4. punkts

1Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

2valstij ir pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot

3ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu

4valsts pienākumu izpilde. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai

5neesot atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas

6iemaksām, bet gan no valstij pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ

7valstij esot plaša rīcības brīvība ar GMI līmeni saistīta

8normatīvā regulējuma pieņemšanā.

94.1. Satversme neparedzot valsts pienākumu noteikt GMI

10līmeni vai paredzēt konkrētus šā līmeņa noteikšanas nosacījumus

11vai tā apmēru. Konkrētajā gadījumā valsts Sociālās palīdzības

12likumā ir paredzējusi GMI līmeni un ar to cieši saistīto pabalstu

13šā līmeņa nodrošināšanai. Tomēr, vērtējot GMI līmeņa atbilstību

14Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā arī citi sociālās

15drošības sistēmas pasākumi, kas papildus pabalstam GMI līmeņa

16nodrošināšanai paredzēti trūcīgām personām. Proti, trūcīgām

17personām esot paredzēts arī dzīvokļa pabalsts, kuru izmaksājot

18pašvaldība no sava pamatbudžeta. Tāpat šīm personām esot tiesības

19īrēt sociālo dzīvokli. Pašvaldība esot tiesīga noteikt arī citus

20pabalstus personas pamatvajadzību apmierināšanai, paredzēt

21atbalstu bērnu izglītošanai un audzināšanai, darba un dzīvokļa

22meklējumos.

23Esot jāņem vērā arī normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi

24trūcīgām personām. Turklāt atbalstu trūcīgām personām varot

25nodrošināt arī privātpersonas. Lai sekmētu sociālās atstumtības

26riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātību, radot

27sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi,

28esot pieņemts Sociālā uzņēmuma likums. Tāpat esot pieņemts

29Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir veicināt

30biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju un to

31iestāžu sabiedriskā labuma darbību, proti, labdarību.

324.2. Personu labklājības veicināšanas nolūkā esot

33svarīgi nodrošināt tādus apstākļus, lai personas varētu

34patstāvīgi gūt pietiekamus ienākumus no sava darba un sasniegt

35atbilstošu dzīves līmeni neatkarīgi no valstī noteiktajiem

36sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Tā esot arī pašas

37personas atbildība - rūpēties par to, lai sev nodrošinātu cilvēka

38cienīgus dzīves apstākļus.

39GMI līmeņa noteikšanas pamatprincipi neesot tāds jautājums,

40kura izlemšana atbilstoši būtiskuma teorijai ietilptu likumdevēja

41ekskluzīvajā kompetencē. Pamatojoties uz likumdevēja

42pilnvarojumu, šo jautājumu varētu noregulēt arī Ministru kabinets

43savos noteikumos. Turklāt likumdevējs Sociālās palīdzības likumā

44jau esot noregulējis svarīgus ar GMI līmeni saistītus jautājumus,

45proti, noteicis, ka tā nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs

46pabalsts, noteicis šā pabalsta izmaksas mērķi un kārtību, kā arī

47paredzējis, ka Ministru kabinetam katru gadu saistībā ar

48gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu ir pienākums pārskatīt

49GMI līmeni.

50Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Jānis Priekulis

51atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus

52un uzsvēra, ka Satversme neparedz konkrētu GMI līmeni, ko valstij

53būtu pienākums nodrošināt. Apstrīdētais regulējums un ar to cieši

54saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot tikai viens no

55pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros. Ministru

56kabinets esot izpildījis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu

57noteikt GMI līmeni. Šā līmeņa noteikšanas metodoloģija varētu

58tikt pilnveidota, tomēr tas pats par sevi nevarot būt par pamatu

59apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.

60Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, esot

61jāņem vērā arī citi trūcīgām personām pieejami atbalsta

62pasākumi.