15. pants

Pieteikuma iesniedzēja pieteikumā lūgusi atzīt

Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punktu (redakcijā, kas bija spēkā

no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim) par

neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Turklāt gan

Pieteikuma iesniedzēja, gan vairākas lietā pieaicinātās personas

vērsušas uzmanību uz to, ka par neatbilstošu Satversmes 92. panta

pirmajam teikumam būtu atzīstams arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un

5. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa),

ciktāl tas noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru

(sk. tiesībsarga viedokli lietas materiālu 2. sēj. 9. lp. un

Latvijas Zvērinātu advokātu padomes viedokli lietas materiālu 2.

sēj. 19. lp.). Proti, Noteikumu Nr. 859 3. punkts noteic, ka

valsts atlīdzina izmaksas vienai personai šādā apmērā:

3.1. par sniegtu juridisko konsultāciju - 30 euro

stundā;

3.2. par pieteikuma, blakus sūdzības vai administratīvā līguma

(izlīguma) sastādīšanu - 50 euro;

3.3. par apelācijas sūdzības un pretapelācijas sūdzības

sastādīšanu - 65 euro;

3.4. par kasācijas sūdzības sastādīšanu - 80 euro;

3.5. par tāda dokumenta sastādīšanu, kas nepieciešams lietas

izlemšanai (iesniegumi, lūgumi vai paskaidrojumi (izņemot

dokumentu par informācijas pieprasīšanu un šo noteikumu 3.2.,

3.3. un 3.4. apakšpunktā minētos dokumentus)) - 26

euro;

3.6. par šo noteikumu 3.2., 3.3. un 3.4. apakšpunktā minēto

dokumentu papildinājumu sastādīšanu - 26 euro;

3.7. par pārstāvību tiesas sēdē - 40 euro stundā;

3.8. par iepazīšanos ar lietas materiālu vienu sējumu vienas

tiesas instances ietvaros - 20 euro.

Noteikumu Nr. 859 4. punkts noteic, ka valsts sedz izdevumus

par sniegtu juridisko konsultāciju šo noteikumu 3.1. apakšpunktā

minētajā apmērā ne vairāk kā par piecām stundām vienas lietas

ietvaros. Savukārt šo noteikumu 5. punkts paredz, ka valsts sedz

izdevumus ne vairāk kā par piecu šo noteikumu 3.2. līdz 3.6.

apakšpunktā minēto dokumentu sastādīšanu vienas lietas

ietvaros.

Tādējādi ar šīm normām Ministru kabinets ir palielinājis

apmēru, kādā atlīdzināmas ar juridisko palīdzību saistītās

izmaksas, mēģinot tiesisko regulējumu pēc iespējas pielīdzināt

Noteikumiem Nr. 1493 (sk. Ministru kabineta noteikumu projekta

Nr. TA-373 "Grozījumi Noteikumos Nr. 859" sākotnējās

ietekmes izvērtējumu (anotāciju)). Lai arī lieta par

Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkta (redakcijā, kas ir spēkā no

2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas noteic ar juridisko palīdzību

saistīto izdevumu apmēru, atbilstību augstāka juridiska spēka

tiesību normai (aktam) netika ierosināta, atzīstams, ka šajos

punktos ietverts apstrīdētajām normām līdzīgs tiesiskais

regulējums.

Satversmes tiesa secina, ka Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa), ciktāl

tas noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu apmēru, ir

cieši saistīts ar apstrīdētajām normām un pēc būtības tās

aizstāj. Minētie noteikumu punkti tāpat neparedz ar juridisko

palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā

apmērā. Proti, arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkts

(redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa) satur tādu

tiesisko regulējumu, ko Satversmes tiesa ir atzinusi par

neatbilstošu Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

No procesuālās ekonomijas principa izriet, ka nebūtu

lietderīgi atkārtoti lemt par jautājumiem, kas var tikt izlemti

šīs lietas ietvaros. Satversmes tiesa ir secinājusi, ka prasījuma

robežu paplašināšana spriedumā ir iespējama un pat nepieciešama,

lai nodrošinātu efektīvu personas tiesību aizsardzību un

sprieduma izpildi. Satversmes tiesas procesā iespējami gadījumi,

kad ir pieļaujams un pat nepieciešams iziet ārpus prasījuma

robežām, iekļaujot pārbaudē arī tādas normas, kuras nav tikušas

apstrīdētas (sal. sk. Satversmes tiesas 2021. gada 14. oktobra

sprieduma lietā Nr. 2021-03-03 25. punktu).

Satversmes tiesa ex officio prasījuma robežas var

paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās

saistības koncepciju". Lai secinātu, vai konkrētā gadījumā

ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas

attiecībā uz citām normām, ir jānoskaidro: 1) vai tās normas,

attiecībā uz kurām prasījums tiek paplašināts, ir tik cieši

saistītas ar lietā apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana

iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās

lietas izlemšanai; 2) vai prasījuma robežu paplašināšana ir

nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 25. novembra sprieduma lietā

Nr. 2010-06-01 17.1. punktu).

Kā apstrīdētās normas, tā arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa) ir

pieņemts, pamatojoties uz likumdevēja paredzēto pilnvarojumu

noteikt privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu

maksimālo apmēru, tādējādi visas šīs normas ir cieši saistītas.

Turklāt ir nepieciešams izvērtēt Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

punkta (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa)

atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Satversmes

tiesas procesa principu ievērošanas aspektā. Visu šo normu,

ciktāl tās noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

apmēru, atzīšana par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam ir iespējama tā paša pamatojuma ietvaros.

Satversmes tiesa jau šā sprieduma 14. punktā ir norādījusi uz

principiem, kas Ministru kabinetam jāievēro, īstenojot rīcības

brīvību ar juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu

atlīdzinājuma apmēra noteikšanā, lai tiktu nodrošināta tiesību

normu atbilstība vispārējiem tiesību principiem un citām

Satversmes normām, kā arī starptautiskajām un Eiropas Savienības

tiesību normām. Līdz ar to Satversmes tiesa pēc būtības jau ir

izspriedusi arī Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5. punkta (redakcijā,

kas ir spēkā no 2020. gada 10. aprīļa), ciktāl tas neparedz ar

juridisko palīdzību saistīto nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu

saprātīgā apmērā, atbilstību Satversmei.

Līdz ar to arī Noteikumu Nr. 859 3.,

4. un 5. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2020. gada 10.

aprīļa), ciktāl tas neparedz ar juridisko palīdzību saistīto

nepieciešamo izdevumu atlīdzinājumu saprātīgā apmērā, neatbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.