91. pants
noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi

likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez

jebkādas diskriminācijas". Satversmes tiesa spriedumos vairākkārt

norādījusi, ka tiesiskās vienlīdzības princips liek vienādi

izturēties pret personām, kas ir vienādos un salīdzināmos

apstākļos. Atšķirīga attieksme pret šādām personām pieļaujama

vienīgi tad, ja tai ir saprātīgs un objektīvs pamats.

Tiesiskās vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa atšķirīgu

attieksmi pret personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos. Tikai

tad, ja tiek konstatēts, ka pastāv objektīvs un saprātīgs pamats,

vienlīdzības princips pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kas atrodas vienādos apstākļos, vai vienādu attieksmi pret

personām, kas atrodas atšķirīgos apstākļos (sk., piemēram,

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106

secinājumu daļas 13. punktu).

Satversmes tiesas praksē daudzkārt

izskatītas arī lietas par tādu normu atbilstību Satversmes

91. pantam, kuras izdotas sociālo tiesību jomā (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas spriedumu lietā

Nr. 2006-07-01). Lai arī likumdevējs saskaņā ar

Satversmes 109. pantu bauda plašu rīcības brīvību,

izvēloties regulējumu šajā tiesību jomā, regulējumam jāatbilst

Satversmes 91. pantam.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa,

izskatot lietu "Steks pret Apvienoto Karalisti", kurā iesniedzēji

citastarp sūdzējās par nevienlīdzību labklājības sistēmā, ir

uzsvērusi, ka pabalstu vai pensiju sistēmai, ko rada valsts, ir

jāatbilst Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas 14. pantam (sk.: Stec v. the United Kingdom,

ECHR [GC], [2006], para 53).

Lai arī "tiesiskās vienlīdzības

princips dažādu valstu tiesību sistēmās un starptautiskās

konvencijās ir noregulēts atšķirīgā veidā un formulējumos. [...]

tiesiskās vienlīdzības princips kopumā - balstīts uz vienu vai

abām tā sastāvdaļām - visās demokrātiskās un tiesiskās valstīs

darbojas visumā līdzīgā (bet tomēr ne vienādā) apjomā" (Levits

E. Par tiesiskās vienlīdzības principu. Latvijas Vēstnesis,

2003. gada 8. maijs, Nr. 68).

Līdzīgi Satversmes 91. panta

pirmajam teikumam, Vācijas Pamatlikuma 3. panta pirmā daļa

noteic: "Visi cilvēki likuma priekšā ir vienlīdzīgi." Analizējot

Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas praksi, vācu tiesību

zinātnieki norādījuši, ka Vācijas Pamatlikuma 3. panta

pirmajai daļai ir praktiska nozīme gandrīz visās dzīves jomās.

Citastarp īpaši tiek uzsvērta šīs normas nozīme sociālajā jomā.

Likumdevēja pūles īstenot taisnīgumu, nosakot aizvien vairāk

speciālu regulējumu, vienlaikus bieži noved pie konflikta ar

Pamatlikuma 3. panta pirmo daļu, uz ko atsaucas tie, kuriem

šādi regulējumi nav noteikuši priekšrocības (sk.: Gubelt M.,

in: von Münch/Kunig, Grundgesetz-Kommentar, Band 1, 5. Aufl.

2000, Rn. 4 zu Art. 3).

Savukārt, izskatot lietu par Lietuvas Republikas likuma par

speciālajām valsts pensijām Iekšlietu dienesta, Speciālās

izmeklēšanas dienesta, Valsts drošības dienesta, aizsardzības un

prokuratūras iestāžu amatpersonām un karavīriem, Lietuvas

Republikas Konstitucionālā tiesa uzsvēra, ka vienlīdzības

princips ir jāievēro gan pieņemot likumus, gan arī tos

piemērojot. Šis princips prasa, lai homogēni fakti tiktu tiesiski

novērtēti vienā un tai pašā veidā, un liedz patvaļīgi atšķirīgā

veidā novērtēt faktus, kas pēc būtības ir vienādi. No otras

puses, konstitucionālais princips - vienlīdzība likuma priekšā -

neliedz noteikt likumā atšķirīgu tiesisku regulējumu attiecībā uz

atsevišķām personu kategorijām, kas atrodas atšķirīgās

situācijās. Sociālās dzīves daudzveidība var būt par pamatu

tiesiskā regulējuma veidam un saturam (sk. Lietuvas Republikas

Konstitucionālās tiesas 2000. gada 23. aprīļa spriedumu

lietā Nr. 27/2000).

(Sprieduma kļūdas

labojums, "LV", 08.04.2008.)

Lietuvas Republikas Konstitucionālā tiesa secina, ka likumdevējs,

veidojot procedūru valsts pensiju aprēķināšanai un pārrēķināšanai

dienesta karavīriem un amatpersonām, diferencē šo procedūru,

ņemot vērā dažādus dienesta apstākļus, formālo pensiju regulējuma

spēkā stāšanos, ieņemamo amatu, dienesta laiku, kategoriju,

izglītību utt. Tomēr visām minētajām personu kategorijām pensija

tiek aprēķināta, vadoties no tā, kādu amatu karavīrs vai

amatpersona ieņem tajā mēnesī, kad dodas pensijā. Vērā tiek ņemta

amata alga kopā ar papildu piemaksu par pakāpi, dienesta laiks un

kategorija. Šādā regulējumā Lietuvas Konstitucionālā tiesa nav

saskatījusi nevienlīdzīgu attieksmi pret minētajām personām un

atzinusi, ka apstrīdētās likuma normas atbilst Lietuvas

Republikas Konstitūcijas 29. pantam (sk. Lietuvas

Republikas Konstitucionālās tiesas 2000. gada

23. aprīļa spriedumu lietā Nr. 27/2000,

www.codices.coe.int).

(Sprieduma kļūdas

labojums, "LV", 08.04.2008.)

Tādējādi gan Satversmes tiesas,

gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas, gan citu valstu konstitucionālo

tiesu prakse zināmos gadījumos ļauj izvērtēt to, vai dažādām

personu grupām noteiktās sociālās garantijas atbilst tiesiskās

vienlīdzības principam.

7. Lai izvērtētu, vai

apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. pantam,

nepieciešams noskaidrot:

1) kuras personas atrodas vienādos

vai pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos;

2) vai apstrīdētās normas paredz

vienādu vai atšķirīgu attieksmi pret šīm personām;

3) vai šādai attieksmei ir

objektīvs un saprātīgs pamats, proti, vai pastāv leģitīms mērķis

un vai ir ievērots samērīguma princips.

Valsts cilvēktiesību birojs

uzskata, ka salīdzināmos apstākļos atrodas militārpersonas, kas

saņem izdienas pensiju, un citas personu grupas, kas arī saņem

izdienas pensiju.

Savukārt pēc Saeimas domām,

apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās vienlīdzības principam

izvērtēt neesot iespējams, jo nevarot uzskatīt, ka visas

amatpersonas (piemēram, tiesneši, prokurori, militārpersonas un

SAB amatpersonas), kurām likumā noteiktajā kārtībā un gadījumos

ir tiesības pretendēt uz izdienas pensiju, atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos.

Šāds Saeimas viedoklis nav

pamatots, jo "divas situācijas nekad nav pilnīgi identiskas.

Tādēļ salīdzināšanai ir jāizvēlas tāda situācija, kurai ir viens

vai vairāki kopīgi elementi ar pārbaudāmo situāciju. Kopējam

elementam ir jāapvieno abas situācijas zem viena virsjēdziena

(genus proximum)" (Levits E. Par tiesiskās vienlīdzības

principu. Latvijas Vēstnesis, 2003. gada 8. maijs,

Nr. 68).

Ministru kabinets norāda, ka darba

specifiku, apstākļus un prasības attiecībā uz vispārējo fizisko

un psiholoģisko sagatavotību militārpersonām un citām profesijām,

kuru pārstāvjiem noteiktas izdienas pensijas, nevarot savstarpēji

salīdzināt. Šādam apgalvojumam var piekrist, tomēr tas nenozīmē,

ka vispār nav kritēriju, pēc kuriem šīs personas iespējams

salīdzināt.

Piemēram, Beļģijas Arbitrāžas

tiesa secinājusi, ka policijas reformas gaitā ir pieļauta

nevienlīdzīga attieksme pret tiesu policijas ierēdņiem un

municipālās policijas ierēdņiem, nosakot dažādu spēkā stāšanās

laiku prasībai par noteiktu vecumu sasniegušo personu obligātu

pensionēšanu. Vienlaikus tajā pašā lietā Arbitrāžas tiesa

salīdzināja arī normas, kas noteica šajā jomā atšķirības

attiecībā uz tiesu policijas virsniekiem un ierindas sastāvu

(sk. Beļģijas Arbitrāžas tiesas 1999. gada 10. marta

spriedumu lietā Nr. 31/99, www.codices.coe.int).

Izraugoties vairākus elementus,

kas kopīgi militārpersonām, kuras saņem izdienas pensiju, un

kādai citai personu grupai, iespējams identificēt vairākus

kopējus virsjēdzienus.

7.1. Visus izdienas pensiju

saņēmējus visupirms raksturo viens būtisks kopējs elements,

proti, dienesta vai darba attiecības ar valsti. Raugoties no šā

viedokļa, visas personas, kuras ir vai ir bijušas vai nu

dienesta, vai arī darba attiecībās ar valsti, atrodas vienādos un

salīdzināmos apstākļos. Izdienas pensijas paredzēšana vienai

daļai no šīm personām jau pati par sevi veido atšķirīgu

attieksmi, kam saskaņā ar Satversmes 91. pantu ir jābūt

objektīvi pamatotai.

Lietā, kurā bija apstrīdēta

izdienas pensiju piešķiršanas kārtība prokuratūras darbiniekiem,

Satversmes tiesa visupirms aplūkoja šīs pensijas būtību un

saistību ar citu veidu pensijām. Satversmes tiesa secināja, ka

"konkrētā nozarē nodarbinātajiem paredzot izdienas pensiju, tiek

pieņemts, ka darbspēju zudums var iestāties agrāk. Ja attiecīgā

nozarē strādājoša persona uzskata, ka tās darbspējas ir zudušas

jau pirms vecuma pensijas piešķiršanai noteiktā vecuma

sasniegšanas, tā var uzteikt darbu un pieprasīt izdienas pensiju.

[...] Galvenais izdienas pensijas mērķis ir nodrošināt iztikas

līdzekļus personām, kuru darbs saistīts ar ātrāku profesionālo

iemaņu zudumu, kas var rasties pirms vecuma pensijas piešķiršanai

noteiktā vecuma sasniegšanas. Bez tam, ņemot vērā paaugstināto

izdienas pensijas apmēru, kas saistīts ar tās aprēķina formulu

(sk. šā sprieduma 2.3. punktu), izdienas pensija ir

papildu sociālā garantija personām, kuras valsts interesēs īpašos

apstākļos pildījušas noteiktas funkcijas" (Satversmes tiesas

sprieduma lietā Nr. 2003-14-01 7. punkts).

Savukārt Augstākās padomes

1990. gada 29. novembrī pieņemtajā likumā "Par valsts

pensijām" bija noteikts, ka izdienas pensiju piešķir pilsoņiem,

kas strādā atsevišķās profesijās, darbošanās kurās pēc noteikta

darba stāža uzkrāšanas ir saistīta ar profesionālo iemaņu zudumu

vai sociālu bīstamību.

No Valsts un pašvaldību

profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju, teātru un cirka

mākslinieku izdienas pensiju likuma 2. panta izriet, ka

minētās izdienas pensijas nepieciešamas, lai nodrošinātu valsts

vai pašvaldību profesionālo orķestru, koru, koncertorganizāciju,

teātru un cirka mākslinieku tiesības uz izdienas pensiju sakarā

ar to, ka šajās profesijās pēc noteikta laika nostrādāšanas darbs

saistīts ar profesionālo iemaņu zudumu pirms vecuma pensijas

piešķiršanai noteiktā vecuma sasniegšanas.

Atbilstoši Tiesnešu izdienas

pensiju likuma 1. pantam izdienas pensija kalpo tiesnešu

neatkarības nostiprināšanai, garantējot likumā paredzētās viņu

tiesības uz atbilstošu materiālo nodrošinājumu pēc amata

atstāšanas.

No Diplomātu izdienas pensiju

likuma izriet, ka diplomātu tiesības uz izdienas pensiju

nepieciešamas, lai veicinātu diplomātiskā un konsulārā dienesta

stabilitāti un pēctecību.

Militārpersonu izdienas pensiju

likums, likums "Par izdienas pensijām Iekšlietu ministrijas

sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm",

Satversmes aizsardzības biroja amatpersonu izdienas pensiju

likums un Prokuroru izdienas pensiju likums neietver pamatojumu,

kāpēc attiecīgajām personām valsts noteic izdienas pensiju. Tomēr

no attiecīgo ministriju paskaidrojumiem par to, kāds ir izdienas

pensiju mērķis, var secināt, ka izdienas pensiju noteikšana

nepieciešama vairāku apsvērumu dēļ.

Tā Aizsardzības ministrija norāda,

ka karavīriem dienesta pildīšanas laiks ir īpaši ierobežots un

dienestu nav iespējams turpināt līdz vecuma pensijas piešķiršanai

noteiktā vecuma sasniegšanai. Izdienas pensija nodrošina

atvaļinātajiem karavīriem iespēju integrēties civilajā dzīvē,

proti, iespēju apgūt civilo profesiju un nodrošina viņiem iztikas

līdzekļus, ņemot vērā to, ka dienesta nosacījumi, prasības un

apstākļi var būtiski ietekmēt karavīru turpmākās iespējas

konkurēt darba tirgū. Turklāt izdienas pensija ir viens no

faktoriem, kas kompensē ierobežojumus, kuri ir spēkā karavīru

militārā dienesta izpildes laikā.

Apspriežot Militārpersonu izdienas

pensiju likumu otrajā lasījumā, Saeimas deputāts Ģirts Valdis

Kristovskis uzsvēra: "Sociālās garantijas - tas ir pats

svarīgākais un, manuprāt, "jutīgākais" militāro cilvēku

jautājums, jo no tā, cik šīs sociālās lietas ir sakārtotas, ir

atkarīga viņu uzticība valstij un arī nodrošinātība priekšdienās.

Un faktiski arī militārā specifika prasa īpaši atbildīgu pieeju

sociālo jautājumu sakārtošanai" (6. Saeimas

1998. gada 26. februāra sēdes stenogramma. Latvijas

Vēstnesis, 1998. gada 3. marts,

Nr. 55/56).

Iekšlietu ministrija norāda, ka

izdienas pensija iekšlietu sistēmā kalpo gan kā materiālā

stāvokļa nodrošinājums, gan arī kā sociālā garantija darbiniekam,

kurš noteiktu darba dzīves posmu veltījis valstij svarīgu

funkciju izpildei - valsts iekšējās drošības sargāšanai, turklāt

specifiskos, fiziski un psihoemocionāli sarežģītos un ne vienmēr

prognozējamos dienesta apstākļos. Dienestā esošie darbinieki arī

no darba brīvajā laikā var tikt iesaistīti dabas stihiju radītu

postījumu, ugunsgrēku un citu katastrofu seku likvidācijā, vai

valstij nozīmīgu pienākumu veikšanā, ja valsts rīcībā esošie

cilvēku resursi ir nepietiekami. Spējas pildīt dienestu minētajos

apstākļos ar gadiem samazinās.

Savukārt Ģenerālprokuratūra

uzsver, ka izdienas pensiju noteikšana ir vērsta uz to

prokuratūras kadru nomaiņu, kuriem pēc 20 gadus ilga saspringta,

ar pastāvīgu stresu, kā arī ar psiholoģiski emocionālās un

fiziskās pārslodzes apstākļiem saistīta darba kriminālvajāšanā un

citu pienākumu veikšanā ir mazinājušās nepieciešamās

profesionālās iemaņas. Izdienas pensija paver šīm personām

iespēju pārkvalificēties un izvēlēties citu profesiju. Vienlaikus

izdienas pensija ir viens no būtiskiem faktoriem, kas prokuroru

amata pienākumu izpildes laikā attur no nokļūšanas interešu

konflikta un korumpētā stāvoklī.

Visus minētos argumentus, kas

pamato, kādēļ atsevišķām valsts nodarbināto personu kategorijām

tiek noteikta sevišķa sociālā garantija - izdienas pensija,

nosacīti var iedalīt vairākās grupās:

1) attiecīgā dienesta vai

profesijas īpatnības ir saistītas ar profesionālo iemaņu

mazināšanos vai zudumu, sasniedzot noteiktu vecumu vai

nostrādājot šajā profesijā noteiktu laiku (uzkrājot zināmu darba

stāžu). Šis arguments attiecas uz mākslas profesiju pārstāvjiem,

iekšlietu sistēmas darbiniekiem, militārpersonām, SAB un

prokuratūras darbiniekiem, taču tiešā veidā nav attiecināms uz

tiesnešiem un diplomātiskā dienesta darbiniekiem;

2) attiecīgā persona pilda valstij

svarīgu dienestu, kura gaita būtiski atšķiras no to personu darba

apstākļiem, kuras strādā uz civiltiesiska līguma pamata. Dienesta

laikā persona ir pakļauta valsts noteiktiem būtiskiem

ierobežojumiem (dienesta gaitas reglamentiem u.c.), tās pienākums

ir iesaistīties dienesta izpildē iepriekš neparedzētos, nereti

bīstamos apstākļos. Izdienas pensija šajā gadījumā, no vienas

puses, kompensē minētā dienesta laikā priekšlaicīgi zaudētās

darba spējas, bet, no otras puses, kalpo kā kompensācija par

dienesta laikā noteiktajiem ierobežojumiem neatkarīgi no tā, vai

šie ierobežojumi ir vai nav radījuši priekšlaicīgu darba spēju

samazināšanos. Šis arguments attiecas uz visiem tiem izdienas

pensiju saņēmējiem, kas ir dienesta attiecībās ar valsti, daļēji

arī uz tiesnešiem, taču neattiecas uz mākslas profesiju

pārstāvjiem;

3) izdienas pensija netieši veido

it kā "atliktu atalgojumu" par nevainojamu dienestu ilgā laika

periodā un sekmē attiecīgo dienestu un institūciju kvalitatīvu

darbību, it īpaši antikorupcijas aspektā. Šis arguments attiecas

uz visiem tiem izdienas pensiju saņēmējiem, kas ir dienesta

attiecībās ar valsti, taču nav attiecināms uz mākslas profesiju

pārstāvjiem.

Atšķirīgā attieksme pret personām,

kas darbojas minētajās profesijās un pilda minēto dienestu vai

amata pienākumus, ir attaisnojama ar leģitīmiem mērķiem, proti,

gan ar sabiedrības interešu aizsardzību, nodrošinot attiecīgo

dienestu darbu, gan arī ar katras attiecīgā profesijā strādājošas

vai attiecīga amata pienākumus pildošās personas sociālo interešu

aizsardzību.

Izstrādājot izdienas pensiju

saņemšanas nosacījumus, katrā konkrētā gadījumā likumdevējam

jāpārliecinās, vai priekšrocības, ko valsts noteikusi izdienas

pensijas saņēmējam, bet nav noteikusi citām pašas nodarbinātajām

personām, ir samērīgas.

7.2. Apkopojot

iepriekšminētos argumentus par to, ar kādu mērķi katra izdienas

pensija noteikta, visas izdienas pensijas var nosacīti iedalīt

trijās grupās:

1) izdienas pensija, kas noteikta

galvenokārt ar mērķi kompensēt darba spēju priekšlaicīgu

zaudējumu profesijā, proti, izdienas pensija māksliniekiem;

2) izdienas pensijas, kas

noteiktas galvenokārt ar mērķi kompensēt dienesta laikā noteiktos

papildu ierobežojumus un slodzi, kā arī sekmēt attiecīgo dienestu

un institūciju kvalitatīvu darbību, it īpaši antikorupcijas

aspektā, taču nav saistītas ar nepieciešamību attiecīgajām

personām priekšlaicīgi pensionēties, proti, izdienas pensijas

tiesnešiem un diplomātiem;

3) izdienas pensijas, kas

noteiktas ar visiem trim iepriekšminētajiem mērķiem, proti,

izdienas pensijas militārpersonām, SAB darbiniekiem, iekšlietu

sistēmas darbiniekiem ar speciālajām dienesta pakāpēm un

prokuroriem.

Nenoliedzot iespēju pēc noteiktiem

kritērijiem salīdzināt visas personas, kas saņem izdienas

pensijas, Satversmes tiesa secina, ka visupirms vienādos un pēc

noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos atrodas tās

personas, kuras saņem pēdējā grupā minētās izdienas pensijas,

proti,

1) militārpersonas; 2) SAB darbinieki;

3) iekšlietu sistēmas darbinieki ar speciālajām dienesta pakāpēm

un 4) prokurori.

Kopējais elements, kas minētās

situācijas padara salīdzināmas, ir tas, ka visas šīs personas ir

nodarbinājusi noteikta veida valsts institūcija un sakarā ar šo

darbu vai dienestu personas saņem viena veida sociālo garantiju -

izdienas pensiju, kas noteikta, lai sasniegtu vienus un tos pašus

mērķus.

Kā tas jau iztirzāts iepriekš

(sk. šā sprieduma 7. punktu), līdzīgas personu kategorijas

Lietuvas Republikā saņem izdienas pensiju viena likuma ietvaros

un pēc vienotiem kritērijiem.

Latvijas likumdevējs gan katrai no

šīm personu grupām izdienas pensiju noteicis ar atsevišķu likumu,

bet faktiski jau pats ir norādījis uz šo pensiju līdzību un

savstarpējo saistību.

Valsts drošības iestāžu likuma