3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes

91. panta pirmajam teikumam un 102. pantam. Tāpat Saeima norāda,

ka izskatāmajā lietā būtu izbeidzama tiesvedība daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. panta pirmajam

teikumam.

Pēc Saeimas ieskata, būtiski esot ņemt vērā to, ka karavīri

atrodas īpašā valsts dienestā, kuram uzticēti svarīgi ar valsts

drošības aizsardzību saistīti uzdevumi. Tādēļ likumdevējam esot

plaša rīcības brīvība noteikt ierobežojumus militārajā dienestā

esošajām personām.

Satversmes 102. pantā ietverto pamattiesību ierobežojums esot

noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu, un tam esot

leģitīms mērķis - aizsargāt demokrātisku valsts iekārtu un

sabiedrības drošību. Aizliegums karavīram būt par politiskās

partijas biedru esot vērsts uz to, lai nodrošinātu profesionālā

militārā dienesta politisko neitralitāti, efektīvu dienesta

pienākumu izpildi un efektīvu civilo kontroli pār Nacionālajiem

bruņotajiem spēkiem. Ar apstrīdētajām normām noteiktais

pamattiesību ierobežojums esot piemērots leģitīmo mērķu

sasniegšanai. Apstrīdētās normas nodrošinot karavīru atturēšanos

no iesaistīšanās politiskās varas iegūšanā valstī un izslēdzot

politisko partiju iespējas izmantot karavīrus savu politisko

mērķu sasniegšanai. Turklāt politikas jomas un militārās jomas

savstarpēja nošķirtība stiprinot sabiedrības pārliecību par to,

ka ikviens karavīrs un profesionālais militārais dienests kopumā

ir politiski neitrāls.

Ja karavīram būtu ļauts dibināt politisko partiju un būt par

tās biedru, tad nebūtu iespējams tādā pašā mērā kā līdz šim

saglabāt karavīru un profesionālā militārā dienesta politisko

neitralitāti, kā arī sabiedrības pārliecību par šo neitralitāti.

Nebūtu iespējams tādā pašā kvalitātē nodrošināt arī profesionālā

militārā dienesta darbību, jo karavīram būtu pienākums noteiktu

laiku veltīt politiskajai darbībai. Militārā joma tiktu

sapludināta ar politiku, un tas varētu apgrūtināt efektīvu civilo

kontroli pār Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem.

Karavīrs, arī nebūdams politiskās partijas biedrs, varot

piedalīties Saeimas, pašvaldību un Eiropas Parlamenta vēlēšanās,

tautas nobalsošanā un likumu ierosināšanā. Tādējādi karavīram

neesot pilnībā liegtas viņa politiskās tiesības. Apstrīdētās

normas stiprinot sabiedrības paļāvību uz to, ka karavīrs

nepārstāv atsevišķas politiskās partijas viedokli. Sabiedrības

uzticēšanās karavīriem esot īpaši svarīga, ņemot vērā tiem

uzticētos uzdevumus.

Attiecībā uz Satversmes 91. panta pirmo teikumu atbildes

rakstā pausts viedoklis, ka pieteikumā norādītās personas

neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos ar karavīriem.

Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem esot uzticēta īpaša valsts

funkcija, kas esot pietiekami specifiska, lai karavīri nebūtu

salīdzināmi ar citām valsts pārvaldē nodarbinātajām personām.

Rezerves karavīri veidojot Nacionālo bruņoto spēku rezervi,

nepildot profesionālo militāro dienestu un tikai vajadzības

gadījumā varot tikt tajā iesaukti. Arī zemessargi nepildot

profesionālo militāro dienestu, un karavīra dienests esot citāds

nekā zemessarga dienests. Par zemessargiem parasti kļūstot

personas, kuras vēlas no savas pamatnodarbošanās brīvajā laikā

iesaistīties ar valsts aizsardzību saistītu uzdevumu izpildē.