3. pants
un 2006. gada 25. maija likums "Grozījums

Militārpersonu izdienas pensiju likumā" (turpmāk - apstrīdētās

normas) ir pretrunā ar Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk -

Satversme) 91. un 109. pantu, un lūdz apstrīdētās normas

atzīt par spēkā neesošām ar to pieņemšanas brīdi, vienlaikus

nosakot, ka Militārpersonu izdienas pensiju likuma 5. panta

otrā daļa ir spēkā tādā redakcijā, kādā tā bija spēkā līdz

Noteikumu Nr. 272 spēkā stāšanās dienai.

Pieteikumā, atsaucoties uz

Satversmes tiesas praksi, norādīts, ka no Satversmes

91. panta izrietošais vienlīdzības princips citastarp liedz

valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata

pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos

apstākļos. Lai izvērtētu, vai apstrīdētās normas atbilst

Satversmes 91. pantam, nepieciešams noskaidrot:

1) kuras personas atrodas vienādos

vai atšķirīgos apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz

vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

Valsts cilvēktiesību birojs

uzskata, ka vienādos apstākļos atrodas militārpersonas, kas saņem

izdienas pensiju, un citas tādu personu grupas, kas saņem

izdienas pensiju.

Pieteikuma iesniegšanas laikā

izdienas pensijas bija paredzētas piecām personu grupām:

militārpersonām, prokuroriem, Satversmes aizsardzības biroja

amatpersonām, Iekšlietu ministrijas sistēmas darbiniekiem ar

speciālajām dienesta pakāpēm un valsts un pašvaldību profesionālo

orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka

māksliniekiem. Savukārt likumprojekti par izdienas pensijām

tiesnešiem un diplomātiskā dienesta darbiniekiem tika izskatīti

Saeimā.

Valsts cilvēktiesību birojs

uzskata, ka visas pie šīm piecām grupām piederīgās personas

atrodas vienādos apstākļos, jo tās visas ir personas, ko

nodarbina valsts un kam valsts, ņemot vērā attiecīgā darba

specifiku, ir paredzējusi sociālo garantiju - izdienas pensiju.

Izdienas pensijas katrai no šīm personu grupām regulē cits

likums, taču tas nevarot būt pamats, lai uzskatītu, ka apstākļi

ir atšķirīgi.

Pieteikumā izteikts viedoklis, ka

noteikšanai, vai minētās personu grupas atrodas vienādos

apstākļos, jāsalīdzina piešķirto izdienas pensiju mērķi, pensiju

noteikšanas pamatprincipi, arī konkrēto likumu uzbūve.

Analizējot pieteikumam pievienotās

valsts institūciju atbildes par izdienas pensiju nepieciešamību,

Valsts cilvēktiesību birojs secina, ka atšķirīgs mērķis saskatāms

tiesnešiem un diplomātiem piešķiramajām izdienas pensijām,

savukārt pārējās izdienas pensijas tiek piešķirtas profesijās,

kur darba specifika saistīta ar priekšlaicīgu darba spēju zudumu.

Līdz ar to šīs izdienas pensijas būtu savstarpēji salīdzināmas un

izvērtējamas atbilstoši vienlīdzības principa prasībām. Turklāt

visas izdienas pensijas piešķir valsts, un tās tiek piešķirtas

par darbu valsts dienestos un struktūrās.

Salīdzinot izdienas pensiju likumu

uzbūvi un tajos ietvertos pamatprincipus, pieteikumā secināts, ka

visiem izdienas pensiju likumiem ir līdzīga struktūra. Kā

pamatkritērijs izdienas pensijas piešķiršanai visām grupām tiek

izvirzīts noteikts izdienas stāžs, bet kā papildu kritērijs, ko

atsevišķos gadījumos neņem vērā, - vecums. Izdienas pensija visām

grupām tiek aprēķināta kā noteikts procentuāls apmērs no

iepriekšējā atalgojuma. Iepriekšējais atalgojums tiek skaitīts

par noteiktu laika posmu līdz aiziešanai izdienas pensijā. Arī

citi nosacījumi visām grupām ir līdzīgi.

Valsts cilvēktiesību birojs

uzskata: apstrīdētās normas izveido tādu kārtību, ka

militārpersonām darba samaksā, no kuras aprēķina izdienas

pensiju, ietilpst tikai daļa no darba samaksas, ko saņēmusi

persona, tas ir, tikai alga. Savukārt citas izdienas pensijas

tiek aprēķinātas no pilnas darba samaksas, ko saņēmusi persona,

proti, darba samaksā, no kuras aprēķina izdienas pensiju,

ietilpst amatalga, piemaksas un prēmijas. Tādējādi pret

militārpersonām, kas saņem izdienas pensiju, noteikta atšķirīga

attieksme būtiskos pensijas aprēķināšanas nosacījumos.

Pieteikumā izteikts viedoklis, ka

izdienas pensiju likumos ietverto regulējumu var dalīt divos

blokos: 1) regulējums par tiesību uz izdienas pensiju iegūšanu;

2) regulējums par izdienas pensiju aprēķināšanu.

Regulējums par tiesību iegūšanu

(nepieciešamais izdienas laiks, minimālais vecums, laiks, ko

ieskaita izdienas stāžā) pamatprincipos ir vienots, tomēr tajā

saskatāmas vairākas atšķirības, kas saistītas ar konkrētā

dienesta vai profesijas īpatnībām. Piemēram, attiecībā uz katru

kultūras profesiju noteikts cits tiesību iegūšanas vecums, kas

saistīts ar darba spēju zudumu. Savukārt militārpersonām tiesību

iegūšanai nepieciešamais vecums nav noteikts, un tas saistīts ar

to, ka Militārā dienesta likuma 41. pantā noteikts

maksimālais vecums militārajā dienestā katrā konkrētajā amatā. Šo

atšķirīgo attieksmi Valsts cilvēktiesību birojs uzskata par

attaisnojamu, jo tai ir objektīvs un saprātīgs pamats.

Savukārt atšķirīgajam regulējumam

par darba samaksu, no kuras tiek aprēķināts izdienas pensijas

apmērs, objektīvs un saprātīgs pamats neesot saskatāms. Līdz ar

to apstrīdētās normas neatbilstot Satversmes 91. panta

pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības principam.

Turklāt pieteikumā norādīts, ka

apstrīdētās normas neatbilst arī Satversmes 109. pantam, jo

samazina militārpersonām noteiktās sociālās garantijas.

Viedoklī, ko Valsts cilvēktiesību

birojs iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem,

uzsvērts, ka "kopējais elements, kas minētās situācijas padara

salīdzināmas, ir tas, ka šīs personas saņem viena veida sociālo

garantiju - izdienas pensiju. Visām personām izdienas pensijas

sasniedz to pašu mērķi un to noteikšanā paredzēti vienoti

pamatprincipi. Vienotā sociālā garantija apvieno personas zem

virsjēdziena - izdienas pensiju saņēmēji. Tādējādi

militārpersonas un citi izdienas pensiju saņēmēji atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos. Uzskaitītie elementi -

atšķirīgi darba pienākumi, atalgojuma sistēma, kā arī atšķirīgi

darba apstākļi, specifika, atalgojums u.c. - var būt par pamatu

atšķirīgas attieksmes attaisnojumam".

Vērtējot apstrīdēto grozījumu

atbilstību Satversmes 109. pantam, pieteikuma iesniedzējs

neuzskata, ka militārpersonām būtu subjektīvas tiesības uz

piemaksu iekļaušanu izdienas pensiju aprēķināšanas objektā. Taču

Satversmes 109. pants un sociālo tiesību principi liedz reiz

piešķirtās garantijas nepamatoti sašaurināt.

Pieteikuma iesniedzējs,

atsaucoties uz ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību

komitejas 1990. gada vispārējo komentāru Nr. 3, izsaka

viedokli, ka jebkuri regresīvi līdzekļi var tikt attaisnoti tikai

tad, ja valstī pieejamie resursi ir pilnībā izlietoti.

4. Atbildes rakstus lietā

sniegušas institūcijas, kas izdevušas apstrīdētos aktus, -

Saeima un Ministru kabinets.

4.1. Saeima atbildes

rakstā nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim un uzskata, ka

apstrīdētās normas nav pretrunā ar augstāka juridiskā spēka

tiesību normām.

Saeima uzsver: lai izvērtētu

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 91. pantā ietvertajam

tiesiskās vienlīdzības principam, visupirms jākonstatē, kuras

personas atrodas vienādos vai pēc noteiktiem kritērijiem

salīdzināmos apstākļos un vai apstrīdētās normas pret šīm personu

grupām paredz atšķirīgu attieksmi.

Pēc Saeimas domām, pieteikuma

iesniedzēja norādīto jautājumu nav iespējams analizēt, izvērtējot

apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam, jo

nevar uzskatīt, ka visas amatpersonas (piemēram, tiesneši,

prokurori, militārpersonas un Satversmes aizsardzības biroja

amatpersonas), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos ir

tiesības pretendēt uz izdienas pensiju, atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Dažādām amatpersonu grupām var būt

noteikta atšķirīga izdienas pensijas aprēķināšanas kārtība un

objekts, kas nosaka pensijas apmēru.

Saeima norāda, ka dažādām

amatpersonām ir noteikts atšķirīgs vecums, kad var pieprasīt

izdienas pensiju. Atsevišķām militārpersonām tas varot būt 35

gadi, lai gan prokuroriem un Iekšlietu ministrijas sistēmas

amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm šis vecums parasti

esot vismaz 50 gadi. Līdz ar to šīs amatpersonas neatrodoties

vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Atbildes rakstā pausts viedoklis,

ka apstrīdētās normas nevar vērtēt kā personai Satversmes 109.

pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu. Satversmes 109. pantā

noteiktās pamattiesības uz sociālo nodrošinājumu esot pakļautas

detalizētai regulēšanai likumā. Analizējot apstrīdēto normu kā

pamattiesību ierobežojumu, tiktu atzīts, ka no Satversmes

109. panta tieši izrietot karavīra tiesības uz to, lai viņa

izdienas pensijas aprēķināšanā tiktu ņemtas vērā dažādas

piemaksas.

Atsaucoties uz Satversmes tiesas

spriedumu lietā Nr. 2003-14-01, Saeima uzsver, ka, konkrētā

nozarē nodarbinātajiem paredzot izdienas pensiju, tiek pieņemts,

ka darbspēju zudums var iestāties agrāk. Sakarā ar to izdienas

pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas līdzekļus personām, kuru

darbs saistīts ar ātrāku profesionālo iemaņu zudumu, kas var

rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma

sasniegšanas. Bez tam, ņemot vērā paaugstināto izdienas pensijas

apmēru, kas saistīts ar tās aprēķina formulu, izdienas pensija ir

papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos

apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas. Izdienas pensija pēc

būtības esot īpašs valsts atbalsts, papildu sociālā garantija,

kas var tikt izmaksāta pēc citiem principiem nekā, piemēram,

vecuma pensija.

Atbildes rakstā norādīts, ka

apstrīdētās normas būtu jāskata kopsakarā ar Militārā dienesta

likuma 48. pantu, kas šobrīd vairs neparedz piemaksas par

dienesta pakāpēm un izdienu.

Saeima izsaka viedokli, ka

izdienas pensijas apmērs esot jāskata kopsakarā ar mēnesī

saņemamo atalgojumu vismaz divos aspektos:

1) lai izdienas pensija būtu

pietiekama personas vajadzību apmierināšanai;

2) lai tā būtu samērojama ar

dienesta atalgojumu un tādējādi motivētu karavīrus dienestu

turpināt, nevis priekšlaicīgi atvaļināties.

Piemaksa esot īslaicīgs maksājums,

un, lai gan izdienas pensiju nosaka, ņemot vērā pēdējos piecos

gados nopelnīto, izdienas pensijai esot jāatspoguļo visā dienesta

laikā paveiktais un bijušie apstākļi.

Atbildes rakstā apgalvots:

apstrīdētās normas nebūt nenozīmē, ka karavīra veiktie īpašie

uzdevumi vispār netiek ņemti vērā. Militārpersonu izdienas

pensiju likuma 4. pantā esot ietverts īpašs regulējums,

proti, izdienas stāžā palielinātā apmērā ieskaitāmais dienesta

laiks. Pastāvot šādam normatīvajam regulējumam, karavīra veikums

īpašās situācijās un apstākļos tiekot ņemts vērā izdienas

pensijas aprēķināšanā, tikai tiekot ņemts vērā citādā veidā.

4.2. Ministru

kabinets atbildes rakstā pauž viedokli, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. un 109. pantam, un lūdz pieteikumu

noraidīt.

Ministru kabinets informē, ka

Noteikumu Nr. 272 pieņemšana visupirms bijusi saistīta ar

to, ka pieauga tādu starptautisko operāciju skaits, kurās

piedalījās Latvijas Nacionālo bruņoto spēku (turpmāk - NBS)

militārpersonas. Atsevišķās starptautiskās operācijās nācies

sūtīt militārpersonas, kurām bija lielāka militārā dienesta

pieredze un atbilstoši arī lielāks izdienas stāžs. Tā kā

militārpersonu atalgojums par piedalīšanos starptautiskās

operācijās bija augsts, daudzas militārpersonas esot izmantojušas

šos apstākļus savās personīgajās interesēs, lai - salīdzinājumā

ar citām militārpersonām - iegūtu nesamērīgi lielas un savam

ieguldījumam dienestā neatbilstošas izdienas pensijas.

Vienlaikus Noteikumu Nr. 272

pieņemšana bijusi saistīta ar 1999. gadā notikušo dienesta

atalgojuma reformu, kuras rezultāts ir izdienas pensiju pieaugums

65 līdz 80 procentu apmērā. Atbildes raksta iesniegšanas laikā

vidējā militārpersonai aprēķinātā izdienas pensija esot augstāka

nekā iekšlietu sistēmā strādājošiem aprēķinātā vidējā izdienas

pensija, bet zemāka nekā vidējā izdienas pensija prokuratūras

darbiniekiem.

Atbildes rakstā izteikts

viedoklis, ka izdienas pensiju apmēram jābūt pietiekamam, bet

samērojamam ar dienesta atalgojumu, lai motivētu karavīrus

dienestu turpināt, nevis priekšlaicīgi atvaļināties. Ministru

kabinets uzsver, ka iepriekšējā regulējuma saglabāšanās ar laiku

radītu negatīvu sociāli ekonomisko efektu - veidotos darbspējīgu,

bet nestrādājošu cilvēku slānis. "Veidosies situācija, ka

profesionālā dienesta kareivis pēc desmit nodienētiem gadiem

28-30 gadu vecumā saņems izdienas pensiju (sākot no Ls 300 un

vairāk), kas būs vienāda ar 60 gadu veca cienījama ģenerāļa

pensiju, kurš atradies militārajā dienestā vairāk par 40 gadiem,

vai pat to pārsniegs." Turklāt jau šobrīd jaunākajam militārajam

pensionāram esot tikai 32 gadi - no militārā dienesta viņš esot

atvaļinājies teicamā fiziskā formā, ar labām zināšanām un

ievērojamu darba pieredzi.

Atbildes rakstā norādīts, ka tās

personu grupas, kas saņem izdienas pensijas, neatrodas

salīdzināmos apstākļos. Valsts cilvēktiesību birojs neesot ņēmis

vērā, ka darba specifiku, apstākļus un prasības attiecībā uz

vispārējo fizisko un psiholoģisko sagatavotību šīm profesijām

nevarot savstarpēji salīdzināt. Izdienas pensiju piešķiršanas

kritēriji militārpersonām (noteiktais izdienas stāžs) krasi

atšķiroties no pārējām personu grupām paredzētajiem kritērijiem

(noteiktais izdienas stāžs un vecums).

Ministru kabinets pauž viedokli,

ka karavīriem noteikto piemaksu mērķis esot materiāli stimulēt

karavīru veikt noteiktus uzdevumus ierobežotā laikā (piemēram,

piedaloties starptautiskās operācijās, uzņemoties paaugstinātu

atbildību) īpašā dienesta vietā vai īpašos apstākļos. Beidzoties

minētajiem faktoriem, arī piemaksas netiekot maksātas.

Turklāt pensijas aprēķinā

neietvertās piemaksas tiekot ņemtas vērā, ieskaitot attiecīgo

laiku izdienas stāžā dubultā vai trīskāršā apmērā.

5. Pēc Valsts cilvēktiesību

biroja lūguma savu viedokli par izdienas pensiju nepieciešamību

izteica Aizsardzības ministrija, Iekšlietu ministrija,

Ģenerālprokuratūra, Satversmes aizsardzības birojs, Tiesu

administrācija, Ārlietu ministrija un Kultūras ministrija.

5.1. Aizsardzības

ministrija, atbildot uz jautājumu par militārpersonu izdienas

pensiju nepieciešamību, norāda, ka izdienas pensijas

atvaļinātajām militārpersonām ir sociālo garantiju sistēmas

neatņemama sastāvdaļa. Militārais dienests esot ļoti specifisks

un neesot salīdzināms ar citām profesijām. Militārpersonas

atrodas dienestā visu laiku, un šā dienesta gaitu nosaka un

regulē speciāls likums un specifiski normatīvie akti, kas nav

attiecināmi uz civilpersonām. Aizsardzības ministrija uzskaita

šādus apsvērumus:

- Karavīriem dienesta pildīšanas

laiks ir īpaši ierobežots, un dienestu turpināt līdz vecuma

pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanai praktiski nav

iespējams.

- Izdienas pensija nepieciešama,

lai nodrošinātu karavīriem pēc atvaļināšanās no militārā dienesta

iespēju integrēties civilajā dzīvē (dotu iespēju apgūt civilo

profesiju; nodrošinātu iztikas līdzekļus, pavērtu iespēju kārtot

sadzīves jautājumus).

- Dienesta nosacījumi, prasības un

apstākļi var būtiski ietekmēt karavīru turpmākās iespējas

konkurēt darba tirgū.

- Turklāt izdienas pensija ir

viens no faktoriem, kas stimulē (motivē) izvēlēties militāro

karjeru.

- Izdienas pensija ir viens no

faktoriem, kas kompensē ierobežojumus, kuri ir spēkā karavīru

militārā dienesta izpildes laikā.

5.2. Iekšlietu

ministrija norāda, ka tās sistēmā izdienas pensijas regulē

likums "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas sistēmas

darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm". Minētais likums

attiecas arī uz Ieslodzījuma vietu pārvaldes darbiniekiem ar

speciālajām dienesta pakāpēm kopš Ieslodzījuma vietu pārvaldes

pārejas Tieslietu ministrijas pakļautībā.

Izdienas pensija iekšlietu sistēmā

kalpo gan kā materiālā stāvokļa nodrošinājums, gan kā sociālā

garantija darbiniekam, kurš noteiktu darba dzīves laika posmu

veltījis valstij svarīgu funkciju izpildei - valsts iekšējās

drošības sargāšanai, turklāt specifiskos, fiziski un

psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr prognozējamos dienesta

apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī no darba brīvajā laikā

varot tikt iesaistīti dabas stihiju radītu postījumu, ugunsgrēku

un citu katastrofu seku likvidācijā vai valstij nozīmīgu

pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie cilvēku resursi ir

nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos apstākļos ar

gadiem samazinoties.

Vienlaikus izdienas pensija ir

viens no elementiem, kas motivē pieredzējušos darbiniekus

turpināt dienestu iekšlietu sistēmā.

5.3. Tiesu

administrācija pauž viedokli, ka izdienas pensija tiesnešiem

ir nepieciešama, lai nodrošinātu attiecīgajā Eiropas hartā minēto

principu, proti, ka tiesnešiem, kuri nostrādājuši tiesneša amatā

nepieciešamo laiku, maksā attiecīgu pensiju, kā arī lai

nodrošinātu tiesnešiem pilnvērtīgas sociālās garantijas,

iestājoties likumā noteiktajam maksimālajam tiesneša amata

pildīšanas vecumam.

5.4. Ārlietu ministrija

akcentē, ka izdienas pensijas diplomātiskā dienesta darbiniekiem

nepieciešamas, lai diplomātiem, kuri valsts interesēs īpašos

apstākļos pildījuši noteiktas funkcijas un veltījuši savus

pūliņus Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta attīstībai un

sekmīgai darbībai, nodrošinātu atbilstošu sociālo garantiju.

Izdienas pensija ir papildu

sociālā garantija diplomātiskajā un konsulārajā dienestā

nodarbinātajiem. Tā varētu mazināt pieredzējušu diplomātu

aiziešanu no dienesta un piesaistīt dienestam jaunus kvalificētus

darbiniekus.

5.5.

Ģenerālprokuratūra atzīmē, ka Prokuroru izdienas pensiju

likums paredz tiesības uz izdienas pensiju strādājošiem

prokuroriem no 50 gadu vecuma un ir vērsts uz to prokuratūras

kadru nomaiņu, kuriem pēc 20 gadus ilga saspringta, ar pastāvīgu

stresu, kā arī ar psiholoģiski emocionālās un fiziskās pārslodzes

apstākļiem saistīta darba kriminālvajāšanā un citu pienākumu

veikšanā ir mazinājušās nepieciešamās profesionālās iemaņas.

Izdienas pensija paver šīm personām iespēju pārkvalificēties un

izvēlēties citu profesiju.

Izdienas pensija ir viens no

svarīgiem faktoriem, kas prokuroru amata pienākumu izpildes laikā

attur no nokļūšanas interešu konflikta un korumpētā stāvoklī.

Izdienas pensija ir būtisks

arguments tam, lai jauni un izglītoti juristi saistītu savu

karjeru un profesionālo izaugsmi ar darbu prokuratūrā, un līdz ar

to nodrošina maksimāli atbilstošu kadru atlasi.

Citastarp Ģenerālprokuratūra

atzīmē, ka prokuroru un Iekšlietu ministrijas sistēmā strādājošo

izmeklētāju darbs pēc sava rakstura, sarežģītības pakāpes,

intensitātes un psiholoģiskās slodzes ir līdzīgs.

5.6. Satversmes aizsardzības

birojs (turpmāk - SAB) uzsver, ka Satversmes aizsardzības

biroja amatpersonu izdienas pensiju likumā paredzētās izdienas

pensijas nepieciešamību diktē regulāra palielināta psiholoģiska

slodze paaugstināta riska apstākļos, kas izraisa priekšlaicīgu

īpašo darba spēju pazemināšanos.

5.7. Kultūras

ministrija uzsver, ka izdienas pensiju noteikšanas

nepieciešamība valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru,

koncertorganizāciju, teātru un cirka māksliniekiem pamatota

Valsts un pašvaldību profesionālo orķestru, koru,

koncertorganizāciju, teātru un cirka mākslinieku izdienas pensiju

likuma 1. pantā. Proti, "sakarā ar to, ka šajās profesijās

pēc noteikta laika nostrādāšanas darbs saistīts ar profesionālo

iemaņu zudumu pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma

sasniegšanas".

Kultūras ministrija atzīmē, ka

minētajās profesijās darba specifika ir saistīta ar lielu

fizisko, kā arī psihisko un nervu piepūli un atmiņas noslodzi,

ātru reakciju pēkšņās situācijās. Lai saglabātu pienācīgu

profesionālo līmeni un augstu māksliniecisko kvalitāti,

māksliniekam jābūt ļoti labā fiziskajā formā (īpaši pievēršot

uzmanību atsevišķu orgānu nevainojamai veselībai). Turklāt visu

darbības laiku jāsaglabā augsta psiholoģiskā noturība. Likumā

minēto profesiju pārstāvjiem nav iespējams saglabāt atbilstošu

profesionālo līmeni līdz pensijas vecumam. Zaudējot darba devēja

prasībām atbilstošās spējas (vidēji 38-55 gadu vecumā),

darbinieks kļūstot sociāli neaizsargāts, jo viņa vecums,

veselības stāvoklis un izglītības specifika apgrūtina

pārkvalificēšanos atbilstoši darba tirgus prasībām.

Secinājumu

daļa

6. Satversmes