13. pants

Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām,

likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus,

pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada

1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu radītās

atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot izraisīt

nelabvēlīgas mantiskās sekas tām personām, kuras veicinājušas

kredītiestādes maksātnespējas iestāšanos. Arī Saeima piekrīt

šādam Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un norāda, ka likumdevējs

apstrīdēto normu pieņēmis ar mērķi izvairīties no tādiem

noguldījumu aizsardzības pasākumiem, kuri varētu radīt motivāciju

nepareizai kredītiestāžu vadībai. Proti, minētais regulējums

varot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes locekļus no tādu

darbību veikšanas, kuras, iespējams, nelabvēlīgi ietekmētu

kredītiestādes maksātspēju.

Arī Asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma paredz

kredītiestādes valdes locekļa atbildību situācijā, kad radušies

zaudējumi sabiedrībai. Kaut arī apstrīdētā norma netiekot

piemērota kā atbildība par konkrētiem zaudējumiem, tomēr tā

paredzot valdes locekļiem negatīvas mantiskās sekas, kas

izpaužoties kā garantētās atlīdzības neizmaksāšana (sk.

Asociācijas viedokli lietas materiālu 154. lpp.).

Vairākas pieaicinātās personas norāda uz citu atšķirīgās

attieksmes leģitīmo mērķi. Tā Komisijas viedoklī minēts, ka

noguldījumu garantiju sistēmas un apstrīdētās normas mērķis esot

nevis personu sodīt, bet gan nodrošināt valsts finanšu sistēmas

stabilitāti un sabiedrības uzticību finanšu sistēmai (sk.

Komisijas viedokli lietas materiālu 118. lpp.). Savukārt R.

Eņģelis norāda, ka ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās

attieksmes leģitīmais mērķis esot nesniegt aizsardzību tiem

noguldītājiem, kuriem, ņemot vērā viņu zināšanas un spējas pašiem

sevi pasargāt, nepieciešamība pēc likumdevēja paredzētas

aizsardzības nav tik liela (sk. R. Eņģeļa viedokli lietas

materiālu 131. lpp.).

Ja apstrīdētā norma būtu vērsta vienīgi uz nelabvēlīgu

mantisko seku radīšanu kredītiestādes valdes locekļiem, tad

viņiem būtu iespējas no tām izvairīties, piemēram, noguldot savus

finanšu līdzekļus jebkurā citā kredītiestādē. Tādā gadījumā

apstrīdētā norma nebūtu efektīva attiecībā uz Saeimas norādīto

mērķi.

Var piekrist Saeimas sniegtajam viedoklim, ka Pieteikuma

iesniedzējas kā Krājbankas likumiskās pārstāves lēmumiem un

rīcībai bija nozīmīga, iespējams, pat izšķiroša ietekme uz

minētās kredītiestādes pārvaldīšanu un maksātspējas

nodrošināšanu. Tā, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas speciālās

atbildības jomā ietilpa bankas grāmatvedības pārraudzīšana,

grāmatvedības uzskaites sistēmas un iekšējās uzraudzības sistēmas

vadīšana un kontrole, budžeta plānošana, tā izpildes vadīšana un

kontrole [sk. Krājbankas padomes 2011. gada 7. februāra

ārkārtas sēdē (protokols Nr. 2) apstiprināto Krājbankas valdes

locekļu pienākumu sadali lietas materiālu 142. lpp.]. Arī

Komisijas sniegtā informācija liecina, ka Pieteikuma iesniedzējas

kā Krājbankas valdes locekles kompetencē bija tieši bankas

grāmatvedības uzskaite. Savukārt viens no Krājbankas valdes

darbības apturēšanas iemesliem bija apzināti maldinošu finanšu

pārskatu iesniegšana Komisijai (sk. Komisijas viedokli lietas

materiālu 119. lpp.).

Tomēr apstrīdētās normas regulējums nav vērtējams kā tāds, kas

būtu vērsts vienīgi uz nelabvēlīgu finansiālo seku radīšanu

kredītiestādes valdes locekļiem par to, ka kredītiestāde ir

nepareizi pārvaldīta. Satversmes tiesa piekrīt R. Eņģeļa

sniegtajam viedoklim, ka apstrīdētajai normai kopumā ir tikai

neliela ierobežojoša ietekme uz kredītiestādes valdes locekļa

mantiskajām interesēm. Proti, katram kredītiestādes valdes

loceklim ir tiesības izvēlēties, vai viņš savus naudas līdzekļus

turēs kredītiestādē, kuru pats pārvalda, vai jebkurā citā

kredītiestādē vai arī glabās vai ieguldīs jebkādā citādā veidā

(sk. R. Eņģeļa viedokli lietas materiālu 134. lpp.).

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā

attieksme ir vērsta uz vēl kādu citu leģitīmu mērķu sasniegšanu,

visupirms nepieciešams noteikt, kādi ir vispārējie noguldījumu

garantiju sistēmas mērķi. Proti, svarīgākie noguldījumu garantiju

sistēmas mērķi ir, pirmkārt, aizsargāt tos noguldītājus, kuriem

noguldījuma zaudēšana izraisītu būtisku finansiālās situācijas

pasliktināšanos; otrkārt, samazināt noguldītājiem nepieciešamību

pastāvīgi sekot līdzi savas kredītiestādes maksātspējas un

finansiālā stāvokļa rādītājiem; treškārt, sniegt noguldītājiem

ātru un efektīvu finansiālo aizsardzību noguldījumu nepieejamības

gadījumā; ceturtkārt, aizsargāt valsts finanšu sistēmas

stabilitāti un tautsaimniecību kopumā, samazinot risku, ka vienas

kredītiestādes finansiālās grūtības var novest pie masveida

panikas un noguldījumu izņemšanas no citām kredītiestādēm

(sk.: Wood P. R. Regulation of International Finance. London:

Sweet & Maxwell, 2007, p. 685).

Ievērojot minētos mērķus, likumdevējs ir tiesīgs tiesību aktos

noteikt gan to personu loku, kurām sniedzama finansiālā

aizsardzība, gan izmaksājamās atlīdzības apmēru, gan arī tās

piešķiršanas kārtību. Tātad likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī

to, ka atsevišķām noguldītāju kategorijām noguldījumu

nepieejamības gadījumā finansiālā aizsardzība var tikt

liegta.

Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesību

akti, ciktāl netiek skarti Satversmes pamatprincipi, ir jāņem

vērā, gan piemērojot un interpretējot nacionālos normatīvos

aktus, gan novēršot iespējamās pretrunas starp Latvijas un

Eiropas Savienības tiesībām. Izvērtējot nacionālo tiesību normu

saturu, jāņem vērā Latvijas pārņemto Eiropas Savienības direktīvu

prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 17.

janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4. punktu un 2012. gada

2. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3. punktu). Tā,

piemēram, Direktīvas 94/19/EK normas, kuras netika grozītas ar

Direktīvu 2009/14/EK, noteic, ka dalībvalstis ir tiesīgas

neparedzēt noguldījumu garantiju aizsardzību noteiktām personu

grupām, ja tās uzskata, ka šīm personu grupām īpaša finansiālā

aizsardzība nav nepieciešama. Proti, Direktīvas 94/19/EK 7. panta

otrā daļa un I pielikuma 7. punkts paredz, ka noguldījumu

garantiju var neattiecināt, piemēram, uz kredītiestādes

direktoru, vadītāju vai personiski atbildīgajām amatpersonām.

Tādā veidā dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība noteikt,

kurām personu grupām noguldījumu garantija nav piešķirama.

Nesniedzot noteiktām noguldītāju grupām likumā paredzēto

aizsardzību kredītiestādes maksātnespējas gadījumā, tiek

nodrošināta noguldījumu garantiju fonda līdzekļu racionāla un

taupīga izmantošana. Turklāt Noguldījumu garantiju likuma 15.

panta pirmā daļa paredz: ja noguldījumu garantiju fondā nepietiek

līdzekļu garantētās atlīdzības izmaksāšanai, tad trūkstošie

līdzekļi tiek piešķirti no valsts budžeta. Tādā veidā apstrīdētā

norma papildus var būt vērsta arī uz valsts budžeta līdzekļu

racionālu un taupīgu izmantošanu.

Pēc Krājbankas darbības apturēšanas 2011. gada beigās bija

jānodrošina aptuveni 335,6 miljoni latu (477,5 miljoni

euro) garantētās atlīdzības izmaksai kredītiestādes

klientiem. Tomēr noguldījumu garantiju fondā tobrīd bija uzkrāti

tikai aptuveni 149,9 miljoni latu (213 miljoni euro). Šā

iemesla dēļ aptuveni 185,6 miljonus latu (264 miljonus

euro) noguldījumu garantiju fondam aizdeva Latvijas

valsts, proti, Valsts kase, no valsts budžeta (sk. Komisijas

2011. gada un darba pārskata 22. un 23. lpp.).

No minētā izriet, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās

attieksmes leģitīmais mērķis ir arī nodrošināt noguldījumu

garantiju fonda un valsts budžeta līdzekļu saimniecisku

izmantošanu un aizsargāt personas, kurām finanšu jomā

nepieciešama sevišķa valsts aizsardzība.

Līdz ar to apstrīdētā norma aizsargā

sabiedrības labklājības intereses un citu personu tiesības.