23. pants

Pieteikuma iesniedzēja

norāda, ka viņas īpašuma tiesības tiktu mazāk ierobežotas, ja

viņas un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku tiesisko attiecību pamatā

būtu nevis nomas līgums, bet gan servitūts.

23.1. Kā pamatoti norāda

Saeima, šajā gadījumā ir jāņem vērā vairāki apstākļi, kas lika

likumdevējam izvēlēties tieši piespiedu nomas institūtu, lai

regulētu zemes un ēku īpašnieku savstarpējās tiesiskās

attiecības.

Likums par zemes reformu pilsētās

tika pieņemts 1991. gada 20. novembrī. Šis likums bija

svarīgākais normatīvais akts, kas noteica zemes reformas

īstenošanas kārtību Latvijas Republikas pilsētās. Tāpēc jau tā

izstrādes gaitā likumdevējam vajadzēja izlemt, kā tiks regulētas

savstarpējās tiesiskās attiecības, kas zemes reformas rezultātā

izveidosies starp zemes un ēku īpašniekiem.

Latvijas Civilkodekss bija

normatīvais akts, kas regulēja civiltiesiskās attiecības, arī

nomu, Likuma par zemes reformu pilsētās izstrādāšanas un spēkā

stāšanās laikā. Civilkodeksā ietvertais īpašuma tiesību

regulējums servitūtus neparedzēja.

Tikai 1992. gada 14. janvārī

Augstākā padome pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas 1937.

gada Civillikumu", ar kuru nolēma atjaunot Civillikuma spēku, kā

arī ar īpašiem likumiem noteikt atsevišķo Civillikuma daļu spēkā

stāšanās laiku un kārtību. Augstākā padome 1992. gada

7. jūlijā pieņēma likumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas

1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu

tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību", ar kuru noteica,

ka šis likums un Civillikuma lietu tiesību daļa stājas spēkā

1992. gada 1. septembrī. Tikai ar Civillikuma lietu

tiesību daļas stāšanos spēkā Latvijā atjaunojās servitūtu

tiesiskais regulējums.

No minētā var secināt, ka Likuma

par zemes reformu pilsētās sagatavošanas un pieņemšanas laikā vēl

nebija pieņemti normatīvie akti, ar kuriem tika atjaunots 1937.

gada Civillikums. Tādējādi likumdevējam tobrīd nemaz nebija

iespējas izvēlēties, vai civiltiesiskās attiecības starp zemes

īpašnieku un ēkas īpašnieku regulēs servitūts vai piespiedu noma.

Likumdevēja izvēle par labu piespiedu nomai bija atbilstošāka tā

brīža situācijai.

23.2. Ar piespiedu

nomu Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības tiek ierobežotas

tādējādi, ka viņai nav tiesību pašai brīvi izlemt, vai viņa

iznomās savu zemes gabalu, kā arī nav tiesību brīvi izvēlēties

nomnieku. Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai servitūta

nodibināšanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības

tiktu ierobežotas mazākā apmērā.

Servitūts saskaņā ar Civillikuma

1130. pantu ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma

tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai

personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Lai nodrošinātu

īpašnieka tiesības valdīt un lietot viņam piederošo ēku, kas

atrodas uz svešas zemes, servitūts saskaņā ar Civillikuma

1231. panta 1. punktu būtu nodibināms uz likuma

pamata.

Ja likumā būtu paredzēts

servitūts, ar kuru tiktu apgrūtināts Pieteikuma iesniedzējai

piederošais zemes gabals, viņai tāpat kā piespiedu nomas gadījumā

nebūtu tiesību pašai brīvi izlemt, vai viņa nodos zemes gabalu

lietošanā uz tā esošās daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem.

Zemes lietošanas tiesības dzīvokļu īpašnieki iegūtu uz likuma

pamata neatkarīgi no Pieteikuma iesniedzējas gribas.

Tātad Pieteikuma iesniedzējas

īpašuma tiesības, nodibinot servitūtu, netiktu ierobežotas mazāk

kā piespiedu nomas gadījumā.

23.3. Kā uzskata Pieteikuma

iesniedzēja, servitūta nodibināšanas gadījumā viņas īpašuma

tiesības tiktu ierobežotas mazāk arī tāpēc, ka salīdzinājumā ar

nomas maksu par servitūtu viņa saņemtu lielākus ienākumus,

piemēram, atlīdzību reālnastas veidā.

No Civillikuma noteikumiem par

servitūtiem izriet vispārīgs princips, ka servitūta izlietotājam

nav pienākuma maksāt atlīdzību kalpojošā nekustamā īpašuma

īpašniekam. Tādi likuma noteikumi, ka kalpojošā nekustamā īpašuma

īpašniekam tomēr pienākas atlīdzība par servitūta lietošanu, ir

tiesiski iespējami, tomēr tie nebūtu raksturīgi servitūta būtībai

un jēgai. Rīgas brīvostas likumā un Ventspils brīvostas likumā ir

noteikts, ka zemes lietotājs tās īpašniekam par servitūtu maksā

atlīdzību saskaņā ar vienošanos, taču šajā gadījumā jāņem vērā

gan būtiskie zemes īpašuma tiesību ierobežojumi, gan īpašie

personālservitūta nosacījumi brīvostās.

Ja normatīvajos aktos tomēr būtu

noteikts, ka par servitūta izmantošanu zemes īpašniekam pienākas

atlīdzība no ēkas īpašnieka, tas nenozīmē, ka personas ienākumi

šajā gadījumā būtu lielāki nekā piespiedu nomas gadījumā.

Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā nav apstrīdējusi

Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrajā daļā un Likuma

par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrajā daļā noteikto

maksimālo nomas maksas apmēru, proti, piecus procentus no zemes

kadastrālās vērtības. Ja arī Likuma par zemes reformu pilsētās

12. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju

privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā vārds "noma"

tiktu aizstāts ar vārdu "servitūts", maksa par servitūtu

nedrīkstētu pārsniegt minētos piecus procentus no zemes

kadastrālās vērtības.

No pieteikuma var secināt, ka

servitūts Pieteikuma iesniedzējai šķiet saudzējošāks līdzeklis

arī tāpēc, ka atlīdzībai par servitūtu būtu piemērojami zemes

īpašniekam labvēlīgāki nodokļu maksāšanas noteikumi. Satversmes

tiesa piekrīt Saeimai, ka apstrīdētajās normās ietvertā piespiedu

nomas institūta atbilstība Satversmei nav vērtējama, par mērauklu

izmantojot nodokļu maksāšanas noteikumus. Nodokļi, ar kādiem tiek

aplikti personas ienākumi no nekustamā īpašuma, ir noteikti

nodokļu likumos, nevis Likumā par zemes reformu pilsētās un

Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju.

23.4. Pieteikuma

iesniedzēja pauž viedokli, ka viņas īpašuma tiesības tiktu

ierobežotas mazāk arī tādā gadījumā, ja par zemes iznomāšanu

saņemtā atlīdzība likumā būtu nosaukta nevis par nomas maksu, kā

to noteic apstrīdētās normas, bet gan par kompensāciju. Pēc

Pieteikuma iesniedzējas domām, nodokļu normatīvajos aktos

ietvertais regulējums ļautu viņai gūt lielākus ienākumus, ja viņa

saņemtu kompensāciju, nevis nomas maksu.

Arī šajā gadījumā nodokļi nevar

būt par kritēriju, lai vērtētu, cik saudzējošs ir viens vai otrs

līdzeklis, kuru varētu izmantot apstrīdēto normu leģitīmā mērķa

sasniegšanai. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jomās, kas

skar nodokļu sistēmu. Normatīvajos aktos var tikt izdarīti arī

tādi grozījumi, kas iznomātājiem paredz izdevīgākus nosacījumus

nekā cita veida atlīdzības saņēmējiem. Pieteikuma iesniedzēja nav

apstrīdējusi nodokļu tiesību normas, kas noteic, kādi personas

ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem un cik lielā

mērā.

Turklāt nomas maksas nosaukšana

par kompensāciju nemainītu šīs atlīdzības būtību. Pieteikuma

iesniedzējas un ēkas īpašnieku savstarpējo tiesisko attiecību

pamatā joprojām būtu nomas līgums. Tāpēc atlīdzība, ko Pieteikuma

iesniedzēja šādā gadījumā saņemtu par zemes lietošanu, būtu

uzskatāma par nomas maksu neatkarīgi no tās nosaukuma.

Tādējādi

apstrīdētās normas ir saudzējošākais līdzeklis tajās ietvertā

ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.