14. pants

1Konstatējot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi,

2nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam un

3tādējādi noskaidrot:

4pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

5leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

6sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

7otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

8nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

9intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

10treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

11labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

12likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

1314.1. Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums

14noguldījumu nepieejamības gadījumā liedz kredītiestādes valdes

15locekļiem tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju

16fonda. Šādā gadījumā nav nepieciešams veikt izmaksu nedz no

17noguldījumu garantiju fonda, nedz no valsts budžeta. Tādējādi

18tiek nodrošināta finanšu līdzekļu ekonomija un to izmaksa

19galvenokārt tādām personām, kurām finanšu jomā ir nepieciešama

20sevišķa valsts aizsardzība.

21Apstrīdētā norma stājās spēkā 2009. gada 20. jūnijā, bet

22Komisija Krājbankas valdes pilnvaras apturēja 2011. gada 21.

23novembrī. Savukārt 2011. gada 22. novembrī Komisija pieņēma

24lēmumu, ar kuru tika konstatēts, ka Krājbankā iestājusies

25noguldījumu nepieejamība. Tātad Pieteikuma iesniedzējai bija

26pietiekami daudz laika, lai apzinātos apstrīdētās normas radītās

27tiesiskās sekas un pieņemtu izsvērtu lēmumu par savu finanšu

28līdzekļu turpmāko glabāšanu konkrētajā kredītiestādē.

29Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

30līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

3114.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

32ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

33būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

34tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

35sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks

36līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

37kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

38Satversmes tiesai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi

39būtu labāk piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk.

40Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

412004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2009. gada 13.

42februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu).

43Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv saudzējošāks

44līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš

45personas tiesības ierobežotu mazāk, proti, diferencētas

46atlīdzības izmaksa atkarībā no katra valdes locekļa vainas

47pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos spriedumu

48krimināllietā.

4914.2.1. Administrators, kā arī visas pieaicinātās

50personas norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas ieteiktais

51saudzējošākais līdzeklis nav atzīstams par tādu, ar ko leģitīmo

52mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi kā ar apstrīdēto normu.

53Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums, pirmkārt, būtu

54pretējs noguldījumu garantiju sistēmas jēgai un būtībai un,

55otrkārt, būtiski apdraudētu vienu no komerctiesību

56pamatprincipiem - valdes locekļu solidārās atbildības

57principu.

58Valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas gadījumā

59izpildīt šīs kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem

60noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga

61Komisija. Tādējādi valsts ir izveidojusi tiesisko regulējumu

62kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru) aizsardzībai, proti,

63noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros noguldītājam tiek

64izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to ir tiesības. Šis

65tiesiskais regulējums ir ieviests atbilstoši 2009. gada 11. marta

66Direktīvai 2009/14/EK, ar ko grozīta Direktīva 94/19/EK.

67Noguldījumu garantiju likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka

68garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par kredītiestādē

69izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne

70vairāk kā 100 000 euro. Atbilstoši minētajam regulējumam

71katrs kredītiestādē izdarītais noguldījums līdz 100 000

72euro ir pasargāts kredītiestādes maksātnespējas apstākļos

73un šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta.

74Līdz ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto

75atlīdzību, ir aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru -

76tiesības uz īpašumu.

77Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, saskaņā ar

78kuriem primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais uzņēmums,

79lai tas spētu izpildīt savas saistības pret kreditoriem,

80kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju

81- tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Kredītiestādes

82darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi

83uz visu finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī

84kredītiestādes maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc

85iespējas efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus

86nodrošinātu finanšu jomas stabilitāti un noguldītāju interešu

87aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta

88sprieduma lietā Nr. 2012-07-01 13. un 15.2. punktu).

89Viens no Noguldījumu garantiju likuma mērķiem ir radīt

90sistēmu, kura nodrošinātu noguldītājiem iespēju noguldījumu

91nepieejamības gadījumā saņemt garantēto atlīdzību īsā laikā.

92Saskaņā ar Noguldījumu garantiju likuma 20.1 panta

93pirmo daļu garantēto atlīdzību izmaksā ne vēlāk kā 20 darbdienu

94laikā no dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Šādā

95īsā laika posmā atbildīgajai institūcijai - Komisijai - nav

96iespējams pietiekami detalizēti izvērtēt visus noguldījumu

97nepieejamības iemeslus un katra valdes locekļa individuālo

98atbildību, kā arī ierosināt nepieciešamos kriminālprocesuālos

99pasākumus finanšu līdzekļu arestēšanai. Ierobežotajā termiņā

100Komisijas primārais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk izmaksāt

101garantēto atlīdzību atbilstoši kredītiestādes grāmatvedības

102dokumentos jau ietvertajai informācijai.

103Arī tā likumprojekta anotācijā, ar kuru Noguldījumu garantiju

104likumā tika ieviesta apstrīdētā norma, ir uzsvērts tas, ka

105iespējami savlaicīga garantētās atlīdzības izmaksāšana no

106noguldījumu garantiju fonda veicinās noguldītāju uzticību valsts

107finanšu sistēmas stabilitātei un drošībai (sk. 2009. gada 20.

108aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1177/Lp9

109"Grozījumi Noguldījumu garantiju likumā"

110anotāciju). Līdzīgi arī Eiropas Komisija ir norādījusi, ka

111garantētās atlīdzības izmaksāšana no noguldījumu garantiju fonda

112septiņu dienu termiņā mazinās kredītiestādes maksātnespējas

113negatīvo ietekmi uz sabiedrību, kā arī gādās par to, lai

114noguldītājiem nav jāizmanto valsts sociālās labklājības

115nodrošināšanas sistēmas pakalpojumi (sk. Eiropas Komisijas

1162010. gada 12. jūlija priekšlikumu direktīvai par noguldījumu

117garantiju sistēmām COM/2010/0368 final skaidrojošā pielikuma 3.2.

118punktu).

119Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums

120apdraudētu citu kredītiestādes noguldītāju tiesības uz savlaicīgu

121garantētās atlīdzības izmaksu no noguldījumu garantiju fonda.

12214.2.2. Komerclikuma 301. un 302. pants paredz, ka

123valde pārzina un vada komercsabiedrības lietas tikai kopīgi un

124arī tās mantu pārvalda un ar to rīkojas kopīgi. Komerclikums

125neaizliedz valdes kompetences sadalīšanu starp tās locekļiem.

126Taču kompetences sadalīšana neatbrīvo valdes locekli no likumā

127noteiktā pienākuma vadīt visu sabiedrības darbību, bet tikai

128maina šā pienākuma raksturu. Proti, valdes loceklis patstāvīgi

129izlemj jautājumus, kas ietilpst viņa atbildības jomā, un

130vienlaikus sadarbojas ar pārējiem valdes locekļiem. Ja valdes

131loceklim rodas pamatotas aizdomas par citu valdes locekļu rīcības

132prettiesiskumu, tad viņam ir pienākums atbilstoši reaģēt. Tātad

133valdes loceklis nevar, aizbildinoties ar privāttiesiska rakstura

134vienošanos, izvairīties no likumā noteiktās atbildības arī tādos

135gadījumos, ja ir uzņēmies atbildību tikai par vienu jautājumu

136loku, bet par citiem kredītiestādes pārvaldīšanas jautājumiem

137ļāvis lemt pārējiem valdes locekļiem.

138Komerclikuma 169. pants nosaka komercsabiedrības valdes un

139padomes locekļu atbildības robežas. Proti, valdes loceklim kā

140komercsabiedrības dalībnieku uzticības personai, kam uzticēta

141svešas mantas pārvaldīšana, jāsekmē sabiedrības mērķu sasniegšana

142- dalībnieku ekonomisko interešu īstenošana. Līdz ar to valdes

143loceklim ir jābūt lojālam gan pret komercsabiedrību kā patstāvīgu

144tiesību subjektu, gan arī pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām

145interesēm un atbilstoši Komerclikuma 169. panta pirmajai daļai

146jāpilda savi pienākumi kā krietnam un rūpīgam saimniekam (sk.

147Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25.

148janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-25/2012 8.4. punktu, spriedums

149publicēts www.at.gov.lv, aplūkots 2014. gada 4. jūnijā).

150Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens

151"krietns un rūpīgs saimnieks" ir ģenerālklauzula, no

152kuras atbilstoši, piemēram, komercsabiedrības lielumam,

153komercdarbības veidam vai situācijai tirgū ir atvasināmi konkrēti

154valdes locekļa amata pienākumi. Krietna un rūpīga saimnieka

155iezīmes veido virkne objektīvu pienākumu, citastarp pienākums

156ievērot likumus, statūtus un dalībnieku sapulces lēmumus,

157pienākums būt lojālam un izvairīties no lēmumu pieņemšanas

158interešu konflikta situācijā, kā arī pienākums uz izsvērtas

159informācijas pamata pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus. Būtisks

160kritērijs komercsabiedrības valdes locekļa darbības tiesiskuma

161izvērtēšanai ir viņa rīcības atbilstība konkrētās

162komercsabiedrības darbības mērķiem.

163Valdes loceklim ir pienākums pastāvīgi kontrolēt un pārzināt

164komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Tādējādi valdes locekļa

165atbildība saglabājas arī tādos gadījumos, kad viņš nav spējis

166adekvāti novērtēt komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Krietna

167un rūpīga saimnieka gādības pienākums ir kreditoru interešu

168aizsardzības instruments, kura pamatfunkcija ir nodrošināt to,

169lai komercsabiedrība tiek labi pārvaldīta un nenonāk līdz

170maksātnespējai. Valdes loceklis nevar aizbildināties ar nespēju

171pildīt sava amata pienākumus, jo viņam ir jārīkojas tādā veidā,

172kas atbilst komerciālās attiecības regulējošajiem principiem,

173komerciālajai praksei un valdošajiem priekšstatiem par

174komercsabiedrības labu pārvaldīšanu.

175Turklāt Komerclikuma 169. panta otrā un trešā daļa nosaka: ja

176valdes loceklis nevar pierādīt, ka individuāli ir rīkojies kā

177krietns un rūpīgs saimnieks, tad viņš solidāri atbild arī par

178citu valdes locekļu nodarītajiem zaudējumiem. Tātad likumdevējs

179ieviesis prezumpciju, ka visi valdes locekļi ir solidāri

180atbildīgi par komercsabiedrības pārvaldību neatkarīgi no tā, kā

181viņu starpā sadalīti pārvaldības pienākumi. Pat tad, ja valdes

182loceklis vadības funkciju nav īstenojis, viņam ir visi likumā

183noteiktie pienākumi, tostarp pienākums atbildēt par

184kapitālsabiedrībai vai trešajām personām nodarītajiem

185zaudējumiem.

186Satversmes tiesa arī norāda, ka komercsabiedrības valdes

187locekļa atbildība par krietna un rūpīga saimnieka pienākumu

188nepildīšanu var iestāties nesaistīti ar to, vai viņa vaina par

189komercsabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem ir konstatēta ar spēkā

190stājušos spriedumu krimināllietā. Proti, spēkā stājies spriedums

191krimināllietā nav obligāts priekšnoteikums tam, lai atzītu

192komercsabiedrības valdes locekļa civiltiesisko atbildību par

193likumā noteikto krietna un rūpīga saimnieka pienākumu

194nepildīšanu.

195Ņemot vērā kredītiestāžu nozīmi tautsaimniecībā, viss to

196darbības regulējums, tostarp īpašās prasības, kas izvirzītas

197kredītiestādes valdes locekļiem, Komisijai piešķirtās plašās

198tiesības uzraudzīt kredītiestādes darbību un noteiktos gadījumos

199arī to ietekmēt, ir vērsts uz kredītiestādes maksātspējas un

200finanšu stabilitātes saglabāšanu. Kredītiestādes darbības pamatā

201ir sabiedrības uzticēšanās tās sniegto finanšu pakalpojumu

202drošumam, spējai izpildīt savas saistības, saglabāt un sekmīgi

203pārvaldīt tai uzticētos aktīvus. Tādēļ katram kredītiestādes

204valdes loceklim šīs kredītiestādes maksātspēja ir pats

205svarīgākais darbības uzdevums un mērķis.

206Lai valdes locekļi spētu sekmīgi vadīt tādu lielu

207komercsabiedrību kā, piemēram, kredītiestāde, viņu savstarpējās

208uzticības līmenim jābūt augstam un viņiem pietiekamā mērā

209jāapmainās ar informāciju par komercsabiedrības darbību un

210pieņemamiem lēmumiem. Taču katram kredītiestādes valdes loceklim

211ir jāapzinās sava civiltiesiskā atbildība un nepastarpinātais

212pienākums rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

213Tādējādi var piekrist pieaicināto personu viedoklim, ka

214Pieteikuma iesniedzējas piedāvātā apstrīdētās normas alternatīva

215būtiski apdraudētu arī kredītiestādes valdes locekļu solidārās

216atbildības principu.

217Satversmes tiesa lietas izskatīšanas laikā nav konstatējusi

218citas iespējamas alternatīvas, kas Pieteikuma iesniedzējas

219pamattiesības aizskartu mazāk.

220Līdz ar to nepastāv citi,

221saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo

222mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

22314.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ne visos

224gadījumos valdes locekļi esot atbildīgi par kredītiestādes

225maksātnespējas iestāšanos. Līdz ar to apstrīdētās normas radītā

226atšķirīgā attieksme citām personām nenodrošinot nekādu

227labumu.

228Savukārt Saeima uzskata, ka kredītiestādes valdes locekļa

229statuss pats par sevi varot būt pamats personas atzīšanai par

230tādu, kas nav aizsargājama noguldījumu nepieejamības

231gadījumā.

232Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai kredītiestādes

233valdes locekļa statuss var kalpot par pamatu tam, lai

234attiecīgajām personām noguldījumu nepieejamības gadījumā liegtu

235tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda.

23614.4. Atbilstoši Komerclikuma 301. panta pirmajai daļai

237valde ir kapitālsabiedrības izpildinstitūcija, kura īsteno divas

238funkcijas: vadības un pārstāvības funkciju. Vadība ir uz

239sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu īstenošana tās

240iekšienē, proti, saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana, kas

241vērsta uz sabiedrības mērķu sasniegšanu. Savukārt pārstāvība ir

242sabiedrības reprezentēšana ārpusē, proti, visas lietas, kurās

243sabiedrība stājas attiecībās ar trešo personu, attiecas uz

244pārstāvību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

245lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14.

246punktu).

247Valdes nozīmīgā loma kredītiestādes pārvaldē izriet arī no

248Kredītiestāžu likuma, kura normas iepretim Komerclikuma normām ir

249piemērojamas kā speciālās tiesību normas. Tā Kredītiestāžu likuma

25024. pantā ir paredzēti stingrāki kritēriji, kas ievērojami, lai

251persona varētu būt par kredītiestādes valdes locekli, piemēram,

252noteikta izglītība, pieredze un nevainojama reputācija.

253Atbilstoši minētajam likuma regulējumam likumdevējs ir noteicis

254augstas prasības un stingrus ierobežojumus kredītiestādes valdes

255locekļa amata ieņemšanai, lai nodrošinātu to, ka kredītiestādi

256pārvalda finanšu jautājumos kompetentas personas.

257Arī no Komisijas 2009. gada 25. septembra normatīvo noteikumu

258Nr. 112 "Licenču kredītiestādes un krājaizdevu sabiedrības

259darbības veikšanai izsniegšanas, atsevišķu kredītiestāžu un

260krājaizdevu sabiedrību darbību reglamentējošo atļauju saņemšanas,

261dokumentu saskaņošanas un informācijas sniegšanas normatīvie

262noteikumi" XII nodaļas izriet, ka pirms personas iecelšanas

263par kredītiestādes valdes locekli ir citastarp jāpārliecinās par

264tās nevainojamo reputāciju un pietiekamo kompetenci finanšu

265vadības jautājumos. Līdzīgi arī Komisijas 2013. gada 25. jūlija

266ieteikumu Nr. 166 "Ieteikumi valdes un padomes locekļu un

267personu, kas pilda pamatfunkcijas, piemērotības

268novērtēšanai" 32. un 34. punkts paredz, ka, novērtējot

269valdes locekļu piemērotību, gan Komisijai, gan pašai

270kredītiestādei ir jāņem vērā personas zināšanas, kompetence, kā

271arī praktiskā pieredze komercsabiedrību pārvaldībā.

272Kredītiestāžu veiktā komercdarbība ir specifiska citastarp arī

273tādēļ, ka kredītiestādes rīkojas ar tām uzticētajiem naudas

274līdzekļiem, ko noguldījumu veidā piesaistījušas no saviem

275klientiem. Tāpat kredītiestāžu veiktās komercdarbības būtisks

276elements ir atbilstoša risku pārvaldība, kas saistīta ar šo

277naudas līdzekļu tālāku aizdošanu citām personām vai citiem

278finanšu tirgiem. Tā, piemēram, Kredītiestāžu likuma 8. panta

279trešā daļa paredz kredītiestādes valdes un padomes pienākumu

280rakstveidā informēt Komisiju par visiem apstākļiem, tai skaitā

281par aizdomīgiem un krāpnieciskiem darījumiem, kuri var būtiski

282ietekmēt stabilu un normatīvajiem aktiem atbilstošu

283kredītiestādes turpmāko vadību un darbību vai kuri var būtiski

284apdraudēt kredītiestādes reputāciju.

285Personām, kuras kredītiestādē ieņem valdes locekļa amatu, tiek

286prezumētas spējas un zināšanas finanšu vadības jomā, tātad arī

287spēja pieņemt adekvātus lēmumus kredītiestāžu veiktajai

288komercdarbībai raksturīgo risku apstākļos. Tādējādi vēl jo vairāk

289būtu pamatoti uzskatīt, ka šādām personām ir prezumējamas arī

290spējas pārzināt riskus attiecībā uz savu personisko finanšu

291līdzekļu pārvaldīšanu.

292Līdz ar to likumdevējs, ierobežojot

293kredītiestādes valdes locekļa tiesības noguldījumu nepieejamības

294gadījumā saņemt garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju

295fonda, ir ievērojis Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

296vienlīdzības principu.

297Nolēmumu

298daļa

299Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

300Satversmes tiesa

301nosprieda:

302atzīt Noguldījumu garantiju likuma

30317. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

30491. panta pirmajam teikumam.

305Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

306Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

307Tiesas sēdes priekšsēdētājs

308A.Laviņš