagasta deputātes

166mēneša atalgojums nav pārsniedzis 9 latus, tāpēc viņa no tā

167atteikusies. Taču, neraugoties uz to, viņai piešķirtās pensijas

168(110 latu) izmaksa tikusi ierobežota līdz 60 latiem mēnesī.

169Tādējādi apstrīdētā norma ir

170acīmredzami netaisnīga pret to pensionāru daļu, kuru

171nodarbinātības ienākumi nepārsniedz pensijas neizmaksājamo

172daļu.

173Sociālās drošības pasākumiem ir ne

174tikai ekonomiskā funkcija - aizstāt ienākumu zudumu, bet arī

175sociālā funkcija - nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt

176pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

177Apstrīdētā norma piespiež

178nodarbinātos pensionārus izvēlēties - vai nu saņemt pilnu

179pensiju, vai arī turpināt strādāt. Tas savukārt nonāk pretrunā ar

180pensijas vecumu sasniegušu personu tiesībām iesaistīties

181sabiedriskajā dzīvē. Jau 1990. gada 4. maijā pieņemtās

182deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" 8.

183punktā tika noteikts, ka valsts apņēmusies garantēt Latvijas

184Republikas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem politiskās,

185ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, kuras atbilst

186vispāratzītām starptautiskām cilvēktiesību normām. Eiropas

187Sociālās hartas 1988. gada papildprotokola 4. pantā ir noteikts,

188ka līgumslēdzējas puses apņemas ļaut gados vecākiem cilvēkiem,

189cik ilgi vien iespējams, palikt pilntiesīgiem sabiedrības

190locekļiem, izmantojot līdzekļus, kas ļautu tiem atbilstoši dzīvot

191un aktīvi piedalīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē.

192Kaut arī Latvija šo papildprotokolu pagaidām vēl nav

193ratificējusi, tajā iekļautie starptautiski atzītie principi

194Latvijai jāievēro kā galvenās vadlīnijas cilvēku sociālo tiesību

195aizsardzībā.

196Līdzīga rakstura normas atrodamas

197arī citos starptautiskajos dokumentos. Tā vecāku personu, arī

198pensionāru, sabiedriskās dzīves nodrošināšanu paredz Apvienoto

199Nāciju Principi vecākām personām. Šo principu 7. punkts noteic:

200"Vecākiem cilvēkiem nepieciešama iespēja būt sabiedriski

201aktīviem, jāpiedalās tās politikas veidošanā un īstenošanā, kas

202var ietekmēt viņu dzīves līmeni, jāļauj likt lietā iegūtās

203zināšanas un prasmes, nodot tās jaunākām paaudzēm." Savukārt šo

204principu 2. punkts paredz nodrošināt vecākām personām iespēju

205strādāt vai gūt ienākumus kādā citā veidā (sk. Apvienoto

206Nāciju Organizācijas Ģenerālās Asamblejas 1991. gada 16. decembra

207direktīvu nr. A/RES/46/91).

208Arī 1995. gadā Kopenhāgenā

209notikušajā pasaules 117 valstu vadītāju sanāksmē par sociālās

210attīstības jautājumiem pieņemtajā noslēguma dokumentā,

211atsaucoties uz Apvienoto Nāciju Principiem vecākām personām,

212vēlreiz tika uzsvērta nepieciešamība nodrošināt, lai vecāki

213cilvēki varētu palielināt savu ieguldījumu sabiedrībā un viņiem

214tajā būtu pilnvērtīga loma. Sanāksmes noslēguma dokumentu ir

215parakstījis arī Latvijas prezidents (sk.: Kopenhāgenas

216deklarācija un darbības programma, Rīga, 1996).

217Savukārt Eiropas Savienības

218Pamattiesību hartas 25. pants noteic, ka "Savienība atzīst un

219ievēro vecākās paaudzes personu tiesības uz cilvēka cienīgu un

220neatkarīgu dzīvi un līdzdalību sabiedriskajā un kultūras dzīvē"

221(Vildbergs H. J., Feldhūne G. Salīdzinošās konstitucionālās

222tiesības. Rīga: Latvijas Universitāte, 2001, 92. lpp.). Harta

223parakstīta Nicā 2000. gada 7. decembrī.

224Apstrīdētā norma rada gluži

225pretējas sekas - tā ierobežo nodarbināto pensionāru iespējas

226iesaistīties sabiedriskajā, sociālajā un kultūras dzīvē. To

227apstiprina arī toreizējā labklājības ministra Roberta Jurdža

228viedoklis. Uz jautājumu par ekonomisko efektu, ko dos liegums

229nodarbinātajiem pensionāriem saņemt algu vienlaikus ar pensiju,

230viņš norādīja, ka "mainīsies situācija darba tirgū - atbrīvosies

231darba vietas jaunajiem darbiniekiem …" (Pilsētniece L. Mūsu

232visu kopējā rūpe tomēr ir: gan pensionāru, gan tautas, gan valsts

233dzīve // Latvijas Vēstnesis, nr. 251/252, 10.08.1999).

234Neraugoties uz to, ka apstrīdētās

235normas darbība ir ierobežota laikā, faktiski tās radītās sekas

236var būt paliekošas. Piemēram, ja nodarbinātais pensionārs pēc

237apstrīdētās normas spēkā stāšanās uzsaka darba līgumu, lai

238saņemtu visu piešķirto pensiju, tad ir apšaubāms, vai pēc pāris

239gadiem, kad apstrīdētā norma zaudēs spēku, viņam būs iespēja

240atgriezties darba tirgū.

241Tādējādi

242apstrīdētā norma neatbilst samērīguma principam.

2433.2. Ir jāizvērtē arī

244apstrīdētās normas atbilstība tiesiskās paļāvības principam. Šis

245princips noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt

246konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem,

247jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā

248ar konkrēto tiesību normu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada

24910. jūnija spriedumu nr. 04-03 (98)]. Savukārt indivīds

250atbilstoši šim principam var paļauties uz likumīgi izdotas

251tiesību normas pastāvību un nemainīgumu. Viņš droši var plānot

252savu nākotni saistībā ar tiesībām, ko šī norma piešķīrusi.

253Tiesiskās paļāvības principa

254darbībā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību

255normu ir likumīga, pamatota un saprātīga, kā arī vai tiesiskais

256regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs,

257lai tam varētu uzticēties.

258Vecuma pensijas ir valsts sociālās

259politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam

260nepieciešama stabilitāte. Sociālā politika ir saistīta ar

261noteiktu valsts atbalstu, aizsardzību personām, kam tā

262nepieciešama, tādēļ personu tiesiskā paļāvība šajā jomā ir

263aizsargājama.

264Pensiju likums Latvijā tika

265pieņemts nevis uzreiz pēc neatkarības atjaunošanas, bet gan tikai

2661995. gada nogalē, kad jau bija izvērtētas iepriekšējā likuma

267nepilnības un atzīts, ka tas nav piemērots valsts iespējām. Par

268Pensiju likuma priekšrocībām, tā augsto starptautisko novērtējumu

269daudzkārt tika sniegta informācija masu saziņas līdzekļos. Pirmos

270trīs gadus Pensiju likuma regulētais pensiju sistēmas līmenis

271darbojās ar budžeta līdzekļu ietaupījumiem. Tādējādi Latvijas

272iedzīvotāju, arī pensionāru vidū, varēja nostiprināties

273pārliecība, ka šai sistēmai, t.i., Pensiju likumam, var droši

274uzticēties. Arī tām normām, kas paredzēja, ka, pirmkārt,

275iestājoties likumā noteiktajam vecumam, persona varēs saņemt

276pensiju pēc likumā paredzētās formulas, un tādējādi ļāva tai

277aprēķināt iespējamo saņemamās pensijas apmēru; otrkārt, ka

278pensijas piešķiršana nebūs šķērslis turpināt darbu, saglabājot

279sociāli apdrošināmās personas statusu.

280Tādējādi personas, kas pensionāra

281statusu ieguva līdz 1999. gada 5. augustam, t.i., brīdim, kad

282Saeima pirmoreiz Pensiju likumā paredzēja ierobežojumus

283nodarbinātajiem pensionāriem, savu nākotni plānoja saistībā ar

284tām tiesībām, ko Pensiju likums tām bija piešķīris. Šie

285pensionāri varēja uzņemties civiltiesiskās saistības tādā apmērā,

286kādu pieļautu viņu ienākumi gan piešķirtās pensijas, gan

287nopelnītās algas kopējā apmērā.

288Arī ierobežojumu ieviešana samērā

289īsā laika periodā - jau ar 2000. gada 1. janvāri - liedza

290nodarbinātajiem pensionāriem pienācīgā veidā pārkārtot savu

291dzīvi.

292Saeima, atkāpjoties no sākotnēji

293garantētajām tiesībām un neizvērtējot apstrīdētās normas

294atbilstību tiesiskās paļāvības principam, sabiedrībā radījusi

295nedrošības sajūtu.

296Tādējādi

297apstrīdētā norma neatbilst samērīguma un tiesiskās paļāvības

298principam un ir pretrunā ar Satversmes 1. pantu.

1Iepriekš minētie

2Satversmes tiesas secinājumi attiecināmi arī uz Pensiju likuma

3pārejas noteikumu 26. punktu pašreizējā redakcijā. Kaut arī

4izmaksājamās pensijas daļas apmērs no 2002. gada 1. janvāra ir

5palielināts, ierobežojumu noteikšanas kritērijs palicis nemainīgs

6- pensionāra atrašanās obligāti sociāli apdrošināmās personas

7statusā - neatkarīgi no nodarbinātības ienākumu esamības un

8apmēra.

1Konstatējot Pensiju

2likuma pārejas noteikumu 26. punkta neatbilstību kaut vienam

3Satversmes pantam, tas atzīstams par prettiesisku un spēkā

4neesošu. Līdz ar to vairs nav nepieciešams vērtēt minētās normas

5atbilstību Satversmes 91. pantam.

6Nolēmumu

7daļa

8Pamatojoties uz Satversmes tiesas

9likuma 30.-32. pantu, Satversmes tiesa

10nosprieda:

11atzīt likuma "Par valsts pensijām"

12pārejas noteikumu 26. punktu par neatbilstošu Satversmes 1.

13pantam un spēkā neesošu no sprieduma publicēšanas dienas.

14Spriedums pasludināts Rīgā 2002.

15gada 19. martā.

16Satversmes tiesas priekšsēdētājs

17A.Endziņš