27. pants

Izvērtējot to, vai Ministru kabineta izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti aizskartā tirgotāja pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai, Satversmes tiesai

jāpārbauda, vai ar izraudzītajiem līdzekļiem var sasniegt šos

leģitīmos mērķus (sal. sk. Satversmes tiesas 2020. gada 11.

decembra sprieduma lietā Nr. 2020‑26‑0106 19.

punktu).

SIA "Jysk" uzskata, ka Ministru kabineta izraudzītie

līdzekļi nav piemēroti minēto leģitīmo mērķu sasniegšanai, jo

pircēji, nespēdami iepirkties lielajos tirdzniecības centros,

izmantojuši sabiedrisko transportu, lai dotos uz citiem

veikaliem, un tā rezultātā ne vien neesot mazinājusies

sabiedriskā transporta noslodze, bet arī palielinājusies

pulcēšanās citās, mazākās tirdzniecības vietās. Turpretim

Ministru kabinets uzskata, ka apstrīdētajā normā 1 un

apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums ir

piemērots citu cilvēku tiesību aizsardzībai, jo tas ļāvis mazināt

gan pircēju, gan lielā tirdzniecības centra darbinieku pulcēšanos

lielajos tirdzniecības centros, kā arī mazināt sabiedriskā

transporta noslodzi.

Apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 bija noteikti

lielajos tirdzniecības centros esošo veikalu darbības

ierobežojumi. Šīs normas neparedzēja ierobežojumus sabiedriskā

transporta pakalpojumu sniedzējiem vai nosacījumus sabiedriskā

transporta lietošanai, kā arī neregulēja tirdzniecību citās

tirdzniecības vietās. Tādējādi šo normu ietekme uz sabiedriskā

transporta noslodzi un citu tirdzniecības vietu apmeklētību

varēja būt vienīgi netieša. No Rīgas pašvaldības sabiedrības ar

ierobežotu atbildību "Rīgas Satiksme" sniegtajiem

datiem par sabiedriskā transporta pakalpojumiem izriet, ka šo

normu spēkā esības laikā vidēji dienā pārvadāto pasažieru skaits

svārstījās ik nedēļu (sk. lietas materiālu 5. sēj. 37.-40.

lp.). Taču šī informācija pati par sevi neļauj izdarīt

secinājumus par šo svārstību iemesliem. Cilvēku mobilitāte un

sabiedriskā transporta pakalpojumu izmantošana ir atkarīga no

dažādiem faktoriem - cilvēku individuālajām vajadzībām, izpratnes

par nepieciešamību Covid‑19 pandēmijas apstākļos apmeklēt

konkrētas vietas un citiem faktoriem. Tādēļ Satversmes tiesa

nekonstatē tādus faktiskos apstākļus un nesaskata tādus

argumentus, kas varētu pamatot Ministru kabineta izraudzīto

līdzekļu piemērotību sabiedriskā transporta noslodzes

mazināšanai.

Ministru kabinets norāda, ka tā izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķu sasniegšanai,

jo apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais

tiesiskais regulējums novērsis arī lielo tirdzniecības centru

veikalu darbinieku pulcēšanos darba kolektīvos, tādējādi mazinot

Covid‑19 infekcijas izplatību darba kolektīva locekļu starpā.

Ministru kabineta Noteikumu Nr. 191 projekta TA‑790 anotācijā

norādījis, ka tieši lielos darba kolektīvos, kas raksturīgi

lielajiem tirdzniecības centriem, pastāv augsts Covid‑19

infekcijas izplatības risks (sk. Ministru kabineta noteikumu

projekta TA‑790 "Grozījumi Ministru kabineta 2020. gada 9.

jūnija noteikumos Nr. 360 "Epidemioloģiskās drošības

pasākumi Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai""

anotāciju, pieejama: www.mk.gov.lv). Taču ir jāņem vērā tas,

ka ārkārtējās situācijas laikā saskaņā ar Rīkojuma Nr. 655 5.7.

apakšpunktu mazumtirdzniecības pakalpojumus klātienē bija tiesīgi

sniegt vienīgi tie tirgotāji, kuri tirgoja šajā normā noteiktās

preces. Ministru kabinets, pieņemot Noteikumus Nr. 191, nolēma

atļaut visiem veikaliem un tirdzniecības vietām, izņemot lielo

tirdzniecības centru veikalus, atsākt savu darbību. Turklāt arī

lielajos tirdzniecības centros saskaņā ar apstrīdēto normu 1 un

apstrīdēto normu 2 darbību varēja turpināt tikai šajās normās

norādītajās izņēmuma kategorijās ietilpstošie veikali. Ievērojot

minēto, Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētajā normā 1 un

apstrīdētajā normā 2 ietvertais tiesiskais regulējums nav

piemērots tam, lai novērstu Covid‑19 infekcijas izplatību

tirdzniecības darbinieku vidū.

Tomēr apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 ietvertais

tiesiskais regulējums ļāva būtiski samazināt lielo tirdzniecības

centru apmeklētāju skaitu un tādējādi arī pulcēšanos lielajos

tirdzniecības centros.

Koronavīruss SARS‑CoV‑2, kas izraisa saslimšanu ar Covid‑19,

izplatās ar nelieliem pilieniem, kas no elpceļiem izdalās,

cilvēkam runājot, klepojot vai šķaudot. Nefarmaceitiskie pasākumi

- sociālā distancēšanās, pulcēšanās ierobežojumi, pienākums

valkāt sejas masku, roku mazgāšana, virsmu dezinfekcija - ir

zinātnē vispāratzīti efektīvi līdzekļi, lai ierobežotu tādu

vīrusu izplatību, kuri izplatās ar elpceļu pilieniem, tai skaitā

arī SARS‑CoV‑2 izplatību. Šādu pasākumu efektivitāte bija atzīta

jau pirms Covid‑19 pandēmijas (sk., piemēram, Pasaules

Veselības organizācijas 2019. gada 19. septembra publikāciju

"Non-pharmoceutical public health measures for mitigating

the risk and impact of epidemic and pandemic influenza".

Pieejama: www.who.int). Eiropas Slimību profilakses un

kontroles centrs rekomendēja izmantot nefarmaceitiskos pasākumus

arī Covid‑19 infekcijas izplatības ierobežošanai, uzsverot to,

ka, izņemot vakcināciju, nefarmaceitiskie pasākumi ir

efektīvākais līdzeklis infekcijas izplatības ierobežošanai

(sk. Eiropas Slimību profilakses un kontroles centra 2020.

gada 24. septembra publikāciju "Guidelines for the

implementation of nonpharmaceutical interventions against

COVID-19". Pieejama: www.ecdc.europa.eu).

No zinātniskajām publikācijām, kurās aprakstīti pētījumi par

nefarmaceitisko pasākumu efektivitāti SARS‑CoV‑2 izplatības

ierobežošanā, izriet atšķirīgi secinājumi par to, cik augsta ir

konkrētu nefarmaceitisko pasākumu efektivitāte. Šīs atšķirības ir

iespējams izskaidrot ar pētījumiem izraudzīto metodoloģiju,

zinātniekiem pieejamo un izmantoto datu izlasi, kā arī attiecīgo

valstu individuālajiem faktoriem, kurus grūti iekļaut

efektivitātes novērtējumā, piemēram, ar demogrāfisko stāvokli

valstī, konkrēto nefarmaceitisko pasākumu regulējuma niansēm un

vairāku nefarmaceitisko līdzekļu vienlaicīgu piemērošanu un

ieviešanas secību. Tomēr no zinātniskajiem pētījumiem izriet

nepārprotams secinājums, ka nefarmaceitiskie pasākumi, it sevišķi

tādi pasākumi, kuru rezultātā cilvēki vispār nevar pulcēties

konkrētās augstas cilvēku koncentrācijas vietās, proti, skolu,

universitāšu, darbavietu, tirdzniecības vietu slēgšana, ļauj

būtiski samazināt vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību (sk., piemēram:

Brauner J. M., Mindermann S. et al. Inferring the effectiveness

of government interventions against COVID-19. Pieejams:

www.science.org; Hunter P. R., Colón-González F. J. et al. Impact

of non-pharmaceutical interventions against COVID-19 in Europe in

2020: a quasi-experimental non-equivalent group and time series

design study. Pieejams: www.ncbi.nlm.nih.gov; Sharma M.,

Mindermann S. et al. Understanding the effectiveness of

government interventions against the resurgence of COVID-19 in

Europe. Pieejams: www.nature.com). Arī Dr. med. Uga

Dumpis un Dr. med. Ģirts Briģis uzsver, ka

nefarmaceitiskie pasākumi, kuru piemērošanas rezultātā cilvēku

iespējas kontaktēties tiek ierobežotas, ļauj efektīvi samazināt

vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatību.

Tādējādi apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2

paredzētie nefarmaceitiskie pasākumi, proti, lielo tirdzniecības

centru veikalu darbības ierobežojumi, ļauj efektīvi samazināt

personu risku saslimt ar Covid‑19 un pakļaut šādam riskam citas

personas. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti leģitīmā mērķa - citu cilvēku tiesību aizsardzība -

sasniegšanai.

Valsts spēja nodrošināt ikvienam Satversmes 111. pantā

ietvertās personas pamattiesības ir tieši atkarīga no veselības

aprūpes sistēmas spējas sniegt personai, kurai radušies veselības

traucējumi, tai nepieciešamo medicīnisko palīdzību. Tā kā

veselības aprūpes sistēmas resursi ir ierobežoti, pēkšņs un

straujš pacientu skaita pieaugums var apgrūtināt veselības

aprūpes sistēmas darbību vai pat vispār apdraudēt veselības

aprūpes sistēmas funkcionēšanu.

Vīrusa SARS‑CoV‑2 izplatība radīja būtiskus veselības aprūpes

sistēmas pārslodzes draudus jau kopš pandēmijas sākuma un ne

tikai saistībā ar Covid‑19 slimnieku aprūpi. Noteiktu

specializāciju ārstiem, tostarp arī ģimenes ārstiem, papildu

slodzi radīja arī Covid‑19 izplatības netiešās sekas, piemēram,

grūtības, kas saistītas ar nepieciešamību novērtēt pacienta

veselības stāvokli attālinātas konsultācijas ietvaros, attālinātu

konsultāciju radītais papildu administratīvais slogs, ievērojams

tādu pacientu skaits, kuru ārstēšana tika atlikta ierobežotās

veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības dēļ un kuri vērsās

ārstniecības iestādēs vēlāk, pēc valstī iepriekš izsludinātās

ārkārtējās situācijas beigām (sk. valsts pētījumu programmas

"Covid‑19 seku mazināšanai" projekta Nr.

VPP‑COVID‑2020/1‑0011 "Covid-19 pandēmijas ietekme uz

veselības aprūpes sistēmu Latvijā: pieredze un nākotnes

risinājumi" ziņojuma 46.-74. lp. Pieejams:

www.rsu.lv).

Nefarmaceitiskie pasākumi, kas ļauj ierobežot vīrusa

SARS‑CoV‑2 izplatību un tādējādi samazina saslimstību ar

Covid‑19, ļauj palēnināt tempu, kādā pieaug to ar Covid‑19

saslimušo pacientu skaits, kuriem nepieciešams vērsties pie

ārstniecības personas, lai saņemtu veselības aprūpi. Nepieļaujot

strauju Covid‑19 pacientu skaita pieaugumu, tiek mazināts

veselības aprūpes sistēmas pārslodzes risks. Tādējādi tiek

nodrošināta veselības aprūpes sistēmas spēja Covid‑19 pandēmijas

apstākļos funkcionēt un iespēju robežās nodrošināt nepieciešamo

veselības aprūpi arī tiem pacientiem, kuriem ir citi veselības

traucējumi. Tādējādi Ministru kabineta izraudzītie līdzekļi ir

piemēroti arī sabiedrības labklājības aizsardzībai.

Līdz ar to Ministru kabineta

izraudzītie līdzekļi ir piemēroti tam, lai sasniegtu aizskartā

tirgotāja pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus - nodrošināt

citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību.