12. punkts

1Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

2profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš - tiesas sēdē

3norādīja, ka sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu un

4valstij ir pienākums to aizsargāt. Cilvēka cieņa esot

5nozīmīgākais princips, kas izriet no Satversmes, un pamattiesību

6būtība. Taču, lai persona varētu aizsargāt savu cieņu tās

7aizskāruma gadījumā, cilvēka cieņai jābūt definētai kā

8pamattiesībai.

9Cilvēka cieņa prasot, lai valsts katrai personai nodrošinātu

10nepieciešamo eksistences minimumu - pārtiku, apģērbu, mājokli,

11veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr ar to vien esot par

12maz. Cilvēka cienīgas dzīves līmenis nozīmējot arī to, ka vismaz

13minimāli ir nodrošināta cilvēka iekļaušanās sociālajā dzīvē,

14saglabājot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Proti,

15cilvēkam vajagot būt nodrošinātai iespējai apmierināt kultūras

16vajadzības, kā arī piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Latvijā

17šāds cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamais minimums neesot

18aprēķināts. Līdz ar to neesot iespējams pārbaudīt, vai

19apstrīdētais regulējums kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības

20pasākumiem atbilst Satversmei. Taču, lai motivētu cilvēkus pašiem

21gūt ienākumus, sociālās palīdzības kopumam vajagot būt

22līdzsvarotam ar valsts noteikto minimālo algu pēc nodokļu

23nomaksas. Turklāt mājsaimniecības eksistencei nepieciešamais

24minimums un tā noteikšanas pamatprincipi esot tik būtisks

25jautājums, ka tas būtu jāizlemj likumdevējam pašam.