18. pants

Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības princips tiek

ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno

kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un

kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt

galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas

2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 17.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka karavīri atrodas vienādos

un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar valsts

pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas

piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā,

zemessargiem un rezerves karavīriem. Savukārt Saeima norāda, ka

karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos

apstākļos ar minētajām personu grupām.

Satversmes tiesa pārbaudīs, vai karavīri atrodas vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar katru

atsevišķo no pieteikumā identificētajām personu grupām.

18.1. Pieteikumā norādīts, ka viena no personu grupām,

kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos ar karavīriem, ir valsts pārvaldes darbinieki, kas

piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā,

piemēram, Nacionālo bruņoto spēku darbinieki. Savukārt Saeima

norāda: tā kā karavīrs pilda valsts dienestu, karavīri nav

salīdzināmi ar personām, kuru darba tiesiskās attiecības

nodibinātas uz darba līguma pamata.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka valsts dienests būtiski

atšķiras no darba tiesiskajām attiecībām, kas dibinātas uz darba

līguma pamata. Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis,

kurā atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana.

Tādēļ nodarbinātība valsts dienestā no nodarbinātības uz darba

līguma pamata atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas

juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa. Personas

valsts dienestā atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo

personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši

pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15.

decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑41‑01 11.1. punktu).

Tādējādi karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji

nesalīdzināmos apstākļos ar valsts pārvaldes darbiniekiem, kas

piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā.

18.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar karavīriem

vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

atrodas arī valsts dienestā nodarbinātie, kas piedalās

sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, piemēram,

ierēdņi. Savukārt Saeima uzskata, ka katrs valsts dienesta veids

ir atšķirīgs.

Lai arī valsts dienesta attiecībām ir kopīgas iezīmes, katrā

valsts dienesta veidā nodarbinātie veic atšķirīgus uzdevumus.

Militārais dienests principiāli atšķiras no jebkura cita valsts

dienesta veida (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 14.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021‑11‑01

11.2.1. punktu). Militārā dienesta attiecību būtiskākā

atšķirība no citiem valsts dienesta veidiem ir to pamatā esošās

valsts imperatīvās militārās intereses, kas vērstas uz valsts

pastāvēšanas un suverenitātes nodrošināšanu (sk. Senāta 2012.

gada 6. februāra sprieduma lietā SKA‑81/2012 (A420567210) 12.

punktu). Militārais dienests no karavīra prasa pakļaušanos

stingrai militārajai disciplīnai, spēju pielāgoties mainīgiem

apstākļiem, īpašas prasmes un fizisko sagatavotību. Karavīra

darbs militārajā dienestā ir saistīts ar augstas pakāpes risku

veselībai un dzīvībai.

Tādējādi karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji

nesalīdzināmos apstākļos ar citā valsts dienesta veidā

nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības

nodrošināšanā.

18.3. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar

karavīriem vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos atrodas arī zemessargi. Zemessargi esot militāri

apbruņota sabiedrības daļa, kas kopā ar karavīriem veidojot

Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvu. Savukārt Saeima uzskata,

ka šīs personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo zemessargi nepilda aktīvo

dienestu un ar valsts aizsardzību saistītu uzdevumu izpildē

iesaistās tikai no pamatnodarbošanās brīvajā laikā.

Karavīri un zemessargi ietilpst Nacionālo bruņoto spēku

sastāvā un ir apbruņota tautas daļa (sk. Nacionālo bruņoto

spēku likuma 1. pantu, 3. panta pirmo daļu un 5. panta otro

daļu). Profesionālā dienesta un Zemessardzes mērķis ir valsts

aizsardzības nodrošināšana. Karavīrs un zemessargs, uzsākot

dienestu, zvēr sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību (sk.

Militārā dienesta likuma 4. panta pirmo daļu un Latvijas

Republikas Zemessardzes likuma 5. panta pirmo daļu).

Tomēr vairākas kopīgas pazīmes pašas par sevi ne vienmēr var

kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu

grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski

apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos

un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes

tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑14‑03 17.2.

punktu). Tādēļ, lai pārbaudītu, vai karavīri un zemessargi

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos, Satversmes tiesa izvērtēs, kādi ir profesionālā

dienesta un dienesta Zemessardzē uzdevumi.

Profesionālais dienests ir pilna laika darbs valsts

aizsardzības nodrošināšanā. Karavīram ir aizliegts savienot

militārā dienesta pildīšanu ar citu amatu vai darbu, kas nav

atļauts ar likumu. Profesionālā dienesta karavīrs aktīvā dienesta

laikā saņem atlīdzību - mēnešalgu (sk. Militārā dienesta

likuma 12. panta pirmo daļu, 15. panta pirmās daļas 2. punktu un

48. panta pirmo daļu un Valsts un pašvaldību institūciju

amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 9. pantu).

Karavīrs atrodas īpašā valsts pakļautībā. Karavīrs vienmēr

atrodas dienesta gatavībā, un karavīra dienesta dienas ilgums ir

atkarīgs no dienesta nepieciešamības (sk. Aizsardzības

ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 88. lp.).

Profesionālā dienesta līgumu nevar izbeigt pirms termiņa pēc

karavīra iniciatīvas. To var izbeigt tikai pusēm par to

vienojoties vai pēc vadības iniciatīvas (sk. Militārā dienesta

likuma 43. panta pirmo un otro daļu). Atbilstoši Nacionālo

bruņoto spēku komandiera pavēlei karavīram dienesta uzdevumu

izpildei ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Karavīri arī

iesaistās Nacionālo bruņoto spēku vadībā, ieņemot augstākos

amatus, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku komandiera un

Zemessardzes komandiera amatus (sk. Ministru kabineta 2010.

gada 17. augusta noteikumus Nr. 775 "Noteikumi par karavīru

un zemessargu augstāko virsnieku dienesta pakāpēm atbilstošajiem

amatiem").

Savukārt Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa,

kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un

sabiedrības aizsardzībā. Dienests Zemessardzē nav aktīvais

dienests, un zemessargi to pilda brīvajā laikā. Zemessargu

iesaista Zemessardzes uzdevumu izpildē un apmācībā no pamatdarba

vai mācībām brīvajā laikā līdz 30 dienām gadā, izņemot likumā

noteiktos gadījumus, kad zemessargs var tikt iesaistīts ilgāk.

Zemessargs var izbeigt līgumu par dienestu Zemessardzē pēc savas

iniciatīvas (sk. Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 2. un

6. pantu un 29. panta pirmās daļas 1. punktu).

Tādējādi profesionālā dienesta uzdevums ir veidot to Nacionālo

bruņoto spēku daļu, kurā dienests ir pilna laika darbs, karavīrs

vienmēr ir dienesta gatavībā un var piedalīties Nacionālo bruņoto

spēku vadībā. Savukārt dienesta Zemessardzē uzdevums ir iesaistīt

valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā plašāku Latvijas

pilsoņu loku, kuri ar to nodarbojas savā brīvajā laikā. Tas ir

viens no veidiem, kā Latvijas pilsoņi var līdzdarboties tiem

Satversmes ievadā norādītā pienākuma - aizsargāt savu valsti -

izpildē. Ņemot vērā karavīru un zemessargu atšķirīgo lomu valsts

aizsardzības nodrošināšanā, atšķiras arī atbildības un militāro

prasmju līmenis - karavīram tas ir augstāks nekā zemessargam

(sk. Dr. sc. pol. Noras Vanagas viedokli lietas materiālu 1.

sēj. 128. lp.). Tādēļ karavīra un zemessarga iesaiste

Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildē un pildītā dienesta

intensitāte ir atšķirīga.

Līdz ar to karavīri un zemessargi atrodas atšķirīgos un

savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

18.4. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka karavīri

atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

apstākļos arī ar rezerves karavīriem. Savukārt, pēc Saeimas

ieskata, rezerves karavīri pilda tikai tādus pienākumus, lai

vajadzības gadījumā viņus varētu iesaukt aktīvajā dienestā.

Rezerves karavīri pilda dienestu Nacionālo bruņoto spēku

rezervē, kas ietilpst Nacionālo bruņoto spēku sastāvā (sk.

Nacionālo bruņoto spēku likuma 3. panta pirmo daļu un Militārā

dienesta likuma 2. panta 7. punktu). Tomēr tas pats par sevi

nenozīmē, ka karavīri un rezerves karavīri atrastos vienādos un

pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

Rezerves karavīru kopumā ieskaita, piemēram, karavīrus, kuri

atvaļināti no profesionālā dienesta, ja viņi sekmīgi apguvuši

kareivja pamatapmācības kursu individuālās apmācības līmenī un

nav noņemti no militārā dienesta uzskaites vai nav uzņemti

Zemessardzē. Rezerves karavīram ir pienākums ierasties uz

militārajām mācībām, medicīnisko pārbaudi, saglabāt un pilnveidot

aktīvā dienesta laikā noteiktai militārai specialitātei

nepieciešamās kaujas zinības, iemaņas un sagatavotību, kā arī

mobilizācijas gadījumā izpildīt Nacionālo bruņoto spēku rezerves

uzskaites struktūrvienības izsniegtajā pavēstē noteikto. Lai arī

rezerves karavīrs militāro mācību laikā pilda aktīvo dienestu un

viņam ir karavīra statuss, militāro mācību norise ir ierobežota

laikā. Piemēram, kareivju sastāva rezerves karavīru iesauc

militārajās mācībās kopumā līdz sešiem mēnešiem, viena gada laikā

- līdz 30 dienām. Intervāls starp kārtējām militārajām mācībām,

kurās iesaista rezerves karavīru, nav mazāks par četriem gadiem

(sk. Militārā dienesta likuma 2. panta 7. punktu, 63. panta

otro daļu, 65. panta otro daļu un 66. panta otro, trešo un

ceturto daļu). Tādējādi rezerves karavīra pienākumi ir

saistīti ar to, lai tiktu nodrošināta viņa gatavība

nepieciešamības gadījumā piedalīties valsts aizsardzībā,

turpretim karavīram valsts aizsardzības nodrošināšana ir pilna

laika darbs.

Līdz ar to karavīri un rezerves karavīri atrodas atšķirīgos un

savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

Satversmes tiesa secina, ka pieteikumā identificētās personu

grupas attiecībā uz dalību politiskajā partijā nav salīdzināmas

tiesiskās vienlīdzības principa aspektā.

Tātad apstrīdētās normas, ciktāl tās

aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, atbilst

Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Militārā dienesta likuma 10.

panta otro daļu un 15. panta pirmās daļas 1. punktu, ciktāl šīs

normas aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, par

atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam un 102. pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš