12. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

profesors Dr. iur. Jānis Lazdiņš - tiesas sēdē

norādīja, ka sociāli atbildīga valsts balstās uz cilvēka cieņu un

valstij ir pienākums to aizsargāt. Cilvēka cieņa esot

nozīmīgākais princips, kas izriet no Satversmes, un pamattiesību

būtība. Taču, lai persona varētu aizsargāt savu cieņu tās

aizskāruma gadījumā, cilvēka cieņai jābūt definētai kā

pamattiesībai.

Cilvēka cieņa prasot, lai valsts katrai personai nodrošinātu

nepieciešamo eksistences minimumu - pārtiku, apģērbu, mājokli,

veselības aprūpi un obligāto izglītību. Tomēr ar to vien esot par

maz. Cilvēka cienīgas dzīves līmenis nozīmējot arī to, ka vismaz

minimāli ir nodrošināta cilvēka iekļaušanās sociālajā dzīvē,

saglabājot pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Proti,

cilvēkam vajagot būt nodrošinātai iespējai apmierināt kultūras

vajadzības, kā arī piedalīties valsts politiskajā dzīvē. Latvijā

šāds cilvēka cienīgai dzīvei nepieciešamais minimums neesot

aprēķināts. Līdz ar to neesot iespējams pārbaudīt, vai

apstrīdētais regulējums kopsakarā ar citiem sociālās palīdzības

pasākumiem atbilst Satversmei. Taču, lai motivētu cilvēkus pašiem

gūt ienākumus, sociālās palīdzības kopumam vajagot būt

līdzsvarotam ar valsts noteikto minimālo algu pēc nodokļu

nomaksas. Turklāt mājsaimniecības eksistencei nepieciešamais

minimums un tā noteikšanas pamatprincipi esot tik būtisks

jautājums, ka tas būtu jāizlemj likumdevējam pašam.