26. pants

Lai izvērtētu, vai apstrīdētajās normās ietvertā

vienādā attieksme atbilst samērīguma principam, jāpārbauda:

1) vai likumdevēja izraudzītie līdzekļi ir piemēroti leģitīmā

mērķa sasniegšanai;

2) vai šāda rīcība ir nepieciešama, tas ir, vai leģitīmo mērķi

nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

3) vai likumdevēja darbība ir samērīga, tas ir, vai labums, ko

iegūst sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 23. novembra sprieduma lietā Nr.

2015-10-01 18. punktu).

26.1. Izvērtējot, vai vienādā attieksme ir samērīga,

visupirms jāpārliecinās, vai apstrīdētās normas ir piemērotas

leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Izglītības attīstības pamatnostādnēs 2014.-2020. gadam

iekļaujoša izglītība skaidrota kā process, kurā tiek nodrošinātas

atbilstošas visu izglītojamo daudzveidīgās vajadzības, palielinot

ikviena izglītojamā līdzdalības iespējas mācību procesā, kultūrā

un dažādās kopienās un samazinot iespējas kādu izslēgt no

izglītības un izglītības ieguves procesa.

Valsts valodas apguve un lietošana Latvijas izglītības sistēmā

ir viens no tās centrālajiem principiem. Prasība pēc valsts

valodas zināšanām caurstrāvo visu izglītības sistēmu, tā noteiktā

līmenī un proporcijā izmantojama katrā izglītības pakāpē. Valsts

valodas zināšanas ir nepieciešamas, lai indivīdam būtu iespēja

nākotnē veiksmīgi iekļauties demokrātiskas sabiedrības dzīvē.

Mazākumtautībai piederošam bērnam ar īpašām vajadzībām ir īpašs

risks tikt izstumtam no sabiedrības, tādēļ valsts valodas

apgūšana šādā situācijā ir vēl jo svarīgāka.

Tādējādi ar apstrīdētajām normām noteiktā vienādā attieksme ir

piemērota leģitīmā mērķa sasniegšanai.

26.2. Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka uz pirmsskolas

izglītības iestādēm, kurās tiek īstenota mazākumtautību speciālā

izglītības programma, nebūtu attiecināma prasība lietot latviešu

valodu. Pēc pieaicinātās personas Sandras Milleres ieskata, šajās

iestādēs saziņai ar bērnu varētu tikt citstarp izmantota bērna

dzimtā valoda. Ministru kabinets par šo jautājumu nav

izteicies.

Pieteikuma iesniedzēju apsvērumi nav vērtējami kā argumenti

par iespējamu alternatīvu līdzekli, ar kuru būtu iespējams

sasniegt leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē. Arī no pārējiem

lietas materiāliem neizriet, ka Pieteikuma iesniedzēji vai kāda

cita persona būtu norādījuši uz iespējamu citu līdzekli leģitīmā

mērķa sasniegšanai tādā pašā kvalitātē.

Arī bērnam ar īpašām vajadzībām jānodrošina iespēja apgūt

valsts valodu. Pretējā gadījumā bērns ar īpašām vajadzībām, kurš,

beidzot pirmsskolas izglītības iestādi, slikti zinātu vai nemaz

nezinātu latviešu valodu, būtu vēl vairāk pakļauts izstumtībai un

izolācijai no sabiedrības. Tātad vienīgi dzimtās valodas

izmantošana bērna ar īpašām vajadzībā izglītošanā pirmsskolas

izglītības pakāpē nesasniegtu leģitīmo mērķi tādā pašā kvalitātē.

Savukārt Sandras Milleres apsvērumi ir vērsti uz bilingvālās

pieejas izmantošanu atbilstoši ikviena bērna individuālajām

spējām, un tā, kā Satversmes tiesa jau konstatējusi, ir viena no

pirmsskolas izglītības mācību procesā izmantojamām metodēm.

26.3. Noskaidrojot, vai vienāda attieksme ir samērīga

jeb atbilstoša, Satversmes tiesa pārbauda, vai labums, ko no

šādas attieksmes gūst sabiedrība, ir lielāks par personas

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto zaudējumu.

Bērna tiesību komiteja ir mudinājusi dalībvalstis pievērst

īpašu uzmanību bērna ar īpašām vajadzībām maksimālai iekļaušanai

sabiedrībā. Attiecīgajiem pasākumiem jābūt izstrādātiem tā, lai

nodrošinātu bērnam ar īpašām vajadzībām efektīvu pieeju

izglītībai. Šajā kontekstā īpaša nozīme ir pirmsskolas

izglītībai. Agrīna bērna ar īpašām vajadzībām izglītošana ir

īpaši būtiska, lai palīdzētu bērnam pilnībā izmantot viņa

potenciālu. Tā bērnam paver daudz lielākas iespējas gūt labumu no

pirmsskolas izglītības, kas būtu veidojama tā, lai atbilstu viņa

vai viņas individuālajām vajadzībām (sk.: Committee on

the Rights of the Child, General comment No. 9 (2006), U.N.Doc.

CRC/C/GC/9, 27 February 2007, para 14, para 65).

Iekļaujoša izglītība ir viena no Satversmē ietvertajām

tiesībām. Tas izriet no Satversmes 91. panta kopsakarā ar 112.

pantu. Iekļaujoša izglītība neapšaubāmi ir bērna ar īpašām

vajadzībām izglītošanas mērķis. Tas nozīmē ne tikai formālu

vienādu prasību piemērošanu visiem bērniem, bet gan patiesu bērna

ar īpašām vajadzībām integrēšanu izglītības sistēmā. Likumdevējam

ir pozitīvs pienākums nodrošināt, lai bērns ar īpašām vajadzībām

netiktu, citstarp uz valodas pamata, izslēgts no vispārējās

izglītības sistēmas. Likumdevējam ir jāparedz tāds iekļaušanas

veids un forma, kas pēc iespējas atbilstu katra bērna

individuālajām izglītības vajadzībām un sekmētu viņa efektīvu

izglītību.

No Konvencijas par personu ar invaliditāti tiesībām 24. panta

izriet saprātīgas pielāgošanās princips. No tā ir atvasināmi

iespējamie pasākumi, kas veicami, lai palīdzētu izglītojamam ar

īpašām vajadzībām iegūt izglītību vienlīdzīgi ar citiem (sk.

UNICEF informatīvo materiālu par iekļaujošu izglītību. Pieejams:

https://www.unicef.org/eca/sites/unicef.org.eca/files/IE_summary_accessible_220917_0.pdf).

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē ir attīstīts saprātīgas

pielāgošanās princips. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzsvērusi, ka

iekļaujoša izglītība tiek plaši atzīta par vispiemērotāko

līdzekli iekļaušanas un nediskriminācijas mērķu sasniegšanai

izglītības jomā. Valsts iestādēm ir pienākums nodrošināt

saprātīgu pielāgošanos bērna īpašajām vajadzībām no brīža, kad

tas tiek pieprasīts. Tomēr šis pienākums nedrīkst uzlikt

nesamērīgu slogu valsts iestādēm. Saprātīgi pielāgojumi var būt

dažādas formas - materiāli, nemateriāli, izglītības vai

organizatoriski - un attiekties uz skolas ēku arhitektonisko

pieejamību, skolotāju sagatavošanu, mācību programmas pielāgošanu

vai piemērotu iespēju nodrošināšanu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 25. jūnija sprieduma lietā

"Stoian v. Romania", pieteikums Nr. 289/14, 102. un

103. punktu). Valsts izstrādātie izglītības iegūšanas

vispārējie noteikumi ne vienmēr būs piemēroti bērna īpašajām

vajadzībām. Pielāgošanās princips ietver prasību, ka valstij šie

vispārējie noteikumi jāpielāgo katra bērna īpašajām vajadzībām.

Tas nozīmē arī to, ka likumdevējam jāizstrādā tādi noteikumi, kas

ir pietiekami elastīgi, lai tajos ietvertās prasības varētu

izpildīt, ņemot vērā katra bērna īpašās vajadzības un

individuālās spējas.

No Izglītības likuma 2. panta izriet, ka katram Latvijas

iedzīvotājam jābūt iespējai attīstīt savu garīgo un fizisko

potenciālu. Izglītības sistēmā paredzētās iespējas tiek

nodrošinātas atbilstoši izglītojamā vecumam un vajadzībām.

Lai nodrošinātu katram bērnam vienādas iespējas neatkarīgi no

viņa attīstības vajadzībām un spējām, Latvijas izglītības sistēma

paredz iespēju īstenot arī speciālās izglītības programmu.

Vispārējās izglītības likuma 49. panta pirmā daļa noteic:

"Speciālās izglītības programmas nodrošina izglītojamajiem

ar iegūtiem vai iedzimtiem funkcionāliem traucējumiem iespēju

iegūt vispārējo izglītību atbilstoši viņu speciālajām

vajadzībām."

Gan mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmas, gan

mazākumtautību speciālās izglītības programmas īstenošanas mērķis

ir veicināt bērna vispusīgu attīstību un veselības

nostiprināšanu, sekmēt etniskās kultūras apguvi un sagatavošanos

pamatizglītības ieguvei (noteikumu Nr. 716 2. pielikuma 1. punkts

un 4. pielikuma 1. punkts).

Mazākumtautību speciālās izglītības programmas īstenošana

notiek atbilstoši bērna spējām, attīstības līmenim, veselības

stāvoklim, interesēm, individuālajai pieredzei un vajadzībām,

sekmējot katra bērna individuālos sasniegumus (noteikumu Nr. 716

4. pielikuma 5. punkts).

Organizējot pedagoģisko procesu, izglītības iestāde nodrošina:

1) mācību procesu, kas atbilst bērna spējām, attīstības līmenim

un veselības stāvoklim; 2) bērnam nepieciešamo pedagoģisko un

psiholoģisko atbalstu; 3) pamatprasmju un darbības pieredzi, kas

bērnam dod iespēju rīkoties gan zināmās, gan jaunās situācijās

(noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 6. punkts). Papildus šiem

noteikumiem ir izvirzītas arī vispārīgās prasības, kas attiecas

gan uz mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmu, gan uz

mazākumtautību speciālo pirmsskolas izglītības programmu.

Saskaņā ar noteikumu Nr. 716 4. pielikuma 8.4. apakšpunktu

obligātā mācību satura īstenošanu neatkarīgi no bērna vecuma

plāno un organizē, nodrošinot katru dienu latviešu valodas mācību

satura apguvi, regulāras fiziskās aktivitātes un veselību

veicinošu ieradumu attīstību.

Tātad noteikumi Nr. 716 attiecībā uz mazākumtautību speciālo

izglītības programmu īpaši uzsver nepieciešamību ņemt vērā un

vērtēt bērna ar īpašām vajadzībām spējas, attīstības līmeni un

veselības stāvokli. Ir paredzēti papildu atbalsta pasākumi,

tostarp prasība katru dienu nodrošināt latviešu valodas mācību

satura apguvi. Tas nepieciešams, lai bērns ar īpašām vajadzībām

no pirmsskolas izglītības gūtu tādu pašu labumu kā bērns, kuram

šādu vajadzību nav jeb sasniegtu to mērķi, kāds noteikts abām

mazākumtautību pirmsskolas izglītības programmām.

Iekļaujoša izglītība ir vērtību, principu un prakses kopums,

kura mērķis ir jēgpilna, efektīva un kvalitatīva izglītība visiem

izglītojamiem, kas organizēta, nodrošinot mācību apstākļu un

prasību daudzveidību. Šo mērķi var sasniegt ar dažādiem

organizatoriskiem līdzekļiem, respektējot bērna vajadzības.

Saskaņā ar Vispārējās izglītības likuma 51. panta pirmo daļu

izglītojamo ar īpašām vajadzībām iekļaušana var izpausties kā

speciālās izglītības programmas apguve 1) vispārizglītojošā

klasē; 2) vispārizglītojošas iestādes speciālajā klasē vai grupā;

3) speciālās izglītības iestādē.

Vispārējās izglītības likuma 53. panta pirmā daļa noteic, ka

izglītojamos ar īpašām vajadzībām var uzņemt vispārējās

izglītības programmās. Šā panta otrā daļa noteic, ka atbilstošu

atbalsta pasākumu pieejamību izglītojamajam ar īpašām vajadzībām,

kurš uzņemts vispārējās izglītības programmā, nodrošina

izglītības iestāde. Izglītības iestāde katram uzņemtam

izglītojamajam ar īpašām vajadzībām izstrādā individuālu

izglītības programmas apguves plānu.

Noteikumu Nr. 716 2. pielikuma 10. punktā noteikts, ka,

īstenojot speciālo pirmsskolas izglītības programmu, pirmsskolas

izglītības grupā, ievērojot normatīvo regulējumu, iekļauj bērnu

ar īpašām vajadzībām un izstrādā viņam individuālu izglītības

programmas apguves plānu. Šo noteikumu 4. pielikuma 11. punktā

noteikts, ka pirmsskolas izglītības grupā iekļauj bērnu ar īpašām

vajadzībām, ievērojot normatīvo regulējumu un izstrādājot viņam

individuālu izglītības programmas apguves plānu.

No iepriekš minētā izriet, ka Latvijā tiek īstenoti īpaši

pasākumi, lai bērns ar īpašām vajadzībām iekļautos pirmsskolas

izglītībā. Šā mērķa sasniegšanai ir izveidota speciāla izglītības

programma, kuras mērķis un pamatprasības, tostarp latviešu

valodas apguve, pēc iespējas sakrīt ar mazākumtautību izglītības

programmas noteikumiem. Turklāt likumdevējs paredzējis, ka

iekļaušanu nevar praktizēt neatkarīgi no bērna individuālajiem

apstākļiem un vajadzībām. Lai bērnu patiesi iekļautu izglītības

sistēmā, īpaša uzmanība pievērsta bērna īpašajām vajadzībām un

atbalsta pasākumu veikšanai, pēc nepieciešamības arī pielāgojot

mācību programmas apguves prasības, proti, izstrādājot

individuālu programmas apguves plānu. Ne mazāk būtiska ir vide,

kādā paredzēta bērna ar īpašām vajadzībām iekļaušana. Likumdevējs

ir paredzējis, ka speciālās izglītības programmu var īstenot gan

vispārējās izglītības iestādes vispārizglītojošā klasē, gan

speciālā klasē, gan speciālā iestādē, pirmajos divos gadījumos

pēc iespējas nodrošinot bērnam ar īpašām vajadzībām saskarsmi ar

bērniem, kuriem šādu vajadzību nav. Tas saskan ar iepriekš

norādīto starptautisko standartu bērna tiesību jomā.

Kārtība, kādā tiek izvērtēts, kā organizēt bērna ar īpašām

vajadzībām apmācību, noteikta Ministru kabineta 2012. gada 16.

oktobra noteikumos Nr. 709 "Noteikumi par pedagoģiski

medicīniskajām komisijām" (turpmāk - noteikumi Nr. 709).

Saskaņā ar noteikumu Nr. 709 3. punktu pašvaldību komisiju

kompetencē ir sniegt atzinumu par atbilstošāko pirmsskolas

izglītības programmu vai speciālo pirmsskolas izglītības

programmu. Šo noteikumu 6. punktā noteikti pašvaldību komisijas

pienākumi, tostarp pienākums izvērtēt pašvaldības

administratīvajā teritorijā dzīvojoša bērna veselības stāvokli,

spējas un attīstības līmeni un sniegt atzinumu par bērnam

atbilstošāko izglītības programmu, tas ir, pirmsskolas izglītības

programmu vai speciālo pirmsskolas izglītības programmu

(noteikumu Nr. 709 6.1.1. apakšpunkts), kā arī pienākums veicināt

pašvaldības administratīvajā teritorijā dzīvojoša bērna ar īpašām

vajadzībām integrēšanu pašvaldības administratīvajā teritorijā

esošajās vispārējās izglītības iestādēs (noteikumu Nr. 709 6.4.

apakšpunkts) un nodrošināt metodisku un organizatorisku atbalstu

attiecīgās pašvaldības administratīvajā teritorijā esošajām

izglītības iestādēm bērna attīstības līmeņa un spēju izvērtēšanā,

kā arī bērna ar īpašām vajadzībām individuālā izglītības plāna

sagatavošanā (noteikumu Nr. 709 6.9. apakšpunkts).

Ņemot vērā minēto, no apstrīdētajām normām neizriet prasība

izmantot latviešu valodu, neņemot vērā bērna īpašās vajadzības.

Gluži pretēji, skatot apstrīdētās normas kā daļu no iepriekš

minētā regulējuma, secināms, ka abos pirmsskolas izglītības

posmos bērnam ar īpašām vajadzībām tiek nodrošināts atbalsts, kā

arī īpaša un individuāla pieeja un attieksme, kas nepieciešama,

lai viņam būtu iespēja iegūt atbilstošu izglītību vienlīdzīgi ar

citiem. Tostarp, nodrošinot pieeju izglītības sistēmai un

latviešu valodas apguvei, tiek nodrošināta individuāla pieeja.

Tātad, lai arī sasniedzamā mērķa aspektā likumdevējs ir noteicis

vienādu attieksmi pret bērnu ar īpašām vajadzībām un bērnu, kuram

šādu vajadzību nav, tomēr šā mērķa sasniegšanā tiek piemērota

atšķirīga attieksme, proti, tiek veikti pozitīvi pasākumi, lai

pārliecinātos, ka bērns ar īpašām vajadzībām pēc iespējas labāk

iekļaujas Latvijas izglītības sistēmā un līdz ar to sabiedrībā,

apgūstot latviešu valodu savu iespēju robežās.

Līdz ar to apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. pantam.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30.-32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

1) atzīt Ministru kabineta 2018.

gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts

pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības

programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma

9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 112.

panta pirmajam teikumam;

2) atzīt Ministru kabineta 2018.

gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts

pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības

programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma

9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 114.

pantam;

3) atzīt Ministru kabineta 2018.

gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts

pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības

programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma

9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 91.

pantam;

4) atzīt Ministru kabineta 2018.

gada 21. novembra noteikumu Nr. 716 "Noteikumi par valsts

pirmsskolas izglītības vadlīnijām un pirmsskolas izglītības

programmu paraugiem" 2. pielikuma 9. punktu un 4. pielikuma

9. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 64.

pantam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele