2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs -

uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas

Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam.

Tiesībsargs ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli ir vērsies pie

Ministru kabineta, aicinot garantētā minimālā ienākuma (turpmāk -

GMI) līmeņa noteikšanā ievērot Satversmi. Tomēr Ministru kabinets

neesot novērsis vēstulē minētos trūkumus, jo GMI līmeni atstājis

apstrīdētajā regulējumā noteiktajā apmērā.

2.1. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot

valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

Sociālajai palīdzībai vajagot būt tādai, kas nodrošina vismaz

minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Proti,

tai esot jānodrošina ne tikai cilvēka fiziska izdzīvošana, bet

arī iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Pārtika, apģērbs, mājoklis, medicīniskā palīdzība un obligātā

izglītība esot tas mimimums, kam vajagot būt nodrošinātam

ikvienam.

Likumdevējs esot izveidojis sociālās drošības sistēmu, kurā

ietilpstot sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība. Viens no

sociālās palīdzības pabalsta veidiem, ko piešķir ģimenēm vai

atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ

negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām,

esot pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Tas esot pēdējais

iespējamais pabalsts no publiskiem resursiem, kas pieejams

iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem vai vispār bez

ienākumiem. Tātad to saņemot visnabadzīgākie iedzīvotāji. Saskaņā

ar statistikas datiem apmēram puse no visām personām, kuras saņem

pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, piederot pie kādas no mazāk

aizsargāto personu grupām, proti, tie esot bērni, personas ar

invaliditāti vai pensijas vecuma cilvēki.

Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

(turpmāk - Sociālās palīdzības likums) 35. panta pirmajai daļai

minēto pabalstu, tāpat kā dzīvokļa pabalstu, personai izmaksājot

pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Tādējādi likumdevējs

esot nodrošinājis trūcīgām personām iespēju saņemt palīdzību

pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta

veidā.

Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā esot

ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt GMI

līmeni. Kopš 2018. gada 1. janvāra GMI līmenis esot tāds, kāds

noteikts apstrīdētajā regulējumā, - 53 euro mēnesī.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 913 3. punktu pašvaldības esot tiesīgas

noteikt arī augstāku GMI līmeni, kas nepārsniedz personas

atzīšanai par trūcīgu personu noteikto ienākumu līmeni, proti,

128,06 euro. Tomēr GMI līmenis joprojām esot pārāk zems,

lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences

priekšnoteikumus. Saskaņā ar pētījumiem vienai personai tikai

veselīgam uzturam vien esot nepieciešami vismaz 153 euro

mēnesī. Taču GMI līmenis esot gandrīz trīs reizes mazāks par šo

summu.

Papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai pašvaldības

trūcīgai personai izmaksājot arī citus pabalstus, piemēram,

dzīvokļa pabalstu, pabalstus veselības aprūpei un izglītības

ieguvei. Tomēr pašvaldībām neesot vienotas pieejas dzīvokļa

pabalsta izmaksai. Turklāt vairums pašvaldību dzīvokļa pabalstu

izmaksājot tikai apkures sezonā, tādējādi trūcīgai personai

netiekot sniegts ikmēneša atbalsts mājokļa nodrošināšanā. Saskaņā

ar statistikas datiem vidēji mājokļa izdevumi 2018. gadā bijuši

150 euro mēnesī uz vienu mājsaimniecību. Tāpat pētījumi

liecinot, ka, lai gan veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu

segšanā ir paredzēta gan valsts, gan pašvaldības iesaiste,

atbalsts nav pietiekams pienācīgai veselības aprūpei. Arī

pašvaldību pabalsts izglītības ieguvei esot simbolisks - parasti

to izmaksājot tikai reizi gadā pirms mācību gada sākuma. Tādējādi

pašreizējais atbalsta pasākumu kopums pašvaldību sociālo pabalstu

veidā neesot pietiekams.

2.2. GMI līmeņa noteikšanas mērķis esot sniegt personai

materiālo atbalstu pārtikas, apģērba un daļēji arī mājokļa,

veselības aprūpes un obligātās izglītības nodrošināšanai. Saskaņā

ar aprēķiniem šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamais GMI

līmenis būtu 1,77 euro dienā. Tas esot pielīdzināms

Pasaules Bankas atzītajam absolūtas nabadzības līmenim. Tā kā

Latvija saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu esot atzīta par

valsti ar augstiem ienākumiem, nabadzības robežvērtībai vajadzētu

būt 19,79 euro dienā jeb 594 euro mēnesī.

GMI līmenis neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem vai

indikatoriem, bet esot noteikts Labklājības ministrijas un

Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās rezultātā. Turklāt

valsts neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt šo

līmeni. Lai gan Latvijā turpinoties stabila ekonomiskā izaugsme,

paaugstinoties vidējā darba alga un vidējais patēriņa cenu

līmenis, GMI līmenis no 2013. gada līdz 2017. gadam esot

pārskatīts tikai vienu reizi un paaugstināts par 3,20 euro

mēnesī. Savukārt 2019. gadā tas esot paaugstināts par 11

euro mēnesī un noteikts 64 euro apmērā. Tomēr GMI

līmenis nedz 53 euro apmērā, nedz arī 64 euro

apmērā neesot pietiekams, lai varētu nodrošināt cilvēka cienīgu

dzīves līmeni. Līdzšinējā valdības attieksme, ilgstoši ignorējot

vistrūcīgākos cilvēkus, viņu tiesības un vajadzības, liecinot par

cieņas trūkumu attiecībā uz šiem cilvēkiem.

Turklāt, pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot

pārkāpis Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto

diskriminācijas aizlieguma principu. Noteiktais GMI līmenis

liedzot trūcīgām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību,

kā arī pilnvērtīgu pieeju veselības un kultūras

pakalpojumiem.

2.3. Tiesas sēdē tiesībsargs un viņa pārstāve Ineta

Rezevska atkārtoja pieteikumā minētos argumentus un papildus

norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums un ar to cieši

saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai nav vienīgais

atbalsta mehānisms, kas pieejams personai ar ļoti zemiem

ienākumiem, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts nav

pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā

apmērā. Savukārt valsts sociālie pabalsti tiekot piešķirti

noteiktam personu lokam - ģimenēm ar bērniem, personām ar

invaliditāti, un tiem esot konkrēts mērķis, kas neesot saistīts

ar pamatvajadzību nodrošināšanu.

Tiesībsargs tiesas sēdē uzsvēra, ka GMI līmenis tiek noteikts,

politiski vienojoties, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem

pamatotas metodoloģijas. Šāda kārtība esot pretrunā ar sociāli

atbildīgas valsts principu. GMI līmeņa noteikšanas principi un

metode esot būtisks jautājums, kas būtu jāizlemj

likumdevējam.