28. pants

Tiesību normā noteiktais pamattiesību ierobežojums

ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk. Saudzējošāks līdzeklis ir nevis jebkurš cits,

bet tikai tāds līdzeklis, ar kuru var sasniegt leģitīmo mērķi

vismaz tādā pašā kvalitātē (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010‑01‑01 14.

punktu).

SIA "Jysk" uzskata, ka no apstrīdētās normas 1 un

apstrīdētās normas 2 izrietošais aizskartā tirgotāja pamattiesību

ierobežojums nav nepieciešams, jo tā leģitīmos mērķus varot

sasniegt tādā pašā kvalitātē ar citiem, personu pamattiesības

mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Proti, šos leģitīmos mērķus tādā

pašā kvalitātē varot sasniegt tāds regulējums, kas ļautu turpināt

darbu tiem lielā tirdzniecības centra veikaliem, uz kuriem

neattiecas apstrīdētajā normā 1 un apstrīdētajā normā 2 noteiktie

izņēmumi, bet kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi.

Savukārt Ministru kabinets uzskata, ka nav citu, saudzējošāku

līdzekļu, ar kuriem šos mērķus varētu sasniegt tādā pašā

kvalitātē, jo pēc ārkārtējās situācijas beigām bijis nepieciešams

nodrošināt pakāpenisku ar Covid‑19 infekcijas izplatību saistīto

ierobežojumu mīkstināšanu, lai būtu iespējams novērot faktisko

apstākļu pārmaiņas un prognozēt iespējamo situācijas

attīstību.

Apstākļos, kad pastāv nenoteiktība un ir nepieciešama valsts

tūlītēja rīcība, lai aizsargātu svarīgas personu vai sabiedrības

tiesības un likumiskās intereses, arī pamattiesību ierobežojuma

samērīguma vērtējumā būtiska nozīme ir piesardzības principam.

Atbilstoši šim principam institūcijai, kas izdod normatīvo aktu

un citstarp vērtē, vai tiesiskajā regulējumā paredzētā

pamattiesību ierobežojuma leģitīmos mērķus nevarētu sasniegt tādā

pašā kvalitātē ar saudzējošākiem līdzekļiem, ir tiesības šaubu

gadījumā no vairākām iespējamām alternatīvām izvēlēties to

risinājumu, kas ar augstāku varbūtības pakāpi nodrošinās personu

vai sabiedrības tiesību un interešu aizsardzību. Tomēr

piesardzības princips nenozīmē, ka institūcija, kas izdod

normatīvo aktu, būtu atbrīvota no pienākuma izvērtēt un

noskaidrot, vai nepastāv citi, saudzējošāki līdzekļi, kas varētu

nodrošināt attiecīgo leģitīmo mērķu sasniegšanu tādā pašā

kvalitātē.

Noteikumu Nr. 360 II1 nodaļas normas redakcijā, kas

bija spēkā no 2021. gada 7. aprīļa līdz 1. jūnijam, dažādu

tirdzniecības vietu īpašniekiem un tirgotājiem noteica dažādus

tirdzniecības nosacījumus. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360

24.1-24.6 punktu tirdzniecības vietā uz

katru apmeklētāju bija jānodrošina ne mazāk kā 25 m2

liela publiski pieejamo telpu platība, kā arī jānodrošina

apmeklētāju plūsmas kontrole, citstarp izvietojot informāciju par

maksimāli pieļaujamo apmeklētāju skaitu tirdzniecības vietā,

nodrošinot atbilstošu iepirkuma grozu, ratu vai somu skaitu un

novēršot apmeklētāju drūzmēšanos. Noteikumu Nr. 360

24.9 punkts noteica prasības tirgus pārvaldītājam

attiecībā uz tirdzniecību tirgus paviljonos - tirgus teritorijā

esošās slēgta tipa ēkās, kuras iekārtotas pastāvīgai un

sistemātiskai tirdzniecībai un kurās darbojas vismaz 10

tirgotāji. Savukārt Noteikumu Nr. 360 24.7,

24.8, kā arī 24.10-24.14 punktā

bija paredzēti tirgotāja, tirdzniecības centra īpašnieka vai

tiesiskā valdītāja un tirgus pārvaldnieka pienākumi attiecībā uz

attiecīgās tirdzniecības vietas apmeklētāju skaita un plūsmas

kontroles nosacījumu izpildi. Visas minētās normas saskaņā ar

Noteikumu Nr. 360 24.15 punktu attiecās vienīgi uz

tirdzniecību iekštelpās. Tirdzniecību ārtelpās - ielu

tirdzniecību un tirdzniecību atklātajā tirgus teritorijā -

regulēja Noteikumu Nr. 360 24.15-24.17

punkts. Savukārt Noteikumu Nr. 360 24.18 punktā bija

ietverts apstrīdētais regulējums, kas attiecās vienīgi uz

lielajiem tirdzniecības centriem.

Saskaņā ar Noteikumu Nr. 360 II1 nodaļas normām

apstrīdētā regulējuma spēkā esības laikā savu darbību varēja

turpināt ikviens veikals un tirdzniecības vieta, un vienīgi

lielajos tirdzniecības centros saskaņā ar apstrīdēto regulējumu

varēja darboties tikai atsevišķi veikali, uz kuriem bija

attiecināmi tajā paredzētie izņēmumi. Saskaņā ar apstrīdēto normu

1 un apstrīdēto normu 2 lielajos tirdzniecības centros varēja

darboties vien tie veikali, kas tirgo noteiktu kategoriju preces.

Šajās normās nebija noteikts izņēmums attiecībā uz veikaliem,

kuriem var nodrošināt atsevišķu ārējo piekļuvi, - šāds izņēmums

apstrīdētajā regulējumā tika iekļauts tikai ar apstrīdēto normu