18. pants

Satversmes tiesa ir secinājusi: ja publiskā vara

ierobežo personas tiesības un likumiskās intereses, ir jāievēro

saprātīgs līdzsvars starp sabiedrības un indivīda interesēm.

Lai konstatētu, vai samērīguma princips ir ievērots,

jānoskaidro, vai likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots

leģitīmā mērķa sasniegšanai, vai nav saudzējošāku līdzekļu šā

mērķa sasniegšanai un vai likumdevēja rīcība ir samērīga. Ja,

izvērtējot tiesību normu, tiek atzīts, ka tā neatbilst kaut

vienam no šiem kritērijiem, tā neatbilst arī samērīguma principam

un ir prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

13. maija sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 17.

punktu).

18.1. Satversmes tiesa jau secināja, ka pašvaldību

domju deputātiem ir saistošas Satversmē un likumos ietvertās

prasības un valsts valoda tiem jāprot un jālieto pašvaldību darbā

(sk. šā sprieduma 14. punktu).

Satversmes 4. panta pirmais teikums, saskaņā ar kuru valsts

valoda ir latviešu valoda, ir spēkā kopš 1998. gada 6. novembra.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka "valsts valodas

konstitucionālais statuss juridiski nostiprina Latvijas

iedzīvotāju tiesības un arī pienākumu lietot latviešu valodu kā

mutvārdu, tā arī rakstveida saziņā" (Satversmes tiesas

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 15.1.

punkts). Savukārt 2002. gada 24. maijā stājās spēkā

Satversmes 101. panta otrās daļas trešais teikums, kas noteic, ka

pašvaldību darba valoda ir latviešu valoda. Tātad konstitucionāli

nostiprināta prasība pašvaldību darbā lietot latviešu valodu

nemainīgi pastāv jau ilgu laiku.

Lietā nav strīda par to, ka Vēlēšanu likuma 9. panta 7. punkta

redakcija, kas pašvaldību domju deputātu kandidātiem izvirzīja

prasību pēc valsts valodas prasmes augstākajā (trešajā) pakāpē,

bija spēkā no 1994. gada 25. janvāra līdz 2002. gada 22. maijam,

savukārt pēc 2002. gada 22. maija valodas prasmes līmenis un

pakāpe normatīvajos aktos nebija konkretizēti.

Tomēr jau pirms 2009. gadā notikušajām pašvaldību domju

vēlēšanām un apstrīdētā regulējuma pieņemšanas bija spēkā Valsts

valodas likuma 6. panta pirmā daļa, kas uzliek deputātiem par

pienākumu prast un lietot valsts valodu amata pienākumu veikšanai

nepieciešamajā apjomā. Tāpat spēkā bija likuma "Par

pašvaldībām" 3. panta trešās daļas noteikums par latviešu

valodu kā darba valodu pašvaldības domē un tās izveidotajās

institūcijās un iestādēs. Tātad var secināt, ka tiešas pašvaldību

domju deputātiem saistošas prasības par valsts valodas prasmi un

lietošanu bija spēkā jau pirms apstrīdētā regulējuma pieņemšanas.

Savukārt apstrīdētais regulējums valsts valodas zināšanu un

prasmju apjomu tikai konkretizē, norādot precīzu līmeni un

pakāpi.

18.2. Lai noteiktu, vai valsts valodas prasmes līmeņa

un pakāpes konkretizēšana ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa

sasniegšanai, Satversmes tiesai jānoskaidro, kādas tiesības un

pienākumi ir personai, kas ieņem pašvaldības domes deputāta

amatu.

Pašvaldības domes deputāta tiesības un pienākumi norādīti

likumā "Par pašvaldībām" un Republikas pilsētas domes

un novada domes deputāta statusa likumā. Deputātam ir pienākums

piedalīties domes sēdēs, kā arī tās institūcijas sēdēs, kuras

sastāvā viņš ievēlēts. Viņam ir jāievēro likuma "Par

pašvaldībām", domes nolikuma un sēžu reglamenta prasības, kā

arī jāizpilda domes norādījumi un uzdevumi. Turklāt deputātam ir

pienākums piedalīties domes lēmumu izpildes kontrolē savā

vēlēšanu apgabalā, izskatīt iedzīvotāju sūdzības un iesniegumus,

sniegt uz tiem atbildi likumā noteiktajā kārtībā un termiņā, kā

arī ne retāk kā reizi divos mēnešos rīkot iedzīvotāju

pieņemšanu.

Deputātam ir balsstiesības visos jautājumos, kurus izskata

domes sēdēs. Viņam ir tiesības iesniegt priekšlikumus, izteikt

piezīmes un iebildumus par sēdes darba kārtību, apspriežamo

jautājumu būtību un izskatīšanas secību. Deputāts var piedalīties

debatēs, uzdot jautājumus, sniegt uzziņas, iesniegt

priekšlikumus, izteikt piezīmes un iebildumus par sēdes darba

kārtību, apspriežamo jautājumu būtību un izskatīšanas secību. Arī

profesiju klasifikatorā norādīts tiesību un pienākumu apjoms

amatu grupai "likumdevēji", kurā citastarp ietilpst

pašvaldību domju deputāti (sk. profesiju

klasifikatoru).

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 733 17.5. punktu C līmeņa 1. pakāpe

ir valsts valodas zināšanu un prasmju augstākā līmeņa pirmā

pakāpe. Noteikumos Nr. 733 ietvertie valsts valodas prasmes

līmeņi un pakāpes atbilst Eiropas Padomes atzītajiem valodas

prasmes novērtējuma līmeņiem un pakāpēm (sk. Noteikumu Nr. 733

projekta anotāciju, lietas materiālu 2. sēj. 66. - 67. lpp.).

Kā norādīts minētajā Noteikumu Nr. 733 punktā, C līmeņa 1. pakāpe

nozīmē to, ka persona spēj brīvi sarunāties, pietiekami izvērsti

izteikt un pamatot savu viedokli par dažādām tēmām, lasa un

saprot dažāda satura un sarežģītības tekstus, spēj uzrakstīt

dažādus lietišķos dokumentus (piemēram, ieteikumus,

raksturojumus, oficiālas vēstules), kā arī citus tekstus, bez

grūtībām uztver un saprot dabiskā un raitā tempā runātus

atšķirīgas struktūras tekstus par dažādām tēmām.

Var secināt, ka pašvaldību domju deputātiem un citām valsts un

pašvaldību iestāžu amatpersonām izvirzītās prasības par valsts

valodas zināšanām Latvijā ir ilgstošas un nemainīgas valsts

politikas rezultāts, kas normatīvi nostiprināts Satversmē un

likumos. Lai konsekventi īstenotu šo valsts politiku un sasniegtu

apstrīdētā regulējuma leģitīmo mērķi, Ministru kabinets jau

iepriekš izvirzītās prasības par valsts valodas zināšanām ir

konkretizējis, nosakot attiecīgu līmeni un pakāpi. Apstrīdētais

regulējums, kas uzliek deputātiem par pienākumu prast valsts

valodu C līmeņa 1. pakāpē, nodrošina valsts valodas lietošanu

pašvaldības darbā, tādējādi sekmējot demokrātiski leģitimētas

vietējās pārvaldes darbības efektivitāti.

Līdz ar to apstrīdētais regulējums

ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

18.3. Apstrīdētajā regulējumā noteiktais tiesību

ierobežojums ir atzīstams par nepieciešamu, ja nepastāv citi

līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties

pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo

mērķi var sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka

saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds

līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā

kvalitātē (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka leģitīmo mērķi var sasniegt

ar citiem, efektīvākiem līdzekļiem. Proti, pašvaldības deputāts

varot strādāt ar vēlētāju iesniegtajām prasībām vai ar viņiem

sazināties, izmantojot tulka, konsultanta vai literārā redaktora

palīdzību.

Var piekrist, ka atsevišķos gadījumos tulka, konsultanta vai

literārā redaktora pieaicināšanas rezultātā var uzlaboties

deputāta pienākumu izpildes kvalitāte. Taču šo personu palīdzība

būtu vairāk piemērota gadījumos, kas saistīti ar noteiktu

atbalsta funkciju veikšanu, piemēram, dokumentu rediģēšanu.

Satversmes tiesa piekrīt Tieslietu ministrijas un M. Mita

viedoklim, ka deputātam savs amats jāpilda tieši un

nepastarpināti. Proti, deputāts savus amata pienākumus veic

patstāvīgi (sk. lietas materiālu 3. sēj. 4., 45.

lpp.).

Satversmes tiesa norāda, ka deputāta pienākumu apjoms liecina

par viņa būtisko nozīmi pašvaldības politikas veidošanā un

īstenošanā (sk. šā sprieduma 18.2. punktu). Personai, kura

saņēmusi mandātu no vēlētājiem, jābūt spējīgai pienācīgi pildīt

tai uzticētos amata pienākumus, jo tos nevar deleģēt citai

personai. Turklāt deputāts ir atbildīgs vēlētājiem par viņam

uzticēto pienākumu izpildi. Līdz ar to citu personu iesaistīšana

nedrīkst aizstāt deputāta personisko darbību.

Arī ECT savulaik norādījusi, ka jebkuram Latvijas iedzīvotājam

ir tiesības prasīt, lai viņam būtu iespējams publiskā telpā

sazināties valsts valodā (sk. ECT lēmumu lietā "Jutta

Mentzen alias Mencena v. Latvia", no. 71074/01, 6 April

2005). Deputātam jābūt spējīgam sazināties ar vēlētājiem

latviešu valodā. No pieteikuma un tam pievienotajiem dokumentiem

izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju valsts valodas prasmi visupirms

apšaubīja tieši iedzīvotāji, pēc kuru sūdzībām Valsts valodas

centrs uzsāka pārbaudes (sk. lietas materiālu 2. sēj. 164. -

169., 190. - 192. lpp.). Tātad valsts valodas zināšanu un

prasmju trūkums neļāva Pieteikuma iesniedzējiem pienācīgi veikt

savus amata pienākumus.

Izvērtējot pieteikumā norādītos argumentus, Satversmes tiesa

nav konstatējusi tādus līdzekļus, kas būtu saudzējošāki pret

Pieteikuma iesniedzējiem un vienlaikus nodrošinātu to, ka

deputāts savus amata pienākumus veic patstāvīgi.

Tātad nav citu līdzekļu, ar kuriem

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

18.4. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai labums, ko ar

apstrīdēto regulējumu iegūst sabiedrība, ir lielāks par

Pieteikuma iesniedzēju interesēm radīto kaitējumu.

18.4.1. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka apstrīdētajā

regulējumā noteiktās prasības viņiem tika piemērotas tad, kad

viņi jau ieņēmuši deputāta amatu.

Pašvaldību vēlēšanas notika 2009. gada 6. jūnijā. Savukārt

Noteikumu Nr. 733 1. pielikums tika pieņemts 2009. gada 7. jūlijā

un stājās spēkā 2009. gada 1. septembrī. Taču Satversmes tiesa

jau konstatēja, ka tiešas pašvaldību domju deputātiem noteiktas

prasības par valsts valodas zināšanām bija spēkā jau pirms

apstrīdētā regulējuma pieņemšanas (sk. šā sprieduma 18.1.

punktu). Tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem, kandidējot

pašvaldību vēlēšanās, nebija pamata paļauties uz to, ka prasības

attiecībā uz valsts valodas zināšanu apjomu netiks konkretizētas

ar noteiktu līmeni un pakāpi un viņiem kā deputātiem nebūs

saistošas.

18.4.2. Atbilstoši Vēlēšanu likuma 17. panta pirmās

daļas 3. punktam personai, kura kandidē pašvaldību vēlēšanās, ir

pienākums iesniegt pašas parakstītas ziņas (pašnovērtējumu) par

savu latviešu valodas prasmi. No konstitucionālās sūdzības

izriet, ka šādu pašnovērtējumu iesniedza arī Pieteikuma

iesniedzēji (sk. lietas materiālu 1. sēj. 6. lpp.).

Minētais pašnovērtējums atspoguļo deputāta kandidāta

subjektīvo viedokli par savu latviešu valodas zināšanu un prasmju

apjomu. Būtībā deputāta kandidāts pats izvērtē, vai viņš spēs

pienācīgi pildīt deputāta amata pienākumus. Savukārt normatīvajam

regulējumam ir jānodrošina tas, ka ievēlēts deputāts veic amata

pienākumus, lietojot valsts valodu. Lai panāktu minēto prasību

ievērošanu, ir izveidots atbilstošs tiesisks mehānisms deputātu

valsts valodas zināšanu un prasmes novērtēšanai. Proti, Valsts

valodas centrs atbilstoši Ministru kabineta 2005. gada 22. marta

noteikumiem Nr. 202 "Valsts valodas centra nolikums"

normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā pārbauda amatpersonu valsts

valodas lietojuma atbilstību apstrīdētā regulējuma prasībām.

Ja persona attiecīgā valsts valodas prasmes līmeņa pārbaudi

nenokārto, tad atbilstoši Noteikumu Nr. 733 51. punktam tā ne

agrāk kā pēc trim mēnešiem drīkst pārbaudi kārtot vēlreiz. No

pieteikumam pievienotajiem dokumentiem izriet, ka Valsts valodas

centrs Pieteikuma iesniedzējiem noteica atkārtotu valsts valodas

prasmes līmeņa pārbaudi pēc sešiem mēnešiem (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 169. - 173., 193. - 196. lpp.). Šajā laika

posmā Pieteikuma iesniedzējiem bija iespēja uzlabot savas valsts

valodas zināšanas un pilnveidot tās prasmi.

18.4.3. Saskaņā ar Republikas pilsētas domes un novada

domes deputāta statusa likuma pārejas noteikumu 8. punktu

normatīvais regulējums par deputāta pilnvaru anulēšanu gadījumā,

kad deputāta valsts valodas zināšanas neatbilst Ministru kabineta

noteiktajam līmenim, neattiecas uz tiem deputātiem, kuri ievēlēti

2009. gada pašvaldību domju vēlēšanās.

Satversmes tiesa uzsver, ka Pieteikuma iesniedzēji, kuri

neprata un nelietoja valsts valodu apstrīdētajā regulējumā

noteiktajā līmenī un pakāpē, varēja ieņemt deputāta amatu līdz

sava pilnvaru termiņa beigām. Tas nozīmē, ka likumdevējs bija

ņēmis vērā arī to deputātu intereses, kuri apstrīdētā regulējuma

izdošanas laikā jau bija ievēlēti pašvaldības domes deputāta

amatā, taču nespēja izpildīt apstrīdētā regulējuma prasības.

Tādējādi apstrīdētais regulējums neradīja būtisku kaitējumu tām

personām, kuras 2009. gadā notikušajās vēlēšanās tika ievēlētas

pašvaldību domēs.

Par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu

veikšanai nepieciešamajā apjomā Pieteikuma iesniedzējiem tika

uzlikts naudas sods attiecīgi 30 un 35 latu apmērā, kā arī

noteikta prasība pēc sešiem mēnešiem piedalīties atkārtotā valsts

valodas lietojuma pārbaudē (sk. lietas materiālu 1. sēj. 169.

- 173., 193. - 196. lpp.). Būtībā Pieteikuma iesniedzēji,

neprotot un nelietojot valsts valodu apstrīdētajā regulējumā

noteiktajā līmenī un pakāpē, nepildīja deputāta amata pienākumus

nepieciešamajā apjomā. Tāpēc Pieteikuma iesniedzējiem uzlikto

sodu, kā arī noteikto prasību pēc sešiem mēnešiem piedalīties

atkārtotā valsts valodas lietojuma pārbaudē nevar uzskatīt par

nesamērīgi smagām tiesiskajām sekām.

18.4.4. Satversmes tiesa šā sprieduma 18.2. un 18.3.

punktā jau konstatēja, ka valsts valodas prasme C līmeņa 1.

pakāpē personai ir nepieciešama, lai tā spētu veikt pašvaldības

domes deputāta amata pienākumus. Tādējādi apstrīdētais regulējums

uzlabo pašvaldību darba kvalitāti. Sabiedrības interesēs ir tas,

lai deputāts savus pienākumus pildītu pienācīgi, tostarp spētu

sazināties ar iedzīvotājiem valsts valodā. Vienlaikus

apstrīdētais regulējums motivē personas, kuras vēlas kandidēt

pašvaldību vēlēšanās, savlaicīgi pilnveidot savu valsts valodas

prasmi atbilstoši Ministru kabineta noteiktajam līmenim un

pakāpei.

Labums, ko ar apstrīdēto regulējumu

iegūst sabiedrība, ir lielāks par kaitējumu, ko Pieteikuma

iesniedzēju interesēm rada pamattiesību ierobežojums, un līdz ar

to apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 101. pantam.