6. pants

Pieaicinātās personas - Tieslietu

ministrijas - pārstāve Laila Medina tiesas sēdē norādīja, ka,

īstenojot sociālās tiesības, valstij ir plaša rīcības brīvība.

Taču šīs rīcības brīvības īstenošanas ietvars esot saistīts gan

ar valsts ekonomisko situāciju, gan Satversmes normām un

principiem.

Valsts īstenoto sociālo pasākumu kopumam attiecībā uz trūcīgām

personām esot jānodrošina minimālie cilvēka cienīgas dzīves

priekšnoteikumi, proti, tādi pasākumi, kas nodrošina cilvēka

fizisku eksistenci un ļauj viņam saglabāt pilnvērtīga sabiedrības

locekļa statusu. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka no Satversmes

neizriet personas tiesības uz konkrētu sociālās palīdzības

pabalstu vai noteiktu tā apmēru. Apstrīdētā regulējuma atbilstība

Satversmei esot jāvērtē kontekstā ar valsts un pašvaldību

izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu, pārbaudot, vai

attiecīgo pasākumu kopums sasniedz savu mērķi - nodrošina

minimālos cilvēka cienīgas dzīves priekšnoteikumus. Izraudzītajam

risinājumam vajagot būt arī salāgotam ar visas sabiedrības

interesi - izveidot tādu ilgspējīgu sociālās drošības sistēmu,

kura motivētu pašas personas iesaistīties darba tirgū, un

tādējādi līdzsvarot sociālās palīdzības sistēmas pasākumu ietekmi

uz valsts un pašvaldību budžetiem. Valstij esot jārūpējas par to,

lai tās izraudzītais risinājums sasniegtu mērķi nodrošināt

personas pamatvajadzību apmierināšanu.

Likumdevējs Sociālās palīdzības likumā esot noregulējis

būtiskākos jautājumus un pilnvarojis Ministru kabinetu noteikt

GMI līmeni. Tā kā GMI līmeņa noteikšana esot saistīta ar

nepieciešamību vērtēt faktiskos apstākļus un iepriekš spēkā

bijušā regulējuma piemērošanas efektivitāti, pilnīgi pamatoti

esot tas, ka GMI līmeni nosaka Ministru kabinets. Ministru

kabinetam piešķirtais pilnvarojums ļaujot arī detalizēti iztrādāt

GMI līmeņa noteikšanas metodoloģiju. Labklājības ministrijas un

Latvijas Pašvaldību savienības vienošanās par GMI līmeņa

noteikšanu esot būtiska šā procesa sastāvdaļa. Esot svarīgi, lai

šāds dialogs starp pašvaldībām un Ministru kabinetu notiktu, jo

sociālā palīdzība pamatoti esot nodota pašvaldību autonomajā

kompetencē. Esot būtiski tas, lai katra puse šajā dialogā

izmantotu metodoloģiski pamatotus apsvērumus, tomēr galīgais

lēmums par konkrētu risinājumu tiekot panākts, pusēm

vienojoties.