10. punkts

1Pieaicinātā persona - Dr. iur. Mārtiņš Mits

2- norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un

3101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai

4un Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.

510.1. Ministru kabinets, nosakot valsts valodas

6zināšanu apjomu, neesot rīkojies ultra vires. Neesot

7pamata Valsts valodas likumā minēto jēdzienu

8"darbinieks" skaidrot vienīgi Darba likuma izpratnē,

9izmantojot tikai gramatisko interpretācijas metodi. Esot jāņem

10vērā vispārējais valsts valodas regulējums un tāpēc Valsts

11valodas likuma 6. panta pirmās un piektās daļas saturs

12jānoskaidro ar sistēmiskās interpretācijas palīdzību. Proti,

13pašvaldību domju deputātiem, lai viņi varētu pildīt savus

14pienākumus, esot jāzina valsts valoda.

15Prasība, ka valsts valoda jāzina arī deputātu kandidātiem,

16izrietot no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un

17likumu normām, kas bija spēkā jau pirms 2009. gadā notikušajām

18pašvaldību vēlēšanām. Kaut arī laika posmā no 1994. gada 25.

19janvāra līdz 2002. gada 23. maijam Vēlēšanu likums paredzējis, ka

20pašvaldību deputātu kandidātiem jāprot valsts valoda augstākajā

21pakāpē, likumdevējam neesot pienākuma pašam noteikt konkrētam

22amatam nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu. Tiesību

23sistēmas ietvaros to drīkstot darīt arī Ministru kabinets, kas

24apstrīdēto regulējumu izdevis atbilstoši likumdevēja sniegtajam

25pilnvarojumam.

26Tā kā latviešu valoda ir vienīgā pašvaldību darba valoda, esot

27loģiski noteikt pašvaldību deputātiem tādu valsts valodas

28zināšanu apjomu, kāds viņiem nepieciešams pilnvērtīgai savu amata

29pienākumu veikšanai. Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot

30nodrošināt valsts valodas kā kopējā saziņas līdzekļa sociāli

31vienojošo nozīmi un uzturēt Latvijas konstitucionālo

32identitāti.

3310.2. Atsevišķu pašvaldības domes deputāta pienākumu

34veikšanai, piemēram, dokumentu sagatavošanai, esot iespējams

35izmantot tulka pakalpojumus. Taču esot arī tādi pienākumi, kuru

36pildīšanai nepieciešamas valsts valodas zināšanas apstrīdētajā

37regulējumā noteiktajā apjomā. Šādi pienākumi esot, piemēram,

38piedalīšanās domes un tās komisiju sēdēs, kā arī iepriekš

39sagatavota vai spontāna viedokļa paušana šajās sēdēs. Pasīva

40līdzdalība domes darbā un nespēja aktīvi reaģēt uz notiekošo

41nevarot nodrošināt vēlētāju interešu pilnvērtīgu aizstāvību. Tas

42savukārt varot ietekmēt debašu un pieņemto lēmumu kvalitāti.

43Turklāt normatīvais regulējums paredzot sešu mēnešu termiņu

44valsts valodas apguvei. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi

45neesot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

46Tā kā apstrīdētais regulējums neietekmējot 2009. gada

47pašvaldību vēlēšanās ievēlēto deputātu statusu un neskarot

48vēlētāju brīvas izvēles tiesības, sabiedrības ieguvums no

49apstrīdētajā regulējumā noteiktā ierobežojuma esot lielāks par

50indivīda interesēm nodarīto zaudējumu.

51Prasība zināt valsts valodu attiecīgajā apjomā attiecoties uz

52visiem pašvaldību deputātiem, bet valsts valodas prasmes

53pārbaudei netiekot pakļautas tās personas, par kuru zināšanu

54apjomu neesot šaubu. M. Mits uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā

55noteiktais ierobežojums ir acīmredzami samērīgs ar leģitīmo

56mērķi, tātad arī objektīvs, pamatots un atbilstošs Satversmes 91.

57pantam.

58Secinājumu

59daļa