16. punkts

1Pēc Pieteikuma iesniedzēju domām, Ministru kabinets

2ir rīkojies pretēji Ministru kabineta iekārtas likuma 31. panta

3regulējumam un nepamatoti noteicis pašvaldību domju deputātiem

4nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju līmeni un

5pakāpi.

6Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai ierobežojums ir

7noteikts ar likumu (uz likuma pamata). Proti, vai Ministru

8kabinets apstrīdēto regulējumu pieņēmis atbilstoši likumdevēja

9sniegtajam pilnvarojumam (sk., piemēram, Satversmes tiesas

102011. gada 11. marta sprieduma lietā Nr. 2010-50-01 10.

11punktu).

1216.1. Atbilstoši Ministru kabineta iekārtas likuma 31.

13panta pirmās daļas 1. punktam Ministru kabinets var izdot ārējus

14normatīvos aktus - noteikumus, ja likums Ministru kabinetu tam

15īpaši pilnvarojis. Pilnvarojumā norāda tā galvenos satura

16virzienus.

17Pilnvarojums izdot apstrīdēto regulējumu ir ietverts Valsts

18valodas likuma 6. panta piektajā daļā, kas nosaka: "Valsts

19valodas zināšanu apjomu, kāds nepieciešams šā panta pirmajā,

20otrajā un trešajā daļā minētajām personām, kā arī valsts valodas

21prasmes pārbaudes kārtību nosaka Ministru kabinets."

22Tātad Valsts valodas likuma 6. panta piektajā daļā ietvertais

23pilnvarojums citastarp attiecas uz šā panta pirmajā daļā

24minētajām personām, proti, valsts un pašvaldību iestāžu, tiesu un

25tiesu sistēmai piederīgo iestāžu, valsts un pašvaldību uzņēmumu,

26kā arī to uzņēmējsabiedrību darbiniekiem, kurās lielākā kapitāla

27daļa pieder valstij vai pašvaldībai. Šīm personām ir jāprot un

28jālieto valsts valoda tādā apjomā, kāds nepieciešams to

29profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

30Lai deleģējumu izpildītu, Ministru kabinetam ir tiesības un

31pienākums noteikt minētajām personām nepieciešamo latviešu

32valodas zināšanu un prasmju apjomu. Savukārt tādēļ, lai tiktu

33ievērotas personām noteiktās prasības par šo obligāto apjomu, ir

34nepieciešams atbilstošs kontroles mehānisms. Tāpēc Ministru

35kabineta kompetencē ietilpst arī valsts valodas prasmes pārbaudes

36kārtības noteikšana.

3716.2. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka pašvaldību

38domju deputāti Darba likuma izpratnē nav darbinieki un tāpēc

39Valsts valodas likuma 6. panta pirmās daļas prasības uz viņiem

40nevarot attiecināt. Savukārt Ministru kabinets norāda, ka

41jēdziens "darbinieks" Valsts valodas likuma izpratnē ir

42plašāks par jēdzienu "amatpersona" vai

43"ierēdnis" un citastarp attiecināms arī uz abām šīm

44personu kategorijām.

4516.2.1. Izvērtējot Pieteikuma iesniedzēju norādītos

46argumentus, Satversmes tiesa konstatē, ka tie balstīti uz Darba

47likumā ietverto termina "darbinieks" izpratni. Proti,

48saskaņā ar Darba likuma 3. pantu darbinieks ir fiziskā persona,

49kas uz darba līguma pamata par nolīgto darba samaksu veic

50noteiktu darbu darba devēja vadībā. Valsts valodas likuma 6.

51panta pirmajā daļā minētais darbinieka jēdziens pieteikumā

52interpretēts tikai gramatiski.

53Taču gramatiskā iztulkošanas metode ir tikai pirmā no

54iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties vienīgi pēc tiesību

55normas vārdiskās jēgas. Iztulkojot tiesību normu pēc gramatiskās

56metodes, iegūtais rezultāts nav galīgs, un pēc citu iztulkošanas

57metožu pielietošanas tas ne vienmēr var tikt apstiprināts (sk.

58Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa lēmuma par tiesvedības

59izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03 6. punktu).

60Jēdziens "darbinieks" Latvijas tiesību sistēmā

61lietots ne vien Darba likuma izpratnē, bet arī plašākā nozīmē.

62Tas visupirms secināms no Satversmes, kuras 107. pants nosaka:

63"Ikvienam darbiniekam ir tiesības saņemt veiktajam darbam

64atbilstošu samaksu, kā arī tiesības uz iknedēļas brīvdienām un

65ikgadēju apmaksātu atvaļinājumu."

66Satversmes 107. pantā minētais jēdziens "darbinieks"

67attiecas ne vien uz darbiniekiem, kas nodarbināti uz Darba likumā

68regulētā darba līguma pamata, bet arī uz citām nodarbinātības

69attiecībās esošām personām (sk.: Stucka A., Badovskis M.

70Satversmes 107. panta komentārs. Latvijas Republikas Satversmes

71komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Autoru kolektīvs

72prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Rīga: Latvijas Vēstnesis,

732011, 505. lpp.).

74Pašvaldības domes deputāts ir nodarbinātais, kuram par amata

75pienākumu veikšanu ir tiesības saņemt atlīdzību, kuras konkrēto

76apmēru nosaka Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu un

77darbinieku atlīdzības likuma 5. pants. Apstrīdētā regulējuma

78spēkā stāšanās laikā pašvaldības domes deputāta atlīdzība tika

79noteikta saskaņā ar likumu "Par valsts un pašvaldību

80institūciju amatpersonu un darbinieku atlīdzību 2009. gadā".

81Turklāt atbilstoši likuma "Par valsts sociālo

82apdrošināšanu" 1. panta 2. punkta "c" apakšpunktam

83pašvaldības deputāts ir darba ņēmējs. Tiesību doktrīnā ir atzīts,

84ka darba ņēmēji ir ne vien tās personas, kas nodarbinātas uz

85darba līguma pamata, bet arī citas valsts sociālajai

86apdrošināšanai pakļautas nodarbinātās personas (sk.: Slaidiņa

87V., Skultāne I. Darba tiesības. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011, 27.

88lpp.).

89Līdz ar to jēdzienu "darbinieks" var attiecināt arī

90uz tādiem amatiem un profesijām, kurās nodarbinātības tiesiskās

91attiecības netiek dibinātas ar darba līgumu, bet balstās uz cita

92tiesiska pamata.

9316.2.2. Valsts valodas likuma projekta izstrādes

94materiāli neļauj secināt, ka Saeimā būtu radušās kādas šaubas par

95šā likumprojekta 6. panta redakcijā ietvertā jēdziena

96"darbinieks" izpratni. Proti, par darbiniekiem jau

97sākotnēji tika uzskatīti visi valsts sektorā nodarbinātie,

98tostarp pašvaldību domju deputāti. Arī starptautiskie eksperti,

99kas tika piesaistīti, lai saskaņotu likumprojektu ar

100starptautiskajām prasībām, neuzskatīja, ka būtu nepieciešams

101izvērtēt minētā jēdziena saturu un nozīmi (sk. lietas

102materiālu 1. sēj. 152. - 157. lpp.). Tātad jau Valsts valodas

103likuma izstrādes gaitā bija vienota izpratne par to, ka šā likuma

1046. panta pirmā daļa attiecināma arī uz deputātiem.

105Papildus norādāms, ka Saeima Valsts valodas likumu pieņēma

1061999. gada 9. decembrī un tas stājās spēkā 2000. gada 1.

107septembrī. Savukārt Darba likums Saeimā pieņemts 2001. gada 20.

108jūnijā, bet spēkā stājās 2002. gada 1. jūnijā. Tāpēc nav pamata

109uzskatīt, ka likumdevējs, izstrādājot Valsts valodas likuma 6.

110panta pirmo daļu, būtu balstījies uz to termina

111"darbinieks" skaidrojumu, kas ietverts Darba likuma 3.

112pantā.

113Līdz ar to Satversmes tiesa secina, ka Valsts valodas likuma

1146. panta pirmajā daļā lietoto jēdzienu "darbinieks"

115nevar interpretēt šauri, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu

116un mērķus. Likuma mērķim pretēja būtu tāda situācija, ka darba

117attiecībās esošiem pašvaldību darbiniekiem pašvaldību darba

118valoda būtu jāzina, bet deputātiem šāda prasība netiktu

119izvirzīta. Prasība prast un lietot valsts valodu profesionālo un

120amata pienākumu veikšanai nepieciešamajā apjomā nepārprotami

121attiecas ne vien uz personām, ar kurām ir noslēgts darba līgums,

122bet arī uz pārējām valsts un pašvaldību iestādēm piederīgajām

123personām, tostarp pašvaldību domju deputātiem.

124Tādējādi Valsts valodas likuma 6.

125panta pirmajā daļā lietotais jēdziens "darbinieks"

126aptver arī pašvaldību domju deputātus un apstrīdētais regulējums

127atbilst Valsts valodas likuma 6. panta pirmajai daļai.

12816.3. Satversmes tiesa ir norādījusi, ka tiesību

129normai, ar kuru likumdevējs pilnvaro Ministru kabinetu noregulēt

130Satversmē noteikto personas pamattiesību īstenošanas kārtību vai

131ierobežojumus šo tiesību īstenošanai, ir jābūt skaidrai un

132precīzai. Nav pieļaujama personas pamattiesību ierobežošana,

133atsaucoties uz neskaidru vai pārprotamu likumdevēja pilnvarojumu

134(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 21. novembra sprieduma lietā

135Nr. 2005-03-0306 10. punktu).

136Ministru kabinetam Valsts valodas likuma 6. panta piektajā

137daļā ir dots skaidrs un precīzs pilnvarojums noteikt personām

138nepieciešamo valsts valodas zināšanu un prasmju apjomu.

139Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

140noteiktais ierobežojums ir noteikts uz likuma pamata un atbilst

141Ministru kabineta iekārtas likuma 31. pantam.