16. pants

Pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, Ministru kabinets

ir rīkojies pretēji Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta

regulējumam un nepamatoti noteicis pašvaldību domju deputātiem

nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju līmeni un

pakāpi.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ierobežojums ir

noteikts ar likumu (uz likuma pamata). Proti, vai Ministru

kabinets apstrīdēto regulējumu pieņēmis atbilstoši likumdevēja

sniegtajam pilnvarojumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2011. gada 11. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01 10.

punktu).

16.1. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31.

panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus

normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam

īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

virzienus.

Pilnvarojums izdot apstrīdēto regulējumu ir ietverts Valsts

valodas likuma 6. panta piektajā daļā, kas nosaka: "Valsts

valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta pirmajā,

otrajā un trešajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas

prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets."

Tātad Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā ietvertais

pilnvarojums citastarp attiecas uz šā panta pirmajā daļā

minētajām personām, proti, valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un

tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu,

kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla

daļa pieder valstij vai pašvaldībai. Šīm personām ir jāprot un

jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams to

profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

Lai deleģējumu izpildītu, Ministru kabinetam ir tiesības un

pienākums noteikt minētajām personām nepieciešamo latviešu

valodas zināšanu un prasmju apjomu. Savukārt tādēļ, lai tiktu

ievērotas personām noteiktās prasības par šo obligāto apjomu, ir

nepieciešams atbilstošs kontroles mehānisms. Tāpēc Ministru

kabineta kompetencē ietilpst arī valsts valodas prasmes pārbaudes

kārtības noteikšana.

16.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka pašvaldību

domju deputāti Darba likuma izpratnē nav darbinieki un tāpēc

Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas prasības uz viņiem

nevarot attiecināt. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka

jēdziens "darbinieks" Valsts valodas likuma izpratnē ir

plašāks par jēdzienu "amatpersona" vai

"ierēdnis" un citastarp attiecināms arī uz abām šīm

personu kategorijām.

16.2.1. Izvērtējot Pieteikuma iesniedzēju norādītos

argumentus, Satversmes tiesa konstatē, ka tie balstīti uz Darba

likumā ietverto termina "darbinieks" izpratni. Proti,

saskaņā ar Darba likuma 3. pantu darbinieks ir fiziskā persona,

kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic

noteiktu darbu darba devēja vadībā. Valsts valodas likuma 6.

panta pirmajā daļā minētais darbinieka jēdziens pieteikumā

interpretēts tikai gramatiski.

Taču gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no

iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību

normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās

metodes, iegūtais rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas

metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu).

Jēdziens "darbinieks" Latvijas tiesību sistēmā

lietots ne vien Darba likuma izpratnē, bet arī plašākā nozīmē.

Tas visupirms secināms no Satversmes, kuras 107. pants nosaka:

"Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un

ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu."

Satversmes 107. pantā minētais jēdziens "darbinieks"

attiecas ne vien uz darbiniekiem, kas nodarbināti uz Darba likumā

regulētā darba līguma pamata, bet arī uz citām nodarbinātības

attiecībās esošām personām (sk.: Stucka A., Badovskis M.

Satversmes 107. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes

komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs

prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

2011, 505. lpp.).

Pašvaldības domes deputāts ir nodarbinātais, kuram par amata

pienākumu veikšanu ir tiesības saņemt atlīdzību, kuras konkrēto

apmēru nosaka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

darbinieku atlīdzības likuma 5. pants. Apstrīdētā regulējuma

spēkā stāšanās laikā pašvaldības domes deputāta atlīdzība tika

noteikta saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību

institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā".

Turklāt atbilstoši likuma "Par valsts sociālo

apdrošināšanu" 1. panta 2. punkta "c" apakšpunktam

pašvaldības deputāts ir darba ņēmējs. Tiesību doktrīnā ir atzīts,

ka darba ņēmēji ir ne vien tās personas, kas nodarbinātas uz

darba līguma pamata, bet arī citas valsts sociālajai

apdrošināšanai pakļautas nodarbinātās personas (sk.: Slaidiņa

V., Skultāne I. Darba tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 27.

lpp.).

Līdz ar to jēdzienu "darbinieks" var attiecināt arī

uz tādiem amatiem un profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās

attiecības netiek dibinātas ar darba līgumu, bet balstās uz cita

tiesiska pamata.

16.2.2. Valsts valodas likuma projekta izstrādes

materiāli neļauj secināt, ka Saeimā būtu radušās kādas šaubas par

šā likumprojekta 6. panta redakcijā ietvertā jēdziena

"darbinieks" izpratni. Proti, par darbiniekiem jau

sākotnēji tika uzskatīti visi valsts sektorā nodarbinātie,

tostarp pašvaldību domju deputāti. Arī starptautiskie eksperti,

kas tika piesaistīti, lai saskaņotu likumprojektu ar

starptautiskajām prasībām, neuzskatīja, ka būtu nepieciešams

izvērtēt minētā jēdziena saturu un nozīmi (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 152. - 157. lpp.). Tātad jau Valsts valodas

likuma izstrādes gaitā bija vienota izpratne par to, ka šā likuma

6. panta pirmā daļa attiecināma arī uz deputātiem.

Papildus norādāms, ka Saeima Valsts valodas likumu pieņēma

1999. gada 9. decembrī un tas stājās spēkā 2000. gada 1.

septembrī. Savukārt Darba likums Saeimā pieņemts 2001. gada 20.

jūnijā, bet spēkā stājās 2002. gada 1. jūnijā. Tāpēc nav pamata

uzskatīt, ka likumdevējs, izstrādājot Valsts valodas likuma 6.

panta pirmo daļu, būtu balstījies uz to termina

"darbinieks" skaidrojumu, kas ietverts Darba likuma 3.

pantā.

Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma

6. panta pirmajā daļā lietoto jēdzienu "darbinieks"

nevar interpretēt šauri, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu

un mērķus. Likuma mērķim pretēja būtu tāda situācija, ka darba

attiecībās esošiem pašvaldību darbiniekiem pašvaldību darba

valoda būtu jāzina, bet deputātiem šāda prasība netiktu

izvirzīta. Prasība prast un lietot valsts valodu profesionālo un

amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā nepārprotami

attiecas ne vien uz personām, ar kurām ir noslēgts darba līgums,

bet arī uz pārējām valsts un pašvaldību iestādēm piederīgajām

personām, tostarp pašvaldību domju deputātiem.

Tādējādi Valsts valodas likuma 6.

panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "darbinieks"

aptver arī pašvaldību domju deputātus un apstrīdētais regulējums

atbilst Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai.

16.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību

normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt

Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

Ministru kabinetam Valsts valodas likuma 6. panta piektajā

daļā ir dots skaidrs un precīzs pilnvarojums noteikt personām

nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

noteiktais ierobežojums ir noteikts uz likuma pamata un atbilst

Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.