14. pants

Konstatējot atšķirīgās attieksmes leģitīmo mērķi,

nepieciešams izvērtēt tās atbilstību samērīguma principam un

tādējādi noskaidrot:

pirmkārt, vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai, t.i., vai ar apstrīdēto normu var

sasniegt ierobežojuma leģitīmo mērķi;

otrkārt, vai šāda rīcība ir nepieciešama, t.i., vai mērķi

nevar sasniegt ar citiem, personas tiesības un likumiskās

intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem;

treškārt, vai likumdevēja rīcība ir atbilstoša, t.i., vai

labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par personas tiesībām un

likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu.

14.1. Apstrīdētajā normā noteiktais regulējums

noguldījumu nepieejamības gadījumā liedz kredītiestādes valdes

locekļiem tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju

fonda. Šādā gadījumā nav nepieciešams veikt izmaksu nedz no

noguldījumu garantiju fonda, nedz no valsts budžeta. Tādējādi

tiek nodrošināta finanšu līdzekļu ekonomija un to izmaksa

galvenokārt tādām personām, kurām finanšu jomā ir nepieciešama

sevišķa valsts aizsardzība.

Apstrīdētā norma stājās spēkā 2009. gada 20. jūnijā, bet

Komisija Krājbankas valdes pilnvaras apturēja 2011. gada 21.

novembrī. Savukārt 2011. gada 22. novembrī Komisija pieņēma

lēmumu, ar kuru tika konstatēts, ka Krājbankā iestājusies

noguldījumu nepieejamība. Tātad Pieteikuma iesniedzējai bija

pietiekami daudz laika, lai apzinātos apstrīdētās normas radītās

tiesiskās sekas un pieņemtu izsvērtu lēmumu par savu finanšu

līdzekļu turpmāko glabāšanu konkrētajā kredītiestādē.

Līdz ar to likumdevēja izraudzītie

līdzekļi ir piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai.

14.2. Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību

ierobežojums ir nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri

būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības

tiktu ierobežotas mazāk. Vērtējot to, vai leģitīmo mērķi var

sasniegt arī citādi, Satversmes tiesa uzsver, ka saudzējošāks

līdzeklis ir nevis jebkurš cits, bet tikai tāds līdzeklis, ar

kuru var sasniegt leģitīmo mērķi vismaz tādā pašā kvalitātē.

Satversmes tiesai nav jāizvērtē, ciktāl alternatīvie risinājumi

būtu labāk piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai (sk.

Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā Nr.

2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un 2009. gada 13.

februāra sprieduma lietā Nr. 2008-34-01 22. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka pastāv saudzējošāks

līdzeklis, ar kuru varētu sasniegt leģitīmo mērķi un kurš

personas tiesības ierobežotu mazāk, proti, diferencētas

atlīdzības izmaksa atkarībā no katra valdes locekļa vainas

pakāpes, kas konstatēta ar spēkā stājušos spriedumu

krimināllietā.

14.2.1. Administrators, kā arī visas pieaicinātās

personas norāda, ka Pieteikuma iesniedzējas ieteiktais

saudzējošākais līdzeklis nav atzīstams par tādu, ar ko leģitīmo

mērķi varētu sasniegt tikpat efektīvi kā ar apstrīdēto normu.

Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums, pirmkārt, būtu

pretējs noguldījumu garantiju sistēmas jēgai un būtībai un,

otrkārt, būtiski apdraudētu vienu no komerctiesību

pamatprincipiem - valdes locekļu solidārās atbildības

principu.

Valsts ir apņēmusies kredītiestādes maksātnespējas gadījumā

izpildīt šīs kredītiestādes saistības pret tās noguldītājiem

noteiktā apmērā. Kredītiestāžu darbību regulē un pārrauga

Komisija. Tādējādi valsts ir izveidojusi tiesisko regulējumu

kredītiestāžu noguldītāju (kreditoru) aizsardzībai, proti,

noguldījumu garantiju shēmu, kuras ietvaros noguldītājam tiek

izmaksāta garantētā atlīdzība, ja viņam uz to ir tiesības. Šis

tiesiskais regulējums ir ieviests atbilstoši 2009. gada 11. marta

Direktīvai 2009/14/EK, ar ko grozīta Direktīva 94/19/EK.

Noguldījumu garantiju likuma 3. panta pirmā daļa noteic, ka

garantētā atlīdzība vienam noguldītājam par kredītiestādē

izdarīto noguldījumu ir garantētā noguldījuma apmērā, bet ne

vairāk kā 100 000 euro. Atbilstoši minētajam regulējumam

katrs kredītiestādē izdarītais noguldījums līdz 100 000

euro ir pasargāts kredītiestādes maksātnespējas apstākļos

un šāda apmēra noguldījuma atmaksa noguldītājam ir garantēta.

Līdz ar to likumdevējs, nosakot tiesības saņemt garantēto

atlīdzību, ir aizsargājis noguldītāju - bankas kreditoru -

tiesības uz īpašumu.

Atšķirībā no vispārējiem maksātnespējas principiem, saskaņā ar

kuriem primāri tiek aizsargāts pats maksātnespējīgais uzņēmums,

lai tas spētu izpildīt savas saistības pret kreditoriem,

kredītiestāžu maksātnespējas risinājumi ir vērsti uz noguldītāju

- tātad īpaša veida kreditoru - aizsardzību. Kredītiestādes

darbība vienmēr tiek vērtēta kopsakarā ar tās iespējamo ietekmi

uz visu finanšu sektoru un tautsaimniecību. Tāpēc arī

kredītiestādes maksātnespējas gadījumā nepieciešams paredzēt pēc

iespējas efektīvāku un savlaicīgāku risinājumu, lai vienlaikus

nodrošinātu finanšu jomas stabilitāti un noguldītāju interešu

aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta

sprieduma lietā Nr. 2012-07-01 13. un 15.2. punktu).

Viens no Noguldījumu garantiju likuma mērķiem ir radīt

sistēmu, kura nodrošinātu noguldītājiem iespēju noguldījumu

nepieejamības gadījumā saņemt garantēto atlīdzību īsā laikā.

Saskaņā ar Noguldījumu garantiju likuma 20.1 panta

pirmo daļu garantēto atlīdzību izmaksā ne vēlāk kā 20 darbdienu

laikā no dienas, kad iestājusies noguldījumu nepieejamība. Šādā

īsā laika posmā atbildīgajai institūcijai - Komisijai - nav

iespējams pietiekami detalizēti izvērtēt visus noguldījumu

nepieejamības iemeslus un katra valdes locekļa individuālo

atbildību, kā arī ierosināt nepieciešamos kriminālprocesuālos

pasākumus finanšu līdzekļu arestēšanai. Ierobežotajā termiņā

Komisijas primārais uzdevums ir pēc iespējas ātrāk izmaksāt

garantēto atlīdzību atbilstoši kredītiestādes grāmatvedības

dokumentos jau ietvertajai informācijai.

Arī tā likumprojekta anotācijā, ar kuru Noguldījumu garantiju

likumā tika ieviesta apstrīdētā norma, ir uzsvērts tas, ka

iespējami savlaicīga garantētās atlīdzības izmaksāšana no

noguldījumu garantiju fonda veicinās noguldītāju uzticību valsts

finanšu sistēmas stabilitātei un drošībai (sk. 2009. gada 20.

aprīlī Saeimā iesniegtā likumprojekta Nr. 1177/Lp9

"Grozījumi Noguldījumu garantiju likumā"

anotāciju). Līdzīgi arī Eiropas Komisija ir norādījusi, ka

garantētās atlīdzības izmaksāšana no noguldījumu garantiju fonda

septiņu dienu termiņā mazinās kredītiestādes maksātnespējas

negatīvo ietekmi uz sabiedrību, kā arī gādās par to, lai

noguldītājiem nav jāizmanto valsts sociālās labklājības

nodrošināšanas sistēmas pakalpojumi (sk. Eiropas Komisijas

2010. gada 12. jūlija priekšlikumu direktīvai par noguldījumu

garantiju sistēmām COM/2010/0368 final skaidrojošā pielikuma 3.2.

punktu).

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzējas piedāvātais risinājums

apdraudētu citu kredītiestādes noguldītāju tiesības uz savlaicīgu

garantētās atlīdzības izmaksu no noguldījumu garantiju fonda.

14.2.2. Komerclikuma 301. un 302. pants paredz, ka

valde pārzina un vada komercsabiedrības lietas tikai kopīgi un

arī tās mantu pārvalda un ar to rīkojas kopīgi. Komerclikums

neaizliedz valdes kompetences sadalīšanu starp tās locekļiem.

Taču kompetences sadalīšana neatbrīvo valdes locekli no likumā

noteiktā pienākuma vadīt visu sabiedrības darbību, bet tikai

maina šā pienākuma raksturu. Proti, valdes loceklis patstāvīgi

izlemj jautājumus, kas ietilpst viņa atbildības jomā, un

vienlaikus sadarbojas ar pārējiem valdes locekļiem. Ja valdes

loceklim rodas pamatotas aizdomas par citu valdes locekļu rīcības

prettiesiskumu, tad viņam ir pienākums atbilstoši reaģēt. Tātad

valdes loceklis nevar, aizbildinoties ar privāttiesiska rakstura

vienošanos, izvairīties no likumā noteiktās atbildības arī tādos

gadījumos, ja ir uzņēmies atbildību tikai par vienu jautājumu

loku, bet par citiem kredītiestādes pārvaldīšanas jautājumiem

ļāvis lemt pārējiem valdes locekļiem.

Komerclikuma 169. pants nosaka komercsabiedrības valdes un

padomes locekļu atbildības robežas. Proti, valdes loceklim kā

komercsabiedrības dalībnieku uzticības personai, kam uzticēta

svešas mantas pārvaldīšana, jāsekmē sabiedrības mērķu sasniegšana

- dalībnieku ekonomisko interešu īstenošana. Līdz ar to valdes

loceklim ir jābūt lojālam gan pret komercsabiedrību kā patstāvīgu

tiesību subjektu, gan arī pret visu tās dalībnieku ekonomiskajām

interesēm un atbilstoši Komerclikuma 169. panta pirmajai daļai

jāpilda savi pienākumi kā krietnam un rūpīgam saimniekam (sk.

Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2012. gada 25.

janvāra sprieduma lietā Nr. SKC-25/2012 8.4. punktu, spriedums

publicēts www.at.gov.lv, aplūkots 2014. gada 4. jūnijā).

Komerclikuma 169. panta pirmajā daļā lietotais jēdziens

"krietns un rūpīgs saimnieks" ir ģenerālklauzula, no

kuras atbilstoši, piemēram, komercsabiedrības lielumam,

komercdarbības veidam vai situācijai tirgū ir atvasināmi konkrēti

valdes locekļa amata pienākumi. Krietna un rūpīga saimnieka

iezīmes veido virkne objektīvu pienākumu, citastarp pienākums

ievērot likumus, statūtus un dalībnieku sapulces lēmumus,

pienākums būt lojālam un izvairīties no lēmumu pieņemšanas

interešu konflikta situācijā, kā arī pienākums uz izsvērtas

informācijas pamata pieņemt ekonomiski pamatotus lēmumus. Būtisks

kritērijs komercsabiedrības valdes locekļa darbības tiesiskuma

izvērtēšanai ir viņa rīcības atbilstība konkrētās

komercsabiedrības darbības mērķiem.

Valdes loceklim ir pienākums pastāvīgi kontrolēt un pārzināt

komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Tādējādi valdes locekļa

atbildība saglabājas arī tādos gadījumos, kad viņš nav spējis

adekvāti novērtēt komercsabiedrības finansiālo stāvokli. Krietna

un rūpīga saimnieka gādības pienākums ir kreditoru interešu

aizsardzības instruments, kura pamatfunkcija ir nodrošināt to,

lai komercsabiedrība tiek labi pārvaldīta un nenonāk līdz

maksātnespējai. Valdes loceklis nevar aizbildināties ar nespēju

pildīt sava amata pienākumus, jo viņam ir jārīkojas tādā veidā,

kas atbilst komerciālās attiecības regulējošajiem principiem,

komerciālajai praksei un valdošajiem priekšstatiem par

komercsabiedrības labu pārvaldīšanu.

Turklāt Komerclikuma 169. panta otrā un trešā daļa nosaka: ja

valdes loceklis nevar pierādīt, ka individuāli ir rīkojies kā

krietns un rūpīgs saimnieks, tad viņš solidāri atbild arī par

citu valdes locekļu nodarītajiem zaudējumiem. Tātad likumdevējs

ieviesis prezumpciju, ka visi valdes locekļi ir solidāri

atbildīgi par komercsabiedrības pārvaldību neatkarīgi no tā, kā

viņu starpā sadalīti pārvaldības pienākumi. Pat tad, ja valdes

loceklis vadības funkciju nav īstenojis, viņam ir visi likumā

noteiktie pienākumi, tostarp pienākums atbildēt par

kapitālsabiedrībai vai trešajām personām nodarītajiem

zaudējumiem.

Satversmes tiesa arī norāda, ka komercsabiedrības valdes

locekļa atbildība par krietna un rūpīga saimnieka pienākumu

nepildīšanu var iestāties nesaistīti ar to, vai viņa vaina par

komercsabiedrībai nodarītajiem zaudējumiem ir konstatēta ar spēkā

stājušos spriedumu krimināllietā. Proti, spēkā stājies spriedums

krimināllietā nav obligāts priekšnoteikums tam, lai atzītu

komercsabiedrības valdes locekļa civiltiesisko atbildību par

likumā noteikto krietna un rūpīga saimnieka pienākumu

nepildīšanu.

Ņemot vērā kredītiestāžu nozīmi tautsaimniecībā, viss to

darbības regulējums, tostarp īpašās prasības, kas izvirzītas

kredītiestādes valdes locekļiem, Komisijai piešķirtās plašās

tiesības uzraudzīt kredītiestādes darbību un noteiktos gadījumos

arī to ietekmēt, ir vērsts uz kredītiestādes maksātspējas un

finanšu stabilitātes saglabāšanu. Kredītiestādes darbības pamatā

ir sabiedrības uzticēšanās tās sniegto finanšu pakalpojumu

drošumam, spējai izpildīt savas saistības, saglabāt un sekmīgi

pārvaldīt tai uzticētos aktīvus. Tādēļ katram kredītiestādes

valdes loceklim šīs kredītiestādes maksātspēja ir pats

svarīgākais darbības uzdevums un mērķis.

Lai valdes locekļi spētu sekmīgi vadīt tādu lielu

komercsabiedrību kā, piemēram, kredītiestāde, viņu savstarpējās

uzticības līmenim jābūt augstam un viņiem pietiekamā mērā

jāapmainās ar informāciju par komercsabiedrības darbību un

pieņemamiem lēmumiem. Taču katram kredītiestādes valdes loceklim

ir jāapzinās sava civiltiesiskā atbildība un nepastarpinātais

pienākums rīkoties kā krietnam un rūpīgam saimniekam.

Tādējādi var piekrist pieaicināto personu viedoklim, ka

Pieteikuma iesniedzējas piedāvātā apstrīdētās normas alternatīva

būtiski apdraudētu arī kredītiestādes valdes locekļu solidārās

atbildības principu.

Satversmes tiesa lietas izskatīšanas laikā nav konstatējusi

citas iespējamas alternatīvas, kas Pieteikuma iesniedzējas

pamattiesības aizskartu mazāk.

Līdz ar to nepastāv citi,

saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem atšķirīgās attieksmes leģitīmo

mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.

14.3. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ne visos

gadījumos valdes locekļi esot atbildīgi par kredītiestādes

maksātnespējas iestāšanos. Līdz ar to apstrīdētās normas radītā

atšķirīgā attieksme citām personām nenodrošinot nekādu

labumu.

Savukārt Saeima uzskata, ka kredītiestādes valdes locekļa

statuss pats par sevi varot būt pamats personas atzīšanai par

tādu, kas nav aizsargājama noguldījumu nepieejamības

gadījumā.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai kredītiestādes

valdes locekļa statuss var kalpot par pamatu tam, lai

attiecīgajām personām noguldījumu nepieejamības gadījumā liegtu

tiesības saņemt atlīdzību no noguldījumu garantiju fonda.

14.4. Atbilstoši Komerclikuma 301. panta pirmajai daļai

valde ir kapitālsabiedrības izpildinstitūcija, kura īsteno divas

funkcijas: vadības un pārstāvības funkciju. Vadība ir uz

sabiedrības darbības nodrošināšanu vērsto pasākumu īstenošana tās

iekšienē, proti, saimnieciskā un organizatoriskā vadīšana, kas

vērsta uz sabiedrības mērķu sasniegšanu. Savukārt pārstāvība ir

sabiedrības reprezentēšana ārpusē, proti, visas lietas, kurās

sabiedrība stājas attiecībās ar trešo personu, attiecas uz

pārstāvību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03 14.

punktu).

Valdes nozīmīgā loma kredītiestādes pārvaldē izriet arī no

Kredītiestāžu likuma, kura normas iepretim Komerclikuma normām ir

piemērojamas kā speciālās tiesību normas. Tā Kredītiestāžu likuma

24. pantā ir paredzēti stingrāki kritēriji, kas ievērojami, lai

persona varētu būt par kredītiestādes valdes locekli, piemēram,

noteikta izglītība, pieredze un nevainojama reputācija.

Atbilstoši minētajam likuma regulējumam likumdevējs ir noteicis

augstas prasības un stingrus ierobežojumus kredītiestādes valdes

locekļa amata ieņemšanai, lai nodrošinātu to, ka kredītiestādi

pārvalda finanšu jautājumos kompetentas personas.

Arī no Komisijas 2009. gada 25. septembra normatīvo noteikumu

Nr. 112 "Licenču kredītiestādes un krājaizdevu sabiedrības

darbības veikšanai izsniegšanas, atsevišķu kredītiestāžu un

krājaizdevu sabiedrību darbību reglamentējošo atļauju saņemšanas,

dokumentu saskaņošanas un informācijas sniegšanas normatīvie

noteikumi" XII nodaļas izriet, ka pirms personas iecelšanas

par kredītiestādes valdes locekli ir citastarp jāpārliecinās par

tās nevainojamo reputāciju un pietiekamo kompetenci finanšu

vadības jautājumos. Līdzīgi arī Komisijas 2013. gada 25. jūlija

ieteikumu Nr. 166 "Ieteikumi valdes un padomes locekļu un

personu, kas pilda pamatfunkcijas, piemērotības

novērtēšanai" 32. un 34. punkts paredz, ka, novērtējot

valdes locekļu piemērotību, gan Komisijai, gan pašai

kredītiestādei ir jāņem vērā personas zināšanas, kompetence, kā

arī praktiskā pieredze komercsabiedrību pārvaldībā.

Kredītiestāžu veiktā komercdarbība ir specifiska citastarp arī

tādēļ, ka kredītiestādes rīkojas ar tām uzticētajiem naudas

līdzekļiem, ko noguldījumu veidā piesaistījušas no saviem

klientiem. Tāpat kredītiestāžu veiktās komercdarbības būtisks

elements ir atbilstoša risku pārvaldība, kas saistīta ar šo

naudas līdzekļu tālāku aizdošanu citām personām vai citiem

finanšu tirgiem. Tā, piemēram, Kredītiestāžu likuma 8. panta

trešā daļa paredz kredītiestādes valdes un padomes pienākumu

rakstveidā informēt Komisiju par visiem apstākļiem, tai skaitā

par aizdomīgiem un krāpnieciskiem darījumiem, kuri var būtiski

ietekmēt stabilu un normatīvajiem aktiem atbilstošu

kredītiestādes turpmāko vadību un darbību vai kuri var būtiski

apdraudēt kredītiestādes reputāciju.

Personām, kuras kredītiestādē ieņem valdes locekļa amatu, tiek

prezumētas spējas un zināšanas finanšu vadības jomā, tātad arī

spēja pieņemt adekvātus lēmumus kredītiestāžu veiktajai

komercdarbībai raksturīgo risku apstākļos. Tādējādi vēl jo vairāk

būtu pamatoti uzskatīt, ka šādām personām ir prezumējamas arī

spējas pārzināt riskus attiecībā uz savu personisko finanšu

līdzekļu pārvaldīšanu.

Līdz ar to likumdevējs, ierobežojot

kredītiestādes valdes locekļa tiesības noguldījumu nepieejamības

gadījumā saņemt garantēto atlīdzību no noguldījumu garantiju

fonda, ir ievērojis Satversmes 91. panta pirmajā teikumā ietverto

vienlīdzības principu.

Nolēmumu

daļa

Pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 30. - 32. pantu,

Satversmes tiesa

nosprieda:

atzīt Noguldījumu garantiju likuma

17. panta 4. punktu par atbilstošu Latvijas Republikas Satversmes

91. panta pirmajam teikumam.

Spriedums ir galīgs un nepārsūdzams.

Spriedums stājas spēkā tā publicēšanas dienā.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš