19. pants

Pieteikuma iesniedzēji lūdz izvērtēt apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 91. pantam.

Satversmes 91. pants noteic: "Visi cilvēki Latvijā ir

vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek

īstenotas bez jebkādas diskriminācijas."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka vienlīdzības principa

uzdevums ir nodrošināt, lai tiktu īstenota tāda tiesiskas valsts

prasība kā likuma aptveroša ietekme uz visām personām un lai

likums tiktu piemērots bez jebkādām privilēģijām (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 2. februāra sprieduma lietā Nr.

2009-46-01 7. punktu). Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

nostiprinātais vienlīdzības princips pieļauj un pat prasa

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas atšķirīgos

apstākļos, kā arī pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām,

kuras atrodas vienādos apstākļos, ja tai ir objektīvs un

saprātīgs pamats (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9. punktu).

Savukārt Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertais

diskriminācijas aizliegums ir vienlīdzības principa aspekts, kas

noteiktās situācijās šo principu precizē un palīdz to piemērot.

Diskriminācijas aizlieguma mērķis ir izskaust nevienlīdzīgu

attieksmi, ja tā balstīta uz kādu nepieļaujamu kritēriju (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra

sprieduma lietā Nr. 2015-10-01 15. punktu). Kritēriji, uz

kuriem tiek balstīta atšķirīga attieksme, ir dažādi. Atkarībā gan

no attiecīgā kritērija specifikas, gan arī konkrētās lietas

faktiskajiem apstākļiem var atšķirties kritērija izmantošanas

attaisnojamība. Proti, pastāv tādi kritēriji, kuru izmantošana

nav attaisnojama, kā arī tādi kritēriji, kuru izmantošanu

noteiktos gadījumos var attaisnot (sk. Satversmes

tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-28-0306 9.

punktu).

Pieteikuma iesniedzēji Satversmes 91. panta pārkāpumu saskata

divās dažādās situācijās. Pirmajā gadījumā apstrīdētās normas,

pēc Pieteikuma iesniedzēju ieskata, rada atšķirīgu attieksmi pret

divām pirmsskolas izglītojamo grupām, tas ir, izglītojamiem, kas

izglītību iegūst latviešu valodā, un izglītojamiem, kas izglītību

iegūst mazākumtautības, galvenokārt krievu, valodā. Proti,

pirmajai grupai esot tiesības iegūt izglītību dzimtajā valodā,

savukārt otrajai grupai šādas tiesības esot liegtas. Tātad

apstrīdētās normas nepamatoti paredzot atšķirīgu attieksmi pret

izglītojamiem pirmsskolas izglītības iestādēs, balstoties uz

valodas kritēriju. Otrajā gadījumā apstrīdētās normas, pēc

Pieteikuma iesniedzēju ieskata, nepamatoti rada vienādu attieksmi

pret divām mazākumtautību pirmsskolas izglītojamo grupām - bērnu

ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram šādu vajadzību nav.

Attieksmei pret bērnu ar īpašām vajadzībām attiecībā uz valodas

lietošanu pirmsskolas posmā vajagot būt atšķirīgai. Esot jāņem

vērā aizliegtais kritērijs - invaliditāte.

Ņemot vērā konstitucionālajā sūdzībā sniegto argumentāciju un

citus lietas materiālus, Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdēto

normu atbilstību Satversmes 91. pantam. Visupirms Satversmes

tiesa izvērtēs situāciju, kurā iespējama nepamatota atšķirīga

attieksme pret mazākumtautībai piederošām personām un

valstsnācijai piederošām personām. Pēc tam Satversmes tiesa

izvērtēs situāciju, kurā, iespējams, izpaužas nepamatota vienāda

attieksme pret bērniem ar īpašām vajadzībām un bērniem, kuriem

šādu vajadzību nav.