9. pants

Pieteikumā apstrīdēta Noteikumu Nr. 859 3., 4. un 5.

punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2015. gada 8. maija līdz

2020. gada 9. aprīlim) atbilstība Satversmei. Pēc Pieteikuma

iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas ir savstarpēji cieši

saistītas un kopsakarā veido vienotu tiesību institūtu -

juridiskās palīdzības izdevumu atlīdzinājuma apmēra tiesisko

regulējumu (sk. lietas materiālu 1. sēj. 10. lp.). Arī

Ministru kabinets un lietā pieaicinātās personas sniedza viedokli

par apstrīdēto normu kā vienota tiesiskā regulējuma atbilstību

Satversmē ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu (sk.,

piemēram, Ministru kabineta atbildes rakstu 1. sēj. 88.-103. lp.

un Latvijas Zvērinātu advokātu padomes viedokli lietas materiālu

2. sēj. 1.-3. lp.).

Noteikumi Nr. 859 noteic maksimālo apmēru, kādā ar juridisko

palīdzību saistītās izmaksas atlīdzina privātpersonai, ja tai

valsts pārvaldes iestādes rīcības dēļ nodarīts mantisks zaudējums

vai personisks kaitējums. Šo noteikumu 3. punktā precizēti ar

juridisko palīdzību saistīto izdevumu veidi un apmērs, kādā

valsts tos atlīdzina personai. Savukārt šo noteikumu 4. un 5.

punktā paredzēts maksimālais apjoms, ko personai atlīdzina par šo

noteikumu 3. punktā minētajām pozīcijām vienas lietas ietvaros.

No minētā izriet, ka apstrīdētās normas kā vienots tiesiskais

regulējums noteic ar juridisko palīdzību saistīto izdevumu

atlīdzinājumu privātpersonai vienas lietas ietvaros. Tāpēc

izskatāmajā lietā ir pamats vērtēt apstrīdēto normu kā vienota

tiesiskā regulējuma atbilstību Satversmei.

Apstrīdētās normas noteic ar juridisko palīdzību saistīto

izdevumu atlīdzinājuma veidus, apjomu un maksimālo apmēru. Ņemot

vērā Pieteikuma iesniedzējas argumentāciju un izskatāmās lietas

apstākļus, Satversmes tiesa secina, ka šajā lietā ir jāizvērtē

apstrīdētajās normās noteiktā ar juridisko palīdzību saistīto

izdevumu atlīdzinājuma apmēra atbilstība Satversmei.

Līdz ar to Satversmes tiesa izvērtēs, vai apstrīdētās normas

kā vienots tiesiskais regulējums, ciktāl tas noteic ar juridisko

palīdzību saistīto izdevumu atlīdzinājuma apmēru privātpersonai

vienas lietas ietvaros gadījumā, kad tai valsts pārvaldes

iestādes rīcības dēļ nodarīts mantisks zaudējums vai personisks

kaitējums, atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.