2. pants

Pieteikuma iesniedzēja - persona L

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - uzskata, ka Militārā

dienesta likuma 10. panta otrā daļa un 15. panta pirmās daļas 1.

punkts (turpmāk - apstrīdētās normas) pārkāpj Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 91. panta pirmajā teikumā

ietverto tiesiskās vienlīdzības principu un tai ierobežo

Satversmes 102. pantā ietvertās tiesības apvienoties politiskajās

partijās. Pieteikuma iesniedzēja ir profesionālā militārā

dienesta karavīrs. Apstrīdētās normas Pieteikuma iesniedzējai

aizliedzot aizstāvēt savus uzskatus par vakcināciju pret

Covid‑19, apvienojoties ar citām personām politiskajā

partijā.

Apstrīdētās normas pārkāpjot Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā ietverto tiesiskās vienlīdzības principu, jo aizliegums

apvienoties politiskajās partijās neesot noteikts valsts

pārvaldes darbiniekiem un valsts dienestā nodarbinātajiem, kas

piedalās sabiedrības drošības un kārtības nodrošināšanā,

zemessargiem un rezerves karavīriem. Arī zemessargi un rezerves

karavīri esot apbruņotas sabiedrības daļas, arī viņiem esot

noteikta loma kaujas uzdevumu izpildē, un viņi nereti dienējot

vienībās kopā ar karavīriem. Tāpat arī ierēdņiem un darbiniekiem

esot būtiska ietekme uz stratēģiskiem, operacionāliem un

taktiskiem lēmumiem.

Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, atšķirīgā attieksme

noteikta tādā likumdošanas procesā, kas neatbilst labas

likumdošanas principam. Likumdevējs neesot vērtējis atšķirīgās

attieksmes nepieciešamību. Apstrīdētajās normās noteiktais

aizliegums apvienoties politiskajās partijās esot radies laikā,

kad vēl neesot pastāvējuši Nacionālie bruņotie spēki, taču

mūsdienās šāds ierobežojums vairs neesot attaisnojams, jo katrs

indivīds varot būt politiski aktīvs. Lai politiskās partijas būtu

sabiedrībā atzītas un stipras, neesot pamata kādai sabiedrības

grupai liegt iespēju tajās darboties. Apstrīdētās normas

nesasniedzot mērķi novērst valdībai naidīgu bruņotu grupējumu vai

ideoloģiju iespaida riskus, jo Nacionālo bruņoto spēku

personālsastāvā skaitliski vislielāko daļu veidojot zemessargi,

kuri drīkstot būt politisko partiju biedri.

Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 102. pantā

ietvertajām tiesībām apvienoties politiskajās partijās.

Apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma

leģitīmais mērķis varētu būt karavīra politiskā neitralitāte,

taču to varot panākt ar karavīra pamattiesības mazāk

ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, likumdevējs varot karavīriem

noteikt tādu pašu pamattiesību ierobežojumu kā zemessargiem -

tiesības būt par politiskas partijas biedru ierobežot ar

aizliegumu aģitēt vai citādi īstenot politisko darbību dienesta

vietā. Arī labums, ko no apstrīdētajām normām iegūst sabiedrība,

neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzējai nodarīto kaitējumu.

Tas, ka persona ir karavīrs, uzreiz nenozīmējot, ka tā varētu

ietekmēt politiskos procesus.