2. pants

Drošības

vides un risku raksturojums

Nacionālās drošības koncepcijā,

raksturojot esošo drošības situāciju pasaulē un Latvijā, tiek

apskatīti galvenie faktori, kuriem ir tieša ietekme uz valsts

drošību un kuri vienlaikus raksturo arī valsts pašreizējo

stāvokli, - situācija pasaulē un reģionā, valsts demokrātijas un

tās nodrošinošo institucionālo sistēmu attīstība, sabiedrības un

tās indivīdu drošība, tirgus ekonomikas attīstība, sabiedrības

integrācija, sociālā situācija un valsts pašaizsardzības

spējas.

2.1.

Starptautiskā vide

Pēdējās desmitgades laikā pasaules

drošības sistēmā notikušas būtiskas izmaiņas, kas ietekmējušas

arī Latviju. Izzūdot aukstā kara bipolārajai sistēmai, stingri

fiksētām pozīcijām un viegli modelējamām situācijām, pagājis ir

arī deklaratīvu plānu un konceptuālo dokumentu laiks. Situācija

pasaulē, Eiropā un Baltijas jūras reģionā attīstās ļoti

dinamiski.

Samazinājusies globāla kara

iespējamība, tomēr pilnībā plaša bruņota konflikta varbūtību

nevar izslēgt. Nav prognozējams, ka tuvākajā nākotnē Latvija

varētu tikt pakļauta tiešai militārai agresijai. Taču, mazinoties

globāla kara iespējamībai, ir palielinājusies reģionālu vai

vietēja rakstura krīžu un konfliktu iespējamība. To rašanās

iemesli var būt etniskie un reliģiskie konflikti, robežkonflikti,

valstu vai reģionu ekonomiskā un labklājības lejupslīde, valstu

iekšējo administratīvo spēju pavājināšanās, kā arī nedemokrātisku

procesu attīstība.

Vietēja rakstura vai reģionālu krīžu

un konfliktu gadījumā palielinās nekontrolētas migrācijas

iespējamība, kas kļūst īpaši bīstama, ja tā izraisa humāna

rakstura krīzi. Šobrīd Latvija nav migrācijas plūsmu galamērķis,

taču palielinās Latvijas kā tranzītvalsts izmantošana nelegālai

(īpaši - ekonomiski motivētai) migrācijai.

Masu iznīcināšanas līdzekļu

izplatība ir kļuvusi par vienu no būtiskiem drošības riskiem

pasaulē, kas var apdraudēt Latvijas sadarbības partnerus vai

Latviju pašu. Par spīti spēkā esošajai bruņojuma kontroles līgumu

sistēmai, kuras uzdevums ir ierobežot masu iznīcināšanas ieroču

vai to nesēju izplatību, tie tomēr nonāk arvien vairāk valstu un

pat nevalstisku veidojumu rīcībā, tādējādi radot risku

starptautiskajai drošībai un stabilitātei.

Kā risks starptautiskajai

stabilitātei un drošībai ir vērtējama starptautiskā terorisma

izplatība, kas var izpausties arī kā politiskais terorisms.

Šajā jomā negatīvas iezīmes ir vērojamas pēdējos gados -

teroristisko grupu bīstamību palielina notiekošie globalizācijas

procesi, kā rezultātā par terorisma upuri var kļūt jebkura

pasaules valsts. Rūpīgi plānotas, tehniski nodrošinātas un ar

iespējamu pieeju ķīmiskajiem, bioloģiskajiem un kodolieročiem

teroristiskās aktivitātes rada jaunus draudus pasaulei.

Starptautiskajam terorismam raksturīga ir globāla tīkla izveide

un teroristisko organizāciju vadības decentralizācija, kas

apgrūtina valstu iespējas pilnībā novērst teroristu

aktivitātes.

Starptautiskās drošības vidi Eiropā

būtiski ietekmē Eiropas integrācijas procesi, kas izpaužas

saistībā ar Eiropas Savienības (turpmāk - ES) integrācijas

padziļināšanos un ES paplašināšanos, kā arī ar Ziemeļatlantijas

līguma organizācijas (turpmāk - NATO) paplašināšanos un tās

jaunajiem uzdevumiem drošības jomā. Lielākā daļa Eiropas valstu

ir iesaistījusies transatlantiskajā sadarbībā, kas balstīta uz

kopīgām demokrātiskajām vērtībām.

Pārliecinošs vairākums Eiropas valstu

uzskata pastāvīgu un ciešu Amerikas Savienoto Valstu (turpmāk -

ASV) iesaisti Eiropas drošībā par kontinenta stabilitātei

nepieciešamu elementu. Eiropas valstis uzņemas arī lielāku

atbildību drošības jomā, ES ietvaros veidojot kopīgu drošības un

aizsardzības politiku, kas dos lielākas iespējas starptautisko

krīžu kontrolē. Kolektīvās aizsardzības jomā NATO un ASV joprojām

saglabās noteicošo lomu.

NATO un ES paplašināšanās ir

drošības sistēmu stabilizējošs faktors, kura ietekmes rezultātā

tiek paplašināts reģions, kurā ir garantēta stabila un

demokrātiska politiskā un ekonomiskā attīstība. Tā rada iespēju

Centrālās Eiropas un Austrumeiropas valstīm (to skaitā Latvijai)

aktīvi piedalīties kontinenta drošības sistēmas attīstībā.

Latvijas valsts drošība nav nodalāma

no Eiropas kontinenta un transatlantiskās drošības. Latvijas

dalība ES un NATO nostiprinās tās drošību un ļaus pilnvērtīgi

iekļauties Eiropas un transatlantiskajā drošības sistēmā. Šīs

attīstības tendences un Latvijas perspektīvas pievienoties ES un

NATO pozitīvi ietekmē Latvijas drošības situāciju.

Globālo un kontinenta drošības

procesu papildinošs elements ir sadarbība reģiona

ietvaros. Drošību Baltijas jūras reģionā sekmē arī Latvijas

sadarbība ar Igauniju un Lietuvu, veidojot kopīgus projektus

aizsardzības jomā. Aktīvs ziemeļvalstu - Somijas, Zviedrijas,

Norvēģijas, Dānijas un Islandes - atbalsts Baltijas valstu

demokrātiskai ilgtermiņa attīstībai ir pārvērtis Baltijas jūras

reģionu par vienojošu un sadarbību veicinošu vidi. Šo valstu

sadarbība veidojas vairākos formātos - Baltijas valstu sadarbība,

ziemeļvalstu un Baltijas valstu sadarbība, kā arī Baltijas jūras

valstu padome, kuras ietvaros reģionālajā sadarbībā iekļaujas arī

Krievija, Vācija un Polija. Sadarbības mērķis ir veicināt

attīstību un palielināt reģiona (līdz ar to arī Eiropas)

stabilitāti.

Vidi drošības procesa attīstībai

ietekmē arī valstu divpusējās attiecības. Tādēļ Latvijai īpaši

svarīga ir Austrumu kaimiņvalstu - Krievijas un Baltkrievijas -

turpmākā attīstība. Šo abu valstu demokratizācijas process un

ārpolitikas paredzamība lielā mērā ietekmēs reģiona turpmāko

attīstību.

2.2. Valsts un

sabiedrība

2.2.1.

Demokrātija un likuma vara

Latvija ir neatkarīga demokrātiska

republika, kas balstās uz vispārpieņemtiem demokrātijas

principiem. Latvijā ir izveidojusies stabila institucionāla

sistēma, kas nodrošina likuma varu, cilvēktiesību ievērošanu un

minoritāšu aizstāvību. Sabiedrības indivīdu brīvība un

vienlīdzība ir savstarpēji harmoniski saistītas un, valsts varai

nosakot stingras robežas, tiek garantētas indivīdu tiesības,

brīvība un vienlīdzība likuma priekšā. Valsts likumu kopums un

Satversme nodrošina iespēju piedalīties savas valsts iekārtas

noteikšanā, garantē plurālismu, vārda un reliģijas brīvību.

Likuma varu nodrošina valstī

pastāvošās konstitucionālās institūcijas un neatkarīgas

tiesībaizsardzības iestādes. Likuma vara nenozīmē tikai formālu

legalitāti, bet arī taisnīgumu, kas pamatojas uz cilvēka

personības vērtības atzīšanu.

Latvijā pastāv funkcionējoša,

neatkarīga tieslietu sistēma, kas pakāpeniski tiek pilnveidota.

Tiek veltīta uzmanība tiesu reformai. Tiek uzlabota tiesnešu un

prokuroru apmācības sistēma un celta tiesnešu un prokuroru

kvalifikācija, īpašu uzmanību pievēršot apmācībām ES tiesību

jomā.

Latvijas tiesību sistēmā paralēli

norisinās divi reformu procesi - Latvijas tiesību sistēma tuvinās

Rietumu tiesību lokam, kļūstot arvien demokrātiskāka, un valsts

tiesību sistēma tiek orientēta uz ES tiesību sistēmu, kas vērsta

uz Latvijas iestāšanos ES. Tas nozīmē gan tiesību normu

pietuvināšanu, gan arī ES tiesību sistēmas un Latvijas nacionālās

tiesību sistēmas savietojamību (arī tiesību piemērošanas un

tiesību kultūras jomā).

Riska iezīmes tiesu sistēmas

taisnīgai un pilnvērtīgai darbībai rada nepietiekams kvalificētu

tiesnešu skaits, ilgie pirmstiesas apcietinājuma periodi un

lielais nepilngadīgo skaits pirmstiesas izmeklēšanas

izolatoros.

Latvijā ir izstrādāta un tiek

ieviesta korupcijas novēršanas programma, jo korupcija var

apdraudēt valsts ekonomisko, sociālo un tiesisko attīstību un

mazināt sabiedrības lojalitāti pret valsti.

2.2.2. Iekšējā

drošība

Sabiedrības drošību un katra

sabiedrības indivīda drošību ietekmē un raksturo noziedzības

stāvoklis valstī. To ietekmē ne tikai iekšējie procesi

(politiskie, ekonomiskie, sociālie un tiesiskie), bet arī

noziedzības tendences pasaulē. Starptautiskajā vidē ir

palielinājušies organizētās noziedzības un terorisma

draudi. Organizētā noziedzība ir cieši saistīta ar narkotisko

vielu, ieroču un sprāgstvielu kontrabandu, nelegālo tirdzniecību,

cilvēku tirdzniecību, prostitūciju, nelegālo migrāciju un naudas

atmazgāšanu. Šīs parādības un to radītās sekas var apdraudēt

Latvijas nacionālās intereses. Šobrīd nav vērojama terorisma

izplatība Latvijā, taču starptautiskās organizētās noziedzības

grupējumu pastiprināta interese par Baltijas valstīm var veicināt

arī starptautiskā terorisma aktivitātes Latvijā.

Valstī vērojama starptautiskās

organizētās noziedzības grupējumu ietekmes un spiediena

palielināšanās, tiem cenšoties pārdalīt interešu sfēras un

iespiežoties Latvijas organizētās noziedzības struktūrās un

legālajā biznesā.

Pēdējos gados vairākas valstis

pasaulē ir saskārušās ar jaunu un bieži vien problemātisku

parādību - globalizācijas pretinieku aktivitātēm. Līdz šim

Latvijā šādas aktivitātes nav novērotas, taču, pieaugot valsts

iesaistei starptautiskajā arēnā, to iespējamība palielinās.

Nopietna valstiska problēma ir

noziedzības, narkomānijas un alkoholisma izplatības

palielināšanās nepilngadīgo vidū.

Analizējot statistikas datus, kuri

raksturo noziedzības stāvokli valstī pēdējos gados, var

konstatēt, ka, neskatoties uz atsevišķām negatīvām tendencēm,

noziedzības dinamika, tās struktūra un kriminogēnā spriedze

valstī kopumā ir samazinājusies.

Nodrošinot valstisko neatkarību un

veicinot iekšējo drošību valstī, īpaša loma ir spējām nosargāt un

kontrolēt valsts robežu, ierobežot kontrabandas un nelegālās

migrācijas plūsmu, kā arī nepieļaut narkotisko vielu nelegālu

ievešanu valstī.

Latvijas ģeopolitiskais stāvoklis ir

noteicošais faktors valsts robežapsardzības un kontroles

sistēmas izveidošanai. Pēdējos gados, ievērojami mainoties

starptautiskajai situācijai, būtiski tiek ietekmētas

robežapsardzības turpmākās attīstības prioritātes un tempi. Ir

panākta robežsardzes un muitas institucionālās kapacitātes

nostiprināšana, ir uzlabojusies robežu apsardzība un

kontrole.

Veicot pasākumus valsts

robežapsardzības un kontroles sistēmas uzlabošanai, tiek ņemts

vērā, ka valsts austrumu robeža, kā arī starptautiskās ostas un

lidostas perspektīvā kļūs par ES ārējām robežām. Latvijā tiek

pilnveidota Latvijas vīzu izsniegšanas procedūra, migrācijas

politika, kā arī robežkontroles un muitas procedūras. Imigrācijas

politikas īstenošana ir sekmējusi nelegālās imigrācijas plūsmas

samazināšanos.

Kā riska faktors Latvijas

nacionālajām interesēm saglabājas ārvalstu izlūkošanas

dienestu darbība Latvijā, kas var tikt vērsta ne tikai pret

Latviju, bet arī pret citām valstīm. Šo dienestu interešu lokā

ietilpst plaša spektra informācijas iegūšana, kura skar kā

politiskos un militāros, tā arī ekonomiskos, sociālos un citu

sfēru jautājumus, un tās izmantošana citu valstu interesēs.

Pretvalstiskās un radikālās

organizācijas savās aktivitātēs izmanto valstī esošās

sabiedrības integrācijas, starpnacionālās un sociālās problēmas.

Radikālās kreisās un labējās organizācijas ir tendētas uz

ekstrēmiskām prettiesiskām darbībām un sabiedrībai bīstamām

provokatīvām akcijām, daļa no to dalībniekiem pauž šovinistiskus,

antisemītiskus, rasistiskus un ksenofobiskus uzskatus.

Informācijas un komunikāciju

tehnoloģiju attīstība vienlaikus ir radījusi arī jauna veida

ievainojamību. Par iespējamo mērķi var kļūt ne vien militāras

iekārtas un komunikāciju tīkls, bet arī tādas civilās

informācijas infrastruktūras, kas var paralizēt valsts pārvaldes

darbību, var radīt saimnieciskus zaudējumus un būtiskus

informācijas un tās konfidencialitātes zudumus. Turpmāk var

prognozēt tieši trešo personu nesankcionētas piekļuves radītā

apdraudējuma pieaugumu, kas izpaustos kā informācijas

sagrozīšana, bojāšana, iznīcināšana vai zādzība ieinteresēto

personu vai struktūru interesēs, datortehnikas programmatūras

bojāšana vai iznīcināšana, aizsardzības sistēmas sagraušana vai

jauna veida vīrusa izplatīšana datortehnikas programmatūras

vidē.

2.2.3.

Ekonomika, reģionālā attīstība un vide

Valsts ekonomiskās attīstības

līmenim, kā arī ekonomiskajai un finansiālajai stabilitātei ir

būtiska ietekme uz valsts drošību. Latvija kā neliela valsts ar

atvērtu tirgus ekonomiku ir ievērojami pakļauta starptautiskajai

ietekmei un svārstībām, tāpēc jo īpaši svarīga ir reģiona valstu

un sadarbības partneru valstu stabilitāte un prognozējamība.

Globālās ekonomiskās krīzes un izmaiņas var negatīvi ietekmēt

nacionālās ekonomikas attīstību.

Pēdējo gadu tautsaimniecības rādītāji

liecina par strauju izaugsmi, kas skar praktiski visas svarīgākās

ekonomikas nozares. Turklāt šo attīstību pavada zems inflācijas

līmenis un maksājumu bilances tekošā konta deficīta pakāpeniska

samazināšanās.

Strukturālo reformu rezultātā Latvijā

ir notikusi pāreja no plānveida ekonomikas uz funkcionējošu

tirgus ekonomiku, kurā dominē privātā iniciatīva. Privātā

kapitāla ievērojamais īpatsvars visās svarīgākajās nozarēs -

rūpniecībā, lauksaimniecībā un pakalpojumos (izņemot valsts vai

valsts uzdevumā sniegtos pakalpojumus) - rada zināmus

ierobežojumus valsts spējām tieši ietekmēt tautsaimniecības

attīstību un palielina netiešo, uzņēmējdarbības vidi veidojošo

instrumentu nozīmi.

Latvija, stabilizējot makroekonomisko

vidi, īsteno pārdomātu monetāro un fiskālo politiku. Latvijas

monetārās politikas pamatelements ir Latvijas Bankas konsekventi

īstenotā lata piesaiste SDR valūtu grozam. Šāda - uz fiksēta

valūtas kursa balstīta - monetārā politika palielina arī stingras

fiskālās politikas nozīmi, lai nodrošinātu Latvijas ekonomikas

iekšējo un ārējo līdzsvaru. Fiskālās politikas mērķis ir panākt

zemu valsts budžeta deficīta līmeni saistībā ar valsts izdevumu

racionalizāciju. Šāda politika ir īpaši svarīga, ņemot vērā, ka

fiskālā deficīta līmenis ir cieši saistīts arī ar maksājumu

bilances tekošā konta deficītu, kas pēdējos gados, lai arī

samazinās, tomēr aizvien ir relatīvi augsts.

Pašlaik galvenās tautsaimniecības

izaugsmes virzītājas ir pakalpojumu nozares - komercpakalpojumi,

finansu pakalpojumi, transporta pakalpojumi, sakaru pakalpojumi,

tranzīta pakalpojumi un tirdzniecība. Izaugsmes fāzē pašlaik

atrodas arī apstrādājošā rūpniecība, kur lielāko ieguldījumu

sniedz kokapstrāde, tekstilrūpniecība, metālapstrāde un metālu

ražošana. Pēdējā laikā pozitīvas attīstības tendences uzrāda arī

mašīnbūve. Lielākā Latvijas rūpniecības nozare - pārtikas

rūpniecība - arī atrodas izaugsmes fāzē, tomēr jāatzīmē, ka tā

vēl nav sasniegusi ražošanas apjomus, kas tai bija 1998.gadā

pirms Krievijas krīzes sākuma. Ķīmiskajai rūpniecībai ir augsts

izaugsmes potenciāls, tomēr problēmas atsevišķos vadošos nozares

uzņēmumos būtiski pasliktina arī kopējos nozares rādītājus.

Lauksaimniecības īpatsvars tautsaimniecībā pakāpeniski samazinās,

tomēr arī šajā nozarē ir parādījušies pirmie apliecinājumi tam,

ka kritums lauksaimnieciskajā ražošanā ir apstājies un ir sācies

neliels pieaugums.

Latvijas valsts stabilitāti būtiski

ietekmē tās reģionu nevienmērīga attīstība. Monocentriskās

attīstības tendences dēļ pastāv ievērojamas atšķirības starp

Latvijas galvaspilsētu Rīgu un pārējiem Latvijas reģioniem.

Lielākā daļa Latvijas - pierobežas reģioni, lauki, vairākas

pilsētas -, salīdzinot ar lielākajiem uzņēmējdarbības attīstības

centriem, attīstās nelīdzsvaroti, padziļinot sociāli ekonomiska

rakstura atšķirības, kā arī izraisot iedzīvotāju migrāciju no

mazāk attīstītajiem reģioniem.

Vides kvalitāte un ilgspējīga

dabas resursu izmantošana gan Latvijā, gan arī globālā mērogā ir

tieši saistīta ar iedzīvotāju drošību un veselību. Ekoloģiskais

un epidemioloģiskais apdraudējums dabas vai cilvēka radītu

katastrofu, epidēmiju uzliesmojumu un citu ārkārtēju situāciju

rezultātā var rasties Latvijā vai tās robežas tiešā tuvumā.

2.2.4.

Sabiedrības integrācija un sociālā situācija

Sabiedrības integrācija ir viens no

svarīgākajiem faktoriem, kas stabilizē iekšpolitisko situāciju

valstī. Tās būtība ir, padziļinot un uzlabojot saikni starp

valsti un tās iedzīvotājiem, mazināt sociālo atstumtību, veicināt

etnisko saprašanos, sekmēt naturalizācijas procesu un latviešu

valodas pilnvērtīgu pielietojumu. Sabiedrības integrācijas pamats

ir lojalitāte pret Latvijas valsti, apziņa, ka ikviena indivīda

nākotne un personīgā labklājība ir cieši saistīta ar Latvijas

valsts nākotni, tās stabilitāti un drošību.

Valstī tiek veicināta demokrātiskas

un pilsoniskas sabiedrības vērtību, tolerances, etniskās

pašapziņas, nacionālo valodu un kultūru nostiprināšanās un

sekmēta kultūras vērtību un mantojuma pieejamība. Latvijas

tiesību aktu bāze garantē mazākumtautību tiesības, nodrošinot

tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras

daudzveidību.

Integrācijas procesa īstenošanā tiek

iesaistītas ne tikai valsts institūcijas, bet arī nevalstiskās

organizācijas, tā galvenie virzieni ietver pilsonisko līdzdalību

un politisko integrāciju, veicinot dialogu starp iedzīvotāju un

valsti, sekmējot nepilsoņu naturalizāciju. Īstenojoties

integrācijas procesam, ir uzlabojušās latviešu valodas zināšanas

(īpaši jauniešu vidū), sabiedrībā ir nostiprinājušās

demokrātiskās vērtības.

Valstī sabiedrības neapmierinātību un

sociālo spriedzi var radīt sociālā noslāņošanās, nabadzība

un sociālā atstumtība. Latvijas iedzīvotāju dzīves līmenis

ietekmē gan pilsoniskas sabiedrības veidošanos, gan sabiedrības

integrācijas procesu attīstību.

Demogrāfisko situāciju

Latvijā, līdzīgi kā citās Eiropas valstīs, raksturo Latvijas

iedzīvotāju skaita un iedzīvotāju blīvuma sistemātiska

samazināšanās un iedzīvotāju novecošanās process, tā palielinot

demogrāfisko slodzi. Arī turpmāk šīs tendences saglabāsies.

Tomēr, ievērojot sociālekonomiskās situācijas stabilizāciju

pēdējos gados, ir parādījušās arī vairākas pozitīvas tendences -

palielinās jaundzimušo skaits, palielinās vidējais mūža ilgums un

samazinās vidējā mūža ilguma atšķirības starp vīriešiem un

sievietēm.

Bezdarba līmenis pakāpeniski

krītas un pēdējā laikā ir stabilizējies, kaut arī ir samazinājies

ekonomiski aktīvo iedzīvotāju īpatsvars no visiem iedzīvotājiem

darbspējīgā vecumā. Samazinājums noticis tāpēc, ka ir

palielinājusies ekonomiski neaktīvā iedzīvotāju daļa, ko veido

vecuma pensionāri, dienas nodaļu skolēni/studenti un citas

personas, kas dažādu iemeslu dēļ nemeklē darbu. Bezdarba

sadalījums ir izteikti reģionāls - atsevišķos rajonos bez darba

ir pat vairāk nekā ceturtā daļa no ekonomiski aktīvajiem

iedzīvotājiem.

Lai uzlabotu esošo situāciju, valstī

ir izveidota sociālā dialoga sistēma, kas ļauj darba devējiem un

darba ņēmējiem konsultēties būtiskos jautājumos. Šāda sociālo

partneru sadarbība nacionālā un reģionālā mērogā veido pamatu

sociālās saskaņas veidošanai.

Pēdējos gados ir daudz paveikts arī

sociālās aizsardzības jomā - ir modernizēta sociālās

apdrošināšanas sistēma, kas pielāgota mūsdienu sociāli

ekonomiskajai sistēmai, un paaugstināta tās efektivitāte, tiek

reorganizēta veselības aizsardzības sistēma, darbojas valsts

sociālās apdrošināšanas sistēma bezdarba gadījumos, bet vispārējā

pabalstu sistēma maternitātes un slimību gadījumos ir pārveidota

par sociālās apdrošināšanas sistēmu.

2.2.5. Valsts

aizsardzība

Neskatoties uz to, ka militāra

apdraudējuma iespējamība tiek vērtēta kā relatīvi zema, tomēr

valsts pašaizsardzības spēju paaugstināšana ir galvenā drošības

politikas prioritāte. Galvenais uzdevums valsts aizsardzības

politikas jomā ir novērst valsts militāro apdraudējumu, risināt

krīžu situācijas un, starptautiski sadarbojoties militārajā jomā,

veicināt stabilitātes un miera nodrošināšanu reģionā un

pasaulē.

Latvijas nacionālās drošības pamatā

ir totālās aizsardzības princips, saskaņā ar kuru valsts

pastāvēšanas un aizsardzības garantēšana nav tikai militārs, bet

gan vispārnacionāls uzdevums. Totālās aizsardzības sistēma paredz

kopīgu civilā un militārā personāla, kā arī materiāltehnisko

resursu vienlaicīgu izmantošanu. Tā sastāv no militārās

aizsardzības sistēmas, civilās aizsardzības sistēmas un visiem

valsts apdraudējuma gadījumā valstī pieejamiem materiālajiem un

finansu resursiem. Totālās aizsardzības sistēmas īstenošanas

pamatā ir savstarpēja atbalsta sniegšana un cieša sadarbība starp

militārās un civilās aizsardzības sistēmām.

Valsts militārās aizsardzības galvenā

sastāvdaļa ir Nacionālie bruņotie spēki, kas darbojas saskaņā ar

Latvijas drošības politikas prioritātēm, plāno un attīsta

pašaizsardzības spējas, lai nodrošinātu valsts sauszemes

teritorijas, jūras akvatorijas un gaisa telpas neaizskaramību.

Nacionālie bruņotie spēki miera laikā sniedz atbalstu valsts

iedzīvotājiem un civilajām valsts struktūrām, piedalās ārkārtējo

situāciju seku likvidēšanā, kā arī aktīvi iesaistās

starptautiskajās miera nodrošināšanas operācijās un kopējās

mācībās ar citu valstu bruņotajiem spēkiem. Kara laikā Nacionālos

bruņotos spēkus papildina Valsts robežsardze, kura jau miera

laikā tiek apmācīta pēc Nacionālo bruņoto spēku mācību

programmas.

Valsts militārā aizsardzība balstās

uz totālās aizsardzības principu, teritoriālās aizsardzības

principu, obligātā militārā dienesta un mobilizācijas principu,

Nacionālo bruņoto spēku un sabiedrības savstarpējās sadarbības

principu, starptautiskās sadarbības un līdzdalības principu un

savietojamības ar NATO principu.

Lai nodrošinātu militārās

aizsardzības plānošanu, izvirzīto mērķu sasniegšanu, resursu

efektīvu izmantošanu un kontroli, ir ieviesta plānošanas

programmēšanas un budžeta veidošanas sistēma. Tā kā militārās

aizsardzības sistēmas neatņemama sastāvdaļa ir kvalificēts

personāls, liels uzsvars tiek likts uz Nacionālo bruņoto spēku

visu veidu personāla sagatavošanu, kā arī apmācību programmu

izstrādi. Iegādes un apgādes, kā arī sakaru un informācijas jomā

notiek sistēmu pilnveidošana, ievērojot savietojamības ar NATO

principu.

Saskaņā ar plāniem un operatīvo

izpēti tiek izstrādāta un pilnveidota Nacionālo bruņoto spēku

struktūra, kas nodrošinās uzdevumu un atbildības pārdalījumu, kā

arī pilnvaru deleģēšanu pakļautajām vienībām. Šī struktūra

balstās uz jaunu pakļautības kārtību, kas nodrošina iespējas īsā

laikposmā pāriet no miera laika struktūras uz kara laika

struktūru, izslēdz pienākumu pārklāšanos, saīsina vadības ķēdi un

uzlabo resursu efektīvu izmantošanu noteikto mērķu

sasniegšanai.

Lai veicinātu Latvijas valsts

aizsardzības spēju paaugstināšanu, ir noteikts, ka šim mērķim

paredzētais finansu apjoms 2003.gadā sasniegs 2 % no iekšzemes

kopprodukta.

Civilā aizsardzība ir valsts totālās

aizsardzības sistēmas sastāvdaļa, un tās pamatā ir

organizatorisku, ekonomisku, izglītojošu u.c. pasākumu kopums,

kas nodrošina iedzīvotāju, tautsaimniecības, vides un nacionālā

kultūras mantojuma aizsardzību no iespējamo ārkārtējo situāciju

briesmām un to izraisītajām sekām gan valsts teritorijā, gan tās

robežu tiešā tuvumā.

Civilās aizsardzības sistēmā tiek

iekļautas visas valsts varas, pārvaldes un pašvaldību

institūcijas, uzņēmumi, uzņēmējsabiedrības, iestādes un

organizācijas neatkarīgi no to piederības, pakļautības un īpašuma

formas, kā arī visas pilngadību sasniegušās darbspējīgās

personas, ievērojot demokrātisko un tiesisko kārtību. Civilā

aizsardzība īsteno preventīvos, gatavības, reaģēšanas un

ārkārtējo situāciju seku likvidēšanas pasākumus, kā arī atbalsta

valsts aizsardzības sistēmas vajadzības valsts apdraudējuma

gadījumā.

Latvijas Republika slēdz

starptautiskos līgumus par savstarpēju palīdzību katastrofu

gadījumos un par starptautisko sadarbību ārkārtējo situāciju

gatavības un civilās aizsardzības jautājumos, kā arī iespēju

robežās sniedz palīdzību dabas katastrofu un citu ārkārtējo

situāciju piemeklētajām valstīm.

Valsts krīzes kontroles sistēmai

jānodrošina potenciālo krīzes faktoru prognoze, savlaicīga lēmumu

pieņemšana un to īstenošana, kā arī valsts un pašvaldību

institūciju vadība un koordinācija krīzes situāciju novēršanā un

seku mazināšanā. Valsts apdraudējuma situācijās nepieciešama

operatīva un saskaņota valsts institūciju rīcība un sadarbība,

kas prasa precīzu pienākumu sadali starp krīzes kontrolē

iesaistītajām valsts institūcijām. Lai paredzētu potenciālos

valsts apdraudējuma un riska faktorus un koordinētu attiecīgo

valsts institūciju darbību, valstī tiek veidota vienota krīzes

kontroles sistēma.