4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka

valstij ir pienākums savas saistības sociālo tiesību jomā samērot

ar savām ekonomiskajām iespējām, lai netiktu apgrūtināta citu

valsts pienākumu izpilde. Pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai

neesot atkarīgs no personas veiktajām sociālās apdrošināšanas

iemaksām, bet gan no valstij pieejamiem finanšu līdzekļiem. Tādēļ

valstij esot plaša rīcības brīvība ar GMI līmeni saistīta

normatīvā regulējuma pieņemšanā.

4.1. Satversme neparedzot valsts pienākumu noteikt GMI

līmeni vai paredzēt konkrētus šā līmeņa noteikšanas nosacījumus

vai tā apmēru. Konkrētajā gadījumā valsts Sociālās palīdzības

likumā ir paredzējusi GMI līmeni un ar to cieši saistīto pabalstu

šā līmeņa nodrošināšanai. Tomēr, vērtējot GMI līmeņa atbilstību

Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā arī citi sociālās

drošības sistēmas pasākumi, kas papildus pabalstam GMI līmeņa

nodrošināšanai paredzēti trūcīgām personām. Proti, trūcīgām

personām esot paredzēts arī dzīvokļa pabalsts, kuru izmaksājot

pašvaldība no sava pamatbudžeta. Tāpat šīm personām esot tiesības

īrēt sociālo dzīvokli. Pašvaldība esot tiesīga noteikt arī citus

pabalstus personas pamatvajadzību apmierināšanai, paredzēt

atbalstu bērnu izglītošanai un audzināšanai, darba un dzīvokļa

meklējumos.

Esot jāņem vērā arī normatīvajos aktos noteiktie atvieglojumi

trūcīgām personām. Turklāt atbalstu trūcīgām personām varot

nodrošināt arī privātpersonas. Lai sekmētu sociālās atstumtības

riskam pakļauto iedzīvotāju grupu nodarbinātību, radot

sociālajiem uzņēmumiem labvēlīgu saimnieciskās darbības vidi,

esot pieņemts Sociālā uzņēmuma likums. Tāpat esot pieņemts

Sabiedriskā labuma organizāciju likums, kura mērķis ir veicināt

biedrību un nodibinājumu, kā arī reliģisko organizāciju un to

iestāžu sabiedriskā labuma darbību, proti, labdarību.

4.2. Personu labklājības veicināšanas nolūkā esot

svarīgi nodrošināt tādus apstākļus, lai personas varētu

patstāvīgi gūt pietiekamus ienākumus no sava darba un sasniegt

atbilstošu dzīves līmeni neatkarīgi no valstī noteiktajiem

sociālajiem pabalstiem un pakalpojumiem. Tā esot arī pašas

personas atbildība - rūpēties par to, lai sev nodrošinātu cilvēka

cienīgus dzīves apstākļus.

GMI līmeņa noteikšanas pamatprincipi neesot tāds jautājums,

kura izlemšana atbilstoši būtiskuma teorijai ietilptu likumdevēja

ekskluzīvajā kompetencē. Pamatojoties uz likumdevēja

pilnvarojumu, šo jautājumu varētu noregulēt arī Ministru kabinets

savos noteikumos. Turklāt likumdevējs Sociālās palīdzības likumā

jau esot noregulējis svarīgus ar GMI līmeni saistītus jautājumus,

proti, noteicis, ka tā nodrošināšanai tiek izmaksāts atsevišķs

pabalsts, noteicis šā pabalsta izmaksas mērķi un kārtību, kā arī

paredzējis, ka Ministru kabinetam katru gadu saistībā ar

gadskārtējā valsts budžeta likuma projektu ir pienākums pārskatīt

GMI līmeni.

Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvis Jānis Priekulis

atkārtoja un papildināja rakstveida viedoklī minētos argumentus

un uzsvēra, ka Satversme neparedz konkrētu GMI līmeni, ko valstij

būtu pienākums nodrošināt. Apstrīdētais regulējums un ar to cieši

saistītais pabalsts GMI līmeņa nodrošināšanai esot tikai viens no

pasākumiem valsts sociālās drošības sistēmas ietvaros. Ministru

kabinets esot izpildījis tam likumdevēja piešķirto pilnvarojumu

noteikt GMI līmeni. Šā līmeņa noteikšanas metodoloģija varētu

tikt pilnveidota, tomēr tas pats par sevi nevarot būt par pamatu

apstrīdētā regulējuma atzīšanai par neatbilstošu Satversmei.

Izvērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmei, esot

jāņem vērā arī citi trūcīgām personām pieejami atbalsta

pasākumi.