13. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Socioloģijas nodaļas vadītāja Dr. sc. soc. Baiba Bela

- tiesas sēdē norādīja, ka absolūtās nabadzības slieksnis esot

aptuveni 1,74 euro dienā. Latvija esot viena no valstīm ar

augstu attīstības indeksu, tāpēc neesot saprotams, kāpēc atbalsts

trūcīgām personām ir noteikts absolūtās nabadzības sliekšņa

līmenī. Arī Eiropas Sociālo tiesību komiteja un Ekonomiskās

sadarbības un attīstības organizācija Latvijā noteiktos minimālos

ienākumu sliekšņus esot novērtējusi kā pārāk zemus.

Atbilstoši Centrālās statistikas pārvaldes datiem par 2018.

gadu mājsaimniecību ienākumi 1. kvintiļu grupā jeb iedzīvotāju

grupā ar viszemākajiem ienākumiem esot 162 euro uz vienu

personu mājsaimniecībā. Tomēr iedzīvotāji norādot, ka šiem

ienākumiem vajadzētu būt vismaz 414 euro apmērā, citādi

pienācīga dzīve nebūs nodrošināta. Ja personas ienākumi mēnesī ir

aptuveni 170 euro, tad apmierināt visas pamatvajadzības un

nodrošināt cilvēka cienīgu dzīvi neesot iespējams. To varot

nodrošināt tikai tad, ja ienākumi uz vienu personu mājsaimniecībā

pārsniedz 400 euro mēnesī.

Pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai saņemot arī darbspējīgas

personas, tostarp strādājošas personas. Tas liecinot par to, ka

arī valstī noteiktā minimālā alga nav adekvāta un nemotivē

cilvēkus iesaistīties darba tirgū un gūt ienākumus. Saskaņā ar

statistikas datiem par 2018. gadu vidēji persona pabalstu GMI

līmeņa nodrošināšanai saņēmusi aptuveni piecus mēnešus un tā

vidējais apmērs bijis 42 euro. Pabalsta apmērs esot ļoti

mazs, tātad tas neesot piemērotākais līdzeklis cilvēku

motivēšanai iekļauties darba tirgū un sociālās nevienlīdzības

mazināšanai. Jo ilgāk cilvēks pakļauts nabadzībai, jo grūtāk

viņam esot atgriezties darba tirgū. Eiropas Savienības

labklājības valstu piemēri pierādot, ka, lai gan tajās pabalsti

ir lieli, tomēr nodarbinātības līmenis saglabājas augsts. Tādēļ

neesot pamata uzskatīt, ka labāks sociālais nodrošinājums mazinās

cilvēka vēlmi pašam par sevi rūpēties.

Sociālā palīdzība pašvaldībās tiekot sniegta atkarībā no to

finansiālajām iespējām un izpratnes. Tāpēc personām ar

līdzvērtīgu ienākumu līmeni un materiālo stāvokli neesot

nodrošināta iespēja saņemt līdzvērtīgu sociālo atbalstu noteiktās

dzīves situācijās. Neesot arī pamata uzskatīt, ka citi sociālās

palīdzības veidi ļauj personai apmierināt tās pamatvajadzības,

kuru apmierināšanai nav domāts pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai.

Lai noteiktu sociālās palīdzības minimumu, varot tikt ņemts

vērā nabadzības riska slieksnis vai arī izmantota absolūtā

metode, ar aptauju vai citu līdzekļu palīdzību nosakot

nepieciešamos izdevumus atkarībā no mājsaimniecības tipa.