Par Ministru kabineta 2020. gada 9. jūnija noteikumu Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības pasākumi Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanai" 24.18 punkta (redakcijā, kas bija spēkā no 2021. gada 7. aprīļa līdz 1. jūnijam) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta pirmajam teikumam, kā arī 105. panta pirmajam un trešajam teikumam

19. pants

Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18

Apstrīdētais regulējums zaudēja spēku 2021. gada 2.

jūnijā. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punktu līdz sprieduma pasludināšanai tiesvedību lietā

var izbeigt ar Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību

norma vai akts ir zaudējis spēku. Tomēr likums paredz Satversmes

tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt.

Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai nepastāv tādi apstākļi, kas

tomēr prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas 2020.

gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 8.

punktu).

Izskatāmajā lietā apvienotas vairākas pēc konstitucionālajām

sūdzībām ierosinātas lietas. Konstitucionālo sūdzību persona

iesniedz, lai aizstāvētu tai Satversmē ietvertās pamattiesības.

Tādēļ, apsverot jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, kas

ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības, Satversmes tiesai

citstarp jāņem vērā nepieciešamība aizsargāt personai Satversmē

noteiktās pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2007‑15‑01 4. punktu). Par

nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var liecināt tas, ka

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs ir lūdzis atzīt apstrīdēto

normu par spēkā neesošu no kāda brīža pagātnē. Satversmes tiesas

spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā

konstitucionālās sūdzības iesniedzējs var turpināt savu aizskarto

tiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 18.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015‑15‑01 7.

punktu).

Pieteikumu iesniedzējas lūdz Satversmes tiesu atzīt apstrīdēto

regulējumu par spēkā neesošu no to pamattiesību aizskāruma

rašanās brīža, proti, 2021. gada 7. aprīļa, kad stājās spēkā

apstrīdētā norma 1. Tādējādi tiesvedības turpināšana lietā ir

nepieciešama, lai nodrošinātu Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību

aizsardzību, izskatot lietu pēc būtības.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir atzinusi, ka tās nolēmumiem

ir būtiska nozīme tiesiskuma principa nodrošināšanā un tādēļ tās

pienākums ir sniegt savu vērtējumu konstitucionāli nozīmīgā

jautājumā arī tad, ja apstrīdētā norma zaudējusi spēku (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013‑11‑01 10.2. punktu).

Tādējādi par nepieciešamību turpināt tiesvedību lietā var

liecināt arī lietas pamatā esošā jautājuma nozīmīgums

sabiedrībai.

Izskatāmajā lietā ir apstrīdēts tiesiskais regulējums, kas

tika izdots Covid‑19 pandēmijas apstākļos, lai ierobežotu

Covid‑19 infekcijas izplatību. Valsts noteiktajiem Covid‑19

infekcijas izplatības ierobežošanas pasākumiem ir raksturīga

būtiska ietekme uz plašu personu loku. Ievērojot to, ka šīs

lietas izskatīšanas laikā Covid‑19 pandēmija vēl turpinās,

Satversmes tiesa atzīst, ka jautājums par Covid‑19 infekcijas

izplatības ierobežošanai paredzēta tiesiskā regulējuma

satversmību ir sabiedrībai nozīmīgs jautājums, par kuru

Satversmes tiesai nepieciešams sniegt savu vērtējumu.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir turpināma.