13. pants

1Pieņemt tādu tiesisko regulējumu, kas rada

2atšķirīgu attieksmi pret savstarpēji salīdzināmām personu grupām,

3likumdevējs var vienīgi tad, ja šādu rīcību attaisno

4sasniedzamais leģitīmais mērķis. Nosakot tiesību ierobežojumus,

5pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi

6Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi

7apstrīdēto aktu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada

81. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu).

9Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka ar apstrīdēto normu radītās

10atšķirīgās attieksmes leģitīmais mērķis esot izraisīt

11nelabvēlīgas mantiskās sekas tām personām, kuras veicinājušas

12kredītiestādes maksātnespējas iestāšanos. Arī Saeima piekrīt

13šādam Pieteikuma iesniedzējas viedoklim un norāda, ka likumdevējs

14apstrīdēto normu pieņēmis ar mērķi izvairīties no tādiem

15noguldījumu aizsardzības pasākumiem, kuri varētu radīt motivāciju

16nepareizai kredītiestāžu vadībai. Proti, minētais regulējums

17varot preventīvi atturēt kredītiestādes valdes locekļus no tādu

18darbību veikšanas, kuras, iespējams, nelabvēlīgi ietekmētu

19kredītiestādes maksātspēju.

20Arī Asociācija uzskata, ka apstrīdētā norma paredz

21kredītiestādes valdes locekļa atbildību situācijā, kad radušies

22zaudējumi sabiedrībai. Kaut arī apstrīdētā norma netiekot

23piemērota kā atbildība par konkrētiem zaudējumiem, tomēr tā

24paredzot valdes locekļiem negatīvas mantiskās sekas, kas

25izpaužoties kā garantētās atlīdzības neizmaksāšana (sk.

26Asociācijas viedokli lietas materiālu 154. lpp.).

27Vairākas pieaicinātās personas norāda uz citu atšķirīgās

28attieksmes leģitīmo mērķi. Tā Komisijas viedoklī minēts, ka

29noguldījumu garantiju sistēmas un apstrīdētās normas mērķis esot

30nevis personu sodīt, bet gan nodrošināt valsts finanšu sistēmas

31stabilitāti un sabiedrības uzticību finanšu sistēmai (sk.

32Komisijas viedokli lietas materiālu 118. lpp.). Savukārt R.

33Eņģelis norāda, ka ar apstrīdēto normu radītās atšķirīgās

34attieksmes leģitīmais mērķis esot nesniegt aizsardzību tiem

35noguldītājiem, kuriem, ņemot vērā viņu zināšanas un spējas pašiem

36sevi pasargāt, nepieciešamība pēc likumdevēja paredzētas

37aizsardzības nav tik liela (sk. R. Eņģeļa viedokli lietas

38materiālu 131. lpp.).

39Ja apstrīdētā norma būtu vērsta vienīgi uz nelabvēlīgu

40mantisko seku radīšanu kredītiestādes valdes locekļiem, tad

41viņiem būtu iespējas no tām izvairīties, piemēram, noguldot savus

42finanšu līdzekļus jebkurā citā kredītiestādē. Tādā gadījumā

43apstrīdētā norma nebūtu efektīva attiecībā uz Saeimas norādīto

44mērķi.

45Var piekrist Saeimas sniegtajam viedoklim, ka Pieteikuma

46iesniedzējas kā Krājbankas likumiskās pārstāves lēmumiem un

47rīcībai bija nozīmīga, iespējams, pat izšķiroša ietekme uz

48minētās kredītiestādes pārvaldīšanu un maksātspējas

49nodrošināšanu. Tā, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas speciālās

50atbildības jomā ietilpa bankas grāmatvedības pārraudzīšana,

51grāmatvedības uzskaites sistēmas un iekšējās uzraudzības sistēmas

52vadīšana un kontrole, budžeta plānošana, tā izpildes vadīšana un

53kontrole [sk. Krājbankas padomes 2011. gada 7. februāra

54ārkārtas sēdē (protokols Nr. 2) apstiprināto Krājbankas valdes

55locekļu pienākumu sadali lietas materiālu 142. lpp.]. Arī

56Komisijas sniegtā informācija liecina, ka Pieteikuma iesniedzējas

57kā Krājbankas valdes locekles kompetencē bija tieši bankas

58grāmatvedības uzskaite. Savukārt viens no Krājbankas valdes

59darbības apturēšanas iemesliem bija apzināti maldinošu finanšu

60pārskatu iesniegšana Komisijai (sk. Komisijas viedokli lietas

61materiālu 119. lpp.).

62Tomēr apstrīdētās normas regulējums nav vērtējams kā tāds, kas

63būtu vērsts vienīgi uz nelabvēlīgu finansiālo seku radīšanu

64kredītiestādes valdes locekļiem par to, ka kredītiestāde ir

65nepareizi pārvaldīta. Satversmes tiesa piekrīt R. Eņģeļa

66sniegtajam viedoklim, ka apstrīdētajai normai kopumā ir tikai

67neliela ierobežojoša ietekme uz kredītiestādes valdes locekļa

68mantiskajām interesēm. Proti, katram kredītiestādes valdes

69loceklim ir tiesības izvēlēties, vai viņš savus naudas līdzekļus

70turēs kredītiestādē, kuru pats pārvalda, vai jebkurā citā

71kredītiestādē vai arī glabās vai ieguldīs jebkādā citādā veidā

72(sk. R. Eņģeļa viedokli lietas materiālu 134. lpp.).

73Lai noskaidrotu, vai apstrīdētās normas radītā atšķirīgā

74attieksme ir vērsta uz vēl kādu citu leģitīmu mērķu sasniegšanu,

75visupirms nepieciešams noteikt, kādi ir vispārējie noguldījumu

76garantiju sistēmas mērķi. Proti, svarīgākie noguldījumu garantiju

77sistēmas mērķi ir, pirmkārt, aizsargāt tos noguldītājus, kuriem

78noguldījuma zaudēšana izraisītu būtisku finansiālās situācijas

79pasliktināšanos; otrkārt, samazināt noguldītājiem nepieciešamību

80pastāvīgi sekot līdzi savas kredītiestādes maksātspējas un

81finansiālā stāvokļa rādītājiem; treškārt, sniegt noguldītājiem

82ātru un efektīvu finansiālo aizsardzību noguldījumu nepieejamības

83gadījumā; ceturtkārt, aizsargāt valsts finanšu sistēmas

84stabilitāti un tautsaimniecību kopumā, samazinot risku, ka vienas

85kredītiestādes finansiālās grūtības var novest pie masveida

86panikas un noguldījumu izņemšanas no citām kredītiestādēm

87(sk.: Wood P. R. Regulation of International Finance. London:

88Sweet & Maxwell, 2007, p. 685).

89Ievērojot minētos mērķus, likumdevējs ir tiesīgs tiesību aktos

90noteikt gan to personu loku, kurām sniedzama finansiālā

91aizsardzība, gan izmaksājamās atlīdzības apmēru, gan arī tās

92piešķiršanas kārtību. Tātad likumdevējs ir tiesīgs noteikt arī

93to, ka atsevišķām noguldītāju kategorijām noguldījumu

94nepieejamības gadījumā finansiālā aizsardzība var tikt

95liegta.

96Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Eiropas Savienības tiesību

97akti, ciktāl netiek skarti Satversmes pamatprincipi, ir jāņem

98vērā, gan piemērojot un interpretējot nacionālos normatīvos

99aktus, gan novēršot iespējamās pretrunas starp Latvijas un

100Eiropas Savienības tiesībām. Izvērtējot nacionālo tiesību normu

101saturu, jāņem vērā Latvijas pārņemto Eiropas Savienības direktīvu

102prasības (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 17.

103janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 25.4. punktu un 2012. gada

1042. maija sprieduma lietā Nr. 2011-17-03 13.3. punktu). Tā,

105piemēram, Direktīvas 94/19/EK normas, kuras netika grozītas ar

106Direktīvu 2009/14/EK, noteic, ka dalībvalstis ir tiesīgas

107neparedzēt noguldījumu garantiju aizsardzību noteiktām personu

108grupām, ja tās uzskata, ka šīm personu grupām īpaša finansiālā

109aizsardzība nav nepieciešama. Proti, Direktīvas 94/19/EK 7. panta

110otrā daļa un I pielikuma 7. punkts paredz, ka noguldījumu

111garantiju var neattiecināt, piemēram, uz kredītiestādes

112direktoru, vadītāju vai personiski atbildīgajām amatpersonām.

113Tādā veidā dalībvalstij ir piešķirta rīcības brīvība noteikt,

114kurām personu grupām noguldījumu garantija nav piešķirama.

115Nesniedzot noteiktām noguldītāju grupām likumā paredzēto

116aizsardzību kredītiestādes maksātnespējas gadījumā, tiek

117nodrošināta noguldījumu garantiju fonda līdzekļu racionāla un

118taupīga izmantošana. Turklāt Noguldījumu garantiju likuma 15.

119panta pirmā daļa paredz: ja noguldījumu garantiju fondā nepietiek

120līdzekļu garantētās atlīdzības izmaksāšanai, tad trūkstošie

121līdzekļi tiek piešķirti no valsts budžeta. Tādā veidā apstrīdētā

122norma papildus var būt vērsta arī uz valsts budžeta līdzekļu

123racionālu un taupīgu izmantošanu.

124Pēc Krājbankas darbības apturēšanas 2011. gada beigās bija

125jānodrošina aptuveni 335,6 miljoni latu (477,5 miljoni

126euro) garantētās atlīdzības izmaksai kredītiestādes

127klientiem. Tomēr noguldījumu garantiju fondā tobrīd bija uzkrāti

128tikai aptuveni 149,9 miljoni latu (213 miljoni euro). Šā

129iemesla dēļ aptuveni 185,6 miljonus latu (264 miljonus

130euro) noguldījumu garantiju fondam aizdeva Latvijas

131valsts, proti, Valsts kase, no valsts budžeta (sk. Komisijas

1322011. gada un darba pārskata 22. un 23. lpp.).

133No minētā izriet, ka apstrīdētās normas radītās atšķirīgās

134attieksmes leģitīmais mērķis ir arī nodrošināt noguldījumu

135garantiju fonda un valsts budžeta līdzekļu saimniecisku

136izmantošanu un aizsargāt personas, kurām finanšu jomā

137nepieciešama sevišķa valsts aizsardzība.

138Līdz ar to apstrīdētā norma aizsargā

139sabiedrības labklājības intereses un citu personu tiesības.