18. punkts

1Satversmes tiesa ir secinājusi: ja publiskā vara

2ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro

3saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm.

4Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots,

5jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots

6leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā

7mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir samērīga. Ja,

8izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

9vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

10un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

1113. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 17.

12punktu).

1318.1. Satversmes tiesa jau secināja, ka pašvaldību

14domju deputātiem ir saistošas Satversmē un likumos ietvertās

15prasības un valsts valoda tiem jāprot un jālieto pašvaldību darbā

16(sk. šā sprieduma 14. punktu).

17Satversmes 4. panta pirmais teikums, saskaņā ar kuru valsts

18valoda ir latviešu valoda, ir spēkā kopš 1998. gada 6. novembra.

19Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "valsts valodas

20konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas

21iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā

22mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā" (Satversmes tiesas

232005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 15.1.

24punkts). Savukārt 2002. gada 24. maijā stājās spēkā

25Satversmes 101. panta otrās daļas trešais teikums, kas noteic, ka

26pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Tātad konstitucionāli

27nostiprināta prasība pašvaldību darbā lietot latviešu valodu

28nemainīgi pastāv jau ilgu laiku.

29Lietā nav strīda par to, ka Vēlēšanu likuma 9. panta 7. punkta

30redakcija, kas pašvaldību domju deputātu kandidātiem izvirzīja

31prasību pēc valsts valodas prasmes augstākajā (trešajā) pakāpē,

32bija spēkā no 1994. gada 25. janvāra līdz 2002. gada 22. maijam,

33savukārt pēc 2002. gada 22. maija valodas prasmes līmenis un

34pakāpe normatīvajos aktos nebija konkretizēti.

35Tomēr jau pirms 2009. gadā notikušajām pašvaldību domju

36vēlēšanām un apstrīdētā regulējuma pieņemšanas bija spēkā Valsts

37valodas likuma 6. panta pirmā daļa, kas uzliek deputātiem par

38pienākumu prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai

39nepieciešamajā apjomā. Tāpat spēkā bija likuma "Par

40pašvaldībām" 3. panta trešās daļas noteikums par latviešu

41valodu kā darba valodu pašvaldības domē un tās izveidotajās

42institūcijās un iestādēs. Tātad var secināt, ka tiešas pašvaldību

43domju deputātiem saistošas prasības par valsts valodas prasmi un

44lietošanu bija spēkā jau pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas.

45Savukārt apstrīdētais regulējums valsts valodas zināšanu un

46prasmju apjomu tikai konkretizē, norādot precīzu līmeni un

47pakāpi.

4818.2. Lai noteiktu, vai valsts valodas prasmes līmeņa

49un pakāpes konkretizēšana ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

50sasniegšanai, Satversmes tiesai jānoskaidro, kādas tiesības un

51pienākumi ir personai, kas ieņem pašvaldības domes deputāta

52amatu.

53Pašvaldības domes deputāta tiesības un pienākumi norādīti

54likumā "Par pašvaldībām" un Republikas pilsētas domes

55un novada domes deputāta statusa likumā. Deputātam ir pienākums

56piedalīties domes sēdēs, kā arī tās institūcijas sēdēs, kuras

57sastāvā viņš ievēlēts. Viņam ir jāievēro likuma "Par

58pašvaldībām", domes nolikuma un sēžu reglamenta prasības, kā

59arī jāizpilda domes norādījumi un uzdevumi. Turklāt deputātam ir

60pienākums piedalīties domes lēmumu izpildes kontrolē savā

61vēlēšanu apgabalā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus,

62sniegt uz tiem atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, kā

63arī ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju

64pieņemšanu.

65Deputātam ir balsstiesības visos jautājumos, kurus izskata

66domes sēdēs. Viņam ir tiesības iesniegt priekšlikumus, izteikt