3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Ministru kabinets - atbildes rakstā norāda, ka

apstrīdētais regulējums atbilst Satversmes 1. un 109. pantam.

3.1. Ministru kabinets ar Noteikumiem Nr. 454 esot

paaugstinājis GMI līmeni, nosakot, ka no 2020. gada 1. janvāra

tas ir 64 euro mēnesī. Tas esot viens no pēdējo desmit

gadu laikā veiktajiem nozīmīgākajiem pasākumiem atbalsta

uzlabošanai personām ar ļoti zemiem ienākumiem. Grozījumi

apstrīdētājā regulējumā varot būt par pamatu tam, lai tiesvedība

lietā tiktu izbeigta.

3.2. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot naudas un

mantisks pabalsts vai naudas vai mantisks pabalsts, ko

pašvaldības piešķirot ģimenēm vai atsevišķi dzīvojošām personām,

kuras objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus un

kuras ir atzītas par trūcīgām. Šis pabalsts nodrošinot noteikto

GMI līmeni katram ģimenes loceklim.

GMI līmeni saistībā ar gadskārtējā valsts budžeta likuma

projektu katru gadu pārskatot Ministru kabinets. To nosakot

Ministru kabineta noteikumos, iepriekš politiski vienojoties

Labklājības ministrijai un Latvijas Pašvaldību savienībai. Kopš

2006. gada Labklājības ministrija sarunās ar Latvijas Pašvaldību

savienību vienmēr esot rosinājusi paaugstināt GMI līmeni.

Piedāvātie risinājumi esot bijuši sagatavoti, analizējot gan

valsts un pašvaldību sociālās palīdzības pasākumus, gan arī

inflācijas līmeni valstī un minimālo ienākumu līmeni. Tomēr

Latvijas Pašvaldību savienība neesot piekritusi GMI līmeņa

paaugstināšanai, norādot uz atsevišķu pašvaldību finansiālo

nespēju nodrošināt atbalstu tādā gadījumā, ja GMI līmenis tiktu

paaugstināts, kā arī uz valsts līdzfinansējuma trūkumu. Laikā no

2009. gada līdz 2013. gadam, kad sociālās palīdzības saņēmēju

bijis ļoti daudz, valsts sniegusi atbalstu pašvaldībām pabalsta

GMI līmeņa nodrošināšanai samaksai. Tomēr šobrīd minētais

pabalsts tiekot maksāts vienīgi no pašvaldību budžeta

līdzekļiem.

Esot jāņem vērā, ka pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai

aprēķināšanas metodika dod personai iespēju saņemt šo pabalstu

arī tādā gadījumā, ja tās reālie ienākumi pārsniedz 53

euro mēnesī. Proti, novērtējot to personu materiālo

situāciju, kuras pretendē uz sociālo palīdzību, netiekot ņemti

vērā šādi ienākumi: ģimenes valsts pabalsts, piemaksa pie ģimenes

valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, bērna ar invaliditāti

kopšanas pabalsts, pabalsts personai ar invaliditāti, kurai

nepieciešama kopšana, pabalsts par asistenta izmantošanu personām

ar I grupas redzes invaliditāti, pabalsts transporta izdevumu

kompensēšanai personai ar invaliditāti, kurai ir apgrūtināta

pārvietošanās, pabalsts ar celiakiju slimam bērnam, pabalsts

bērna piedzimšanas gadījumā, pabalsts personas nāves gadījumā, kā

arī dažādi citi Sociālās palīdzības likumā noteiktie sociālās

palīdzības pabalsti.

3.3. Personām, kuras saņem pabalstu GMI līmeņa

nodrošināšanai, tiekot izmaksāts arī dzīvokļa pabalsts un citi

pašvaldības saistošajos noteikumos noteiktie sociālās palīdzības

pabalsti, piemēram, pabalsts skolas piederumu, apģērba un apavu

iegādei, veselības aprūpes pakalpojumu apmaksai. Lai nodrošinātu

atbalstu dažādām iedzīvotāju grupām, pašvaldībai esot rīcības

brīvība sniegt arī cita veida palīdzību.

Pabalsta GMI līmeņa nodrošināšanai galvenais mērķis esot

nodrošināt personas pamatvajadzību pēc pārtikas. Saskaņā ar

Centrālās statistikas pārvaldes apsekojuma datiem vistrūcīgāko

personu izdevumi pārtikas iegādei 2016. gadā bijuši 60,95

euro uz vienu mājsaimniecības locekli. Tātad GMI līmenis

nodrošinot vajadzību pēc pārtikas 80 procentu apmērā. Esot jāņem

vērā, ka krīzes situācijā nonākušas personas var saņemt atbalstu

arī no Eiropas atbalsta fonda vistrūcīgākajām personām. Tāpat

Latvijas teritorijā 2018. gadā esot bijušas 458 pārtikas un

pamata materiālās palīdzības izdales vietas un 23 maltīšu izdales

vietas.

Latvijā 2017. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23,3

procenti iedzīvotāju. Tie esot cilvēki ar ienākumiem zem 367

euro uz vienu mājsaimniecības ekvivalento personu.

Apzinoties nepieciešamību mazināt sociālo nevienlīdzību un

nabadzību, politikas plānošanas dokumentos esot paredzēti dažādi

pasākumi, lai pakāpeniski pilnveidotu trūcīgām personām paredzētā

atbalsta sistēmu, tostarp 2014. gadā Ministru kabinets esot

apstiprinājis koncepciju "Par minimālā ienākuma līmeņa

noteikšanu" (turpmāk - Koncepcija). Koncepcija paredzot

minimālo ienākuma līmeni noteikt 40 procentu apmērā no

mājsaimniecības rīcībā esošo ienākumu mediānas uz ekvivalento

patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu. Attiecībā uz GMI

līmeni tie esot 20 procenti no mājsaimniecības rīcībā esošo

ienākumu mediānas.

Vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 1. un

109. pantam, tas esot jāskata kompleksi ar citiem personām ar

ļoti zemiem ienākumiem paredzētā valsts un pašvaldību atbalsta

veidiem. Šīm personām paredzētajiem valsts un pašvaldību atbalsta

pasākumiem vajagot būt ekonomiski pamatotiem un samērīgiem ar

visas sabiedrības interesēm un finansiālajām iespējām. Turklāt

šai sistēmai vajagot būt tādai, kas motivētu personu iesaistīties

darba tirgū, lai tādējādi patstāvīgi gūtu ienākumus atbilstoša to

līmeņa nodrošināšanai.

3.4. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve Elīna

Celmiņa atkārtoja un papildināja atbildes rakstā minētos

argumentus un norādīja, ka Latvijā izveidotā sociālā

nodrošinājuma sistēma atbilst tādiem kritērijiem kā šīs sistēmas

esība, adekvātums un pieejamība. Lai gan GMI līmenis noteikts

Ministru kabineta noteikumos, šā līmeņa nodrošināšanai

nepieciešamā pabalsta izmaksa esot pašvaldību autonomā

kompetence.

Sociālās drošības sistēmas ietvaros papildus pabalstam GMI

līmeņa nodrošināšanai personai esot pieejami arī citi valsts un

pašvaldību atbalsta pasākumi pamatvajadzību apmierināšanai. Šo

pasākumu kopums ļaujot personai īstenot Satversmes 109. pantā

ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Ar sociālās

palīdzības pabalstiem, tostarp pabalstu GMI līmeņa nodrošināšanai

galvenokārt vajagot tikt nodrošinātām personas pamatvajadzībām

pēc pārtikas, apģērba un mājokļa. Tomēr sociālā palīdzība pēc

sava rakstura esot individuāla, un tāpēc tās izlietošanas mērķis

netiekot regulēts.

Līdz šim neesot izstrādāta viena pasaulē vispāratzīta metode,

pēc kuras būtu nosakāms minimālais ienākuma līmenis. Tādēļ

valstij esot rīcības brīvība piemērotākā risinājuma izvēlē.

Līdzšinējā metode, atbilstoši kurai GMI līmenis tiek noteikts,

vienojoties ar Latvijas Pašvaldību savienību, neesot pretrunā ar

Satversmi. Tomēr, apstiprinot Koncepciju, Ministru kabinets esot

atzinis, ka līdzšinējā pieeja GMI līmeņa noteikšanai ir

uzlabojama, un paredzējis metodi tā noteikšanai. Turklāt tiekot

izstrādāts arī iztikas minimuma patēriņa preču un pakalpojumu

grozs dažādiem mājsaimniecību veidiem.