9. pants

Pieaicinātā persona - prof. Dr. h. c., Assessor

iur., Dipl.-Pol. Egils Levits - norāda, ka latviešu valoda kā

valsts valoda ir neatņemama Latvijas valsts konstitucionālās

identitātes sastāvdaļa.

9.1. Valsts valodas galvenā funkcija esot kalpot par

kopējo savstarpējās saziņas un saprašanās līdzekli visiem valsts

iedzīvotājiem neatkarīgi no viņu tautības, dzimtās valodas,

reliģijas un citām pazīmēm. Viena no šīs funkcijas konkrētajām

izpausmēm esot tāda, ka valsts valoda ir valsts institūciju, kā

arī pašvaldību darba valoda. Satversmes 101. panta otrās daļas

trešais teikums tikai konkrētāk izskaidrojot vienu no Satversmes

4. pantā ietvertā pamatnoteikuma piemērošanas gadījumiem.

9.2. Noteikums, ka pašvaldību darba valoda ir latviešu

valoda, neesot pašvaldības domes deputāta tiesību ierobežojums,

jo prasība zināt valsts valodu izrietot no Satversmes. Savukārt

prasība zināt valsts valodu tieši C līmeņa 1. pakāpē varot tikt

uzskatīta par deputāta tiesības ierobežojošu noteikumu, kas rada

viņam subjektīvas tiesības to apstrīdēt tiesā. Šā ierobežojuma

mērķis esot leģitīms, proti, nodrošināt, ka deputāts var

pilnvērtīgi pildīt savus pienākumus pašvaldību darba valodā.

Deputātam esot nepieciešams saprast paša teikto un aizstāvēt savu

viedokli, kā arī sazināties ar vēlētājiem. Konsultanti, palīgi,

tulki un literārie redaktori varot uzlabot deputāta darba

kvalitāti, taču nevarot aizstāt deputātu personīgajā saziņā.

9.3. Valsts valodas likuma 6. panta pirmajā daļā

lietotais jēdziens "darbinieki" aptverot visus šajā

normā minētajās institūcijās, uzņēmumos, organizācijās

strādājošos un tos, kas darbojas šo institūciju vārdā, neatkarīgi

no viņu darba vai amata attiecību rakstura. Līdz ar to Valsts

valodas likumā minētais jēdziens "darbinieki" esot

plašāks nekā šis pats jēdziens Darba likuma izpratnē. Ja prasība

par valsts valodas zināšanām tiktu attiecināta tikai uz tām

personām, kuras valsts un pašvaldību iestādēs nodarbinātas uz

darba līguma pamata, tas neatbilstu likuma mērķim - panākt

visaptverošu valsts valodas lietošanu publiskajā jomā.

9.4. Pašvaldību domju deputātiem noteiktā prasība zināt

valsts valodu atbilstīgā līmenī neierobežojot mazākumtautību

pārstāvju pasīvās vēlēšanu tiesības. Tā kā apstrīdētā regulējuma

pamatā ir Satversmes 101. pants, tas atbilstot Satversmē

nostiprinātajam vienlīdzības principam. Proti, Satversmē neesot

iekšēju pretrunu. Etniskā piederība, dzimtā valoda, reliģiskā

pārliecība un citi apstākļi nevarot attaisnot to, ka persona

neprot valsts valodu. Pašvaldības domes deputāta pienākums esot

pildīt amata pienākumus ne vien to personu vārdā, kas par viņu

nobalsojušas vēlēšanās, bet arī pārējo attiecīgās teritorijas

vēlētāju vārdā.