Par Ministru kabineta 2009.gada 7.jūlija noteikumu Nr.733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Kopienas pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi" 1.pielikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. un 101.pantam, kā arī Valsts valodas likuma 6.panta pirmajai daļai un Ministru kabineta iekārtas likuma 31.pantam

17. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt

apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti,

ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa -

labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu).

Pieteikuma iesniedzēji ir norādījuši vairākus, viņuprāt,

iespējamos mērķus, kuru sasniegšanas labad Ministru kabinets

pieņēmis apstrīdēto regulējumu. Tomēr vienlaikus viņi uzskata, ka

apstrīdētajam regulējumam nav leģitīma mērķa.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka nepieciešamība aizsargāt

valsts valodu un nostiprināt tās lietošanu ir cieši saistīta ar

Latvijas valsts demokrātisko iekārtu (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-01-06 15.1.

un 15.2. punktu).

"Satversmes 4. pants, nosakot, ka latviešu valoda

Latvijas Republikā ir valsts valoda, piešķir tai konstitucionālu

statusu. [..] Ievērojot latviešu valodas kā valsts valodas

nostiprinājumu Satversmē, kā arī to, ka globalizācijas apstākļos

Latvija ir vienīgā vieta pasaulē, kur var tikt garantēta latviešu

valodas un līdz ar to arī pamatnācijas pastāvēšana un attīstība,

latviešu valodas kā valsts valodas lietošanas jomas sašaurinājums

valsts teritorijā uzskatāms arī par valsts demokrātiskās iekārtas

apdraudējumu" (Satversmes tiesas 2001. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2001-04-0103 secinājumu daļas 3.2.

punkts).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk - ECT) atzinusi, ka

valsts ir ieinteresēta nodrošināt tās institūciju sistēmas

normālu funkcionēšanu un līdz ar to parlamenta deputātu

kandidātiem noteiktajai prasībai par valsts valodas prasmi ir

leģitīms mērķis (sk. ECT spriedumu lietā "Podkolzina v.

Latvia", no. 46726/99, para. 34, ECHR 2002-II, 9

April 2002).

Var piekrist Ministru kabinetam, ka apstrīdētā regulējuma

leģitīmais mērķis ir nodrošināt valsts institūciju normālu

funkcionēšanu un nostiprināt latviešu valodu kā vienīgo valsts

valodu Latvijā.

Viens no demokrātiskās iekārtas pastāvēšanas priekšnoteikumiem

ir atbilstoši leģitimēto valsts institūciju stabila un efektīva

darbība. Tāpēc ir nepieciešama visaptveroša un konsekventa valsts

valodas lietošana atbilstošā līmenī šo institūciju darbā. Likumā

noteikto pašvaldības funkciju pienācīga izpilde netiktu

nodrošināta, ja deputāti pašvaldības domes darbā piedalītos tikai

formāli, neprotot un nelietojot valsts valodu amata pienākumu

veikšanai nepieciešamajā līmenī un pakāpē.

Līdz ar to apstrīdētajā regulējumā

noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis ir nodrošināt vietējās

pārvaldes efektīvu darbību un aizsargāt demokrātisko valsts

iekārtu.