Par Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 "Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru" 3., 4. un 5. punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

16. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17

Tā kā Satversmes tiesa atzina apstrīdētās normas un

Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktu (redakcijā, kas ir spēkā no

2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko

palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

apmērā, par neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam,

tai nepieciešams lemt par brīdi, ar kuru minētās normas zaudē

spēku.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 32. panta trešo daļu

tiesību norma, kuru Satversmes tiesa atzinusi par neatbilstošu

augstāka juridiska spēka tiesību normai, uzskatāma par spēkā

neesošu no Satversmes tiesas sprieduma publicēšanas dienas, ja

Satversmes tiesa nav noteikusi citādi. Savukārt šā likuma 31.

panta 11. punkts paredz Satversmes tiesas tiesības spriedumā

norādīt brīdi, ar kuru šāda tiesību norma zaudē spēku.

16.1. Pieteikuma iesniedzēja lūdz atzīt apstrīdētās

normas par spēkā neesošām no to pieņemšanas brīža, proti, 2015.

gada 5. maija. No lietas materiāliem izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējai ir piemērotas apstrīdētās normas redakcijā, kas bija

spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim.

Izmantojot Satversmes tiesas likuma 31. panta 11. punktā

piešķirtās tiesības, Satversmes tiesai lietās, kas ierosinātas

pēc konstitucionālās sūdzības, pēc iespējas jānovērš personas

pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 16.

decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 25. punktu).

Turklāt tiesai jāgādā arī par to, lai situācija, kāda varētu

veidoties no brīža, kad apstrīdētā norma zaudē spēku, neradītu

jaunus Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumus, kā arī

nenodarītu būtisku kaitējumu sabiedrības interesēm (sal. sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-71-01 26. punktu un 2015. gada 16. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2014-13-01 22. punktu).

Minēto tiesību normu atzīšana par spēku zaudējušām no

Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskāruma rašanās brīža ir

vienīgā iespēja aizsargāt šīs personas pamattiesības. Tādēļ

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju tās atzīstamas par spēkā

neesošām no 2017. gada 17. janvāra, kad Valsts ieņēmumu dienests

pieņēma lēmumu par Pieteikuma iesniedzējai atlīdzināmajiem

juridiskās palīdzības izdevumiem (sk. lietas materiālu 2. sēj.

105.-109. lp.).

Līdz ar to apstrīdētās normas, ciktāl tās neparedz ar

juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

saprātīgā apmērā, attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju atzīstamas

par spēkā neesošām no tās pamattiesību aizskāruma rašanās

brīža.

16.2. Nosakot konkrētu brīdi, ar kuru apstrīdētā norma

zaudē spēku, Satversmes tiesa izvērtē arī to, vai pastāv kādi

apsvērumi, atbilstoši kuriem apstrīdētā norma būtu jāatzīst par

spēkā neesošu ar atpakaļejošu datumu ne tikai attiecībā uz

Pieteikuma iesniedzēju (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21.

decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 34. punktu).

Nevar izslēgt tādu iespējamību, ka apstrīdētās normas un

Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no

2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko

palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

apmērā, vēl kādai personai ir piemērots un radījis tai Satversmes

92. panta pirmajā teikumā ietverto tiesību uz taisnīgu tiesu

aizskārumu. Tiesiskajai situācijai piemērots risinājums būtu

atzīt, ka attiecībā uz tām personām, kuras uzsākušas un turpina

savu tiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības

līdzekļiem, minētās normas zaudē spēku no to pamattiesību

aizskāruma rašanās brīža.

Līdz brīdim, kad stāsies spēkā regulējums, ar kuru Ministru

kabinets būs izpildījis savu pienākumu, kas tam noteikts

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, tiesību normu piemērotājam

tām personām, kurām ar juridisko palīdzību saistīti izdevumi

radušies valsts prettiesiskas rīcības rezultātā, tiesības uz

taisnīgu tiesu jānodrošina, tieši piemērojot Satversmes 92. panta

pirmo teikumu un šā sprieduma atziņas un nosakot ar juridisko

palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

apmērā.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda: