10. pants

Pieaicinātā persona - Dr. iur. Mārtiņš Mits

- norāda, ka apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 91. un

101. pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai

un Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.

10.1. Ministru kabinets, nosakot valsts valodas

zināšanu apjomu, neesot rīkojies ultra vires. Neesot

pamata Valsts valodas likumā minēto jēdzienu

"darbinieks" skaidrot vienīgi Darba likuma izpratnē,

izmantojot tikai gramatisko interpretācijas metodi. Esot jāņem

vērā vispārējais valsts valodas regulējums un tāpēc Valsts

valodas likuma 6. panta pirmās un piektās daļas saturs

jānoskaidro ar sistēmiskās interpretācijas palīdzību. Proti,

pašvaldību domju deputātiem, lai viņi varētu pildīt savus

pienākumus, esot jāzina valsts valoda.

Prasība, ka valsts valoda jāzina arī deputātu kandidātiem,

izrietot no Latvijas valsts konstitucionālajiem pamatiem un

likumu normām, kas bija spēkā jau pirms 2009. gadā notikušajām

pašvaldību vēlēšanām. Kaut arī laika posmā no 1994. gada 25.

janvāra līdz 2002. gada 23. maijam Vēlēšanu likums paredzējis, ka

pašvaldību deputātu kandidātiem jāprot valsts valoda augstākajā

pakāpē, likumdevējam neesot pienākuma pašam noteikt konkrētam

amatam nepieciešamo valsts valodas zināšanu apjomu. Tiesību

sistēmas ietvaros to drīkstot darīt arī Ministru kabinets, kas

apstrīdēto regulējumu izdevis atbilstoši likumdevēja sniegtajam

pilnvarojumam.

Tā kā latviešu valoda ir vienīgā pašvaldību darba valoda, esot

loģiski noteikt pašvaldību deputātiem tādu valsts valodas

zināšanu apjomu, kāds viņiem nepieciešams pilnvērtīgai savu amata

pienākumu veikšanai. Apstrīdētā regulējuma leģitīmais mērķis esot

nodrošināt valsts valodas kā kopējā saziņas līdzekļa sociāli

vienojošo nozīmi un uzturēt Latvijas konstitucionālo

identitāti.

10.2. Atsevišķu pašvaldības domes deputāta pienākumu

veikšanai, piemēram, dokumentu sagatavošanai, esot iespējams

izmantot tulka pakalpojumus. Taču esot arī tādi pienākumi, kuru

pildīšanai nepieciešamas valsts valodas zināšanas apstrīdētajā

regulējumā noteiktajā apjomā. Šādi pienākumi esot, piemēram,

piedalīšanās domes un tās komisiju sēdēs, kā arī iepriekš

sagatavota vai spontāna viedokļa paušana šajās sēdēs. Pasīva

līdzdalība domes darbā un nespēja aktīvi reaģēt uz notiekošo

nevarot nodrošināt vēlētāju interešu pilnvērtīgu aizstāvību. Tas

savukārt varot ietekmēt debašu un pieņemto lēmumu kvalitāti.

Turklāt normatīvais regulējums paredzot sešu mēnešu termiņu

valsts valodas apguvei. Apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi

neesot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Tā kā apstrīdētais regulējums neietekmējot 2009. gada

pašvaldību vēlēšanās ievēlēto deputātu statusu un neskarot

vēlētāju brīvas izvēles tiesības, sabiedrības ieguvums no

apstrīdētajā regulējumā noteiktā ierobežojuma esot lielāks par

indivīda interesēm nodarīto zaudējumu.

Prasība zināt valsts valodu attiecīgajā apjomā attiecoties uz

visiem pašvaldību deputātiem, bet valsts valodas prasmes

pārbaudei netiekot pakļautas tās personas, par kuru zināšanu

apjomu neesot šaubu. M. Mits uzskata, ka apstrīdētajā regulējumā

noteiktais ierobežojums ir acīmredzami samērīgs ar leģitīmo

mērķi, tātad arī objektīvs, pamatots un atbilstošs Satversmes 91.

pantam.

Secinājumu

daļa