Par Ministru kabineta 2011. gada 8. novembra noteikumu Nr. 859 "Noteikumi par privātpersonai atlīdzināmo juridiskās palīdzības izmaksu maksimālo apmēru" 3., 4. un 5. punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz 2020. gada 9. aprīlim) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam

8. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-17

Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu

padome - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

92. panta pirmajam teikumam.

Izskatāmās lietas pamatā esošais tiesību jautājums par

juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu būtu vērtējams

Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā, jo administratīvajā

procesā un administratīvā pārkāpuma procesā tiesību uz brīvu

pieeju tiesai tvērumā ietilpstot valsts pienākums atlīdzināt ar

juridisko palīdzību saistītos izdevumus. Tomēr ar apstrīdētajām

normām netiekot nodrošināta taisnīga un samērīga ar juridisko

palīdzību saistīto izdevumu atlīdzināšana. Pieteikuma

iesniedzējas situācijā piešķirtais apmērs, kādā tika atlīdzinātas

ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, esot tik mazs, ka

varot uzskatīt - šīs izmaksas tai nemaz nav atlīdzinātas.

Visbiežāk administratīvā pārkāpuma lietas esot vienkāršākas,

turpretī Pieteikuma iesniedzējas gadījumā gan procesa ilgums, gan

prasījuma priekšmets apliecinot, ka arī šādās lietās personai var

būt pamatota interese saņemt kvalificēta speciālista palīdzību.

Turklāt personai labvēlīgais rezultāts šo interesi attaisnojot.

Taču apstrīdētās normas neparedzot atlīdzības noteikšanā ņemt

vērā citus būtiskus faktorus, kas ietekmē un attaisno radušās

juridiskās palīdzības izmaksas. Minētais liecinot, ka kārtībai,

kādā tiek atlīdzinātas izmaksas par juridiskās palīdzības

sniegšanu administratīvajā procesā un administratīvā pārkāpuma

procesā, jābūt pēc iespējas individualizētai, lai katra procesa

nianses un konkrētās izmaksas tiktu izvērtētas.

Ar apstrīdētajām normām noteiktais apmērs, kādā atlīdzināmas

ar juridisko palīdzību saistītās izmaksas, kā arī izraudzītais

atlīdzināšanas mehānisms neesot samērīgs. Izmaksām, ko atlīdzina

valsts, būtu jāsasniedz tāds līmenis, lai personas tiesības uz

brīvu pieeju tiesai nebūtu liegtas pilnībā. Valstij būtu jāņem

vērā katra procesa specifika un nianses, lai izprastu, vai

juridiskās palīdzības sniedzēja darbības bijušas objektīvi

nepieciešamas.

Noteikumu Nr. 859 izstrādes materiāli apliecinot, ka šie

noteikumi izstrādāti pēc analoģijas ar Noteikumiem Nr. 1493. Taču

Noteikumi Nr. 1493 par valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības

izmaksām kopš 2011. gada esot grozīti vairākkārt. Pēc Latvijas

Zvērinātu advokātu padomes ieskata, šāda diferenciācija neesot

pamatota. Šobrīd vidēji advokāta atlīdzība par vienu darba stundu

Latvijā esot 60 euro. Apstrīdētās normas gan esot

zaudējušas spēku, tomēr arī spēkā esošajā Noteikumu Nr. 859

redakcijā ietvertās un paaugstinātās atlīdzināmās juridiskās

palīdzības izmaksas nenovēršot izskatāmajā lietā aktualizētos

problēmjautājumus.

Secinājumu

daļa