23. punkts

1Pieteikuma iesniedzēja

2norāda, ka viņas īpašuma tiesības tiktu mazāk ierobežotas, ja

3viņas un daudzdzīvokļu mājas īpašnieku tiesisko attiecību pamatā

4būtu nevis nomas līgums, bet gan servitūts.

523.1. Kā pamatoti norāda

6Saeima, šajā gadījumā ir jāņem vērā vairāki apstākļi, kas lika

7likumdevējam izvēlēties tieši piespiedu nomas institūtu, lai

8regulētu zemes un ēku īpašnieku savstarpējās tiesiskās

9attiecības.

10Likums par zemes reformu pilsētās

11tika pieņemts 1991. gada 20. novembrī. Šis likums bija

12svarīgākais normatīvais akts, kas noteica zemes reformas

13īstenošanas kārtību Latvijas Republikas pilsētās. Tāpēc jau tā

14izstrādes gaitā likumdevējam vajadzēja izlemt, kā tiks regulētas

15savstarpējās tiesiskās attiecības, kas zemes reformas rezultātā

16izveidosies starp zemes un ēku īpašniekiem.

17Latvijas Civilkodekss bija

18normatīvais akts, kas regulēja civiltiesiskās attiecības, arī

19nomu, Likuma par zemes reformu pilsētās izstrādāšanas un spēkā

20stāšanās laikā. Civilkodeksā ietvertais īpašuma tiesību

21regulējums servitūtus neparedzēja.

22Tikai 1992. gada 14. janvārī

23Augstākā padome pieņēma likumu "Par Latvijas Republikas 1937.

24gada Civillikumu", ar kuru nolēma atjaunot Civillikuma spēku, kā

25arī ar īpašiem likumiem noteikt atsevišķo Civillikuma daļu spēkā

26stāšanās laiku un kārtību. Augstākā padome 1992. gada

277. jūlijā pieņēma likumu "Par atjaunotā Latvijas Republikas

281937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu

29tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un kārtību", ar kuru noteica,

30ka šis likums un Civillikuma lietu tiesību daļa stājas spēkā

311992. gada 1. septembrī. Tikai ar Civillikuma lietu

32tiesību daļas stāšanos spēkā Latvijā atjaunojās servitūtu

33tiesiskais regulējums.

34No minētā var secināt, ka Likuma

35par zemes reformu pilsētās sagatavošanas un pieņemšanas laikā vēl

36nebija pieņemti normatīvie akti, ar kuriem tika atjaunots 1937.

37gada Civillikums. Tādējādi likumdevējam tobrīd nemaz nebija

38iespējas izvēlēties, vai civiltiesiskās attiecības starp zemes

39īpašnieku un ēkas īpašnieku regulēs servitūts vai piespiedu noma.

40Likumdevēja izvēle par labu piespiedu nomai bija atbilstošāka tā

41brīža situācijai.

4223.2. Ar piespiedu

43nomu Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības tiek ierobežotas

44tādējādi, ka viņai nav tiesību pašai brīvi izlemt, vai viņa

45iznomās savu zemes gabalu, kā arī nav tiesību brīvi izvēlēties

46nomnieku. Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai servitūta

47nodibināšanas rezultātā Pieteikuma iesniedzējas īpašuma tiesības

48tiktu ierobežotas mazākā apmērā.

49Servitūts saskaņā ar Civillikuma

501130. pantu ir tāda tiesība uz svešu lietu, ar kuru īpašuma

51tiesība uz to ir lietošanas ziņā aprobežota kādai noteiktai

52personai vai noteiktam zemes gabalam par labu. Lai nodrošinātu

53īpašnieka tiesības valdīt un lietot viņam piederošo ēku, kas

54atrodas uz svešas zemes, servitūts saskaņā ar Civillikuma

551231. panta 1. punktu būtu nodibināms uz likuma

56pamata.

57Ja likumā būtu paredzēts

58servitūts, ar kuru tiktu apgrūtināts Pieteikuma iesniedzējai

59piederošais zemes gabals, viņai tāpat kā piespiedu nomas gadījumā

60nebūtu tiesību pašai brīvi izlemt, vai viņa nodos zemes gabalu

61lietošanā uz tā esošās daudzdzīvokļu mājas dzīvokļu īpašniekiem.

62Zemes lietošanas tiesības dzīvokļu īpašnieki iegūtu uz likuma

63pamata neatkarīgi no Pieteikuma iesniedzējas gribas.

64Tātad Pieteikuma iesniedzējas

65īpašuma tiesības, nodibinot servitūtu, netiktu ierobežotas mazāk

66kā piespiedu nomas gadījumā.

6723.3. Kā uzskata Pieteikuma

68iesniedzēja, servitūta nodibināšanas gadījumā viņas īpašuma

69tiesības tiktu ierobežotas mazāk arī tāpēc, ka salīdzinājumā ar

70nomas maksu par servitūtu viņa saņemtu lielākus ienākumus,

71piemēram, atlīdzību reālnastas veidā.

72No Civillikuma noteikumiem par

73servitūtiem izriet vispārīgs princips, ka servitūta izlietotājam

74nav pienākuma maksāt atlīdzību kalpojošā nekustamā īpašuma

75īpašniekam. Tādi likuma noteikumi, ka kalpojošā nekustamā īpašuma

76īpašniekam tomēr pienākas atlīdzība par servitūta lietošanu, ir

77tiesiski iespējami, tomēr tie nebūtu raksturīgi servitūta būtībai

78un jēgai. Rīgas brīvostas likumā un Ventspils brīvostas likumā ir

79noteikts, ka zemes lietotājs tās īpašniekam par servitūtu maksā

80atlīdzību saskaņā ar vienošanos, taču šajā gadījumā jāņem vērā

81gan būtiskie zemes īpašuma tiesību ierobežojumi, gan īpašie

82personālservitūta nosacījumi brīvostās.

83Ja normatīvajos aktos tomēr būtu

84noteikts, ka par servitūta izmantošanu zemes īpašniekam pienākas

85atlīdzība no ēkas īpašnieka, tas nenozīmē, ka personas ienākumi

86šajā gadījumā būtu lielāki nekā piespiedu nomas gadījumā.

87Pieteikuma iesniedzēja konstitucionālajā sūdzībā nav apstrīdējusi

88Likuma par zemes reformu pilsētās 12. panta otrajā daļā un Likuma

89par dzīvojamo māju privatizāciju 54. panta otrajā daļā noteikto

90maksimālo nomas maksas apmēru, proti, piecus procentus no zemes

91kadastrālās vērtības. Ja arī Likuma par zemes reformu pilsētās

9212. panta trešajā daļā un Likuma par dzīvojamo māju

93privatizāciju 54. panta pirmajā un otrajā daļā vārds "noma"

94tiktu aizstāts ar vārdu "servitūts", maksa par servitūtu

95nedrīkstētu pārsniegt minētos piecus procentus no zemes

96kadastrālās vērtības.

97No pieteikuma var secināt, ka

98servitūts Pieteikuma iesniedzējai šķiet saudzējošāks līdzeklis

99arī tāpēc, ka atlīdzībai par servitūtu būtu piemērojami zemes

100īpašniekam labvēlīgāki nodokļu maksāšanas noteikumi. Satversmes

101tiesa piekrīt Saeimai, ka apstrīdētajās normās ietvertā piespiedu

102nomas institūta atbilstība Satversmei nav vērtējama, par mērauklu

103izmantojot nodokļu maksāšanas noteikumus. Nodokļi, ar kādiem tiek

104aplikti personas ienākumi no nekustamā īpašuma, ir noteikti

105nodokļu likumos, nevis Likumā par zemes reformu pilsētās un

106Likumā par dzīvojamo māju privatizāciju.

10723.4. Pieteikuma

108iesniedzēja pauž viedokli, ka viņas īpašuma tiesības tiktu

109ierobežotas mazāk arī tādā gadījumā, ja par zemes iznomāšanu

110saņemtā atlīdzība likumā būtu nosaukta nevis par nomas maksu, kā

111to noteic apstrīdētās normas, bet gan par kompensāciju. Pēc

112Pieteikuma iesniedzējas domām, nodokļu normatīvajos aktos

113ietvertais regulējums ļautu viņai gūt lielākus ienākumus, ja viņa

114saņemtu kompensāciju, nevis nomas maksu.

115Arī šajā gadījumā nodokļi nevar

116būt par kritēriju, lai vērtētu, cik saudzējošs ir viens vai otrs

117līdzeklis, kuru varētu izmantot apstrīdēto normu leģitīmā mērķa

118sasniegšanai. Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība jomās, kas

119skar nodokļu sistēmu. Normatīvajos aktos var tikt izdarīti arī

120tādi grozījumi, kas iznomātājiem paredz izdevīgākus nosacījumus

121nekā cita veida atlīdzības saņēmējiem. Pieteikuma iesniedzēja nav

122apstrīdējusi nodokļu tiesību normas, kas noteic, kādi personas

123ienākumi tiek aplikti ar nodokļiem un cik lielā

124mērā.

125Turklāt nomas maksas nosaukšana

126par kompensāciju nemainītu šīs atlīdzības būtību. Pieteikuma

127iesniedzējas un ēkas īpašnieku savstarpējo tiesisko attiecību

128pamatā joprojām būtu nomas līgums. Tāpēc atlīdzība, ko Pieteikuma

129iesniedzēja šādā gadījumā saņemtu par zemes lietošanu, būtu

130uzskatāma par nomas maksu neatkarīgi no tās nosaukuma.

131Tādējādi

132apstrīdētās normas ir saudzējošākais līdzeklis tajās ietvertā

133ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai.