13. punkts

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2Socioloģijas nodaļas vadītāja Dr. sc. soc. Baiba Bela

3- tiesas sēdē norādīja, ka absolūtās nabadzības slieksnis esot

4aptuveni 1,74 euro dienā. Latvija esot viena no valstīm ar

5augstu attīstības indeksu, tāpēc neesot saprotams, kāpēc atbalsts

6trūcīgām personām ir noteikts absolūtās nabadzības sliekšņa

7līmenī. Arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja un Ekonomiskās

8sadarbības un attīstības organizācija Latvijā noteiktos minimālos

9ienākumu sliekšņus esot novērtējusi kā pārāk zemus.

10Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem par 2018.

11gadu mājsaimniecību ienākumi 1. kvintiļu grupā jeb iedzīvotāju

12grupā ar viszemākajiem ienākumiem esot 162 euro uz vienu

13personu mājsaimniecībā. Tomēr iedzīvotāji norādot, ka šiem

14ienākumiem vajadzētu būt vismaz 414 euro apmērā, citādi

15pienācīga dzīve nebūs nodrošināta. Ja personas ienākumi mēnesī ir

16aptuveni 170 euro, tad apmierināt visas pamatvajadzības un

17nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi neesot iespējams. To varot

18nodrošināt tikai tad, ja ienākumi uz vienu personu mājsaimniecībā

19pārsniedz 400 euro mēnesī.

20Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņemot arī darbspējīgas

21personas, tostarp strādājošas personas. Tas liecinot par to, ka

22arī valstī noteiktā minimālā alga nav adekvāta un nemotivē

23cilvēkus iesaistīties darba tirgū un gūt ienākumus. Saskaņā ar

24statistikas datiem par 2018. gadu vidēji persona pabalstu GMI

25līmeņa nodrošināšanai saņēmusi aptuveni piecus mēnešus un tā

26vidējais apmērs bijis 42 euro. Pabalsta apmērs esot ļoti

27mazs, tātad tas neesot piemērotākais līdzeklis cilvēku

28motivēšanai iekļauties darba tirgū un sociālās nevienlīdzības

29mazināšanai. Jo ilgāk cilvēks pakļauts nabadzībai, jo grūtāk

30viņam esot atgriezties darba tirgū. Eiropas Savienības

31labklājības valstu piemēri pierādot, ka, lai gan tajās pabalsti

32ir lieli, tomēr nodarbinātības līmenis saglabājas augsts. Tādēļ

33neesot pamata uzskatīt, ka labāks sociālais nodrošinājums mazinās

34cilvēka vēlmi pašam par sevi rūpēties.

35Sociālā palīdzība pašvaldībās tiekot sniegta atkarībā no to

36finansiālajām iespējām un izpratnes. Tāpēc personām ar

37līdzvērtīgu ienākumu līmeni un materiālo stāvokli neesot

38nodrošināta iespēja saņemt līdzvērtīgu sociālo atbalstu noteiktās

39dzīves situācijās. Neesot arī pamata uzskatīt, ka citi sociālās

40palīdzības veidi ļauj personai apmierināt tās pamatvajadzības,

41kuru apmierināšanai nav domāts pabalsts GMI līmeņa

42nodrošināšanai.

43Lai noteiktu sociālās palīdzības minimumu, varot tikt ņemts

44vērā nabadzības riska slieksnis vai arī izmantota absolūtā

45metode, ar aptauju vai citu līdzekļu palīdzību nosakot

46nepieciešamos izdevumus atkarībā no mājsaimniecības tipa.