7. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Banka -

norāda, ka GMI līmenis ir viens no valsts sociālās drošības

sistēmas elementiem, tāpēc apstrīdētā regulējuma atbilstība

Satversmes 1. un 109. pantam esot vērtējama kontekstā ar valstī

izveidoto kopējo sociālās palīdzības sistēmu.

Ienākumu sadalījums Latvijā esot viens no nevienlīdzīgākajiem

Eiropas Savienībā. Tāpat nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju

īpatsvars Latvijā esot viens no augstākajiem Eiropas Savienībā,

proti, 2018. gadā nabadzības riskam bijuši pakļauti 23 procenti

iedzīvotāju, no kuriem lielākā daļa esot pensionāri. Turklāt šim

skaitlim pēdējos gados esot tendence palielināties. Darbaspēka

nodokļu regulējuma pārmaiņas neesot efektīvākie instrumenti

ienākumu nevienlīdzības un nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju

īpatsvara mazināšanai. Šajā ziņā daudz efektīvāki esot sociālie

pabalsti, kas mērķēti tieši uz trūcīgo mājsaimniecību

atbalstu.

2018. gadā izdevumi sociālās drošības funkcijas īstenošanai

esot veidojuši 11,7 procentus no iekšzemes kopprodukta jeb

aptuveni 30 procentus no kopējiem vispārējiem valdības sektora

izdevumiem. Esot jāņem vērā tas, ka pabalsts GMI līmeņa

nodrošināšanai ir tikai maza daļa no kopējās sociālās drošības

sistēmas. Proti, šobrīd no ienākuma līmeņa atkarīgie pabalsti

veidojot tikai 1,1 procentu no izdevumiem sociālajai drošībai, un

šo izdevumu apjoms pēdējos gados esot samazinājies. Sociālās

politikas veidotājiem būtu pamats apsvērt, vai nevajadzētu

palielināt to īpatsvaru Latvijas sociālās drošības sistēmā.

Kopš 2003. gada, kad Latvijā tika ieviests GMI līmenis, tas

esot pieaudzis straujāk nekā cenu līmenis. Turklāt vistrūcīgāko

mājsaimniecību patēriņa grozam cenu pieaugums bijis zemāks nekā

vidēji valstī. Tas nozīmējot, ka pabalsta GMI līmeņa

nodrošināšanai saņēmēju pirktspēja laika gaitā ir pieaugusi.

Tomēr šis pieaugums bijis ievērojami mazāks nekā tautsaimniecībā

nodarbinātajiem vidējās algas saņēmējiem.

Tiesas sēdē pieaicinātās personas pārstāvji Edvards Kušners un

Uldis Rutkaste papildināja rakstveida viedoklī paustos argumentus

un norādīja, ka pastāv divas metodoloģijas, pēc kurām var

aprēķināt GMI, - absolūtā un relatīvā metode. Absolūtās metodes

piemērošanas gadījumā tiesību normās esot precīzi definējams

regulējuma mērķis un nosakāms preču un pakalpojumu grozs, kas

nepieciešams šā mērķa sasniegšanai. Savukārt relatīvās metodes

gadījumā minimālais līmenis esot nosakāms salīdzinājumā ar citām

sociālajām grupām. Šī metode ļaujot noteikt tādu līmeni, kas

atbilstu sociālajai realitātei valstī konkrētajā brīdī.

Ilgtspējīgas attīstības princips prasa, lai sociālās palīdzības

minimums būtu samērīgs ar valstī noteikto minimālo algu un

tādējādi motivētu cilvēkus patstāvīgi gūt ienākumus.