Par Militārā dienesta likuma 10. panta otrās daļas un 15. panta pirmās daļas 1. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam

1Militārā dienesta likuma 10. panta otrā daļa nosaka:

2"Karavīram ir tiesības būt par biedru tādās biedrībās un

3nodibinājumos, kurām nav politiska rakstura, kā arī dibināt

4karavīru biedrības un nodibinājumus un piedalīties citos

5nepolitiskos pasākumos, ja šāda darbība netraucē dienesta

6pienākumu izpildi."

7Saskaņā ar Militārā dienesta likuma 15. panta pirmās daļas 1.

8punktu karavīram ir aizliegts veikt politisko darbību,

9pievienoties arodbiedrībām, organizēt streikus un piedalīties

10tajos.

1Pieteikuma iesniedzēja - persona L

2(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Militārā

3dienesta likuma 10. panta otrā daļa un 15. panta pirmās daļas 1.

4punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) pārkāpj Latvijas Republikas

5Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajā teikumā

6ietverto tiesiskās vienlīdzības principu un tai ierobežo

7Satversmes 102. pantā ietvertās tiesības apvienoties politiskajās

8partijās. Pieteikuma iesniedzēja ir profesionālā militārā

9dienesta karavīrs. Apstrīdētās normas Pieteikuma iesniedzējai

10aizliedzot aizstāvēt savus uzskatus par vakcināciju pret

11Covid‑19, apvienojoties ar citām personām politiskajā

12partijā.

13Apstrīdētās normas pārkāpjot Satversmes 91. panta pirmajā

14teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo aizliegums

15apvienoties politiskajās partijās neesot noteikts valsts

16pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas

17piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā,

18zemessargiem un rezerves karavīriem. Arī zemessargi un rezerves

19karavīri esot apbruņotas sabiedrības daļas, arī viņiem esot

20noteikta loma kaujas uzdevumu izpildē, un viņi nereti dienējot

21vienībās kopā ar karavīriem. Tāpat arī ierēdņiem un darbiniekiem

22esot būtiska ietekme uz stratēģiskiem, operacionāliem un

23taktiskiem lēmumiem.

24Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, atšķirīgā attieksme

25noteikta tādā likumdošanas procesā, kas neatbilst labas

26likumdošanas principam. Likumdevējs neesot vērtējis atšķirīgās

27attieksmes nepieciešamību. Apstrīdētajās normās noteiktais

28aizliegums apvienoties politiskajās partijās esot radies laikā,

29kad vēl neesot pastāvējuši Nacionālie bruņotie spēki, taču

30mūsdienās šāds ierobežojums vairs neesot attaisnojams, jo katrs

31indivīds varot būt politiski aktīvs. Lai politiskās partijas būtu

32sabiedrībā atzītas un stipras, neesot pamata kādai sabiedrības

33grupai liegt iespēju tajās darboties. Apstrīdētās normas

34nesasniedzot mērķi novērst valdībai naidīgu bruņotu grupējumu vai

35ideoloģiju iespaida riskus, jo Nacionālo bruņoto spēku

36personālsastāvā skaitliski vislielāko daļu veidojot zemessargi,

37kuri drīkstot būt politisko partiju biedri.

38Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 102. pantā

39ietvertajām tiesībām apvienoties politiskajās partijās.

40Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

41leģitīmais mērķis varētu būt karavīra politiskā neitralitāte,

42taču to varot panākt ar karavīra pamattiesības mazāk

43ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, likumdevējs varot karavīriem

44noteikt tādu pašu pamattiesību ierobežojumu kā zemessargiem -

45tiesības būt par politiskas partijas biedru ierobežot ar

46aizliegumu aģitēt vai citādi īstenot politisko darbību dienesta

47vietā. Arī labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība,

48neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzējai nodarīto kaitējumu.

49Tas, ka persona ir karavīrs, uzreiz nenozīmējot, ka tā varētu

50ietekmēt politiskos procesus.

1Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

2Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

391. panta pirmajam teikumam un 102. pantam. Tāpat Saeima norāda,

4ka izskatāmajā lietā būtu izbeidzama tiesvedība daļā par

5apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

6teikumam.

7Pēc Saeimas ieskata, būtiski esot ņemt vērā to, ka karavīri

8atrodas īpašā valsts dienestā, kuram uzticēti svarīgi ar valsts

9drošības aizsardzību saistīti uzdevumi. Tādēļ likumdevējam esot

10plaša rīcības brīvība noteikt ierobežojumus militārajā dienestā

11esošajām personām.

12Satversmes 102. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums esot

13noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un tam esot

14leģitīms mērķis - aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu un

15sabiedrības drošību. Aizliegums karavīram būt par politiskās

16partijas biedru esot vērsts uz to, lai nodrošinātu profesionālā

17militārā dienesta politisko neitralitāti, efektīvu dienesta

18pienākumu izpildi un efektīvu civilo kontroli pār Nacionālajiem

19bruņotajiem spēkiem. Ar apstrīdētajām normām noteiktais

20pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu

21sasniegšanai. Apstrīdētās normas nodrošinot karavīru atturēšanos

22no iesaistīšanās politiskās varas iegūšanā valstī un izslēdzot

23politisko partiju iespējas izmantot karavīrus savu politisko

24mērķu sasniegšanai. Turklāt politikas jomas un militārās jomas

25savstarpēja nošķirtība stiprinot sabiedrības pārliecību par to,

26ka ikviens karavīrs un profesionālais militārais dienests kopumā

27ir politiski neitrāls.

28Ja karavīram būtu ļauts dibināt politisko partiju un būt par

29tās biedru, tad nebūtu iespējams tādā pašā mērā kā līdz šim

30saglabāt karavīru un profesionālā militārā dienesta politisko

31neitralitāti, kā arī sabiedrības pārliecību par šo neitralitāti.

32Nebūtu iespējams tādā pašā kvalitātē nodrošināt arī profesionālā

33militārā dienesta darbību, jo karavīram būtu pienākums noteiktu

34laiku veltīt politiskajai darbībai. Militārā joma tiktu

35sapludināta ar politiku, un tas varētu apgrūtināt efektīvu civilo

36kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

37Karavīrs, arī nebūdams politiskās partijas biedrs, varot

38piedalīties Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās,

39tautas nobalsošanā un likumu ierosināšanā. Tādējādi karavīram

40neesot pilnībā liegtas viņa politiskās tiesības. Apstrīdētās

41normas stiprinot sabiedrības paļāvību uz to, ka karavīrs

42nepārstāv atsevišķas politiskās partijas viedokli. Sabiedrības

43uzticēšanās karavīriem esot īpaši svarīga, ņemot vērā tiem

44uzticētos uzdevumus.

45Attiecībā uz Satversmes 91. panta pirmo teikumu atbildes

46rakstā pausts viedoklis, ka pieteikumā norādītās personas

47neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar karavīriem.

48Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem esot uzticēta īpaša valsts

49funkcija, kas esot pietiekami specifiska, lai karavīri nebūtu

50salīdzināmi ar citām valsts pārvaldē nodarbinātajām personām.

51Rezerves karavīri veidojot Nacionālo bruņoto spēku rezervi,

52nepildot profesionālo militāro dienestu un tikai vajadzības

53gadījumā varot tikt tajā iesaukti. Arī zemessargi nepildot

54profesionālo militāro dienestu, un karavīra dienests esot citāds

55nekā zemessarga dienests. Par zemessargiem parasti kļūstot

56personas, kuras vēlas no savas pamatnodarbošanās brīvajā laikā

57iesaistīties ar valsts aizsardzību saistītu uzdevumu izpildē.

1Pieaicinātā persona - Aizsardzības

2ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst

3Satversmes 91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam.

4Nacionālie bruņotie spēki savas specifikas dēļ esot ļoti

5spēcīga valsts struktūra. Tāpēc attiecībā uz tiem esot

6nepieciešama ļoti efektīva demokrātiskās kontroles sistēma, lai

7Nacionālo bruņoto spēku rīcībā esošā vara tiktu izmantota

8efektīvi un atbildīgi. Viens no efektīvas demokrātiskās kontroles

9sistēmas elementiem esot politiskā neitralitāte.

10Karavīra politisko tiesību un brīvību ierobežojums esot viens

11no līdzekļiem (līdzās varas dalīšanas principam), ar ko tiekot

12novērsta iespēja aizsardzības nozari ļaunprātīgi izmantot

13politiskos nolūkos, jo drošības nozare pamatā koncentrējoties uz

14valsts aizsardzību, kas esot viens no valsts galvenajiem

15uzdevumiem. Vienlaikus šis ierobežojums novēršot politisko

16organizāciju iespēju ar savu biedru starpniecību ietekmēt

17Nacionālo bruņoto spēku funkciju izpildi. Tāpat tiekot veicināta

18sabiedrības uzticēšanās Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kas

19nepieciešama, lai sabiedrība būtu atvērta sadarbībai ar

20Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un aktīva atbalsta sniegšanai

21tiem. Profesionālā dienesta karavīri savu tiesību un tiesisko

22interešu aizsardzībai varot izmantot citus mehānismus, piemēram,

23vērsties ar iesniegumiem Tiesībsarga birojā, pārsūdzēt tiesā

24attiecībā uz viņiem pieņemtos lēmumus un iesaistīties tiem vēlamo

25tiesiskā regulējuma izmaiņu izstrādē ar deputātu

26starpniecību.

27Aizsardzības ministrija norāda, ka karavīri neatrodas

28salīdzināmā situācijā ne ar zemessargiem, ne rezerves karavīriem.

29Atšķiroties ne vien dienesta veids, bet arī sociālās labklājības

30nodrošināšanas apjoms.

1Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

2uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta

3pirmajam teikumam un 102. pantam.

4Aizliegums karavīram būt par politiskās partijas biedru esot

5vērsts uz to, lai Nacionālie bruņotie spēki būtu politiski

6neitrāli un pakļauti civilajai kontrolei, lai nošķirtu politisko

7sfēru un militāro sfēru, kā arī novērstu karavīru savstarpējo

8interešu konfliktus un jebkādu ārējo ietekmi uz profesionālā

9militārā dienesta pienākumu pildīšanu un dienesta gaitu.

10Ar apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību ierobežojums

11nodrošinot to, ka karavīrs, pildot profesionālo militāro

12dienestu, nav pakļauts politisko partiju ietekmei un nevar tikt

13izmantots politisko mērķu sasniegšanai. Līdz ar to tiekot

14nodrošināts tas, ka karavīrs saglabā politisko neitralitāti un

15nostiprina sabiedrības pārliecību par to. Tā kā Nacionālie

16bruņotie spēki pilda īpašas valsts funkcijas - sargā valsts

17teritoriālo integritāti un demokrātisko valsts iekārtu -,

18apstrīdētajās normās ietvertais pamattiesību ierobežojums

19demokrātiskā sabiedrībā esot nepieciešams demokrātiskas valsts

20iekārtas, nacionālās drošības un valsts teritoriālās vienotības

21aizsardzībai. Ar apstrīdētajām normām noteiktais pamattiesību

22ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu sasniegšanai.

23Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, esot izvērtējis,

24kurām Nacionālo bruņoto spēku sastāvā ietilpstošajām personām

25nepieciešams noteikt politisko tiesību ierobežojumus, un neesot

26paredzējis šādus ierobežojumus visam Nacionālo bruņoto spēku

27sastāvam. Tādējādi esot ievērots samērīguma princips. Starp

28zemessargiem un karavīriem pastāvot būtiska atšķirība, un abas

29šīs personu grupas neatrodoties vienādos un salīdzināmos

30apstākļos.

31Karavīrs savu politisko nostāju varot paust arī citos veidos,

32piemēram, balsojot Saeimas, pašvaldību, Eiropas Parlamenta

33vēlēšanās, piedaloties tautas nobalsošanā un likumu ierosināšanā,

34kā arī lemšanā par Saeimas pieņemtajiem likumiem un Satversmes

35grozījumiem. Tāpat karavīram neesot liegts vērsties ar

36iesniegumiem valsts un pašvaldību iestādēs. Turklāt karavīram

37esot tiesības būt par biedru tādās biedrībās un nodibinājumos,

38kuru mērķis nav politiskā darbība, kā arī dibināt karavīru

39biedrības un nodibinājumus un piedalīties citos nepolitiskos

40pasākumos, ja vien šāda darbība netraucē dienesta pienākumu

41izpildi.

42Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, ierobežojums, kas aizliedz

43karavīriem apvienoties politiskajās partijās, ir periodiski

44izvērtējams, tomēr šobrīd Latvijā demokrātijas tradīcijas vēl

45neesot pilnīgi nostiprinājušās. Turklāt esot jāņem vērā

46politiskais un ģeopolitiskais konteksts.

1Pieaicinātā persona - Nacionālie bruņotie

2spēki - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

3panta pirmajam teikumam un 102. pantam.

4Citas Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvā ietilpstošās

5personas - darbinieki, zemessargi, rezerves karavīri -, kā arī

6Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu darbinieki un valsts

7dienestā nodarbinātie atrodoties citādos apstākļos nekā

8profesionālā dienesta karavīri. Šīm personām uzticētie uzdevumi

9esot fundamentāli atšķirīgi. Militārā dienesta likumā noteiktais

10aizliegums profesionālā dienesta karavīram būt par politiskās

11partijas dibinātāju un biedru, kā arī veikt politisko darbību

12esot likumdevēja izraudzīta diferencēta pieeja, un Latvijas

13demokrātiskajā sabiedrībā tā esot attaisnojama.

14Aizliegums profesionālā dienesta karavīram būt par politiskās

15partijas dibinātāju un biedru, kā arī veikt politisko darbību

16esot samērīgs pamattiesību ierobežojums. Šāds aizliegums esot ne

17vien piemērots leģitīmo mērķu - demokrātiskas valsts iekārtas un

18sabiedrības drošības aizsardzības - sasniegšanai, bet pat

19vienīgais efektīvais līdzeklis, kas ļaujot sasniegt tā leģitīmos

20mērķus nepieciešamajā kvalitātē. Labums, ko no apstrīdētajām

21normām iegūst sabiedrība, proti, demokrātiskās valsts iekārtas

22stabilitāte, kas ietver arī militārā dienesta politisko

23neitralitāti, esot ievērojami lielāks par karavīra pamattiesību

24aizskārumu.

1Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata,

2ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta pirmajam

3teikumam un 102. pantam.

4Apstrīdētās normas esot pieņemtas pienācīgā kārtībā. Valsts

5aizsardzība esot valsts suverenitātes garants, un valsts drošība

6esot tieši atkarīga no valsts aizsardzības funkcijas efektīvas

7izpildes. Ierobežojumam, kas aizliedz karavīram būt par

8politiskās partijas biedru, esot leģitīms mērķis - saglabāt

9Nacionālo bruņoto spēku politisko neitralitāti un novērst

10radikāli motivētus noziegumus.

11Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa

12sasniegšanai, un to neesot iespējams sasniegt ar Pieteikuma

13iesniedzējas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, kas

14būtu tikpat efektīvi. Politiskās partijas uzdevums esot

15piedalīties politiskajos procesos un izvirzīt savus kandidātus

16vēlēšanām, lai partija būtu pārstāvēta politiskajās institūcijās

17un varētu īstenot politisko varu. Tādējādi politiskās partijas

18mērķi esot pretrunā ar leģitīmo valsts interesi - saglabāt

19politiski neitrālu militāro dienestu.

20Karavīram esot vairākas alternatīvas iespējas paust savu

21nostāju valsts un pašvaldību darbam būtiskos jautājumos. Karavīrs

22varot balsot vēlēšanās, piedalīties tautas nobalsošanā un likumu

23ierosināšanā, kā arī būt par biedru tādās biedrībās un

24nodibinājumos, kam nav politiska rakstura. Tāpat karavīri varot

25dibināt karavīru biedrības un nodibinājumus un piedalīties citos

26nepolitiskos pasākumos, ja vien šāda darbība netraucē dienesta

27pienākumu izpildi.

28Pēc tiesībsarga ieskata, profesionālā dienesta karavīri

29neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar zemessargiem,

30Nacionālo bruņoto spēku darbiniekiem, rezerves karavīriem, kā arī

31Iekšlietu ministrijas sistēmas iestāžu un Ieslodzījuma vietu

32pārvaldes amatpersonām un ierēdņiem.

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Jānis

2Pleps - norāda, ka likumdevējs Nacionālajiem bruņotajiem

3spēkiem var noteikt politiskās neitralitātes un konstitucionālās

4lojalitātes pienākumus. Nacionālie bruņotie spēki esot

5nepieciešami jebkurai valstij tās iedzīvotāju iekšējās un ārējās

6drošības nodrošināšanai. Militāras struktūras varot kļūt par

7partejisku politiskās cīņas dalībnieku ar savu politisko

8programmu un līdz ar to reāli apdraudēt demokrātisko valsts

9iekārtu. Tādēļ demokrātiskas valsts iekārtas principa ietvaros

10esot pieļaujama militārpersonu politiskās neitralitātes un

11bezpartejiskuma pieprasīšana un nodrošināšana.

1Pieaicinātā persona - Dr. sc. pol. Nora

2Vanaga - norāda, ka profesionālais militārais dienests nav

3savienojams ar dalību politiskajā partijā. Pieteikuma iesniedzēja

4savu pilsonisko interesi varot paust, regulāri balsojot

5vēlēšanās, tiekoties ar Saeimas deputātiem un piedaloties

6apolitiskās biedrībās. Savukārt tādā gadījumā, ja personai ir

7spēcīga pilsoniskā interese ietekmēt politiskos procesus,

8normatīvie akti tai ļaujot pildīt daļēji līdzvērtīgu militāro

9dienestu Zemessardzē, un dienestu Zemessardzē var apvienot ar

10politisko darbību.

11Karavīru pienākumi atšķiroties no zemessargu un rezervistu

12pienākumiem, un attiecīgie dienesti neesot salīdzināmi. Ja

13karavīriem būtu ļauts veikt politisko darbību, tad būtu saskatāms

14sensitīvas informācijas nopludināšanas risks un no tā izrietoši

15nacionālās drošības riski. Turklāt tādā gadījumā valstij nebūtu

16pietiekamas kapacitātes un resursu, lai tā varētu kontrolēt

17profesionālā militārā dienesta karavīru darbību politiskajās

18partijās.

19Nacionālie bruņotie spēki esot viena no tām institūcijām,

20kurām sabiedrība uzticas visvairāk - pretstatā Saeimai, Ministru

21kabinetam un politiskajām partijām, kurām sabiedrība uzticas

22vismazāk. Tātad tieši profesionālā militārā dienesta neasociēšana

23ar politiskajām partijām esot būtisks sabiedrības uzticēšanās

24priekšnoteikums.

25Dr. sc. pol. Nora Vanaga, ņemot vērā Austrijas

26pieredzi, uzskata, ka atļauja karavīram veikt politisko darbību

27varētu negatīvi ietekmēt paša karavīra intereses. Karavīra

28iespējas kāpt pa karjeras kāpnēm būtu atkarīgas no viņa

29politiskās piederības. Viedoklī norādīts arī uz nepieciešamību

30ņemt vērā ģeopolitiskos notikumus un to rezonansi sabiedrībā, kas

31liecinot par nepieciešamību saglabāt apstrīdētajās normās

32noteikto aizliegumu valsts drošības interesēs.

33Secinājumu

34daļa

1Pieteikuma iesniedzēja lūdz Satversmes tiesu

2izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 102. pantā

3ietvertajām tiesībām uz biedrošanās brīvību, jo apstrīdētās

4normas tai kā profesionālā dienesta karavīram aizliedzot būt par

5politiskas partijas biedru. Tāpat pieteikumā lūgts izvērtēt

6apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

7ietvertajam tiesiskās vienlīdzības principam, jo aizliegums būt

8par politiskās partijas biedru neesot noteikts citām salīdzināmām

9personu grupām.

1010.1. Militārā dienesta likuma 10. panta otrā daļa

11paredz karavīra tiesības būt par biedru tādās biedrībās un

12nodibinājumos, kurām nav politiska rakstura, kā arī dibināt

13karavīru biedrības un nodibinājumus un piedalīties citos

14nepolitiskos pasākumos, ja šāda darbība netraucē dienesta

15pienākumu izpildi. Savukārt šā likuma 15. panta pirmās daļas 1.

16punkts aizliedz karavīram veikt politisko darbību, pievienoties

17arodbiedrībām, organizēt streikus un piedalīties tajos.

18Ja konstitucionālajā sūdzībā apstrīdētās normas attiecas uz

19plašu atšķirīgu situāciju kopumu, Satversmes tiesa precizē,

20ciktāl tā izvērtēs apstrīdēto normu satversmību (sk.,

21piemēram, Satversmes tiesas 2023. gada 17. februāra sprieduma

22lietā Nr. 2022‑05‑01 10.1. punktu).

23Apstrīdētās normas regulē to, kā karavīrs var izmantot

24atšķirīgus tiesību uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību izpausmes

25veidus. Tomēr no pieteikuma izriet, ka tā iesniedzēja iebilst

26nevis pret visiem apstrīdētajās normās noteiktajiem karavīra

27tiesību uz pulcēšanās un biedrošanās brīvību ierobežojumiem, bet

28tikai pret to ierobežojumu, kas karavīram liedz būt par

29politiskās partijas biedru. Arī Saeima un pieaicinātās personas

30sniegušas viedokļus par aizliegumu karavīram būt par politiskās

31partijas biedru.

32Aizliegums karavīram būt par politiskās partijas biedru izriet

33no abām apstrīdētajām normām - gan no tajās ietvertajām tiesībām

34būt par biedru tikai tādos nodibinājumos, kuriem nav politiska

35rakstura, gan no aizlieguma veikt politisko darbību. Tādējādi

36apstrīdētās normas attiecībā uz karavīra dalību politiskajā

37partijā regulē vienas un tās pašas tiesiskās attiecības.

38Līdz ar to izskatāmajā lietā ir izvērtējama apstrīdēto normu

39kā vienota tiesiskā regulējuma satversmība tiktāl, ciktāl tas

40aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru.

4110.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

42normas nesamērīgi ierobežo karavīra tiesības uz biedrošanās

43brīvību. Tāpat apstrīdētās normas pārkāpjot tiesiskās

44vienlīdzības principu, jo aizliegums būt par politiskās partijas

45biedru neesot noteikts valsts pārvaldes darbiniekiem un valsts

46dienestā nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un

47kārtības nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem.

48Ņemot vērā apstrīdēto normu saturu, lietas faktiskos apstākļus

49un Pieteikuma iesniedzējas argumentus par apstrīdēto normu

50iespējamo neatbilstību Satversmei, secināms, ka izskatāmās lietas

51pamatjautājums ir par Satversmes 102. pantā ietverto karavīra

52tiesību uz biedrošanās brīvību ierobežojumu.

53Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs apstrīdēto

54normu atbilstību Satversmes 102. pantam.

1Satversmes 102. pants noteic, ka ikvienam ir

2tiesības apvienoties biedrībās, politiskās partijās un citās

3sabiedriskās organizācijās.

4Satversmes 102. pantā ietvertās tiesības uz biedrošanās

5brīvību nodrošina personām iespēju aizsargāt savas tiesiskās

6intereses, apvienojoties kopīgu mērķu sasniegšanai. Personas,

7īstenojot tiesības uz biedrošanās brīvību, var līdzdarboties

8demokrātiskajos procesos (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 10.

9maija sprieduma lietā Nr. 2012‑16‑01 17. punktu). Satversmes

10tiesa ir atzinusi, ka vienas no būtiskākajām tiesībām

11demokrātiskā tiesiskā valstī ir personas tiesības piedalīties

12politiskajos procesos un iespēja ietekmēt to jautājumu izlemšanu,

13kuri skar šīs personas dzīvi. Demokrātiskā līdzdalība nodrošina

14demokrātijas leģitimitāti un efektivitāti, kā arī sekmē

15tiesiskumu, demokrātisku valsts pārvaldi, pamattiesību

16ievērošanu, sociālo iekļaušanu un ekonomikas attīstību (sal.

17sk. Satversmes tiesas 2021. gada 12. marta sprieduma lietā Nr.

182020‑37‑0106 29.1. punktu). Demokrātiskā līdzdalība arī

19veicina sabiedrības uzticēšanos valsts varai.

20Viens no tiesību uz biedrošanās brīvību izpausmes veidiem ir

21dalība politiskajā partijā. Politiskā partija ir personu

22apvienība, kuras biedriem ir līdzīgi politiskie uzskati, kurai ir

23noteikta ideoloģija un kuras galvenais mērķis ir iegūt politisko

24varu, lai valstī to īstenotu atbilstoši partijas programmā

25ietvertajiem mērķiem un principiem (sk. Satversmes tiesas

262013. gada 10. maija sprieduma lietā Nr. 2012‑16‑01 19.

27punktu). Politiskās partijas ir būtisks demokrātiskas valsts

28iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikums, un tās veido saikni starp

29sabiedrību un valsts varu, nodrošinot organizētu sabiedrības

30līdzdalību politiskajos procesos (sal. sk. Satversmes tiesas

312022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑36‑01 15.2.

32punktu). Demokrātijai raksturīga viedokļu daudzveidība, un

33politiskās partijas ir tās, kas pārstāv sabiedrības atšķirīgos

34viedokļus. Tādējādi tiek sekmēts tas, ka politiskos lēmumos tiek

35līdzsvarotas dažādas intereses. Arī Eiropas Padomes komisija

36"Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas komisija) ir

37norādījusi, ka politiskās partijas ir neatņemama demokrātijas

38daļa, kas veido plurālistiskas sabiedrības pamatu (sk. Eiropas

39Padomes komisijas "Demokrātija caur tiesībām"

40(Venēcijas komisija) un EDSO Demokrātisko institūciju un

41cilvēktiesību biroja 2014. gada 17. decembra Kopīgo vadlīniju par

42tiesībām uz biedrošanās brīvību, CDL‑AD(2014)046, 15. punktu.

43Pieejamas: venice.coe.int).

44Pieteikuma iesniedzēja ir karavīrs, un viņa vēloties būt par

45politiskās partijas biedru, lai aizstāvētu savus uzskatus. Taču

46apstrīdētās normas aizliedz viņai vienlaikus būt gan karavīram,

47gan politiskās partijas biedram. Ja Pieteikuma iesniedzēja kļūtu

48par politiskās partijas biedru, viņa vairs nevarētu pildīt

49profesionālo dienestu.

50Tādējādi apstrīdētās normas

51Pieteikuma iesniedzējai ierobežo Satversmes 102. pantā ietvertās

52tiesības uz biedrošanās brīvību.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma satversmību,

2visupirms jāpārbauda, vai ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

3kārtībā pieņemtu likumu. Pamattiesību ierobežojumam jābūt

4noteiktam tādā likumdošanas procesā, kas atbilst labas

5likumdošanas principam (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 29.

6septembra sprieduma lietā Nr. 2022‑08‑01 13. punktu).

7Militārā dienesta likums pieņemts 2002. gada 30. maijā,

8izsludināts 2002. gada 18. jūnijā oficiālajā izdevumā

9"Latvijas Vēstnesis" Nr. 91 un stājās spēkā 2002. gada

101. jūlijā. Militārā dienesta likuma 15. panta pirmās daļas 1.

11punkts nav grozīts. Savukārt Militārā dienesta likuma 10. panta

12otrā daļa ir grozīta ar likumu "Grozījumi Militārā dienesta

13likumā", kas pieņemts 2009. gada 17. septembrī, izsludināts

142009. gada 6. oktobrī oficiālajā izdevumā "Latvijas

15Vēstnesis" Nr. 158 un stājās spēkā 2009. gada 20. oktobrī.

16Ar šiem grozījumiem vārdi "sabiedriskās organizācijās"

17tika aizstāti ar vārdiem "biedrībās un

18nodibinājumos".

19Satversmes tiesai nerodas šaubas par to, ka apstrīdētās normas

20ir pieņemtas un izsludinātas Satversmē un Saeimas kārtības rullī

21noteiktajā kārtībā, kā arī ir pieejamas atbilstoši normatīvo aktu

22prasībām. Tāpat Satversmes tiesai nav šaubu par to, ka

23apstrīdētās normas ir pietiekami skaidri formulētas, lai persona

24varētu izprast no tām izrietošo tiesību un pienākumu saturu un

25paredzēt to piemērošanas sekas.

26Pieteikuma iesniedzēja izsaka šaubas par to, vai apstrīdētās

27normas ir pieņemtas, ievērojot labas likumdošanas principu - no

28attiecīgo normatīvo aktu projektu izstrādes dokumentiem neesot

29iespējams izsecināt nepieciešamību pēc atšķirīgas attieksmes pret

30karavīriem un valsts pārvaldes darbiniekiem, kā arī valsts

31dienestā nodarbinātajiem, kas arī piedalās sabiedrības drošības

32un kārtības nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem.

33Šie apsvērumi ir pārbaudāmi, izvērtējot apstrīdēto normu

34atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam.

35Tātad apstrīdētajās normās

36ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā

37kārtībā pieņemtu likumu.

1Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

2apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

3ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

4labad.

5Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka pamattiesību ierobežojuma

6leģitīmie mērķi ir aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu un

7sabiedrības drošību. Apstrīdētās normas esot vērstas uz to, lai

8nodrošinātu aktīvā militārā dienesta politisko neitralitāti,

9efektīvu aktīvā militārā dienesta pienākumu izpildi un efektīvu

10civilo kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Pieteikuma

11iesniedzēja piekrīt, ka ierobežojuma mērķis varētu būt militārā

12dienesta politiskā neitralitāte.

13Karavīrs ir Latvijas pilsonis, kurš pilda aktīvo dienestu, kas

14nozīmē tiešu militārā dienesta izpildi karavīra statusā un ietver

15profesionālo dienestu. Karavīri ietilpst Nacionālo bruņoto spēku

16sastāvā - militāro formējumu kopumā, ko veido militāri

17organizēta, apmācīta un apbruņota tautas daļa. Nacionālo bruņoto

18spēku mērķis ir aizsargāt Latvijas valsts suverenitāti,

19teritoriālo nedalāmību un tās iedzīvotājus no agresijas (sk.

20Nacionālo bruņoto spēku likuma 2. pantu un 5. panta otrās daļas

211. punktu un Militārā dienesta likuma 2. panta 1., 2., 4. un 5.

22punktu). Tie nodrošina valsts aizsardzību no ārējiem

23apdraudējumiem un sniedz atbalstu iekšējo konfliktu novēršanā

24(sk. Aizsardzības ministrijas viedokli lietas materiālu 1.

25sēj. 87. lp.). Tādējādi Nacionālie bruņotie spēki pilda

26valsts aizsardzības funkciju.

27Valsts aizsardzība ir būtiska valsts suverēnās varas joma, un

28no šīs funkcijas efektīvas izpildes ir atkarīga demokrātiskas

29valsts iekārtas aizsardzība un sabiedrības drošība. Ņemot vērā

30Nacionālo bruņoto spēku sagatavotības un profesionalitātes

31līmeni, to vadības spējas un aprīkojumu, jānodrošina, ka tiem

32uzticētie valsts aizsardzības uzdevumi tiek pildīti atbilstoši to

33mērķim. Viens no līdzekļiem, ar kuriem tiek nodrošināta valsts

34aizsardzības funkcijas efektīva izpilde, ir Nacionālo bruņoto

35spēku politiskā neitralitāte. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir

36atzinusi, ka nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte ir

37leģitīma prasība ikvienā demokrātiskā sabiedrībā, jo nacionālie

38bruņotie spēki ir demokrātijas un konstitucionālo vērtību sargi

39(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2007. gada 13. februāra

40lēmumu lietā "Erdel v. Germany", pieteikums Nr.

4130067/04).

42Nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte ir vērsta uz

43politiskās jomas un militārās jomas nodalīšanu. Tā ierobežo gan

44Nacionālo bruņoto spēku iesaisti politiskajos procesos, gan

45Nacionālo bruņoto spēku izmantošanu tajos. Proti, Nacionālo

46bruņoto spēku politiskā neitralitāte nozīmē, ka tie neietekmē

47politiskus lēmumus un valsts aizsardzības jomā pieņemtos lēmumus

48pilda bez ierunām. Tāpat Nacionālo bruņoto spēku politiskā

49neitralitāte nozīmē, ka tie netiek pakļauti politiskai ietekmei

50un izmantoti atsevišķu politisko partiju mērķu sasniegšanai.

51Turklāt politiskajai neitralitātei ir nozīme arī karavīru

52savstarpējās attiecībās - tās mērķis ir novērst šķelšanos

53karavīru starpā (sk. arī: Human Rights of Armed Forces

54Personnel: Compendium of Standards, Good Practices and

55Recommendations. Office for Democratic Institutions and Human

56Rights of the Organization for Security and Cooperation in

57Europe, Geneva Centre for Security Sector Governence, 2021, pp.

5876-77. Pieejams: osce.org).

59Nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte veicina

60efektīvu civilo kontroli pār tiem, jo efektīvas kontroles

61īstenošanai ir nepieciešama politiskās jomas un militārās jomas

62nodalīšana. Civilā kontrole ir neatņemams demokrātijas elements,

63to īsteno Saeima un citas pilnvarotas institūcijas. Tas nozīmē,

64ka augstākā vara pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem ir

65civilajai, nevis militārajai vadībai. Civilā kontrole nodrošina

66to, ka sabiedrības civilās intereses un demokrātiskās vērtības ir

67pārākas par militārajām interesēm (sk.: Eiropas Padomes

68komisijas "Demokrātija caur tiesībām" (Venēcijas

69komisija) 2008. gada 23. aprīļa Ziņojuma par nacionālo bruņoto

70spēku civilo kontroli, CDL‑DEM(2008)004, 68.-76. punktu.

71Pieejams: venice.coe.int). Nacionālo bruņoto spēku politiskā

72neitralitāte un civilā kontrole pār tiem veicina arī sabiedrības

73uzticēšanos Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

74Tātad apstrīdētajās normās noteiktais aizliegums karavīram būt

75par politiskās partijas biedru ir vērsts uz to, lai Nacionālie

76bruņotie spēki, kuru sastāvā karavīri ietilpst, būtu politiski

77neitrāli. Nacionālo bruņoto spēku politiskā neitralitāte veicina

78valsts aizsardzības funkcijas efektīvu izpildi. Tādā veidā tiek

79nodrošināta demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības

80aizsardzība.

81Līdz ar to apstrīdētajās normās

82ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīmi mērķi -

83demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības

84aizsardzība.

1Noskaidrojot, vai pamattiesību ierobežojums ir

2samērīgs, Satversmes tiesa visupirms pārbauda, vai ierobežojums

3ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai, proti, vai ar

4izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt leģitīmo mērķi.

5Likumdevējs, pieņemot apstrīdētās normas, izraudzījies

6Nacionālo bruņoto spēku neitralitātes saturu attiecībā uz

7karavīru piepildīt, paredzot tam aizliegumu būt par politiskās

8partijas biedru. Politiskā partija ir organizācija, kas tiek

9izveidota, lai veiktu politisko darbību, piedalītos vēlēšanu

10kampaņā, izvirzītu deputātu kandidātus, piedalītos Saeimas,

11pašvaldību domju vai Eiropas Parlamenta darbā, ar deputātu

12starpniecību īstenotu partijas programmu, kā arī iesaistītos

13publiskās pārvaldes institūciju izveidē un darbībā, tādējādi

14iegūstot un īstenojot politisko varu. Politiskās partijas biedram

15ir pienākums ievērot partijas statūtus un piedalīties partijas

16darbā (sk. Politisko partiju likuma 2. panta pirmo daļu un 29.

17panta otro daļu).

18Aizliegums būt par politiskās partijas biedru nodrošina to, ka

19karavīrs neiesaistās politiskās varas iegūšanā un īstenošanā,

20neietekmē politiskos lēmumus, kā arī netiek izmantots politiskās

21partijas mērķu sasniegšanai. Tā tiek saglabāta politiskās jomas

22un militārās jomas nošķirtība, un līdz ar to karavīri un

23Nacionālie bruņotie spēki ir politiski neitrāli, kā arī tiek

24veicināta sabiedrības uzticēšanās tiem. Tādējādi apstrīdētās

25normas nodrošina valsts aizsardzības funkcijas efektīvu

26izpildi.

27Līdz ar to apstrīdētajās normās

28noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmo mērķu

29- demokrātiskas valsts iekārtas un sabiedrības drošības

30aizsardzība - sasniegšanai.

1Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību

2ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

3būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

4tiktu ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš

5cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo

6mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes

7tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14.

8punktu).

9Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, karavīru tiesības uz

10biedrošanās brīvību mazāk ierobežotu tāds risinājums, kas

11karavīram ļautu būt par politiskās partijas biedru, bet

12ierobežotu viņa iespējas aģitēt vai citādi īstenot politisko

13darbību dienesta vietā. Savukārt Saeima norāda, ka šis līdzeklis

14nesasniegtu leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē, jo mazinātu

15Nacionālo bruņoto spēku politisko neitralitāti.

16Karavīrs, būdams politiskās partijas biedrs, varētu ietekmēt

17politiskus lēmumus, un politiskā partija varētu viņu izmantot tās

18politisko mērķu sasniegšanai. Tādā veidā varētu tikt pieļauta

19politiskās jomas un militārās jomas saplūšana. Tāpat varētu

20mazināties sabiedrības uzticēšanās Nacionālajiem bruņotajiem

21spēkiem. Ierobežojums, kas liegtu karavīram iespējas aģitēt vai

22citādi īstenot politisko darbību dienesta vietā, gan varētu

23novērst šķelšanos karavīru starpā, bet ļautu līdzvērtīgā

24kvalitātē sasniegt tikai vienu no politiskās neitralitātes

25mērķiem un nenodrošinātu vienlīdz efektīvu valsts aizsardzības

26funkcijas izpildi. Līdz ar to leģitīmie mērķi - demokrātiskas

27valsts iekārtas un sabiedrības drošības aizsardzība - netiktu

28sasniegti tādā pašā kvalitātē.

29Tātad nav saudzējošāku līdzekļu, ar

30kuriem pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus varētu sasniegt

31vismaz tādā pašā kvalitātē.

1Izvērtējot pamattiesību ierobežojuma atbilstību

2leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās arī par to, vai nelabvēlīgās

3sekas, kas personai rodas tās pamattiesību ierobežojuma

4rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā ierobežojuma gūst

5sabiedrība kopumā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada

67. marta sprieduma lietā Nr. 2016‑07‑01 25. punktu).

7Likumdevējam, nosakot militārā dienesta gaitu, valsts

8aizsardzības intereses ir jālīdzsvaro ar karavīra pamattiesībām.

9Līdz ar to Satversmes tiesa pārbaudīs, vai nelabvēlīgās sekas,

10kas karavīram rodas no apstrīdētajās normās noteiktā aizlieguma

11būt par politiskās partijas biedru, nav lielākas par labumu, ko

12sabiedrība gūst no karavīram izvirzītās politiskās neitralitātes

13prasības.

14Satversmes ievadā noteikts, ka Latvijas tauta aizsargā savu

15suverenitāti, Latvijas valsts neatkarību, teritoriju, tās

16vienotību un demokrātisko valsts iekārtu. Būtiska loma šā

17pienākuma izpildē ir uzticēta Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem,

18kuru regulāros spēkus veido karavīri. Tādēļ ir svarīgi tas, ka

19sabiedrība uzticas karavīriem un Nacionālajiem bruņotajiem

20spēkiem. Sabiedrības uzticēšanās Nacionālajiem bruņotajiem

21spēkiem var ietekmēt personas gribu iesaistīties valsts

22aizsardzības nodrošināšanā. Šobrīd Nacionālie bruņotie spēki

23bauda augstu sabiedrības uzticēšanos - atbilstoši datiem par

242023. gada maiju un jūniju Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem

25uzticas 72 procenti sabiedrības (sk. Eiropas Komisijas

26pētījumu "Standarta Eirobarometrs 99". Pieejams:

27europa.eu).

28Demokrātiju raksturo politiskā sacensība starp dažādu personu

29grupu pārstāvētajiem viedokļiem par labāko politisko lēmumu. Taču

30karavīram, ņemot vērā tam uzticēto uzdevumu būt valsts aizstāvim,

31jāievēro profesionālisms un neitralitāte un jānodrošina Latvijas

32valsts un tās demokrātiskās iekārtas aizsardzība neatkarīgi no

33politiskās sacensības. No militārā dienesta īpašā rakstura izriet

34tas, ka karavīram tiek uzlikti tādi pienākumi un atbildība, kas

35viņu var ierobežot vairāk nekā citas personas (sk. Satversmes

36tiesas 2021. gada 14. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

37lietā Nr. 2021‑11‑01 11.2.1. punktu). Arī Eiropas Cilvēka

38tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11. pantā

39noteikts, ka personām, kas ir nacionālo bruņoto spēku sastāvā,

40var noteikt tiesību uz biedrošanās brīvību ierobežojumus. Tāpat

41Eiropas Padomes rekomendācijā norādīts, ka šīm personām var tikt

42liegtas tiesības būt par politiskās partijas biedru, it īpaši

43tad, ja persona pilda aktīvo dienestu (sk. Eiropas Padomes

44rekomendācijas par personu, kas ir nacionālo bruņoto spēku

45sastāvā, cilvēktiesībām (CM/Rec(2010)4), 56. punktu. Pieejama:

46coe.int). Aizliegums karavīram būt politiskās partijas

47biedram nodrošina to, ka sabiedrība var uzticēties karavīriem un

48Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, kā arī paļauties, ka valsts

49aizsardzība tiks īstenota visas sabiedrības, nevis tikai

50konkrētās politiskās partijas pārstāvētās sabiedrības daļas

51interesēs.

52Apstrīdētās normas veicina arī Nacionālo bruņoto spēku

53profesionalitāti, proti, to, ka dienesta pakāpju piešķiršana un

54iecelšana amatos nav pakļauta nedz iekšējam, nedz ārējam

55politizācijas riskam. Karavīram dienesta pakāpes piešķir un

56karavīru ieceļ amatā gan Nacionālo bruņoto spēku sastāvā esošas

57personas, gan citas institūcijas un to pārstāvji. Tā, piemēram,

58virsnieku dienesta pakāpes pēc aizsardzības ministra ieteikuma

59piešķir Valsts prezidents, taču augstāko instruktoru dienesta

60pakāpes piešķir Nacionālo bruņoto spēku komandieris (sk.

61Militārā dienesta likuma 23., 24. un 32. pantu). Karavīra

62dalība politiskajā partijā varētu ietekmēt to, vai karavīram tiek

63piešķirta konkrēta dienesta pakāpe un vai karavīrs tiek iecelts

64attiecīgā amatā (sk. Dr. sc. pol. Noras Vanagas viedokli

65lietas materiālu 1. sēj. 130. lp.). Aizliegums karavīram būt

66par politiskās partijas biedru nodrošina to, ka dalība

67politiskajā partijā netiek izmantota kā apsvērums tam, vai

68karavīram tiks piešķirta attiecīgā dienesta pakāpe un vai viņš

69tiks iecelts attiecīgā amatā. Tādā veidā tiek veicināta Nacionālo

70bruņoto spēku profesionalitāte kopumā.

71Turklāt Satversmes tiesa, vērtējot sabiedrības ieguvumu no

72pamattiesību ierobežojuma, ņem vērā arī ģeopolitisko kontekstu.

73Jau ilgstoši ģeopolitisko situāciju Baltijas jūras reģionā

74ietekmē Krievijas izaicinošās un agresīvās militārās un hibrīdās

75aktivitātes (sk. Saeimas 2020. gada 24. septembra paziņojumu

76"Par Valsts aizsardzības koncepcijas

77apstiprināšanu"). Pēc tam, kad Krievijas īstenotais karš

78Ukrainā 2022. gadā pārauga pilna mēroga iebrukumā, Saeima un

79vēlāk arī Eiropas Parlaments atzina Krieviju par terorismu

80atbalstošu valsti (sk. Saeimas 2022. gada 11. augusta

81paziņojumu "Par Krievijas mērķtiecīgiem militāriem

82uzbrukumiem Ukrainas civiliedzīvotājiem un sabiedriskajai

83telpai" un Eiropas Parlamenta 2022. gada 23. novembra

84rezolūciju par Krievijas Federācijas atzīšanu par valsti, kas

85atbalsta terorismu (2022/2896(RSP)). Pieejama:

86europarl.europa.eu). Latvijas valsts drošību apdraud

87Krievijas aktīvi izvērstās informatīvās ietekmes operācijas,

88kurās citstarp tiek izmantota propaganda un dezinformācija

89(sk. Valsts drošības dienesta publisko pārskatu par Valsts

90drošības dienesta darbību 2022. gadā. Pieejams: vdd.gov.lv, un

91Satversmes aizsardzības biroja 2022. gada darbības pārskatu.

92Pieejams: sab.gov.lv). Krievijas agresiju atbalstoši

93aktīvisti īsteno kiberuzbrukumus Latvijas kibertelpai (sk.

94Publisko pārskatu par CERT.LV uzdevumu izpildi par 2023. gada 2.

95ceturksni. Pieejams: cert.lv). Šādā ģeopolitiskajā kontekstā

96nepieciešamība pēc politiski neitrāliem Nacionālajiem bruņotajiem

97spēkiem ir īpaši izteikta. Pieaicinātā persona Dr. sc.

98pol. Nora Vanaga norāda, ka Latvijas sabiedrībā vērojama ar

99ģeopolitiskajiem notikumiem saistītu viedokļu polarizācija un

100tādēļ ir īpaši svarīgi saglabāt Nacionālo bruņoto spēku politisko

101neitralitāti un sabiedrības uzticēšanos tiem. Arī Eiropas

102Cilvēktiesību tiesa, vērtējot cilvēktiesību ierobežojuma

103samērīgumu, ņem vērā ģeopolitisko kontekstu (sk., piemēram,

104Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2023. gada 23. maija lēmuma lietā

105"Gapoņenko v. Latvia", pieteikums Nr. 30237/18, 43.

106punktu).

107Vērtējot to, vai aizliegums karavīram būt par politiskās

108partijas biedru ir samērīgs, jāpārbauda arī šā pamattiesību

109ierobežojuma apmērs, proti, tas, vai karavīram ir tiesības paust

110savus politiskos uzskatus citos veidos (sal. sk. Eiropas

111Cilvēktiesību tiesas 1999. gada 20. maija sprieduma lietā

112"Rekvényi v. Hungary", pieteikums Nr. 25390/94, 49. un

11361. punktu). Likumdevējs nav pilnībā ierobežojis karavīra

114politiskās tiesības, un karavīrs var paust savu politisko

115nostāju. Karavīrs var, piemēram, balsot Saeimas, pašvaldību un

116Eiropas Parlamenta vēlēšanās, kā arī piedalīties tautas

117nobalsošanā un likumu ierosināšanā. Tāpat karavīrs var atbalstīt

118likumdošanas iniciatīvas. Turklāt likumdevējs nav pilnībā

119ierobežojis karavīra tiesības uz biedrošanās brīvību, jo karavīrs

120var dibināt tādas biedrības un nodibinājumus, kuriem nav

121politiska rakstura, un būt par biedru attiecīgās biedrībās un

122nodibinājumos.

123Satversmes tiesa secina, ka labums, ko sabiedrība gūst no

124karavīram izvirzītās politiskās neitralitātes prasības, ir

125lielāks par nelabvēlīgajām sekām, kas karavīram rodas no

126aizlieguma būt par politiskās partijas biedru.

127Līdz ar to apstrīdētās normas,

128ciktāl tās aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru,

129atbilst Satversmes 102. pantam.

1Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka apstrīdētās

2normas neatbilst Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietvertajam

3tiesiskās vienlīdzības principam. Karavīriem esot aizliegts būt

4par politiskās partijas biedriem, taču šāds aizliegums neesot

5noteikts valsts pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā

6nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības

7nodrošināšanā, zemessargiem un rezerves karavīriem. Atšķirīgā

8attieksme neesot noteikta ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu,

9kā arī tai neesot objektīva un saprātīga pamata.

10Satversmes 91. panta pirmais teikums nosaka: "Visi

11cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas

12priekšā."

13Tiesiskās vienlīdzības princips ir atvasināts no vispārējā

14taisnīguma principa, kas ir demokrātiskas tiesiskas valsts

15pamatvērtība. Tiesiskās vienlīdzības princips nozīmē, ka vienādos

16faktiskajos un tiesiskajos apstākļos izturēšanās ir vienāda,

17savukārt atšķirīgos apstākļos - atšķirīga. Tiesiskās vienlīdzības

18princips liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez

19saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras

20atrodas pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos (sk.

21Satversmes tiesas 2022. gada 15. decembra sprieduma lietā Nr.

222021‑36‑01 12.1. punktu).

23Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91.

24panta pirmā teikuma tvērumā ietilpstošajam tiesiskās vienlīdzības

25principam, Satversmes tiesai jānoskaidro:

261) vai un kuras personas (personu grupas) atrodas vienādos un

27pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

282) vai apstrīdētā norma paredz vienādu vai atšķirīgu attieksmi

29pret šīm personām (personu grupām);

303) vai šāda attieksme ir noteikta ar pienācīgā kārtībā

31pieņemtu likumu;

324) vai šādai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs pamats,

33proti, vai tai ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma

34princips (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2018. gada 29.

35jūnija sprieduma lietā Nr. 2017‑28‑0306 11. punktu).

1Vērtējot, vai tiesiskās vienlīdzības princips tiek

2ievērots, noteicošais ir tas, vai vairākas personu grupas vieno

3kopīga un būtiska tām piemītoša pazīme. Lai noskaidrotu, vai un

4kuras personu grupas atrodas vienādos un pēc noteiktiem

5kritērijiem salīdzināmos apstākļos, ir nepieciešams noteikt

6galveno šīs grupas vienojošo pazīmi (sk. Satversmes tiesas

72015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr. 2015‑10‑01 17.

8punktu).

9Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka karavīri atrodas vienādos

10un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar valsts

11pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas

12piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā,

13zemessargiem un rezerves karavīriem. Savukārt Saeima norāda, ka

14karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji nesalīdzināmos

15apstākļos ar minētajām personu grupām.

16Satversmes tiesa pārbaudīs, vai karavīri atrodas vienādos un

17pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos ar katru

18atsevišķo no pieteikumā identificētajām personu grupām.

1918.1. Pieteikumā norādīts, ka viena no personu grupām,

20kas atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

21apstākļos ar karavīriem, ir valsts pārvaldes darbinieki, kas

22piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā,

23piemēram, Nacionālo bruņoto spēku darbinieki. Savukārt Saeima

24norāda: tā kā karavīrs pilda valsts dienestu, karavīri nav

25salīdzināmi ar personām, kuru darba tiesiskās attiecības

26nodibinātas uz darba līguma pamata.

27Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka valsts dienests būtiski

28atšķiras no darba tiesiskajām attiecībām, kas dibinātas uz darba

29līguma pamata. Valsts dienests ir publiski tiesisks stāvoklis,

30kurā atrodas personas, kam uzticēta valsts uzdevumu pildīšana.

31Tādēļ nodarbinātība valsts dienestā no nodarbinātības uz darba

32līguma pamata atšķiras gan pēc tiesisko attiecību nodibināšanas

33juridiskajiem aspektiem, gan pēc veicamā darba mērķa. Personas

34valsts dienestā atrodas īpašās attiecībās ar valsti, proti, šo

35personu tiesības ir ierobežotas, un tām tiek uzlikti īpaši

36pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2022. gada 15.

37decembra sprieduma lietā Nr. 2021‑41‑01 11.1. punktu).

38Tādējādi karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji

39nesalīdzināmos apstākļos ar valsts pārvaldes darbiniekiem, kas

40piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā.

4118.2. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar karavīriem

42vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos

43atrodas arī valsts dienestā nodarbinātie, kas piedalās

44sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā, piemēram,

45ierēdņi. Savukārt Saeima uzskata, ka katrs valsts dienesta veids

46ir atšķirīgs.

47Lai arī valsts dienesta attiecībām ir kopīgas iezīmes, katrā

48valsts dienesta veidā nodarbinātie veic atšķirīgus uzdevumus.

49Militārais dienests principiāli atšķiras no jebkura cita valsts

50dienesta veida (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 14.

51decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2021‑11‑01

5211.2.1. punktu). Militārā dienesta attiecību būtiskākā

53atšķirība no citiem valsts dienesta veidiem ir to pamatā esošās

54valsts imperatīvās militārās intereses, kas vērstas uz valsts

55pastāvēšanas un suverenitātes nodrošināšanu (sk. Senāta 2012.

56gada 6. februāra sprieduma lietā SKA‑81/2012 (A420567210) 12.

57punktu). Militārais dienests no karavīra prasa pakļaušanos

58stingrai militārajai disciplīnai, spēju pielāgoties mainīgiem

59apstākļiem, īpašas prasmes un fizisko sagatavotību. Karavīra

60darbs militārajā dienestā ir saistīts ar augstas pakāpes risku

61veselībai un dzīvībai.

62Tādējādi karavīri atrodas atšķirīgos un savstarpēji

63nesalīdzināmos apstākļos ar citā valsts dienesta veidā

64nodarbinātajiem, kas piedalās sabiedrības drošības un kārtības

65nodrošināšanā.

6618.3. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, ar

67karavīriem vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

68apstākļos atrodas arī zemessargi. Zemessargi esot militāri

69apbruņota sabiedrības daļa, kas kopā ar karavīriem veidojot

70Nacionālo bruņoto spēku personālsastāvu. Savukārt Saeima uzskata,

71ka šīs personu grupas neatrodas vienādos un pēc noteiktiem

72kritērijiem salīdzināmos apstākļos, jo zemessargi nepilda aktīvo

73dienestu un ar valsts aizsardzību saistītu uzdevumu izpildē

74iesaistās tikai no pamatnodarbošanās brīvajā laikā.

75Karavīri un zemessargi ietilpst Nacionālo bruņoto spēku

76sastāvā un ir apbruņota tautas daļa (sk. Nacionālo bruņoto

77spēku likuma 1. pantu, 3. panta pirmo daļu un 5. panta otro

78daļu). Profesionālā dienesta un Zemessardzes mērķis ir valsts

79aizsardzības nodrošināšana. Karavīrs un zemessargs, uzsākot

80dienestu, zvēr sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību (sk.

81Militārā dienesta likuma 4. panta pirmo daļu un Latvijas

82Republikas Zemessardzes likuma 5. panta pirmo daļu).

83Tomēr vairākas kopīgas pazīmes pašas par sevi ne vienmēr var

84kalpot par pietiekamu argumentu, lai konstatētu, ka divas personu

85grupas atrodas vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

86Satversmes tiesai ir jāizvērtē arī tas, vai nepastāv kādi būtiski

87apsvērumi, kas norāda, ka šādas personu grupas neatrodas vienādos

88un savstarpēji salīdzināmos apstākļos (sal. sk. Satversmes

89tiesas 2013. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2012‑14‑03 17.2.

90punktu). Tādēļ, lai pārbaudītu, vai karavīri un zemessargi

91atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

92apstākļos, Satversmes tiesa izvērtēs, kādi ir profesionālā

93dienesta un dienesta Zemessardzē uzdevumi.

94Profesionālais dienests ir pilna laika darbs valsts

95aizsardzības nodrošināšanā. Karavīram ir aizliegts savienot

96militārā dienesta pildīšanu ar citu amatu vai darbu, kas nav

97atļauts ar likumu. Profesionālā dienesta karavīrs aktīvā dienesta

98laikā saņem atlīdzību - mēnešalgu (sk. Militārā dienesta

99likuma 12. panta pirmo daļu, 15. panta pirmās daļas 2. punktu un

10048. panta pirmo daļu un Valsts un pašvaldību institūciju

101amatpersonu un darbinieku atlīdzības likuma 9. pantu).

102Karavīrs atrodas īpašā valsts pakļautībā. Karavīrs vienmēr

103atrodas dienesta gatavībā, un karavīra dienesta dienas ilgums ir

104atkarīgs no dienesta nepieciešamības (sk. Aizsardzības

105ministrijas viedokli lietas materiālu 1. sēj. 88. lp.).

106Profesionālā dienesta līgumu nevar izbeigt pirms termiņa pēc

107karavīra iniciatīvas. To var izbeigt tikai pusēm par to

108vienojoties vai pēc vadības iniciatīvas (sk. Militārā dienesta

109likuma 43. panta pirmo un otro daļu). Atbilstoši Nacionālo

110bruņoto spēku komandiera pavēlei karavīram dienesta uzdevumu

111izpildei ir nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Karavīri arī

112iesaistās Nacionālo bruņoto spēku vadībā, ieņemot augstākos

113amatus, piemēram, Nacionālo bruņoto spēku komandiera un

114Zemessardzes komandiera amatus (sk. Ministru kabineta 2010.

115gada 17. augusta noteikumus Nr. 775 "Noteikumi par karavīru

116un zemessargu augstāko virsnieku dienesta pakāpēm atbilstošajiem

117amatiem").

118Savukārt Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku sastāvdaļa,

119kuras mērķis ir iesaistīt Latvijas pilsoņus valsts teritorijas un

120sabiedrības aizsardzībā. Dienests Zemessardzē nav aktīvais

121dienests, un zemessargi to pilda brīvajā laikā. Zemessargu

122iesaista Zemessardzes uzdevumu izpildē un apmācībā no pamatdarba

123vai mācībām brīvajā laikā līdz 30 dienām gadā, izņemot likumā

124noteiktos gadījumus, kad zemessargs var tikt iesaistīts ilgāk.

125Zemessargs var izbeigt līgumu par dienestu Zemessardzē pēc savas

126iniciatīvas (sk. Latvijas Republikas Zemessardzes likuma 2. un

1276. pantu un 29. panta pirmās daļas 1. punktu).

128Tādējādi profesionālā dienesta uzdevums ir veidot to Nacionālo

129bruņoto spēku daļu, kurā dienests ir pilna laika darbs, karavīrs

130vienmēr ir dienesta gatavībā un var piedalīties Nacionālo bruņoto

131spēku vadībā. Savukārt dienesta Zemessardzē uzdevums ir iesaistīt

132valsts teritorijas un sabiedrības aizsardzībā plašāku Latvijas

133pilsoņu loku, kuri ar to nodarbojas savā brīvajā laikā. Tas ir

134viens no veidiem, kā Latvijas pilsoņi var līdzdarboties tiem

135Satversmes ievadā norādītā pienākuma - aizsargāt savu valsti -

136izpildē. Ņemot vērā karavīru un zemessargu atšķirīgo lomu valsts

137aizsardzības nodrošināšanā, atšķiras arī atbildības un militāro

138prasmju līmenis - karavīram tas ir augstāks nekā zemessargam

139(sk. Dr. sc. pol. Noras Vanagas viedokli lietas materiālu 1.

140sēj. 128. lp.). Tādēļ karavīra un zemessarga iesaiste

141Nacionālo bruņoto spēku uzdevumu izpildē un pildītā dienesta

142intensitāte ir atšķirīga.

143Līdz ar to karavīri un zemessargi atrodas atšķirīgos un

144savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

14518.4. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka karavīri

146atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos

147apstākļos arī ar rezerves karavīriem. Savukārt, pēc Saeimas

148ieskata, rezerves karavīri pilda tikai tādus pienākumus, lai

149vajadzības gadījumā viņus varētu iesaukt aktīvajā dienestā.

150Rezerves karavīri pilda dienestu Nacionālo bruņoto spēku

151rezervē, kas ietilpst Nacionālo bruņoto spēku sastāvā (sk.

152Nacionālo bruņoto spēku likuma 3. panta pirmo daļu un Militārā

153dienesta likuma 2. panta 7. punktu). Tomēr tas pats par sevi

154nenozīmē, ka karavīri un rezerves karavīri atrastos vienādos un

155pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos.

156Rezerves karavīru kopumā ieskaita, piemēram, karavīrus, kuri

157atvaļināti no profesionālā dienesta, ja viņi sekmīgi apguvuši

158kareivja pamatapmācības kursu individuālās apmācības līmenī un

159nav noņemti no militārā dienesta uzskaites vai nav uzņemti

160Zemessardzē. Rezerves karavīram ir pienākums ierasties uz

161militārajām mācībām, medicīnisko pārbaudi, saglabāt un pilnveidot

162aktīvā dienesta laikā noteiktai militārai specialitātei

163nepieciešamās kaujas zinības, iemaņas un sagatavotību, kā arī

164mobilizācijas gadījumā izpildīt Nacionālo bruņoto spēku rezerves

165uzskaites struktūrvienības izsniegtajā pavēstē noteikto. Lai arī

166rezerves karavīrs militāro mācību laikā pilda aktīvo dienestu un

167viņam ir karavīra statuss, militāro mācību norise ir ierobežota

168laikā. Piemēram, kareivju sastāva rezerves karavīru iesauc

169militārajās mācībās kopumā līdz sešiem mēnešiem, viena gada laikā

170- līdz 30 dienām. Intervāls starp kārtējām militārajām mācībām,

171kurās iesaista rezerves karavīru, nav mazāks par četriem gadiem

172(sk. Militārā dienesta likuma 2. panta 7. punktu, 63. panta

173otro daļu, 65. panta otro daļu un 66. panta otro, trešo un

174ceturto daļu). Tādējādi rezerves karavīra pienākumi ir

175saistīti ar to, lai tiktu nodrošināta viņa gatavība

176nepieciešamības gadījumā piedalīties valsts aizsardzībā,

177turpretim karavīram valsts aizsardzības nodrošināšana ir pilna

178laika darbs.

179Līdz ar to karavīri un rezerves karavīri atrodas atšķirīgos un

180savstarpēji nesalīdzināmos apstākļos.

181Satversmes tiesa secina, ka pieteikumā identificētās personu

182grupas attiecībā uz dalību politiskajā partijā nav salīdzināmas

183tiesiskās vienlīdzības principa aspektā.

184Tātad apstrīdētās normas, ciktāl tās

185aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, atbilst

186Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

187Nolēmumu

188daļa

189Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

190Satversmes tiesa

191nosprieda:

192atzīt Militārā dienesta likuma 10.

193panta otro daļu un 15. panta pirmās daļas 1. punktu, ciktāl šīs

194normas aizliedz karavīram būt par politiskās partijas biedru, par

195atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam

196teikumam un 102. pantam.

197Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

198Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

199Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

200Laviņš