2. punkts

1Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs -

2uzskata, ka apstrīdētais regulējums neatbilst Latvijas Republikas

3Satversmes (turpmāk - Satversme) 1. un 109. pantam.

4Tiesībsargs ar 2019. gada 12. aprīļa vēstuli ir vērsies pie

5Ministru kabineta, aicinot garantētā minimālā ienākuma (turpmāk -

6GMI) līmeņa noteikšanā ievērot Satversmi. Tomēr Ministru kabinets

7neesot novērsis vēstulē minētos trūkumus, jo GMI līmeni atstājis

8apstrīdētajā regulējumā noteiktajā apmērā.

92.1. No sociāli atbildīgas valsts principa izrietot

10valsts pienākums nodrošināt cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

11Sociālajai palīdzībai vajagot būt tādai, kas nodrošina vismaz

12minimālos cilvēka cienīgas eksistences priekšnoteikumus. Proti,

13tai esot jānodrošina ne tikai cilvēka fiziska izdzīvošana, bet

14arī iespēja saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

15Pārtika, apģērbs, mājoklis, medicīniskā palīdzība un obligātā

16izglītība esot tas mimimums, kam vajagot būt nodrošinātam

17ikvienam.

18Likumdevējs esot izveidojis sociālās drošības sistēmu, kurā

19ietilpstot sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība. Viens no

20sociālās palīdzības pabalsta veidiem, ko piešķir ģimenēm vai

21atsevišķi dzīvojošām personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ

22negūst pietiekamus ienākumus un kuras ir atzītas par trūcīgām,

23esot pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai. Tas esot pēdējais

24iespējamais pabalsts no publiskiem resursiem, kas pieejams

25iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem vai vispār bez

26ienākumiem. Tātad to saņemot visnabadzīgākie iedzīvotāji. Saskaņā

27ar statistikas datiem apmēram puse no visām personām, kuras saņem

28pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai, piederot pie kādas no mazāk

29aizsargāto personu grupām, proti, tie esot bērni, personas ar

30invaliditāti vai pensijas vecuma cilvēki.

31Atbilstoši Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma

32(turpmāk - Sociālās palīdzības likums) 35. panta pirmajai daļai

33minēto pabalstu, tāpat kā dzīvokļa pabalstu, personai izmaksājot

34pašvaldība no sava pamatbudžeta līdzekļiem. Tādējādi likumdevējs

35esot nodrošinājis trūcīgām personām iespēju saņemt palīdzību

36pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai un dzīvokļa pabalsta

37veidā.

38Sociālās palīdzības likuma 36. panta pirmajā daļā esot

39ietverts likumdevēja pilnvarojums Ministru kabinetam noteikt GMI

40līmeni. Kopš 2018. gada 1. janvāra GMI līmenis esot tāds, kāds

41noteikts apstrīdētajā regulējumā, - 53 euro mēnesī.

42Saskaņā ar Noteikumu Nr. 913 3. punktu pašvaldības esot tiesīgas

43noteikt arī augstāku GMI līmeni, kas nepārsniedz personas

44atzīšanai par trūcīgu personu noteikto ienākumu līmeni, proti,

45128,06 euro. Tomēr GMI līmenis joprojām esot pārāk zems,

46lai nodrošinātu minimālos cilvēka cienīgas eksistences

47priekšnoteikumus. Saskaņā ar pētījumiem vienai personai tikai

48veselīgam uzturam vien esot nepieciešami vismaz 153 euro

49mēnesī. Taču GMI līmenis esot gandrīz trīs reizes mazāks par šo

50summu.

51Papildus pabalstam GMI līmeņa nodrošināšanai pašvaldības

52trūcīgai personai izmaksājot arī citus pabalstus, piemēram,

53dzīvokļa pabalstu, pabalstus veselības aprūpei un izglītības

54ieguvei. Tomēr pašvaldībām neesot vienotas pieejas dzīvokļa

55pabalsta izmaksai. Turklāt vairums pašvaldību dzīvokļa pabalstu

56izmaksājot tikai apkures sezonā, tādējādi trūcīgai personai

57netiekot sniegts ikmēneša atbalsts mājokļa nodrošināšanā. Saskaņā

58ar statistikas datiem vidēji mājokļa izdevumi 2018. gadā bijuši

59150 euro mēnesī uz vienu mājsaimniecību. Tāpat pētījumi

60liecinot, ka, lai gan veselības aprūpes pakalpojumu izmaksu

61segšanā ir paredzēta gan valsts, gan pašvaldības iesaiste,

62atbalsts nav pietiekams pienācīgai veselības aprūpei. Arī

63pašvaldību pabalsts izglītības ieguvei esot simbolisks - parasti

64to izmaksājot tikai reizi gadā pirms mācību gada sākuma. Tādējādi

65pašreizējais atbalsta pasākumu kopums pašvaldību sociālo pabalstu

66veidā neesot pietiekams.

672.2. GMI līmeņa noteikšanas mērķis esot sniegt personai

68materiālo atbalstu pārtikas, apģērba un daļēji arī mājokļa,

69veselības aprūpes un obligātās izglītības nodrošināšanai. Saskaņā

70ar aprēķiniem šo vajadzību apmierināšanai nepieciešamais GMI

71līmenis būtu 1,77 euro dienā. Tas esot pielīdzināms

72Pasaules Bankas atzītajam absolūtas nabadzības līmenim. Tā kā

73Latvija saskaņā ar Pasaules Bankas novērtējumu esot atzīta par

74valsti ar augstiem ienākumiem, nabadzības robežvērtībai vajadzētu

75būt 19,79 euro dienā jeb 594 euro mēnesī.

76GMI līmenis neesot pamatots ar konkrētiem aprēķiniem vai

77indikatoriem, bet esot noteikts Labklājības ministrijas un

78Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās rezultātā. Turklāt

79valsts neesot izpildījusi savu pienākumu periodiski pārskatīt šo

80līmeni. Lai gan Latvijā turpinoties stabila ekonomiskā izaugsme,

81paaugstinoties vidējā darba alga un vidējais patēriņa cenu

82līmenis, GMI līmenis no 2013. gada līdz 2017. gadam esot

83pārskatīts tikai vienu reizi un paaugstināts par 3,20 euro

84mēnesī. Savukārt 2019. gadā tas esot paaugstināts par 11

85euro mēnesī un noteikts 64 euro apmērā. Tomēr GMI

86līmenis nedz 53 euro apmērā, nedz arī 64 euro

87apmērā neesot pietiekams, lai varētu nodrošināt cilvēka cienīgu

88dzīves līmeni. Līdzšinējā valdības attieksme, ilgstoši ignorējot

89vistrūcīgākos cilvēkus, viņu tiesības un vajadzības, liecinot par

90cieņas trūkumu attiecībā uz šiem cilvēkiem.

91Turklāt, pieņemot apstrīdēto regulējumu, likumdevējs esot

92pārkāpis Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietverto

93diskriminācijas aizlieguma principu. Noteiktais GMI līmenis

94liedzot trūcīgām personām vienlīdzīgas iespējas iegūt izglītību,

95kā arī pilnvērtīgu pieeju veselības un kultūras

96pakalpojumiem.

972.3. Tiesas sēdē tiesībsargs un viņa pārstāve Ineta

98Rezevska atkārtoja pieteikumā minētos argumentus un papildus

99norādīja: lai gan apstrīdētais regulējums un ar to cieši

100saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai nav vienīgais

101atbalsta mehānisms, kas pieejams personai ar ļoti zemiem

102ienākumiem, tomēr valsts un pašvaldību sniegtais atbalsts nav

103pietiekams personas pamatvajadzību apmierināšanai vismaz minimālā

104apmērā. Savukārt valsts sociālie pabalsti tiekot piešķirti

105noteiktam personu lokam - ģimenēm ar bērniem, personām ar

106invaliditāti, un tiem esot konkrēts mērķis, kas neesot saistīts

107ar pamatvajadzību nodrošināšanu.

108Tiesībsargs tiesas sēdē uzsvēra, ka GMI līmenis tiek noteikts,

109politiski vienojoties, bez konkrētas, ar ekonomiskiem apsvērumiem

110pamatotas metodoloģijas. Šāda kārtība esot pretrunā ar sociāli

111atbildīgas valsts principu. GMI līmeņa noteikšanas principi un

112metode esot būtisks jautājums, kas būtu jāizlemj

113likumdevējam.